Proza
31.01.2014

Grēkā krišana

Komentē
1

(no cikla "Tirgusbailes")

Šorīt esmu pamodusies pirms gaiļiem. Pēdējā laikā tā gadās arvien biežāk, un man šķiet, ka tirgusbailes vienkārši ir izdomājušas vēl vienu veidu, kā man sariebt. Tādos rītos tā vien gribas plēst matus un skaļā balsī brēkt, jo nav lielākas nežēlības par nejaušu pamošanos. No vienas puses, ir klusums, dziedējošs klusums, kas veldzē un manām pūžņojošajām nervu ziedgalviņām pāri uzaudzē kārtiņu plānas un maigas ādas, taču, no otras puses, šis klusums ir biedējošs kā vientuļa pastaiga gar jūras malu nakts melnumā, jo es taču ļoti labi zinu, ka tūdaļ tas viss kā divi deviņi zudīs nebūtības akačos, man neatstājot pilnīgi neko, pat ne bālganas atmiņu bildes vai atvadu vēstuli. Tirgusbailes man stāstīs, ka es to visu esmu izdomājusi, nosapņojusi, sadzejojusi, un es noticēšu. Tikko uzaugušo ādiņu noplēsīs nost, uzkaisīs labi daudz sāls un pamatīgi ierīvēs, līdz parādīsies asintiņa. Lai es pat ne uz brīdi neaizmirstu, ka neesmu viena. Ka man ir mans kungs un vagars, kas dod pavēles, norāj, ja vajag – noslāna ar bērza rīksti tā, ka dvēselē paliek zilas, uztūkušas svītras, kas ilgi sūrst un kuras kauns rādīt citiem.

Pagaidām vienīgā skaņa ir tikai kāds nevienam vēl nevajadzīgs trolejbuss, kas reizumis aiztrauc pa ielu, skanēdams kā tāda ievainota ziloņmāte. Arī es jūtos kā ziloņmāte – liela, pelēka un ievainota. Naktī kā jau allaž esmu krustu šķērsu izvandījusies pa sapņu zemēm, tāpēc mostos ar pietūkušiem kāju lieliem un dulnu galvu. Tā kā dzīve tirgusbaiļu pavadā ir bāla un neinteresanta kā siļķe bez sālījuma, tad vismaz sapņos es redzu krāsas un jūtu garšu. Tur viss notiek pa īstam un divtik. Sapņos es esmu brīva. Dejoju, rotājos, dziedu un mutējos. Ne miņas no ļaunā Siāmas dvīņa, mūžīgā alibi, allažīgā eskorta, kas ne tuvu negādā par drošību, izklaidi vai miesisku baudu. Sapņi ir sava veida brīvdienas, neapmaksāts atvaļinājums, kurā, par spīti tam, ka nekas tāds tev nepienākas, labprāt atgrieztos vēl un vēl. Ja varētu – pārvāktos uz turieni pavisam. Simtiem reižu esmu centusies pretoties nomodam un atgriezties tur, kur ir tik silti kā mātes klēpī, bet tirgusbailes rauj nost segu, bļauj kā tāds vada komandieris un liek atspiesties 120 reižu, pat neļaujot izberzēt miegu no acīm. Katra pamošanās sāp gandrīz kā zaudēta mīla.

Šorīt sāp divkārtīgi, jo naktī es mīlēju kādu vīrieti un naktī kāds vīrietis mīlēja mani. Naktī es biju padevīga. Ne miņas no ierastā aizdomīguma, ne miņas no ierastā visa pārējā. Es uzticējos, lai gan man nav ne jausmas, kā tas ir jādara, un tas drusciņ atmaksājās. Es viņam jau no paša sākuma izstāstīju par tirgusbailēm, bet viņš nekur neaizlaidās. Pavisam otrādi – paņēma mani aiz rokas, un mēs gājām. Nevienu brīdi man neradās jautājums par to, kur viņš mani tagad sataisījies vest. Es tikai klumpačoju viņam blakus kā tāda ļengana sieviņa, ieķērusies elkonī, galvu atbalstījusi pret viņa plecu. Tā bija labi, bet es viņam neko neteicu. Man liekas, ka viņš visu saprata tāpat, it kā pats kādreiz būtu staigājis tirgusbaiļu saitītē. Vīrietis neuzdeva jautājumus, nepārmeta par skumjajām acīm un klusēšanu, mēs vienkārši gājām. Nebija jātriec muļķīgi joki, jāstāsta par vaļaspriekiem vai bērnības traumām, drīkstēja vienkārši ieķerties elkonī, atbalstīt galvu pret plecu un klumpačot blakus kā tāda ļengana sieviņa.

Es atminos, ka mēs gājām prom. Ar katru soli, ko spērām arvien tālāk no asajiem mūriem, spēkā pieņēmās tirpas, kas man atgādināja, ka arvien vēl esmu starp dzīvajiem. Savu reizi jau tās tirpas uznāca arī pilsētā – ja sētas kaķis ar ieplēsto ausi pienāca apsveicināties, ja uzlija silts, smaržīgs lietus, ja kaimiņiene aiz sienas uzspēlēja klavieres – bet ātri pārgāja. Viņi visi mani ķircina tāpat kā klusums agrajos rītos. Kāpēc nemitīgi ir jāatgādina par to, kā man nav un varbūt vairs nekad arī nebūs? Grūž nemitīgi acīs, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības, ka laba raža nerodas no sliktas sējas, ka priekpilna dzīve bez šķēršļiem ir tikai idiotam. Paldies par kūkām! Nav sliktāka mierinājuma par to, kurā norādīts uz "īstenajiem" likteņa pabērniem. Tieši tāpēc tirgusbailes ir tik grūtas un ļoti sāp – nav uzskatāmu pierādījumu tam, ka tevi apsēdusi kāda sērga. Viņas pamanās aizlaisties, tiklīdz tu centies tās stādīt priekšā, atstājot tevi apaļa muļķa lomā.

Mēs gājām ilgi. Satiksmes auri un pilsētas sejas panti ik uz soļa palika arvien nebijušāki, un, kad iegājām mežā, tie pazuda pavisam, it kā nekad nemaz nebūtu eksistējuši, neatstājot pat rūgtas mieles. Mēs bijām dziedēti, es biju dziedēta, ap kājām vairs nebija smago važu, un iešana kļuva arvien vieglāka.

Kamēr mēs gājām, nomainījās gadalaiki. Zeme sasala, un sāka snigt, apklājot visu ar irdenu sniegu kā rīsu putra. Jo aukstāks kļuva gaiss, jo siltāki kļuvām mēs paši. Sals izkoda tirgusbailēm acis, tās raudāja tik karstas asaras, ka aiz mums izkusa sniegs, atklājot zemi – melnu un valgu.

Atnāca pavasaris, un rīsu putru nomainīja kailums, taču šis kailums nebija tas, kas lika man pūžņot un ievīstīties sargājošos autos. Šis kailums bija rosinošs, cerību iedvesošs. Arī mēs nometām savas ziemas sagšas un pielikām soli, lai drīzāki nonāktu pie mērķa. Man nebija ne jausmas, kas ir mūsu mērķis, taču vīrieša acīs es redzēju, ka tāds ir, un es, neko nejautājot, soļoju viņam blakus, kamēr mēs iegājām vasarā.

Vasara bija zaļojoša pļava, bez gala un malas, pilna neredzamas, bet noģiedamas dzīvības. Mēs atstājām kurpes pļavas malā un devāmies arvien dziļāk iekšā, šķiet, paša Dieva apsargātajos bezrūpības ganību laukos. Mēs bridām iekšā dzīvībā, zāles stiebri tikām auga arvien garāki, līdz sasniedza mūsu krūtis, un tai brīdī mēs pagurām. Mēs bijām ilgi gājuši un godam nopelnījuši atpūtu. Vīrietis saklāja mums zāļu gultu, palika savu kreklu par ķisenu un paņēma mani blakus. Galvā man bija vate, locekļi smagi kā spaidu darbs, un es iekritu dziļā miegā. Neatminos pēdējo reizi, kad iemigt bija tik viegli un šķita pašsaprotami. Miegs bija īsts un veldzējošs. Nebija ne klaiņošanas pa izdegušiem tuksnešiem, bēgšanas no šausmoņiem bez vārda vai slāpšanas zem zemes. Laiks bija apstājies un ļāva apstāties arī man.

Es pamodos, kad saule jau bija sākusi sildīt. Varbūt tā bija rītdiena, varbūt parītdiena, tas nebija svarīgi. Svarīgi bija tas, ka pamosties nesāpēja. Nebija ne pietūkušo kāju lielu, ne dulnās galvas. Pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem es gribēju pamosties, tas nešķita pretdabiski vai lieki. Vīrietis vēl joprojām bija blakus, viņa elpa bija tik rāma un ritmiska, ka pēc tās varētu noregulēt metronomu. Acis zem viņa plakstiņiem bija nekustīgas, tas nozīmē, ka arī viņš nekur neklejo, bet ir tepat blakus, zāļu gultā, pašas Dzīvības viducī.

Man beidzot bija laiks apskatīt viņa seju. Iepriekš nekad neesmu vīrieti redzējusi. Man nav ne jausmas, no kurienes viņš atnācis, kā viņu sauc un kāpēc viņš man neko nejautā. Kā viņš zināja, kur mani meklēt? Kur izdibinājis šo pļavu? Kurp vedīs mani tālāk? Lai gan – mēs taču esam sapnī, un sapnī viss var būt vienkārši un viegli kā mazotnē. Sapnī šādām domām nav vietas, un es noslīgstu atpakaļ smaržīgajās cisās.

Mostos pa otram lāgam, šoreiz no tā, ka jūtu – mani vēro. Vīrietis atbalstījies uz elkoņa un skatās man tieši virsū.

"Tu elpo tik nemanāmi, ka vienubrīd sāka šķist – esi atstājusi mani te vienu," viņš iesāk.

"Nē," es atbildu, "citur es vairs negribu būt, gribu uz mūžiem palikt šeit. Lai visu pārējo manis pēc nosper zibens, es gribu palikt vasarā."

"Neviens taču mūs nedzen prom, varam te palikt tik ilgi, cik vēlamies."

"Un cik ilgi mēs vēlamies palikt?"

"Tas atkarīgs no tevis."

"No manis? Tu taču mani te atvedi!"

"Un, tiklīdz tu gribēsi, aizvedīšu arī atpakaļ."

"Es negribēšu."

Viņš neticīgi nosmaida, un es netieku gudra, kāpēc tā. Kurš gan gribētu atgriezties tur, kur dzīve sāp tā, it kā kāds grieztu ar papīra malu lūpu kaktiņos? Es zinu, ka viņš kaut ko noklusē, bet tāpat zinu, ka vēl nav pienācis mans laiks to uzzināt. Labi, ka tirgusbailes man ir iemācījušas pacietību. Slikti, ka pacietība reizēm jau robežojas ar apātiju.

Viņš pieliecas un noskūpsta mani uz deniņiem. Es nesaraujos, kā to darītu analogā situācijā dzīvē, bet aizveru acis, ļaujot svešādajam vīrietim vaļu. Es taču varu jebkurā brīdī pamosties, lai gan nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc es to gribētu darīt. Viņš tik meistarīgi prot spēlēt pa manām podziņām, ka šķiet, kāds viņam pateicis visu priekšā vai iedevis manis lietošanas instrukciju. Nerausta mani uz visām debespusēm, nepārmet, neliek nemitīgi smaidīt kā aptaurētai, nejautā, nemāca, meistarīgi spēlē pa manām podziņām. Tik meistarīgi, ka es pārstāju elpot uz āru. Es elpoju uz iekšu, es elpoju sevī, un viņš elpo manī. Visi mani nervu gali atveras kā kliņģerīšu ziedgalviņas pašā dienas viducī, bet šoreiz tam par iemeslu ir saules siltums un gaisma, ne trūkums.

Viņa lūpas no deniņiem pamazām pārvietojas uz manām uzacīm. Vīrieša lūpas ir pilnas ar dzīvību, katrs to pieskāriens ir kā glāze ūdens paģirainā rītā – vai pat vēl labāk.

Viņa apakšlūpa iekārtojas uz manas kreisās acs aizvērtā plakstiņa, bet augšlūpa – uz pieres laukumiņa virs uzacs. Viņa apakšlūpa iekārtojas manas kreisās acs iekšējā kaktiņā, bet augšlūpa – pieres laukumiņā starp abām uzacīm. Viņa apakšlūpa iekārtojas manas labās acs iekšējā kaktiņā, bet viņa augšlūpa – pieres laukumiņā starp abām uzacīm. Viņa apakšlūpa iekārtojas uz manas labās acs aizvērtā plakstiņa, bet augšlūpa – uz pieres laukumiņa virs uzacs.

Ar to ir gana, lai atmodinātu asaras. Šīs nav parastās, nodevīgās un aukstās, šīs ir karstas un ļoti sāļas, tās nes sev līdzi vairogus, ko esmu salikusi, lai tirgusbailes netiek man klāt. Šīs asaras ir visa rūgtuma esence, blīvas un atbruņojošas kā dzejas vārdi. Arī par asarām viņš neko nesaka, tās cita pēc citas pazūd viņa mutē. Tagad viņš zina visu. Es esmu vairāk nekā kaila viņa priekšā, bet man ir vienalga. Es taču zinu, ka mēs paliksim vasarā, nav jēgas no vairogiem, nav jēgas no ziemas sagšām. Pamazām gaiss ap mums kļūst biezs un salds kā lauku krējums.

Brīdī, kad vīrieša mute teju teju ir nonākusi pie pašas galvenās manas podziņas, zāļu gulta sāk irt un es jūtu, ka grimstu. Viņš mani netur, vien noskūpsta mana labā gurna stūrīti un nosaka: "Es taču teicu, ka tas atkarīgs no tevis."

Es vēl joprojām neko nesaprotu. Kāpēc viņš mani netur, kāpēc nevelk atpakaļ? Kas ir atkarīgs no manis? Es taču krītu!

Es redzu viņu paliekam vasarā, es redzu viņa seju, kas smaida man uz atvadām, un es nezinu – vai tās ardievas vai uz redzēšanos.

Esmu atpakaļ savā lēģerī, mans ķermenis dreb. Pa pusei no iekāres, pa ceturtdaļai no dusmām, pa ceturtdaļai no nesapratnes. Kāda velna pēc? Kam vajadzīga tā nolāpītā kacināšana?

Es naktī mīlēju kādu vīrieti, un kāds vīrietis naktī mīlēja mani, bet tagad ir klusums. No vienas puses, klusums ir dziedējošs, tas veldzē un manām pūžņojošajām nervu ziedgalviņām pāri uzaudzē kārtiņu plānas un maigas ādas, taču, no otras puses, šis klusums ir biedējošs kā vientuļa pastaiga gar jūras malu nakts melnumā, jo es taču ļoti labi zinu, ka tūdaļ tas viss kā divi deviņi zudīs nebūtības akačos, man neatstājot pilnīgi neko, pat ne bālganas atmiņu bildes vai atvadu vēstuli.

Pa miegam krist ir grēkos krist, tāpēc pirms gulētiešanas jāskaita pātari.

Tēmas

Sabīne Košeļeva

Sabīne Košeļeva pabeigusi žurnālistikas studijas LU Sociālo zinātņu fakultātē un Rakstniecības studiju maģistrantūru Liepājas Universitātē. Kopš 2011. gada piedalās LLC rīkotajos "Prozas lasījumos". 2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!