Viedokļi
27.06.2016

"Iedomu slimnieks" vai tomēr cita diagnoze?

Komentē
5

Dzirdot izteikumus, ka Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) apdraudot "Eiropas" nākotni vispār, rodas jautājums, kas tiek saprasts ar jēdzienu "Eiropa". Nebūdams t.s. eiroskeptiķis, tomēr skeptiski izturos pret tik visaptverošu ES kā konstrukcijas pielietojumu. Un ne tāpēc, ka es gribētu kašķīgi ķērkāt: "Vai tad Norvēģija vai Šveice nav Eiropa?!" Tie būtu diezgan infantili argumenti. Runa ir par to, ka kontekstā ar gandrīz vai apokaliptiskajām noskaņām pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES būtu lietderīgi pārrunāt, kādas ir attiecības starp politiski ekonomisko struktūru – sauksim to par ES – un vērtībām, tradīcijām, kas tiek apzīmētas kā "Eiropai" raksturīgas. Vai, mainoties – ja vēlaties, saļogoties – struktūrai, apdraudētas ir arī vērtības un tradīcijas?

Ir viedoklis, ka apdraudējums pastāv, turklāt tā tas ir bijis arvien. Piemēram, vēsturnieks, Jeila Universitātes profesors Timotijs Snaiders savu pēdējo grāmatu ("Black Earth. The Holocaust as History and Warning") būvējis ap uzskatu, ka, sabrūkot struktūrai, konkrētajā gadījumā Austrumeiropas valstīm PSRS un Vācijas agresijas rezultātā, tēlaini izsakoties, paveras vārti cilvēku sliktākajiem instinktiem. (Šķiet, nav jāpārstāsta, kā tas izpaudās 1939.–1945. gadā.). Tomēr tas pats Snaiders min gadījumus, kad faktiski notiek pretējais.

Manuprāt, elegants gadījums. 1939. gadā Lietuvas tā laika galvaspilsētā Kauņā darbu sāk Japānas konsuls Sugihara. Viņa galvenais uzdevums – mēģināt noskaidrot, kad Vācija sāks uzbrukumu austrumu virzienā. Uzdevuma veikšanai viņš sapazīstas ar vairākiem Polijas izlūkdienesta cilvēkiem. Seko Molotova–Ribentropa pakts, Austrumeiropas sadale starp abiem totalitārajiem režīmiem, un Sugiharas poļu paziņas norunā ar viņu veidot bēgšanas kanālu Polijas politiķiem un militārpersonām. Sugihara izsniedz šiem cilvēkiem pases, kas it kā apliecina viņu piederību Japānas protektorātam Mandžūrijai. Šādas pases dotu iespēju bēgļiem pamest Eiropu, bet vēl jāatrod vieta, kurp doties, lai nebūtu jāsaņem vīza iebraukšanai tajā (pat ja neviens no bēgļiem turp doties netaisās, galamērķim ir jābūt). Plānā iesaistās Holandes konsuls Kauņā, kurš norāda, ka tāda vieta ir Holandei tolaik piederošā Kirasao Karību jūrā. Kamēr notiek sagatavošanās darbi, Vācija iebrūk PSRS un kļūst skaidrs, cik apdraudēti ir Lietuvā dzīvojošie vai turp atbēgušie ebreji. Šī jautrā kompānija (atgādināsim arī, ka Japāna tolaik nebija sevišķi demokrātiska valsts...), poļus ieskaitot, nolemj, ka primāri ir glābt ebrejus. Īsi sakot, ar Sugiharas & Co. sagādātajiem dokumentiem pagūst aizbēgt apmēram 8000 ebreju (257.–259. lpp.). Tātad struktūras sabrukuma, "pasaules gala" noskaņu situācijā cilvēki ir gatavi riskēt, uzņemties to, kas no viņiem it kā netiek prasīts, jo viņiem ir noteiktas vērtības. Sauksim tās par "Eiropas" vērtībām (lai gan kā tad rīkojies Sugihara vai – līdzīgi – Ķīnas vēstnieks Vīnē, kurš arī palīdzējis ebrejiem Otrajā pasaules karā).

Īsi sakot, balstoties uz šo un neskaitāmiem citiem piemēriem, ir pamats apgalvot, ka struktūras būtiskas izmaiņas vai pat struktūras sabrukšana nenozīmē automātisku vērtību un tradīciju atmiršanu. Atvainojos par banalitāti, bet viss ir atkarīgs no indivīda. Vienlaikus šī ir arī argumenta vājā puse, jo var teikt – ir neapdomīgi paļauties uz to, ka gan jau arī bez struktūras būs pietiekami daudz indivīdu, kas turpinās sevi asociēt ar tādām vērtībām kā iecietīgums, spēja iejusties otra situācijā utt. Vai asociēt sevi ar zināmu kultūras simbolu kopumu.

Jā, bet kādi ir argumenti par labu tam, ka struktūra vairo šādu indivīdu īpatsvaru? Jebkurā gadījumā, ja mēs deklarējam, ka "Eiropas" = "Eiropas Savienības" vājināšanās apdraud "Eiropu" kā kādu vērtību un tradīciju nesēju, secinājumi nav sevišķi glaimojoši. Proti, "Eiropa" turpina kaut cik atbilst pašas radītajiem priekšstatiem par sevi tik ilgi, kamēr struktūra nodrošina pietiekami augstu materiālā komforta, prognozējamības un vienlaikus piespiešanas mehānismu režīmu.

Mēs varam mēģināt tēmu pārrunāt, tuvojoties tai no citas puses. Proti, nešķiet, ka šī ir pirmā reize, kad struktūru sabrukums vai būtiskas izmaiņas vedina runāt par Eiropas vērtību krīzi. Piemēram, ļaudīm 20. gadsimta sākumā, kuri bija pieraduši pie noteikta starpvalstu attiecību modeļa, kas tika apzīmēts kā "Eiropa", Pirmais pasaules karš droši vien nozīmēja arī intelektuālu juku, vērtību relativizācijas un attiecīgi pesimisma gaisotni. Neesmu pārliecināts, cik korekti būtu salīdzinājumi, atkāpjoties tālāk pagātnē, tomēr, ja vispār pieņemam koncepciju, ka "Eiropa" ir apgaismības "produkts", var pieņemt, ka politiskie satricinājumi, ko radīja Lielā franču revolūcija un Napoleona kari, vismaz daļā tā laika Eiropas elites radīja sajūtu, ka jukas ir ne tikai politiskajā struktūrā, bet arī vērtībās.

Jautājums ir, vai šodienas izjūtas faktiski ir vēstures atkārtošanās, savukārt, ja nav, tad kas ir šodienas situācijas atšķirīguma pamatā? Iespējams, atšķirīgums izriet no Eiropas vājuma, salīdzinot to ar citām ģeopolitiskajām struktūrām 21. gadsimta sākumā. Vienkāršoti izsakoties, līdzšinējās krīzes notikušas apstākļos, kad Eiropas vieta pasaulē zināmā mērā bijusi neapstrīdama (piemēram, šausmināšanās par Eiropas "norietu" 20. gadsimta sākumā, kad vienīgais alternatīvais varas centrs bija ASV, lai gan patiesa, nebija pamatota). Nu alternatīvi varas (Ķīna) un vērtību (islāms) centri ir pilnā plaukumā, līdz ar to stress ir saprotams. "Eiropa", teiksim tā, nevar vairs īsti atļauties pašdestrukciju – vienalga, vai tā attiektos uz politiku, ekonomiku vai vērtību sistēmu. 

Tikpat nepatīkama ir nojausma, ka tās vērtības, kas sekmējušas Eiropas īpašo stāvokli iepriekšējos dažos gadsimtos, šodien vairs nav tik pieprasītas, lietotas un efektīvas. Ja mēs tātad secinām, ka stāvoklis patiešām ir nopietns, ka problēmas ar struktūru (ES) patiešām var saduļķot arī to netveramo "buljonu", ko saucam par Eiropas vērtībām, tad mana pirmā un diezgan ciniskā reakcija ir novēlējums atbrīvoties no eirocentriskā pasaules uzskata. Proti, ja mēs lietojam izvērstāku laika perspektīvu, viedoklis par Eiropas īpašo vietu ir tikai viedoklis, nevis kaut kāda objektīva, akmenī iecirsta situācija. Ķīnas valdniekiem arī savulaik likās, ka viņu valsts ir pasaules centrs... Izrādījās, ka tā nav, bet nu atkal, kā smejies, lietas iet uz labo pusi.

Problēma ar šo nostāju gan ir tāda: indivīdam sevišķi nepalīdz apziņa, ka, piemēram, pēc 50 vai 70 vai 100 gadiem situācija var atkal mainīties. Tikpat skaidrs, ka man nav un nevar būt kādu "priekšlikumu", kas situāciju mainītu. Tomēr atgriezīsimies pie teksta iesākumā apspriestā par to, vai indivīds var īstenot zināmas vērtības – attiecībās ar citiem cilvēkiem, kultūras vērtībām utt. – arī tad, ja struktūra ir izļodzīta. Pieņēmums bija, ka var.

Manuprāt, izšķirīgi ir tas, ka vērtības ir vērtības indivīdiem, un nav tik svarīgi, cik populāras tās ir vispār, cik apgrūtināta ir pieturēšanās pie tām. Protams, labāk, ja šīs vērtības ir plaši akceptētas, tomēr totalitāru struktūru, struktūru sabrukuma epizožu pieredze vedina teikt, ka atskaites sistēma tomēr esi tikai tu pats. Zināmā mērā tā ir paradoksāla situācija: no vienas puses, mēs sakām, ka "dzīve ir tikai viena", attiecīgi vēsturiski plašie konteksti nav mums kā indivīdiem nekāds mierinājums; no otras puses, mēs sevi pārāk daudz redzam kā struktūru sastāvdaļas, pārāk baidāmies no tā, ka ārpus struktūras mēs plašā nozīmē bankrotēsim.

Noslēdzot ar klaji retorisku izteikumu – "Brexit & Co." kā iespēja eiropietim atgūt savu individuālo atbildību.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5