Foto - Kristaps Kalns, teatris.lv
 
Recenzija
11.10.2016

Grēka cena

Komentē
2

Par Ināras Sluckas izrādi "Sieviete" Latvijas Nacionālajā teātrī

Par Ināras Sluckas Nacionālajā teātrī iestudētā Andreja Upīša romāna "Sieviete", kuru, pieaicinot par literāro konsultanti Ingu Ābeli, dramatizējusi pati režisore, vēstījumu visi ir vienisprātis – gan kritiķi, gan uzvedumā spēlējošie aktieri. Izrāde ir par atriebību un tās iznīcinošo dabu. Citiem vārdiem runājot, lai arī tieši tā neviens nav teicis, ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Vai, tuvojoties romāna/izrādes situācijai, – ja tevi vienu reizi izvaro, otrā reizē atplet kājas jau labprātīgi. Tāda mīkstčaulīgi liekulīga morāle, ko viegli attīstīt, ja runa nav par tevi pašu. Un vēl kā nekā – cildeni, jo ar kristietību saistīta. Noskatoties uzvedumu divreiz, nonācu pie secinājuma, ka tas vēsta gan par bumerangu, tikai tas nav (tikai) atriebības bumerangs.

Romāns sarakstīts 1910. gadā, bet tā darbība, cik jaušams no pēdējām lappusēm, norit 1905. vai 1906. gadā – ap revolūcijas un tās mītiņu laiku. Upīts, kas vienmēr ir pat nomācoši precīzs bagātīgu laikmeta reāliju izzīmēšanā, šajā darbā ir neticami nekonkrēts – nav ne laika, ne pilsētas topogrāfiju konkrēti raksturojošas detaļas. Darbība noris Mariannas kundzes pansijā, kas atrodas lielpilsētā, bet nav pat pateikts, kurā. Man šķiet – šī telpas/laika nekonkrētība nav nejauša: autors vēlējies radīt vispārinātu, visos laikos aktuālu pretējo dzimumu attiecību modeli. Arī režisore vairījusies darbību pienaglot pie kāda konkrēta gada. Skaidrs ir tikai tas, ka darbība pārnesta uz laiku tuvāk mūsdienām. Tie var būt 20. gadsimta 20. gadi, kā apgalvots Nacionālā teātra žurnālā "Būs!" (2016, rudens), jo runāts tiek par latiem, nevis rubļiem, kā romānā. Tikpat labi arī 30. gadi, kad lielpilsētas švīti valkāja elegantas platmales un uzvalkus ar divrindu pogām un paplatinātām biksēm, kā to dara aktieri, kuriem kostīmus radījusi Keita. Savukārt par 21. gadsimtu, kad katra sevi cienoša vīrieša dienaskārtībā ir regulārs fitnesa klubu apmeklējums, var signalizēt izrādes prologs un pirmā aina, kad bariņš jaunekļu sparīgi trenējas sporta zālē, ar boksa cimdiem dauzot ādas bumbieri, kā arī skrienot, piepumpējoties un veicot citus fiziskus vingrinājumus.

Režisore autora naratīvu ir gan izvērsusi, gan būtiski paplašinājusi, turklāt darījusi to nevis verbāliem, bet specifiski teātrim raksturīgiem līdzekļiem: vizuāli izteiksmīgiem un jutekliskiem. Treniņa ainas, kam seko dušošanās un pārģērbšanās, izrādē iedibina vīriešu pasaules modeli, kur valda sports, jaunu, trenētu puskailu un kailu ķermeņu nenoliedzamā pievilcība. Vīriešu pasaules kolektīvo tēlu turpina sinhroni izpildītie deju un dziesmu numuri. Uzvilkuši elegantus uzvalkus un uzlikuši platmales, Mariannas kundzes pansionāri – Ģirta Liuzinika Apse, Gundara Grasberga Grīns, Mārtiņa Brūvera Grundulis, Kaspara Aniņa Pūpols, Raimonda Celma Līcītis – izpilda sarežģītus deju numurus ar tango un fokstrota elementiem, ko sacerējusi horeogrāfe Agnese Vanaga. Viņi dzied dziesmas ar anakreontiskiem un viegli erotiski iekrāsotiem motīviem draiskās un sentimentālās intonācijās, ko aranžējis Juris Vaivods. Dziesmu autors ir viens no starpkaru periodā populārākajiem Latvijas vieglās mūzikas komponistiem Marks Marjanovskis, kas gājis bojā nacistu koncentrācijas nometnē un mūsdienās zināms vien mūzikas speciālistiem. Elegantais, sportiski, dejiski un vokāli saskaņotais vīriešu piecnieks ir tik, atkārtošos, pievilcīgs, ka grūti acu novērst. (Var saprast Zanes Jančevskas Mariannas kundzi, kas koķeti zied savu gados jauno kvartirantu sabiedrībā.) Šādā aspektā teātris nostājies principiālā opozīcijā pret Andreju Upīti, kurš naturālismam raksturīgā manierē apraksta vīriešus kā atbaidošus, pretīgus lopus – viņi smird, ir netīri, allaž piedzērušies, viņiem, ieraugot sievieti, dzīvnieciskā seksuālā iekārē dzalkstī blāvās acis, tek siekalas, kad tie, pārmērīgi salietojušies šnabi, kaut ko īdoši murmulē... (Vienīgi naivi paštaisnais dzejnieks Līcītis nav fizioloģiski tik pretīgs.) Viņi, pēc autora domām, nav cilvēki, viņi ir tikai vīrieši. Un ar tādiem nekādus cilvēciskus kontaktus apriori nav iespējams nodibināt. Sluckas izrādes vīrieši ir arī cilvēki. Turklāt simpātiski. Un tas izrādes konfliktu, salīdzinot ar romānu, būtiski maina. Pirmkārt, uzveduma pasaulē kontakts starp pretējiem dzimumiem potenciāli ir iespējams. Tādēļ jo sāpīgāk vērot, ka un kā tas tomēr nenotiek. (Nesatikšanās no fatāla eksistences likuma pārvēršas par individuālu drāmu, kas ir emocionālāka, jo personiska.) Otrkārt, zem elegances maskas slēptā vienaldzīgā nežēlība un rupjā baudkāre, kas izlaužas vien atsevišķos, lai arī nekādi nepārprotamos brīžos, ir šokējošāka par lopisku deģenerāta izrīkošanos, jo tas nāk negaidīti. Atkal dziesma, atkal deja. Un tu sev jautā, vai tas, ko redzēju, bija īstenība vai arī tikai kāds māņu tēls. Kas tad te īsti ir patiesība? Varētu teikt, ka teātris Upīša naturālismu ar deju un dziesmu palīdzību savdabīgi čehovizē, jo plakātiski zīmēto viennozīmīgo pasauli iedzen zemtekstā, virsū klājot bodlērisko ļaunuma puķu reibinošo smaržu. Skatoties Nacionālā teātra "Sievieti", atcerējos seno (un slaveno) Ādolfa Šapiro iestudējumu "Trešās impērijas bailes un posts", kur nacisma režīms tika raksturots ar lipīgajiem vācu 30. gadu šlāgeriem. Prāts tev saka kaut ko vienu, bet emocijas kaut ko pavisam citu. Iedarbojas spēcīgāk nekā viennozīmīgs melnbaltais zīmējums. Protams, tā ir arī dzalkstīga ironija par šādu vienīgi parādes jeb publisko džentelmeniskumu, kas Grīnam un Apsem, piemēram, atļauj piedzirdīt nepieredzējušu lauku meiteni Elzu, lai ar to seksuāli izpriecātos. Upīts tieši netēlo Elzas izvarošanu, bet dod mājienus, ka tieši tā varētu būt noticis. Izrādē Ditas Lūriņas Elza ar abiem pielūdzējiem iekāpj liftā un brauc uz leju, kas semiotisko zīmju sistēmā nozīmē sievietes krišanu: citos gadījumos lifts virzās vai nu uz augšu, vai no augšas.

Būtisks faktors, kas ietekmē Elzas turpmāko dzīvi, ir totāla vientulība. Zaudējusi tēvu, mātes nesaprasta, brāļa nodota, vīriešu piesmieta, viņa visā pasaulē ir gluži viena. Cilvēku atsvešinātības, nošķirtības tēmu vizuāli tveramā veidā risina Aigara Ozoliņa scenogrāfija: katram pansionāram – un Elza kļūst par vienu no tiem – ir savs miniatūrs kambarītis aiz pelēkām puscaurspīdīgām durvīm, kur tas mīt gluži kā cietuma kamerā. Šos kambarīšus var pārvietot (gluži kā notikumi pārvieto cilvēkus) un izkārtot dažādās konfigurācijās.

Kontrasts starp vīriešu skaisto masku un viņu ne-glīto būtību, protams, ir arī savdabīgs teātris, kura aktieri pat nenojauš, ka ar savu spēli paši sev radīs ļoti spēcīgu konkurenti, kas tos pārspēs, lai arī pati finālā ies bojā. Process, kurā Lūriņas varone sarīko lamatas Grīnam un Apsem, lai iznīcinātu viņu sociālo statusu un tādējādi atriebtos par savu tik tiešām nepiedodamo pazemojumu, līdz zināmam brīdim ir aizraujošs un krāšņi izspēlēts. Elzas teātris ir žanriski daudzveidīgs, tas apvieno psiholoģiskās drāmas, detektīva, kabarē, kautra striptīza un kostīmu skates elementus. Elza dejo uz galda, mūzikas pavadībā citu pēc cita maina krāšņus tērpus, teātra ložā tēlo iemīlējušos, maigi noliecot galvu uz Apses pleca, sarīko lesbisku glāstu ainu ar Grīna skolnieci Lidiju, kuru tēlo Sanita Pušpure, lai iekvēlinātu ticības mācības skolotāja kaisli... Var tikai apbrīnot Lūriņas fizisko virtuozitāti, režisores gaumīgi demonstrētā aktrises puskailā ķermeņa sievišķīgo pievilcību, kā arī viņas radītās Elzas nekļūdīgo intuīciju vīriešu būtības uzminēšanā, kas notiekošajam piešķir arī kaut ko no komēdijas.

Man patīk, ka Upīts, kurš bieži savos darbos moralizē, romānā "Sieviete" to nedara – vai dara tik maz un smieklīgi, ka to nav vērts pat pieminēt. (Pēdējās lappusēs Apses un sifilisa nomocītā Elza nejauši nonāk revolucionāru sapulcē, kur sieviete pirmoreiz mūžā ierauga kaut ko neparastu, kas varētu viņu glābt, ja nebūtu jau par vēlu: pagrīdnieki cits citu uzlūko nevis kā vīriešus un sievietes, bet gan kā bezdzimuma biedrus.) Rakstnieks – pretēji mūsdienu moralizētājiem – nebūt neuzsver, ka Elzai vajadzēja samierināties ar pāridarījumu. Upīts raksta, ka jaunā sieviete iemīlas savā upurī, kad tas ar viņas palīdzību tiek ieslodzīts cietumā. (Par Apses jūtām nekas netiek minēts, visdrīzāk viņam tādas, pēc Upīša domām, nemaz nav pieejamas.) Arturs Skutelis savā saturīgajā recenzijā par NT izrādi, kas publicēta portālā "Kroders", raksta līdzīgi: viņaprāt, Elza cieš sakāvi, jo zaudē kontroli pār savu plānu un ļaujas jūtām. Tātad ir nepietiekami konsekventa. Es savukārt domāju, ka varones kļūda, kas vienlaikus ir viņas vaina un arī bojāejas cēlonis, ir jaunās sievietes pārmērīgā konsekvence, dzelžainā uzticība savam plānam, viņas nespēja ieraudzīt (un/vai noticēt), ka cilvēki un apstākļi mainās. Pat tik ļoti, ka vakardienas izvarotājs var kļūt par mīlētāju. Nesalīdzināmi dziļākas nekā romānā, visos laikos neapšaubāmi aktuālas ir attiecības, ko izrādē, režisores vadīti, izspēlē Lūriņa un Liuziniks. Ne vārdi, bet skatieni, ķermeņa valoda, pieskārieni, apskāviens atklāj Apses aizkustinošo, pat godbijīgo mīlestību. Aktrise precīzi nospēlē arī Elzas akluma cēloni: tā ir smagā trauma, kas ievainojusi viņas psihi, neļaujot uzticēties nevienam un nekam, vismazāk – savai iespējamai laimei. Savas un sev veltītās jūtas jaunā sieviete aptver tikai tad, kad viss zaudēts. Emocionāli ietekmīgi un vizuāli skaisti atrisināti ir Elzas sapņi par Apsi. Viņa, kleitai plīvojot, līdzīgi putnam, vārda tiešā nozīmē lido pāri skatuvei, it kā gaisā izdejojot savu mīlas deju – te viena, te sakļāvusies ar iemīļoto. Laime, nākotne, mīlestība – kā bezsvara lidojums, kam nav piejaukts nekas no zemes smaguma vai netīrības...

Uz skatuves, organizējot Elzas dzīves baiso noslēdzošo cēlienu, manuprāt, parādās zināms ilustratīvisms, kas kontrastē ar iepriekšējo izrādes valodas izsmalcinātību. Dziedošais vīriešu kvintets ir pazudis, titru mašīna, kas līdzīgi kā mēmajās filmās un/vai brehtiskajā teātrī ražoja ainu nosaukumus vai atturīgi komentēja darbību, vairs nestrādā. Dzīve teātris uz skatuves beigusies. Rodas iespaids, ka traģisko notikumu virtenei (mokošā kopdzīve ar Apsi, bērna zaudēšana, saslimšana ar sifilisu, nāve) nav atrasta īstā – teatrāli novatoriska un jaudīga – forma, ka sākas pašmērķīga dzīšanās pakaļ sižetam, tikai fragmentāri pavīdot atsevišķiem mākslinieciski jaudīgiem tēliem vai to detaļām. Tā, piemēram, Apses lomas tēlotājam jāimitē bezgalīgi daudzas Elzas izvarošanas dažādās pozās un tehnikās, kas neticamā kārtā atstāj vienaldzīgu. Tāpat kā gari izstieptais Elzas nogalināšanas skats, kad viņa atkal un atkal tiek triekta pret metāla režģu sienu. Nesalīdzināmi spēcīgāk uzrunā kontrasts starp eleganto, kautri mīlošo Liuzinika Apsi, kāds tas ir pirms cietuma, un cilvēciskajām drupām, par ko viņš kļuvis ieslodzījumā, – saliekta, kā sitienu gaidoša mugura, glūnīgs skatiens, pelēkas skrandas, nedroša, tad naidpilni noraidoša balss. Žests, kad viņš, rāpdamies gultā, pakāpjas uz Elzas muguras kā uz ķeblīša, izsaka visu par šo divu cilvēku attiecībām. Toties būtisks ir nepārprotamais paralēlisms Apses un Elzas personībās un likteņos, ko vainago spēcīgais fināls. Arī Apse nespēj noticēt Elzas mīlestībai, jo cietums viņu ir traumējis. Kad Elza mirusi (romānā noslīcinājusies, izrādē Apse viņu nosit), vīrietis, kā neticēdams notikušajam, paņem stingt sākušo ķermeni klēpī un čukst: "Es tevi mīlu." Tas ir patiesi, bet – par vēlu. Apses varmācības sviestais bumerangs, apmetis slaidu loku, pa ceļam iedarbinot Elzas atriebību, ir atgriezies un trāpa viņam pašam, iznīcinot dārgāko, kas tam būtu varējis piederēt, – mīlestību. Un tāpēc, ka Apse bija pilnvērtīgs, mīlēt spējīgs cilvēks, tas ir jo traģiskāk. Cena par grēku izrādās baisa.

Par spīti mākslinieciskā ziņā neviendabīgajai izrādes beigu daļai, "Sieviete" uzlūkojama par Ināras Sluckas līdz šim labāko iestudējumu, ko var skatīties ar neatslābstošu uzmanību. Tipisks naturālismam piederīgs literārs darbs teātrī atrisināts negaidītā, drosmīgā un spilgtā teatrālā valodā, ko zināmā mērā iedvesmojusi episkā teātra tehnika. Turklāt režisorei izdevies panākt saliedētu, ar iedvesmu strādājošu aktieru ansambli, kurā īpaši izceļas Dita Lūriņa un Ģirts Liuziniks.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2