Iebraukt auzās. Ar ieskrējienu

Ir bezjēdzīgas vārdu apmaiņas, kurās iesaistītie agri vai vēlu paši saprot gaisa tricināšanas nejēdzību un met mieru. Un ir tādas, kuru dalībnieki ar apbrīnojamu apņēmību steberē no viena neatbildama jautājuma uz nākamo, paliekot pārliecībā, ka atbilde tomēr pastāv.

Klasisks piemērs ir strīdiņi pēdējo nedēļu laikā par un ap ierosinājumu uzdot kādam (ministrijai, skolas direktoram, pedagogam?) rūpīgi sekot līdzi, vai bērnam skolā nemāca ko tādu, kas varētu negatīvi ietekmēt jaunā pilsoņa tikumību. Gari un plaši izņēmušies par tēmu, kas tad vispār ir tikumība, spriedēji galu galā nonāk pie secinājuma, ka runa esot par Eiropas vērtībām, no kurām savukārt izrietot nepieciešamās tikumības sadaļas. Un tad – kas to būtu domājis! – izrādās, ka nav vienprātības arī par to, kas ir Eiropas vērtības.

Tomēr lieki cerēt – nu gan runātāji apjēgs, ka saruna notiek par "visu un neko". Kas to deva! Ar apburošu neatlaidību notiek arvien dziļāka braukšana auzās.

Tātad viena puse uzvaroši paziņo, ka "Eiropas vērtības" ir kaut kas saistīts ar "kristīgajām vērtībām" un kultūras mantojumu. Tieša uzprasīšanās uz jautājumu, par ko mēs tieši runājam – katoļiem, anglikāņiem vai varbūt pareizticīgajiem? Jo, piedodiet, attieksme dažādajās konfesijās pret vienam dedzīgam "kristīgo vērtību" piesaucējam tik būtiskajām seksuālās orientācijas, abortu u.c. tēmām ir visnotaļ atšķirīga. Un tad nu gala rezultāts ir amizants – iznāk, ka čupiņa no kristīgās ticības novirzieniem ir tādi kā nekristīgi.

Savukārt otra puse atcērt, ka Eiropas vērtības patiesībā ir kaut kas pavisam cits – iecietība pret citādo, racionālisms utt. Nemaz nesākot kašķēties par to, cik daudz no tā visa Eiropas vēsturē patiešām samanāms un vai ir korekti teikt, ka kristietībai iecietība "pēc definīcijas" nav raksturīga, atzīmēšu, ka šāds uzstādījums apriori ir jokains, jo nozīmē, ka citos kontinentos un kultūras tradīcijās gan dzīvo vieni vienīgi fanātiķi un mistiķi. Ziniet, izklausās mazliet augstprātīgi. Ilustrācijai: aizvadītajā nedēļā kārtējā šādas ievirzes paļerkstēšanā Saeimas deputāts Bērziņš samiernieciski bilda, ka Eiropas vērtības esot princips "nedari otram tā, kā negribi, lai dara tev". Mīļi, tomēr piedāvātais t.s. kompromiss nozīmē to, ka citām kultūras tradīcijām gan šis princips ir svešs. Tā ātri vien var nonākt līdz viegli rasistiskām versijām par kardināli atšķirīgiem cilvēku paveidiem.

Taisnības labad jāsaka, ka vispārinājumi un mēģinājumi zem vienas cepures sabāzt visu raksturīgi ne tikai Latvijai vai jau minētajiem vārdu savienojumiem. Tos aizrautīgi kopuši un turpina laistīt ar zinātnes grādiem bagātīgi rotāti vīri prestižās pasaules augstskolās un izdevniecībās, un tikai pakāpeniski kāds uzdrošinājās čiepstēt pretī. Piemēram, kā "labi zināms", kapitālisma šūpulis ir Eiropa. Ik gadu parādās jauni sējumi par to, kas tieši Eiropai ļāvis kļūt par kapitālisma ieņemšanas vietu – pats fakts liekas neapšaubāms. Tomēr, par laimi, netrūkst pētnieku, kuri šo pozīciju apšauba. Vieni norāda, ka kapitālismam raksturīgās ražošanas un darba organizācijas formas vispirms parādījās nevis Mančestras tekstilfabrikās, bet gan cukurniedru plantācijās Karību salās jau XVII–XVIII gadsimtā. Citi atzīmē, ka kapitālisma īpatnās metodes skolu vai policejisko dienestu darba organizācijā vispirms parādījās britu pārvaldītajā Indijā, nevis Eiropas kontinentā utt.

Īsi sakot, pārliecinoši skanošu "definīciju" konstruēšana raksturīga mums kā cilvēkiem vispār, tikai citviet situāciju atsvaidzina dzīvelīga alternatīvu "definīciju" (kas galu galā izrādās tikpat konstruētas...) vai vienkārši skeptiskas attieksmes pret "definīcijām" pastāvēšana. Mazliet ciniski izsakoties, ja vien radīti finansiāli un organizatoriski priekšnoteikumi, vīri un sievas turīgākās valstīs var pavadīt desmitgades, tirzājot versijas par to, kas ir vai nav "modernitāte", "globalizācija" vai "postmodernisms". Ļoti labi.

Atgriežoties pie Latvijas publiskajā telpā gruzdošajām debatēm par to, kas tad īsti ir "Eiropas vērtības", "kristīgās vērtības" un "latviskā dzīvesziņa", tie, kuri tomēr uzskata, ka šajos vārdu savienojumos saturs ir un ka tie ir nepieciešami, var dzēlīgi apjautāties, vai tad šo rindu autoram liekas, ka tiešām nav nekādas atšķirības starp Eiropu un islāma pasauli? Vērtību līmenī? Pretjautājums: ko saprot ar islāma pasauli? Turciju? Saūda Arābiju? Indonēziju? Šajā mistiskajā "pasaulē" ietilpstošās valstis ir ļoti atšķirīgas pilsonisko, cilvēka, reliģisko utt. brīvību aspektos. Turklāt var gadīties, ka tas, kas vienas versijas par "Eiropas vērtībām" piekritējiem "islāma pasaulē" nepatīk, citas versijas uzturētājiem, tieši pretēji, šķiet simpātiski. Jo atšķirīgas ir pašas atskaites sistēmas "Eiropas vērtībām".

Tādēļ manā subjektīvajā skatījumā vajadzētu mest mieru nošķīrumiem, kas velkas līdzi no – mazliet ālējos, protams, – Pirmo krusta karu laikiem, kad dažādos pasaules nostūros dzīvojoši ļaudis objektīvi cits par citu zināja maz, tādēļ nezināmā vai pirmoreiz ieraudzītā apzīmēšana par "viņiem" iepretim "mums" bija saprotama.

Pieļauju, ka šis piedāvājums daudzus neapmierina, jo tā nu arī nevar, ka cilvēku kopdzīvi regulē vien, tā teikt, Krimināllikums un Civillikums (kā nu katrā valstī to sauc), savukārt pārējā vērtību telpa ir viens vienīgs relatīvisma purvs. Ja nav kāda vienojoša vērtību apraksta, rezultātā ir savstarpēji vienaldzīga, inerta ļaužu masa, ko pat tā īsti par nāciju nosaukt nevar. Labi. Bet tad varbūt paliekam vismaz pie tā, ka nav viena pareizā viedokļa par to, kas ir "Eiropas vērtības"? Nu, kas tik briesmīgs notiks, ja jebkurā gadījumā subjektīvi konstruētās mitoloģijas atšķirsies? Jo, manuprāt, tieši slieksme pieņemt, ka ir viena versija, izraisa kašķus. Tiem, kuriem tīkamāk likt vienādības zīmi starp "Eiropu" un "kristīgajām vērtībām", liekas, ka šo Eiropu apdraud izļurkātie "liberāļi" un ir jāceļas cīņai. Savukārt tie, kuri Eiropas "garu" izprot kā iecietību pret atšķirīgo, dedzina sev nervus, jebkuru kristīgā fundamentālisma izteikumu uztverot kā apdraudējumu šim "garam". Un arī ceļas cīņai. (P. S. Kāpēc tad nelec gaisā par visvisādu ezoteriķu aktivitātēm – tās taču arī apdraud šo "Eiropas vērtību" versiju?).

Izmisīgā cenšanās definēt "Eiropas vērtības", šķiet, velkas no laikiem, kad bija nošķīrums "Eiropa" – "Pārējā pasaule". Arī mūsdienās, protams, ir nošķīrumi. Ir cilvēki, kuri apkārtējās pasaules izpratnē vairāk orientējas uz zinātnes piedāvājumu. Un ir cilvēki, kuriem pieņemamāks ir plašā nozīmē maģijā balstītais skatījums. Gan vieni, gan otri sastopami gan Berlīnē, gan Teherānā. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka kaut kādu ideālu vārdā šiem ideāliem neatbilstošos var vajāt vai pat nogalināt. Un ir cilvēki, kas tam nepiekrīt. Gan vieni, gan otri ir gan ASV, gan Pakistānā. Un tādēļ pastāv likums (atkal plašā nozīmē) – lai atšķirīgo viedokļu paudējus atturētu no savstarpējas vardarbības.

Visbeidzot – mūsdienu pasaulē vairs nav dominējošas garīgās autoritātes vai institūcijas. Ja kādam nepatīk tas, ko saka "liberālie" skolotāji vai plašsaziņas līdzekļi, viņam, par laimi, ir ģimene, Baznīca un cita informatīvā telpa. Un otrādi. Mūsdienās vairs nevar uzspiest kādu viedokli, vienalga, kādu, līdz ar to īsti neredzu pretinieku, ar kuru izplūkties.