Šodien Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas rīkotajā grāmatu mākslas konkursā "Zelta ābele" jau divdesmit ceturto gadu pēc kārtas tiks nosauktas Latvijas skaistākās grāmatas. Lai ko arī mēs katrs saprastu ar "skaistu", grāmatu skaistumkonkursā vizuālais veidols tiek vērtēts ciešā saistībā ar saturu un idejām, ko tas ietver. Konkurss veicina mākslinieciskā izpildījuma kvalitāti, meklē talantu, brīnumu un savā veidā definē šim tagadnes nogrieznim raksturīgo estētiku. Bērnu grāmatu kategorijā, iespējams, valda vissīvāka konkurence, jo izdevēji – kā jau mēs visi – īpaši cenšas bērnu labā: lai grāmata būtu tāda, pēc kuras roka pati stiepjas, lai grāmata nebūtu aizvērta pasaule, bet gan aicinoša un iedrošinoša. Mēs bērnu plauktos gribam ielikt visu skaistāko un derīgāko – lai grāmatas ar savām stingrajām muguriņām stāv kā atgādinājums par to, kas mums pašiem svarīgs.
Ja man būtu jānosauc piecas zīmīgākas jaunpienācējas grāmatas manu bērnu bibliotēkā, es aizvērtām acīm mēģinātu atcerēties plauktu rindas un, šķiet, nosauktu tās pašas "Zelta ābelei" nominētās: vienu pilnīgi melnu, vienu ar krāšņiem putniem, vienu veltītu tētim, vienu vientuļniekam Irbītim un vienu pilnu ar krāsainām pasakām. Grāmatas paliek redzes atmiņā, pat ja piemirstas nosaukums un reizēm arī autors. Bet par ko rakstīts Latvijas skaistākajās bērnu grāmatās? Par to pašu, ko pieaugušo kategorijā: sapņiem, nāvi, mūžīgo, cilvēcību un mākslas jēgu.
1. "Katru dienu mēs pamostamies mazliet mainījušies, un tas cilvēks, kas mēs bijām vakar, ir miris. Tad kāpēc mēs baidāmies no nāves, ja tā notiek visu laiku?" – amerikāņu rakstnieks Džons Apdaiks rakstīja savā autobiogrāfijā. Par nāves iespējamību un neizbēgamību mudina domāt arī Māra Runguļa apkopotie un izdomātie stāsti grāmatā "Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti" ("Liels un mazs", 2016). Gluži kā pētnieciskā darbā šajā grāmatā atrodami visdažādākie spoku stāstu veidi un aspekti – gan patiesi šausminošie, gan komiskie, gan pārpratumu un piedzīvojumu stāsti, gan tautas folklora un pilsētas leģendas. Stāsti ne brīdi nedod ilūziju, ka no nāves un nelaimēm būtu iespējams izvairīties, taču tie ļauj lasītājam iepazīties un aprast ar savām bailēm, iemācīties nebaidīties baidīties un caur šausmu pieredzi varbūt pat kļūt stiprākiem.
Grāmatas ilustrāciju autors Kristians Brekte ir radījis īpašu baiļu tēlu – atbaidošu lietuvēnu, kurš ir līdz smieklīgumam šaušalīgs. Šāds komisks dramatisms ir kopumā raksturīgs provokatīvajai Brektes daiļradei, kas pagājušā gadā savdabīgi mijiedarbojusies ar bērnu publiku ne tikai grāmatu ilustrācijās – drosmīgākie devās izaicināt bailes arī mākslinieka personālizstādē. Ampelējoties ar tumsas pasaules simboliku un mēģinot uzzīmēt to, ko tradicionāli pierasts uzskatīt par baiļu avotu, mākslinieks vedina pieņemt tumšo un neglīto sevī pašā. Viņa darbi liek uzdot sev neērtu jautājumu: “Vai, baidoties no šiem iedomu ērmiem, mēs nezaudējam modrību pār reāli notiekošo vardarbību?”
"Pastaiga mirušo pilsētā” ir nevainojami noformēta melnā grāmata ar asinssarkaniem iekšējiem vākiem un koķetu sātanistu šriftu virsrakstos. Tumši sarkana grāmatzīmīte kā čūskas mēle mēdīdama spraucas cauri lappusēm. Šai ikoniskajai (un ironiskajai) grāmatai ir jābūt katrā mājā, jo tai piemīt burvju spēks – tā spēj aizbiedēt bailes arī neatvērtā veidā.
2. Ievas Jurjānes ilustrētais Ievas Samauskas garstāsts "Čarlīnes deguns" ("Liels un mazs", 2016) atgādina reālistisku sapni, kura neparastie notikumi liekas dīvaini tikai atstāstot. Autore un māksliniece izspēlē detalizētu iztēles rotaļu – kā būtu, ja kādu rītu pilsētas iedzīvotāji pamostos ar putnu galvām deguna vietā? Kādi izskatītos mūsu deguni, ko mēs cits par citu pēc tiem uzzinātu un kāda būtu pasaule, ja mēs visi redzētu, kādi kuram "putni galvā"?
Grāmata "Čarlīnes deguns" apvieno neiespējamo: krāsaino un neierobežoto fantāzijas pasauli ar gandrīz enciklopēdiski pedantiskiem putnu gleznojumiem. "Skatīties uz zīmētu putnu nozīmē domāt!" ir teikusi māksliniece, kura spēj šo nenotveramo, vienmēr kustībā esošo, ņirbošo, tramīgo radījumu ietvert lēnā un rūpīgā vērojumā. Ieva Jurjāne ir jau pieredzējusi un godalgota "putnu māksliniece" un eksperte tajā, kā dažādi cilvēciskie raksturi izskatās putnu veidolos. Putniem veltītas mākslinieces izstādes, un viņas ilustrētā Ineses Zanderes grāmata "Pūces svinības" saņēmusi "Zelta ābeles" balvu 2012. gadā. Jurjāne ir viena no izredzētajiem, kam piemīt ornitologa nervs un kam ir kontakts ar, kā pati sauc, "paralēlo civilizāciju". Šāda iespēja ir tikai cilvēkiem ar jūtīgu uztveri un pacietību, kuri spēj atrast putnu nospiedumus sevī, ielūkoties tik dziļi savā pagātnē un pirmatnējā dabā, ka var nojaust ar putniem kopīgos dinozauru senčus.
Katrs putna attēls grāmatā ir kā atsevišķs mākslas darbs, kam ar "parasto" zīmuli pieskicēts klāt cilvēka ķermenis, veidojot zīmīgu metaforu: lasīšanas procesā mēs ļoti ātri identificējamies ar šo sākotnēji it kā eklektisko Čarlīnes putnadegunu pasaules realitāti tādā mērā, ka varētu sākt apšaubīt īstenību. Katrā ziņā vēl ilgu laiku pēc grāmatas izlasīšanas ir sajūta – kaut kas neatgriezeniski ir mainījies un esam uzzinājuši kaut ko vairāk par patiesību.
3. Atklāts, asprātīgs un rupjš mūsu grāmatplauktā pagājušā gadā ienāca "Tētis" ("Liels un mazs", 2016) – Kārļa Vērdiņa dzejas krājums bērniem, kura vizuālo noformējumu veidojis Reinis Pētersons. "Tētis" tur ir uz palikšanu, kā monolīts pīlārs latviešu jaunākajā dzejā bērniem tas nevar vien sagaidīt skolas daiļlasīšanas konkursus.
Pārspīlējot stereotipus par ģimenes modeli, iespējams, pats savā padomju laiku bērnībā un arī mūsdienu sabiedrībā pastāvošās nepilnības, akcentējot triviālo, reizēm paskarbo ikdienu, kurā vecāki ne vienmēr ir labs paraugs saviem bērniem, Vērdiņš panāk nesaldu, bet patiesu bērna beznosacījumu mīlestības atspoguļojumu. Vērdiņa dzeja ir ļoti vizuāla un notikumiem bagāta, tāpēc, lai nepateiktu priekšā pārāk daudz, Reinis Pētersons grāmatas noformējumā cenšas iztikt bez vaibstu piešķiršanas tētim un tā darbībām. Viņš veido ilustrācijas no tā, kas paliek pāri, rakstot dzeju un zīmējot – sīkām papīriņu driskām, aplauztiem zīmuļu galiem un skaidām. Tās pašas sagrupējas burtos un vārdos kā intensīva domāšanas, pārdomāšanas un zīmuļu graušanas procesa blakusprodukts. Tādā veidā mākslinieks it kā vēlreiz uzsver dzejnieka ietverto domu, ka attiecības ir smags, pragmatisks process, kurā neizpaliek arī savstarpējā rīvēšanās. Klupdami pār stereotipiem un ekspektācijām, mēs apliecinām mīlestību esot kopā arī situācijās, kurās no malas varētu šķist, ka mīlestības nemaz nav (lamājoties, pieviļot, dusmojoties utt.).
Glancētās melnās grāmatas izskats ir puicisks un pietiekami atšķirīgs no tradicionāli krāsainajām un raibajām bērnu grāmatām, tāpēc, meklējot dāvanu ciemos iešanai, "Tēti" uzreiz var pamanīt grāmatnīcas plauktos. Savukārt no sīkajiem krikumiem veidotie attēli rosina vēlmi arī pašam ar sauju iegrābties kādos pārpalikumos un sašķūrēt pašam savu pārdomu mandalu.
4. Pagājušā gadā atkal no jauna izdotas Imanta Ziedoņa "Krāsainās pasakas" ("Zvaigzne ABC", 2016), šoreiz dodot iespēju pāri plūstošo krāsu košumu ilustrēt minimālisma meistarei Ievai Maurītei. Es labi atceros savu pirmo "Krāsaino pasaku" pieredzi – kā es meklēju ilustrācijās pierādījumus tam, ka brīnumi nepastāv tikai iztēlē. Imants Ziedonis dod šādu cerību, viņa pasakās viss liekas īsts un ticams – kolhozi, traktori, sēņotāji, tad jau jābūt arī "brūnajam vīriņam", kas nokrāso apsauļotas muguras, baraviku mices un mērces. Varbūt nav rūķu un salaveča, bet brūnais vīriņš tomēr ir redzēts tepat Latvijā. Precīzi atceros savu priekšstatu par grāmatas veidotājiem kā cilvēkiem, kuri noteikti zina kaut ko vairāk, un šī ir mana iespēja uzzināt to, ko zina viņi. Pat ja Ziedonis pats kā tāds "brūnais vīriņš" mūs tikai vazā aiz deguna, viņš iesēj meklēšanas alkas, un viņa pasakas ir atvērtas fantāzijai un visdažādākajai interpretēšanai.
Savukārt māksliniece Ieva Maurīte, šķiet, patiešām zina šo to vairāk un apzinās savu īpašo spēju. Ziedoņa precīzajiem krāsas sajūtas aprakstiem viņa pievieno savus iespaidus par krāsu, taču sev raksturīgi nekad nepastāsta par daudz. Maurītes otas vilcieni it kā izgriež laukumus audeklā, lai atklātu mums īsto, dzīvo krāsu, kura nāk no attēlam otrā pusē esošās pilnīgākās un jūtīgākās pasaules. Precīzās, tīrās līnijas veido stingras kontūras pludinātas krāsas tēliem, kas kontrastējoši atduras mākslīgi viengabalainajā drukas krāsas aizpildījumā vai gradientā.
Maurītei, kuru esam raduši redzēt melnā un baltā, ilustrēt "Krāsainās pasakas" varētu būt bijis personisks izaicinājums un paradigmas maiņa, taču viņa paveic šo uzdevumu ar atturīgu eleganci, neiemaisot nevienu lieku toni pilnīgai krāsas atklāsmei. Grāmatā ienāk arī mākslinieces pašas daiļradē svarīgie, simboliskie tēli, kas organiski sasaucas ar Ziedoņa pasauli un līdzšinējām pasaku interpretācijām, it kā viņai šie tēli būtu nākuši no Ziedoņa. Vai arī "Krāsainajās pasakās" tie ir atnākuši no gleznošanas.
5. Sērija "Mākslas detektīvi" arī ielūkojas otrpus gleznām, bet citādākā veidā nekā to dara Ieva Maurīte. Sērijas veidotāju tandēms Luīze Pastore un Elīna Brasliņa ir iemanījušās ceļot gleznās un nonākt laikā, kad tās radītas, izceļot gaismā suģestējošas detaļas no Latvijas mākslas klasiķu laikmeta un privātās dzīves.
Piektā sērijas grāmata "Pēdējais ķēniņš", kas vēstī par notikumiem Rīgas leģendas un ekscentriķa Voldemāra Irbes dzīves aizkulisēs, ir garantēti kvalitatīva un izglītojoša literatūra, taču bez izglītošanās idejas mākslīgas uztiepšanas. Vērpjot sirsnīgu detektīvstāstu, Luīze Pastore lasītāju nostāda urķīga meklētāja un vēsturnieka lomā, savukārt Elīna Brasliņa ar saviem krītiņiem pastāsta mākslas teorijas daļu. Viņa uztver Irbes darbu ekspresiju un krāsu risinājumu, kā galveno izceļot siltas gaismas avotu, kas tumšās, apledojušās Rīgas ielas padara par mājām visiem izstumtajiem un nesaprastajiem. Krāsu košums, dzidrums un bērnišķīgs dzīvesprieks kā ugunskurs ap sevi pulcē nosalušus ielas bērnus un liecina par askētiskā mākslinieka cilvēcisko gaišumu. Brasliņa ar sev raksturīgo draudzīgi asprātīgo kariķējumu ļauj siltumam ieplūst bērnu pārlieku sārtajos vaigos, koši rožainajās, nosalušajās Irbītes pēdās un piešķir māksliniekam Ziemassvētku mirdzuma auru.
Šī grāmata ir mākslas darbu pētījums un analīze kopa ar bērnu auditoriju, turklāt piedzīvojums un brīnišķīga bilžu grāmata pati par sevi, kas uzrunā plašu vecuma grupu. Līdzīgi arī pārējās šogad konkursam izvirzītās bērnu grāmatas liek domāt, ka esam uz laba ceļa, spējot piedāvāt bērniem augstvērtīgu literatūru un turklāt arī plašu izvēli. Un nemānīt viņus, piedāvājot vāju stāstu košā papīriņā vai otrādi – aizmirstot par detaļām, kuras jaunajiem lasītājiem ir ļoti svarīgas. Ja varam ielikt plauktā vismaz piecas šādas grāmatas gadā, tas jau ir labs pamats patstāvīgi domātspējīgas personas attīstībai.
0