Komentārs
09.02.2015

Higiēnas jautājums

Komentē
7

Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas 70. gadskārtu Eiropas līderi atzīmēja 27. janvārī pašā nometnē – muzejā, ceremonijā kopā ar aptuveni 300 šajā nāves fabrikā izdzīvojušajiem. Vladimirs Putins, kuru Polija stratēģiski "piemirsa" uzaicināt uz šo jubileju sakarā ar notikumiem Ukrainā, devās uz Ebreju muzeju un tolerances centru, kur pabiedēja Krievijas ebreju kopienas līderus ar "fašisma atdzimšanu" Rietumeiropā. Turpretī Latvijā šo notikumu acīmredzot atzīmē ar politisku hepeningu "Ebreju īpašumu restitūcijas mēģinājums", kurš notiek nu jau trešo reizi.

Mūsu politiskās dzīves kopējā šļauganumā šī tēma vēl spēj uzšķilt kaislības ne vienā vien sirdī. To acīmredzot jūt arī mūsu mediji, kuri pēdējās nedēļās nenogurstoši publicē rakstus par to, kādēļ ebreju īpašumus nevajag atdot. Savukārt tie, kas šo iniciatīvu pakāpeniski ir aizbīdījuši līdz Saeimai, par tās iemesliem lielākoties klusē vai aprobežojas ar noslēpumainiem mājieniem par "draugiem", par valsts drošības apsvērumiem un ārzemju vēstniecībām. Šāda attieksme, protams, nāk par labu iniciatīvas pretiniekiem. Tā tikai lieku reizi apstiprina sabiedrības apziņā klasisko stereotipu, ka viss ar ebrejiem saistītais nozīmē kādu slepenu, teju vai maģisku sazvērestību nolūkā valdīt pār pasauli. Tādēļ vismaz sabiedriskajā domā restitūcijas pretinieki šobrīd nepārprotami uzvar. Tādēļ, ja tas tā arī turpināsies, nekāda restitūcija visdrīzāk nenotiks – tādēļ iniciatīvas pretinieki var gulēt mierīgi.

Diskusijā ap ebreju īpašumu restitūcijām ir dzirdēts pietiekami daudz kas – lielākoties par šās iniciatīvas nepamatotību un kaitīgumu. Daži no šiem argumentiem – juridiskiem, politiskiem un vēsturiskiem – patiešām ir izsvēršanas vērti. Taču nav gluži arī tā, ka arī par labu šai iniciatīvai nevarētu pateikt neko – vienīgi bolīt acis un dot miglainus mājienus vēstniecību virzienā. Tas, vai manis šeit minētais pozitīvais arguments tiešām ir gana svarīgs, lai atsvērtu negatīvos, – par to var nopietni diskutēt. Taču to neminēt ir mazliet dīvaini no cilvēkiem, kas – šā vai tā, bet tomēr – pretendē uz politiskās līderības funkcijām mūsu valstī.

Sāksim ar negatīvajiem argumentiem. Vai Latvijas ebreju kopienas (precīzāk, tās daļas) vēlme atgūt šos īpašumus ir savtīgi motivēta? Jā, protams. Vai šeit tiek prasīts kāds ārkārtējs likums, tāds, kas nav lāgā savienojams ar pastāvošo Latvijas likumdošanu? Jā, protams. Jebkura likumdošana ir politisks, t.i., gribas akts, kas prasa izšķiršanos. Vai pašreiz Latvijā dzīvojošajai ebreju kopienai, kas ir ieinteresēta īpašumu restitūcijā, ir biogrāfiska saikne ar starpkaru Latvijas ebreju kopienu? Lielākoties nav – vairums tālaika Latvijas ebreju kopienas ir gājuši bojā holokaustā. Vai ebreju īpašumus rekvizēja Latvijas valsts? Nē, Latvijas valsts neko tādu nedarīja, jo tobrīd tā vienkārši nepastāvēja padomju okupācijas rezultātā. Vai pieprasītā ebreju īpašumu restitūcija var radīt neparedzamas juridiskas sekas attiecībā uz citu kopienu un sabiedrisku organizāciju īpašumiem? Grūti spriest, taču pilnībā šādu iespēju izslēgt nav iespējams.

Taču stāsts par ebreju restitūcijām patiesībā nebeidzas šajā vietā. Tiem, kas grib saprast ārkārtējās pretenzijas uz restitūciju un ārvalstīs šai tēmai pievērsto uzmanību, nevajadzētu piemirst to, ko tieši mūsdienu Rietumu pasaulei nozīmē shoa jeb holokausts, proti, Eiropas ebreju masveida iznīcināšana Otrā pasaules kara laikā. Tas bija tieši ārkārtējs gadījums, kuram pēckara Eiropas vēsturē ir bijis lemts kļūt par simbolu. Skaidrs, ka ne jau tikai ebreji ir gājuši bojā divu Eiropas totalitāro režīmu darbības rezultātā. Visa Eiropas zeme ir slacīta ar dažādu tautību cilvēku asinīm. Taču holokausts Rietumeiropā (atšķirībā no PSRS) netiek uzlūkots kā viens gadījums no daudziem. Tas mūsdienu Eiropas kulturālajā apziņā ir kļuvis par simbolu tam, ko vācieši mūsdienās sauc par Zivilsationsbruch – civilizācijas sabrukumu, kad šķietami gudrā, racionālā un humānā vācu tauta pilnīgi plānprātīgu ideju ietekmē sāka industriāli iznīcināt cilvēciskas būtnes. Tieši tādēļ holokausts un no tā izrietošā attieksme pret ebrejiem tiek uzlūkota kā kaut kas ārkārtējs. Tādēļ arī holokausta simboliskā nozīme prasa ārkārtējus risinājumus no tiem, kas vēlas būt piederīgi pēckara Eiropai, kas apzinās un reflektē par savu totalitāro pagātni.

Vai no šā holokausta īpašā statusa šodien ļaudis gūst praktisku labumu? Protams – droši vien, ka pazīstamākais šās tēzes izvērsums ir rodams Normana Finkelšteina grāmatā "Holokausta industrija". Vai nepārtrauktā orientēšanās tikai uz holokaustu var kļūt netaisnīga pret citām no totalitārisma cietušajām grupām? Jā, var. Taču tas nemaina lietas būtību. Mūsdienu Rietumos holokausta īpašā statusa atzīšana ir kļuvusi par higiēnas jautājumu; publiski to apšaubīt vai noniecināt mūsdienu Eiropā nozīmē to pašu, ko smirdēt, skaļi atraugāties vai palaist gāzes. Protams, tevi kādu laiku piecietīs, bet nekad neuzskatīs par savējo. Tādēļ arī mēģinājums pretstatīt latviešu ciešanas ebreju ciešanām, nodarboties ar "salīdzinošo martiroloģiju", ir ne tik daudz amorāls, cik vienkārši dumjš un bezcerīgs. Skaidrs, ka latviešu traģiskie likteņi okupācijas un Otrā pasaules kara rezultātā joprojām Eiropā nav pilnībā apjausti un apzināti. Taču cerības, ka mēs tos vislabāk padarīsim saprotamus pasaulei, atsakoties no elementārām higiēnas prasībām un apšaubot holokausta simbolisko statusu, liecina par galēju ignoranci par mūsdienu Eiropas vērtībām. Tās var patikt, var arī nepatikt. Taču iedomāties, ka mēs tās tā pēkšņi izmainīsim, gan ir ārkārtīgi pārgalvīgi.

Tieši tādēļ liekas dīvains process, kādā valdošā koalīcija virza uz priekšu šo restitūciju jautājumu. Šās tēmas galvenie gladiatori Saeimā ir Ārlietu komisijas vadītāji Ojārs Ēriks Kalniņš un Atis Lejiņš – patīkami trimdas cilvēki ar labu reputāciju, bet ierobežotu politisko vilkmi. Turpretī visi tie mūsu politiķi, kuri visu savu līdzšinējo karjeru ir balstījuši vēsturiskajā taisnīgumā un opozīcijā pagātnes totalitārismam, nez kādēļ šajā situācijā ir apklusuši – ļaujot sabiedriskajā telpā cirkulēt klajām muļķībām, kas viegli flirtē ar antisemītismu. Varbūt kāds uz vēsturi nasks Eiropas Parlamenta deputāts te gribētu izteikties? Labi jau labi, klusējiet. Bet tikai tad neapvainojieties, ja kāds saka, ka Latvijā nav politiskās līderības.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!