Foto - Mārtiņš Vilkārsis
 
Teātris
25.10.2017

Hedas vientulība

Komentē
0

Par Liepājas teātra izrādi "Heda Gablere" Lauras Grozas-Ķiberes režijā

Vairākos avotos gadījies lasīt, ka Henrika Ibsena Heda Gablere Rietumu teātrī tiek uzskatīta par sieviešu Hamleta ekvivalentu. Laikā, kad Hamletu ne tikai "drīkst" spēlēt, bet arī spēlē aktrises sievietes, šis apzīmējums daļēji zaudējis savu spēku, un tomēr – Heda Gablere ir loma, kas saistīta ar vairākiem filozofiski dziļiem jautājumiem, pētot modernas sievietes lomu sabiedrībā un ar to saistītās morālās "būt vai nebūt" izvēles. Liepājas teātrī tapusī Lauras Grozas-Ķiberes "Heda Gablere" ir vizuāli pievilcīgs skatuves darbs, kurā gan jaušamas vairākas nepārvarētas problēmas.

Līdzīgi kā iestudējot Džordža Orvela "1984" Liepājā un Mērijas Šellijas "Frankenšteinu" Dailes teātrī, arī šoreiz Laura Groza-Ķibere izrādes pamatā izmantojusi nevis oriģināltekstu, bet tā pārstrādājumu – Patrika Mārbera skatuves versiju pēc Henrika Ibsena lugas "Heda Gablere", kas tapis nesenajam flāmu režisora Ivo van Hoves iestudējumam Londonas Karaliskajā nacionālajā teātrī (2016). Van Hoves izrādes recenzenti vienbalsīgi atzīst, ka Mārbera radītais scenārijs ir valodas un izteiksmes ziņā moderns, ass, koncentrēts, pārceļot Ibsena lugas darbību uz mūsdienām – 21. gadsimtu. Tomēr literārā materiāla izvēle līdz galam neatspēko jautājumu, kādēļ jāiestudē "Ibsens pēc Ibsena". Mārbera tekstā saglabāts Ibsena lugas sižeta karkass, pašu tekstu reducējot līdz vienkāršiem, nesaliktiem un nesarežģītiem teikumiem – varoņi sarunājas tiešās, "neaizplīvurotās" frāzēs, piemēram, bez aplinkiem apspriež talantīgā rakstnieka Lavborga alkoholisma problēmu u.c. jautājumus, par ko var brīvi runāt 21. gadsimtā, bet kas Ibsena laikā tika izteiktas pusvārdos. Šīs manipulācijas, kaut arī neapšaubāmi ļauj izrādes darbību vieglāk pārcelt uz mūsdienīgu laiktelpu, tomēr tekstā iekļautās jēgas ziņā izrādes vēstījumu neizbēgami padara arī pliekanāku un psiholoģiski vienkāršotāku.

Liepājas versijā daļēji saglabāta arī van Hoves izrādes vizualitāte – kailās, gaišās, neapstrādātās skatuves telpas sienas un Hedas ārējais veidols – gaišs rītatērps, kas izceļ varones rakstura ekscentriskumu, bet vienlaikus trauslumu. Anetes Berķes iemiesojumā Hedas ārējā veidolā saskatāma arī izteikta līdzība ar pašas režisores vaibstiem – gan šī paralēle, gan izrādes kopējais idejiskais uzstādījums ļauj domāt, ka "Heda" ir ļoti personisks skatuves darbs.

Ibsena lugā titulvarone ir garlaikota augstākās sabiedrības sieviete ar izsmalcinātu gaumi, kura, cerot uz labu dzīvi, apprecējusi garlaicīgu akadēmiķi un jau medusmēneša laikā saprot, ka ir iekļuvusi pašas radītā slazdā. Liepājas versijā Hedas "saknes" (tēvs ģenerālis un ar to saistītā pieeja vīriešu pasaulei – pistolēm, izkoptā gaume, teju fiziskais riebums pret visu neglīto u.c. būtiski faktori, kas izskaidro viņas uzvedību lugā attēlotajās situācijās) padarītas mazāk būtiskas, kā galveno motīvu izceļot vientulības tēmu. Kaut arī tikko apprecējusies, Anetes Berķes Heda ir absolūti vientuļa – viņu pēc būtības neredz neviens no pārējiem izrādes varoņiem, dažbrīd pat fiziski pārkāpjot viņai pāri, kā to kādā brīdī dara Everitas Pjatas Elvstedas kundze. Lai kāpinātu Hedas izolētību no pārējās varoņu sistēmas, Berķes varone izrādes mizanscēnās lielākoties atrodas atstatus no citiem – visbiežāk, pakāpusies uz sastatāmām kāpnēm vai ieritinājusies atzveltnes krēslā, kamēr pārējie varoņi ap viņu savienojas dažādos attiecību divstūros un trijstūros. Hedai "neērta" ir arī Mārtiņa Vilkārša radītā skatuves telpa – remontā esošā istaba, tāda kā starptelpa jeb šķīstītava, kas vienlaikus gan atgādina par viņas un Tesmaņa lielajiem nākotnes plāniem, gan rūgti signalizē, ka remonts, iespējams, tā arī netiks pabeigts. Hedas "smakšanu" četrās sienās un dvēseles pulsācijas atbalso spoguļgriesti, kas atgādina nemierīgi virmojošu ūdens virsmu.

Konceptuāls un intriģējošs ir režisores domāšanas veids, mēģinot piešķirt jaunu lasījumu lugā tēlotajiem konfliktiem. Jaunieceltā doktora (izrādē – akadēmiķa) Tesmaņa lomu uzticot Egonam Dombrovskim, bet tantes Juliānes (izrādē – tantes Džuliānas) lomu piešķirot efektīgā, piegulošā jātnieces tērpā ieģērbtajai Inesei Kučinskai, krustmāte un viņas brāļadēls kļuvuši ne tikai par vienaudžiem, bet arī bijušajiem mīļākajiem, kuru jūtu ķīmija nav izzudusi pat pēc Tesmaņa laulībām ar Hedu. Tas būtiski maina šī attiecību trijstūra psiholoģiskos akcentus – piemēram, sākuma ainā, kurā Heda pamana tantes pamesto cepuri un nokritizē to kā negaumīgu, viņu motivē nevis estētiski aizspriedumi vai snobisms, bet gluži vienkārša sievišķīga greizsirdība. Diemžēl izrādes gaitā Tesmaņa un viņa krustmātes attiecību līnija nemanot "izdziest", palikusi interesanta aizmetņa līmenī.

Seksualitāte un instinkti ir spēks, kas vada visus izrādes varoņus. Precīzs ir Leona Leščinska radītais asesora Braka (izrādē – tiesneša) tēls, kurš ielaužas Hedas un Tesmaņa dzīvē kā šķietami nevainīgs "piektais ritenis", bet, mērķtiecīgi un nekaunīgi flirtējot ar Hedu, pamazām liek viņai zaudēt modrību un pakļauj viņu savai varai. Heda turpretī iedegusies kaislē pret Elvstedas kundzi, apbrīnojot viņas blondos matus un cenšoties viņu noskūpstīt, kamēr vīrs izgājis no istabas. Everitas Pjatas atveidojumā Tea ir ārēji stīva, nedaudz neveikla būtne, kura atraisās tikai tad, kad iesaistās kādā "zinātniskā" projektā, proti, kļūst par kāda zinātnieka mūzu.

Atšķirībā no tradicionālajām skatuviskajām interpretācijām, liepājnieku versijā zināmu daudzslāņainību ieguvis doktora Tesmaņa tēls – Egona Dombrovska psiholoģiski pārliecinošajā, rāmajā atveidojumā viņš nav vis zinātnes "sausiņš" un dīvainis, bet ar savu karjeru pārņemts vīrietis, kurš gluži vienkārši nespēj veltīt sievai pietiekami daudz uzmanības un pat nemana, kā tas rada nepārvaramu plaisu viņu attiecībās. Tieši pretējs process notiek ar Mārtiņa Kalitas Lavborgu – atkal saticis Hedu, viņš aizmirst par savu zinātnisko karjeru un jauniegūto atturību un ļaujas instinktiem, sāpīgi pārdzīvojot Hedas atraidījumu. Aktieris varoņa pēkšņo sabrukšanu attēlo izteikti emocionāli, taču psiholoģiski patiesi.

Izrādes centrā kā saistelements atrodas Anetes Berķes Heda. Aktrisei pēc vairākām lieliski nospēlētām otrā plāna raksturlomām šis ir pirmais nopietnais pirmā plāna darbs, kas apliecina viņas radošo briedumu. Berķes aktierdarbs Hedas lomā ir gan fiziski, gan psiholoģiski spraigs – aktrise visu izrādi pavada neatslābstošā saspringumā, it kā atrodoties uz pirkstgaliem vai aizturot elpu. Šī Heda ir ļoti dažāda, mainot balss intonācijas, sejas izteiksmes un ķermeņa pozas kā cimdus, tomēr, vērojot šīs transformācijas, gribot negribot jājautā, kurā brīdī Heda ir viņa pati un vai skatītājiem kādā mirklī vispār ir ļauts ieraudzīt viņas patieso seju. Heda ir kā skaists, taču neaprēķināms zvērs – vienā brīdī viņa var būt maiga, pakļāvīga, citā – kļūt mežonīga un cietsirdīga. Kā ieročus cīņā par vīra un citu apkārt esošo cilvēku uzmanību Heda izmanto gan glaimus, laipnību un koķetēriju, gan (šķiet, daļēji pietēlotu, daļēji īstu) slimīgumu – piemēram, pirmajā cēlienā viņa laiku pa laikam piedzīvo nervu lēkmes un satraukti elpo plastmasas plēvē, kas sedz uz skatuves esošās mēbeles. Brīžam gan nav skaidrs, vai viņas dīvainie izgājieni (piemēram, iecērtot melnās augstpapēžu kurpes papēdi sienā vai, sagaidot Lavborgu, ieurbjot sienā naglu, uz kuras pakarināt tikko atnākušā viesa mēteli) liecina par varones tieksmi izrādīties citu priekšā kā aktrisei uz pašas radītas skatuves vai gluži vienkārši ir ilustratīvas skatuves darbības, kam jāliecina par Hedas ekscentriskumu.

Ilustratīvisma pieskāriens jūtams arī vairākās epizodēs, kurās režisore līdzās pieaugušajiem varoņiem uz skatuves liek parādīties arī diviem bērniem – Terēzes un Dāvida Laukšteinu atveidotie miniatūrie Hedas un Tesmaņa alter ego atgādina figūras no šausmu filmas "Aplis", bet neko jēgas ziņā būtisku skatuves darbībā neienes. Atšķirībā no iepriekšējiem Lauras Grozas-Ķiberes skatuves darbiem, kuros mūzika neuzkrītoši, bet vienlaikus precīzi ieaudusies izrādes audumā, "Hedā" zināms ilustratīvisms skāris arī mūzikas celiņu – Kārļa Auzāna komponētā mūzika brīžiem pašmērķīgi cenšas pievērst sev uzmanību, nomācot aktieru runāto tekstu un mākslīgi kāpinot notikumu dramatismu.

Liepājas teātrī tapusī režisores Lauras Grozas-Ķiberes izrāde "Heda Gablere" stāstu par izlutināto, izlepušo ģenerāļa meitu Hedu izstāsta mūsdienīgā versijā – šo to ierosinot uzlūkot no jauna, bet šo to arī zaudējot, salīdzinot ar Ibsena oriģinālu.

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!