Ar bērniem
08.01.2015

Herbe bēniņos

Komentē
0

Recenzija par Rīgas Leļļu teātra izrādi "Herbe ar lielo cepuri"

Režisors: Edgars Niklasons

Pirmizrāde: 2014. gada 6.septembrī

Leļļu teātra repertuārā kopš rudens skatāmais iestudējums "Herbe ar lielo cepuri" intriģēja ar pieteikto tēmu par bērnu drosmi un bailēm. Pirmskolas vecuma bērnu vecāki īpaši labi zina, cik reizēm apgrūtinoša ir bērnu šķietami neracionālā baidīšanās – piemēram, no tumsas. Skatoties izrādes reklāmas sižetu, biju patiešām priecīga, ka arī teātris iedomājies runāt par šo jūtīgo un psiholoģiski sarežģīto emociju izpausmi.

Vācu bērnu literatūras autors Otfrīds Preislers (1923–2013) abas grāmatiņas par rūķīti Herbi sacerējis astoņdesmito gadu sākumā ("Herbe ar lielo cepuri", 1981; "Herbe un viņa draugs Pinkaste", 1983), un, iespējams, tāpēc man Preislera vārds vispirms saistās ar "Mazo raganiņu", kura manam "lasītpriekam" trāpījās tieši sākumskolas klasēs. Tā ir viena no populārākajām bērnu grāmatām pasaulē, tulkota turpat piecdesmit valodās.

Otfrīdam Preisleram piemita īpašs talants, runājot ar bērniem par pietiekami sarežģītām lietām, lietot mērķauditorijas uztverei piemērotus izteiksmes līdzekļus. Pārlasot grāmatu par Herbi un sekojot, cik šķietami vienkārši tiek vērpts stāsta pavediens, pirmajā mirklī pat neaizdomājies, ka tas īstenībā slēpj iniciācijas procesu – sastopoties ar dažādiem pārbaudījumiem, tai skaitā nepatīkamām emocijām, varonis norūdās un pieaug. Tomēr, noskatoties izrādi, radās jautājums – vai uzveduma veidotāji nav pārāk aizrāvušies ar izklaides radīšanu un mazo skatītāju smīdināšanu?

"Herbe ar lielo cepuri" ir Edgara Niklasona diplomdarbs režijā Latvijas Kultūras akadēmijā. Līdz šim viņš vairāk bija pazīstams kā dramaturgs. Viena no veiksmīgākajām sadarbībām bijusi Elmāra Seņkova iestudējumā "Izrāde "Gals"" (2012) Nacionālajā teātrī, kur dramaturga uzdevumus viņš veica kopā ar Rasu Bugavičuti. Edgars Niklasons guvis atzinību arī jauno dramaturgu lugu konkursos un darbnīcās. Viņš ar darbu "Valdis" piedalījies skatē LKA festivālā "Patriarha rudens 2013", tātad "Herbe ar lielo cepuri" īsti nebūtu uzskatāma par debiju, taču pilnīgi noteikti tā ir jaunā režisora debija Leļļu teātrī.

Bērnu auditorijai paredzētā izrāde formāli šķiet nostrādāta un pārdomāta: tā ilgst tikai nedaudz vairāk par stundu, veidota divās daļās, no Otfrīda Preislera pasakas paņemot dažus motīvus, kas savukārt iestrādāti stāstā par trim draugiem – sešgadniekiem Agati, Robi un Niklāvu –, kuru lomās darbojas Dana Lāce, Edgars Kaufelds un Artūrs Putniņš.

Pati uzveduma ideja man šķiet teju lieliska, kaut arī ne oriģināla: bērni Agate un Robis ir iemaldījušies Niklāva mājas bēniņos, atrod grāmatu "Herbe un lielā cepure". Un bēniņi, kā zināms, ir ļoti "atvērta" un iedvesmojoša telpa dažādām fantāzijām, fobijām un piedzīvojumiem. Izrādes pirmajā daļā bērni spēlējoties rada dažādas "bailīgas" situācijas – Niklāvs, piemēram, palīdis zem lāčādas, tēlo lāci, viņš arī, iztēlojoties īpašas spējas, ierosina izsaukt rūķus un mazos cilvēciņus. Tādējādi pirmajā daļā pa vienam vien spēles telpā uzrodas arī Preislera inspirētās un izrādes mākslinieces Sintijas Jēkabsones radītās kolorītās rūķlelles.

Pirmās daļas beigās spēles telpā parādās arī milzīga grāmata, starpbrīdim atstājot intrigu – ar ko gan izrāde turpināsies. Otrajā cēlienā tiek šķirtas lielās grāmatas lapas, kuras "spēlē" Herbes stāsta dekorācijas. Izrādē no Preislera grāmatas paņemts motīvs par Herbes ceļojumu uz Vorlikas mežu un tikšanos ar Pinkasti.

Scenogrāfe un leļļu māksliniece Sintija Jēkabsone bēniņtelpai radījusi mājīgi siltu atmosfēru. Bērnu izrādei gan spēles telpu varēja tēlot gaišāku, turklāt, skatoties no piektās rindas, brīžiem šķiet, ka viss notiek pa tumsu, arī atmiņā šī izrāde paliek kā tumša bilde. Vairāk izgaismota ir rūķu pasaule lielās grāmatas atvērumos jeb "rūķu skatuve".

Profesionālie leļļu teātra aktieri ar Herbes pasaules lellēm darbojas lieliski. No dzīves ņemta un precīza detaļa ir lellēm piešķirtā ne-valoda: aktieri vervelē nejauši kopā savilktas skaņas, tieši tāpat kā bērni, spēlējoties ar lellēm, iztēlojas, ka runā svešvalodā. Taču štampainā bērnu spēlēšana, kas mijas ar Herbes leļļu pasaules "kadriem", brīžiem rada neērtības izjūtu. Aktieri runā, dīvaini intonējot dabisko runu vai imitējot aizvainojuma pilnu gražīgumu; varoņi sešgadnieki, kad nav ar kaut ko apmierināti, ik pa brīdim viens otru spēcīgi iedunkā un grūsta.

Ārpus Preislera motīviem par dramaturģiskā materiāla nepietiekamību, kad aktieriem īsti nav ar ko piepildīt tēlu, liecina biežās dežūrfrāzītes un nopūtas – jā, aha, jā, jā... Un paradokss tāds, ka – lai arī novērtēju aktieru izveicību, darbojoties ar lellēm, nevaru apgalvot, ka izrādē uztvēru, kas tad bija tas īstais Herbes stāsts. Oriģinālā fabula šķita noslīkusi uzveduma sešgadniekus it kā kopējošajās, ākstīgajās izdarībās. Mazo skatītāju auditorija, protams, uz šiem jokiem reaģē ļoti dzīvi, taču – esmu pārliecināta, ka līdz ar šo jautrību "baiļu faktors" kļūst gauži neobligāts.

Jēgas ziņā ačgārns šķita arī izrādes fināls. Kad "sešgadnieki" Herbes stāstu bija izstāstījuši un grāmatu nolikuši atpakaļ vietā, bērni atcerējās, ka viņu sētas biedram Matīsam no viņiem ir bail. Visi trīs uz to reaģē ar draudzīgu aicinājumu cits citam: "Nu tad ejam ārā!", liekot saprast, ka viņi tagad ies un biedēs Matīsu... Nepiederu pie tiem, kas bērnu izrādēs sagaida atklātu morāli un didaktiku, taču filozofija "ja tu dari pāri man, tad es tev atdarīšu ar to pašu" bērnu teātrī diez vai būs īsti vietā.

Iecere runāt par bailēm šoreiz nav pārliecinoši iedzīvināta skatuves valodā, Preislera stāstu un jaunradīto mūsdienu bērnu pasauli nav izdevies savienot mākslinieciskā veselumā. Pat jaukā muzikālā partitūra, ko izrādei radījis komponists Reinis Ozoliņš, palikusi it kā otrā plānā: kādas dziesmiņas vārdi aktieru mutē skanēja klusi un neskaidri, tomēr nojautu, ka izrādes kontekstā vārdiem ir sava jēga.

Žēl, ka laba ideja palikusi it kā pusceļā, jo baiļu tēma ir aktuāla vai ikvienā ģimenē ar maziem bērniem. Ja izrādē, izspēlējot "bailīgās" un "baidīgās" situācijas, būtu nodrošināta iespēja bērniem sēdēt līdzās vecākiem (kas pagaidām teātra mazajā zālē praktiski diemžēl nav iespējams) un izrādes veidošanā tiktu pieaicināts attiecīgās jomas speciālists, stāsts par Herbes pāraugšanu jeb tikšanu pāri bailēm varētu būt vērtīga un svētīga pieredze – īsta mākslas terapija. Kāpēc lai teātris nepiedāvātu arī šādas izrādes? Taču šoreiz Herbe ar savām bailēm uzvedumā šķita iekļuvis visai nejauši. Bērni gan skatītāju zālē ik pa laikam smējās kā kutināti – tieši tāpat kā to dara pieaugušie lielo teātru kases gabalos vai Holivudas seklajās komēdijās. Skumīgi.

Dita Jonīte

Dita Jonīte ir teātra un dejas kritiķe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!