Saceltajā jezgā ap Artusu Kaimiņu un viņa videobloga finansējumu svarīgākais ir jautājums par naudas un politikas attiecībām. Vispār.
Šāda distancēta optika (lietojot socioloģijas žargonu) nenozīmē slēptu mēģinājumu "KPV LV" līderi kaut kā aizstāvēt. Pietiekami ilgi vērojot politiku Latvijā ar diezgan pietuvinātu optiku, man šis gadījums un ap to uzvirmojušās kaislības nešķiet sevišķi interesants. Taču nojaušot, ka diezgan daudziem tieši ap Kaimiņu notiekošais ir iemesls pieviltām cerībām, ļaunam priekam vai citādi sakāpinātām emocijām, izmantošu gadījumu izteikt dažas pārdomas par politikas un naudas attiecībām.
Ar politiskās aktivitātes finansējumu saistītie skandāli, visticamāk, sākās vienlaikus ar pašu politisko aktivitāti. Neliekas prātīgi te bārstīt piemērus no Senās Grieķijas vai Romas, bet tādi bija. Šādi skandāli ir raksturīgi arī nobriedušām demokrātijām – atliek prātā pārcilāt daudzos gadījumus ASV, Francijā, Itālijā, Vācijā, Lielbritānijā; šķiet, pasargāta nav pat Skandināvija. Tas nav mierinājums, tas ir atgādinājums, ka tā nav tikai Latvijas problēma.
Ja turpina par pašsaprotamo, tad – varam ilgi un gari runāt par jauno tehnoloģiju piedāvātajām iespējām izplatīt informāciju un mobilizēt cilvēkus, tomēr ir naivi iedomāties, ka politika var notikt "pilnīgi tāpat" – bez naudas. Cita lieta, ka nepieciešamās naudas daudzums tiešām samazinās, tādēļ jo būtiskāks ir jautājums, kādēļ mēs joprojām un tik bieži redzam savdabīgas naudas piesaistīšanas formas? Jo tiešām pastāv iespēja legāli no likuma viedokļa paskaidrot publikai, ka nauda politiskajam procesam ir nepieciešama, un aicināt iesaistīties. Un tam nav jābūt tik ekstrēmam veidam, kā to savulaik darīja Einars Repše, aicinot sabiedrību saziedot viņa politiskajai darbībai Latvijas apstākļiem ievērojamu summu.
Politiķu vidē esmu dzirdējis piezīmes, ka a) biedru naudas un oficiālo ziedojumu plūsma ir nepietiekama/neprognozējama, b) no šādiem ziedojumiem vispār, kā saka, dažkārt vairāk ķēpas nekā ieguvuma, jo pastāv iespēja, ka ziedotāja personība izraisa nepatīkamus jautājumus (pastāv arī iespēja, ka šādā formā notiek apzināta kaitēšana no nedraugu puses). Te gan rodas pretjautājums, kāpēc vispār partijai vajadzīga lielāka nauda (jo īpaši, ja partija saņem valsts finansējumu), bet par to mazliet vēlāk. Tomēr kopumā argumenti nepārliecina.
Varu iedomāties, ka mans mēģinājums analizēt lasītājos izraisa neizpratni, jo tāpat taču ir skaidrs – pelēka vai puspelēka nauda politiķiem ir nepieciešama personīgās labklājības vairošanai, kādi vēl jautājumi?! Bet nav tik vienkārši.
Ir nācies saskarties ar gadījumiem, kas vairāk būtu psihologu vai pat psihiatru kompetencē, proti, kad politiķis šādu naudu vēlas tiešām sev personīgi, jo uzskata, ka viņam tā pienākas kā kompensācija par visām tām nepamatotajām lamām, kas jāpanes (pēc tam, kad nesenajā "Satori" diskusijā par latviešu valodu izlasīju kritiku par pēdiņu lietošanu nevietā, atturēšos tās šeit lietot politisko subjektu loģikas izklāstā). Ja politiķus tāpat visi uzskata par korumpētiem, tad – kāda atšķirība, korumpēšos ar', faktiski paši (uzskatītāji) vainīgi. Un tā tālāk. Tie ir reāli dzirdēti argumenti, bet man grūti tos vērtēt, jo tas, atkārtošos, vairāk ir dvēseļu dziednieku un analizētāju lauciņš.
Manuprāt, spēcīgāks ir cits arguments. Ja politiskais projekts vispār lieto "citu" naudu, tad tas, kurš šo naudu gādā, iegūst ietekmi projektā, kas var neatbilst viņa oficiālajam statusam. Tas, vai un cik gādāšanas procesā ieguļas paša gādātāja kabatā, šajā analīzē ir otršķirīgs jautājums. Vēlreiz: ja projekta oficiālie līderi, redzamākie pārstāvji utt. apsaimnieko, nosacīti sakot, 10 000 naudas vienības, tad tas, kurš var sagādāt "citas" 50 000 vienības, projektā iegūst pavisam citu svaru. Patiesībā te nav, par ko brīnīties, – šajā ziņā politiskās partijas ir līdzīgas jebkurai citai grupai, kurās veidojas iekšējās varas attiecības un no tām izrietošas neformālas hierarhijas, intrigas un līdzīgi daiļumi.
Te nonākam līdz savā vienkāršībā apburošajam jautājumam: bet kam vispār tik daudz naudas nepieciešams, lai būtu jāķeras pie šādiem manevriem?
Esmu saskāries ar tēzi, ka vainojami ir pārāk stingrie partiju izdevumu ierobežojumi. Ja partijas varētu vairāk tērēt legāli, nebūtu nepieciešamas piesaistīt "citu" naudu, kas lietojama vēlamā rezultāta (piemēram, spēcīgas priekšvēlēšanu kampaņas) īstenošanai. Daļēji tam var piekrist, tiesa, negribētos piedzīvot tādas politisko tēriņu orģijas kā, piemēram, ASV.
Nākamais jautājums ir: bet kam tad šīs summas (t.sk. "citas" naudas) galu galā tiek tērētas? Un te, manuprāt, mēs esam tikuši līdz situācijai, kurā daļa vainas ir gan politiķiem, gan plašsaziņas līdzekļiem.
Plašsaziņas līdzekļu gadījumā riskēšu apgalvot, ka mūsu žurnālistikas telpā ir pārāk maz politikas. Bezmaksas politikas, lietojot patēriņa preču valodu. Ja politiku – izņēmums, protams, ir t.s. skandāli – uzskata par neinteresantu, aptraipošu utt., tad nav jābrīnās, ka politika cenšas, jo īpaši vēlēšanu periodos, nonākt plašsaziņas līdzekļos, tos, sauksim to tā, motivējot. Tas, ka motivēšana visbiežāk notiek nevis brutāli vienādojumā partija – plašsaziņas līdzeklis, bet gan ar trešo personu reklāmas līgumu starpniecību, lietas būtību nemaina. Motivēšana ir motivēšana.
No otras puses, politiķu vaina ir tā, ka viņi tiešām maz spēj piedāvāt godīgu, jēdzīgu politisko saturu. Savukārt par to, ka politiķis vēlas nevis būt plašsaziņas līdzekļos ar savu saturu, idejām, bet gan atrādīties (šovos, dažādās intervijās "par dzīvi" u.c.), grēks, kā saka, motivāciju neprasīt un nepieņemt. Jo darījuma objekts vispār vairs nav politika, tā ir preces reklāma.
Ja šādas situācijas kretīnisms mazinātos, uzlabotos arī situācija ar politikas finansējumu. Mēs redzam, ka valstīs, kurās par politiku ir dzīvas debates, pietiekami augsta sabiedrības interese (piemēram, ASV), vienalga gadās personāži, kas "citu" naudu nesmādē, tomēr tad vismaz runa ir par prastu personisku alkatību, nevis sistēmisku problēmu.
Atsevišķa tēma ir "citas" naudas devēji. Arī te par motivāciju viss var šķist skaidrs: tiek pirkti politiskie lēmumi, par ko vispār runāt?! Arī tā notiek, tomēr nav tik melnbalti. Ir gadījumi, kad naudas devējs vienkārši (lai gan kas te vienkāršs – tas atkal ir dvēseļu pētnieku lauciņš...) kaifo par to, ka šādi viņš apliecina savas finansiālās iespējas komplektā ar iespēju justies pietuvinātam politikai pat bez personīga labuma gūšanas no tā. Ir gadījumi, kad naudas devējs patiesi simpatizē politiķim vai politiskajam projektam, bet izvēlas oficiālajam regulējamam neatbilstošos ceļus, jo – tepat vien jādzīvo būs, negribas iegūt nelabvēļus politiskajā vidē. Izklausās stulbi, bet arī šādas situācijas ir. Abas šīs grupas zināmā mērā cieš no lēmumu pircēju darbības un sabiedrības uztverē iesakņojušās pārliecības, ka ziedot vairāk par, teiksim, 100 naudiņām partijai var tikai ar skaidrām, savtīgām īstermiņa interesēm. Lai cik aplami no šādu finansiālo atbalstītāju viedokļa tas ir, domāju, ka situācija nemainīsies, jo medus karote darvas mucā mucas saturu neuzlabo.
Kopumā tomēr esmu piesardzīgi optimistisks. Politiskās darbības – ja runa ir tiešām par politisko darbību, nevis individuālā dzīves līmeņa uzlabošanu vai histērisku naudas mešanu kampaņās – izmaksas samazinās. Līdz ar to, ja šīs politiskās darbības veicējs spēj piedāvāt jēdzīgu saturu, viņš varētu iztikt arī bez "citām" naudiņām.
4