Teicienam par vienu attēlu, kas esot tūkstoš vārdu vērts, ir visai neskaidra izcelsme. Atsaucoties uz kādu veikalnieka reklāmu Filadelfijā, tā esot ķīniešu gudrība, savukārt jau 1914. gadā laikrakstā "The New York Times" minēts, ka pie šādas atskārtas esot nonākuši senie japāņi. Lai gan šķiet, ka šī izteikuma cilme patiesībā meklējama Čikāgas mēbeļu un citu preču ražotāju sabiedrībā, pašai idejai ir grūti nepiekrist. Reiz redzēto par neredzētu padarīt nudien ir grūti, un tieši tāpēc pirmās skatītās bilžu grāmatas mūsu dzīvē bieži vien paliek uz mūžu. Te būs dažas no manas bērnības. Un kas atlicis jums?
Brāļi Grimmi. "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši". Ilustrējusi S. Škopa. Tulkojis Ernests Birznieks-Upītis. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959
Septiņi rūķīši, ļaunā pamāte un mednieks nebija vienīgie, kurus neatstāja vienaldzīgus Sniegbaltītes daiļums, jo viņa, kā zināms, bija "tik balta kā sniegs, tik sārta kā asinis un tik melniem matiem kā ogle". Tādu Sniegbaltīti arī pa visu lappusi nodrukātā portretā bija attēlojusi pasakas ilustratore, un, šķiet, tieši viņu kā savu pirmo romantisko jūtu objektu es pēc grāmatā skatāmā parauga mēģināju uzzīmēt arī pats. Ar kaut ko līdzīgu turpinu nodarboties vēl šobaltdien.
Nikolajs Nosovs. "Nezinītis uz Mēness". Ilustrējis Henrihs Vaļiks. Tulkojusi Anna Ozola-Sakse. Rīga: Liesma, 1971
Kaut kādā grūti izskaidrojamā veidā es jau pavisam drīz pēc šīs grāmatas iepazīšanas biju informēts, ka Mēness un uz tā dzīvojošie mēnesēni patiesībā ir nesaudzīgi satīrisks ASV un amerikāniskā dzīvesveida attēlojums. Nesaudzīgā satīra mani gan neko daudz neinteresēja, toties kārdinājums nokļūt Amerikā arī pašam kopš šī brīža tikai progresēja. Spilgtākais tēls, kas no šīs grāmatiņas palicis atmiņā, nav gan pati Amerika jeb Mēness, bet "pogas istaba" – tā bija atsevišķa telpa kosmiskajā raķetē, un šajā telpā bija tikai viens mazs galdiņš ar pogu centrā. Atlika vien šo pogu nospiest, un tu varēji doties ceļā – gandrīz vai kā pa taisno no booking.com.
"Rikikī piedzīvojumi". Ilustrācijas no franču izdevuma. No franču valodas tulkojis Ēvalds Juhņēvičs. Rīga: Liesma, 1973
Franču lāča Rikiki un viņa draugu piedzīvojumi bija savdabīgi svētie raksti, jo pats bērnībā biju izveidojis diezgan sarežģītu rotaļu lāču panteonu, taču grāmatā bija iespējams smelties arī visai dzīvei noderīgu praktisku informāciju – teiksim, kas notiek, ja galdam bez nomērīšanas sāk īsināt kājas, cerot tādējādi novērst galda šūpošanos. Tāpat esmu iegaumējis, ka ar meloni regbiju spēlēt ieteicams pat nemēģināt un tāpat arī veļasmašīnu labāk nebūvēt pašu spēkiem, kā to bija darījis pat mūsu pašu vecais Stenders, bet izdevīgāk būs to nopirkt veikalā – kaut vai ar līzinga maksājumu.
"Operators Kips sēņu valstī" (pēc studijā "Tallinnfilm" uzņemtas multiplikācijas filmas). Ilustrējis Georgijs Ščukins. Maskava: Padomju kino propagandas birojs, 1970
Kā nesen noskaidroju, šī un vēl pāris operatora Kipa piedzīvojumiem veltītās igauņu grāmatiņas patiesībā bijis studijā "Tallinnfilm" radītu animācijas filmu atvasinājums, turklāt to mūzikas autors ir bijis tobrīd vēl tikai 29 gadus vecais jaunais komponists Arvo Perts (PSRS oficiāli par jauniem māksliniekiem tika uzskatītas personas līdz 35 gadu vecumam; filmiņa par sēņu valstību datēta ar 1964. gadu). Lai gan Kipa epopejā bija vēl vairākas citas grāmatiņas (par augu valsti, par minerāliem), tieši sēņu pasaule mani uzrunāja visspēcīgāk, un savādā kārtā tā turpina runāt ar mani vēl arvien, īpaši – rudeņos.
"Latvijas Padomju enciklopēdija 10 sējumos". Galvenie redaktori: Pēteris Jērāns, Sigurds Ziemelis. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981–1988
Kopš brīža, kad sākās "Latvijas Padomju enciklopēdijas" izdošana, katru tās nākamo sējumu sāku gaidīt ar droši vien tikpat lielu nepacietību kā, cerams, dažs "Rīgas Laika" lasītājs vēl aizvien gaida nākamā žurnāla numura iznākšanu. Jaunie sējumi iznāca visai reti, un tā nu katru no tiem visai rūpīgi paguvu izpētīt no pirmā šķirkļa līdz pēdējam, no Arhimēda skrūves līdz bezgalībai. Tomēr daži attēli mudina pie tiem atgriezties vēl un vēl.
0