Recenzija
21.03.2016

Grāmata par Andri Freibergu

Komentē
1

Par Margaritas Ziedas grāmatu "Andris Freibergs", apgāds "Neputns", 2015

Margaritas Ziedas apjomīgā (469 lpp.) grāmata "Andris Freibergs" (apgāds "Neputns", 2015) valdzina ar vairākām augstu vērtējamām vizuālām un saturiskām kvalitātēm. Elegants ir Arta un Rūtas Briežu melnbaltais grāmatas dizains, kā arī ļoti kvalitatīvie attēli. Fotogrāfijas ataino scenogrāfa personiskās dzīves nozīmīgus mirkļus un viņam būtiskus cilvēkus, tostarp režisorus. Krāsainie zīmējumu, maketu un izrāžu uzņēmumi sauc atmiņā uzvedumus, no kuriem gandrīz visus bijusi iespēja savulaik noskatīties.

Grāmatas kompozīciju veido autores dialogs ar mākslinieku, kurā iepludināti viņas izvēlētu ekspertu komentāri. Vissaistošākie ir Andra Freiberga stāstījumi par savu darbu, kas atver durvis ne tikai uz viņa personisko, bet arī uz scenogrāfijas kā mākslas veida radošo darbnīcu, ļauj uzzināt, cik ļoti atšķirīgi par vienu un to pašu – izrādes telpas radošo iekārtojumu – domā scenogrāfs un kritiķis. Mēs pievēršam uzmanību scenogrāfijas funkcionalitātei, tehniskā izpildījuma kvalitātei, tās semiotiskajai valodai, mākslinieka radošās domas novatorismam vai tradicionalitātei. Pat neiedomājamies par grūtībām, ko, piemēram, rada viena vai otra teātra neizdevīgie spēles laukumi, skatuves tehnikas atpalicība. Recenzijās galvenokārt tiek nolasīta scenogrāfijas racionālā nozīme, otrajā plānā bieži vien atstājot tādus aspektus kā krāsu gamma, izmantoto materiālu vieliskums un jutekliskums, gaismu spēle. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas, domāju, ikviens kritiķis kļūs jūtīgāks un redzīgāks attiecībā uz scenogrāfa darbu, iedziļināsies tajā daudz rūpīgāk. Vismaz par sevi to varu droši teikt.

Gan skatītāji, gan pat kritiķi dažkārt jautā, kurš tad – scenogrāfs vai režisors – ir "galvenais", kurš kuram un ko diktē izrādes tapšanas procesā. Andra Freiberga, Ilmāra Blumberga, Ādolfa Šapiro, Māras Ķimeles, Alvja Hermaņa, Andreja Žagara grāmatā stāstītais ļauj secināt, ka vislabākie risinājumi rodas savstarpējās sarunās, citam citu papildinot. Turklāt šīs sarunas nav viennozīmīgi saistītas tikai ar iestudējamās lugas vai operas saturu, tās skar daudz plašāku tēmu loku – dažādu laikmetu mākslas stilus, kultūras vēsturi, sadzīves paradumus, varoņu zemapziņas procesus, metafiziskas parādības... Sarunu biedru erudīcija un radošās savstarpējās attiecības ļauj saprast viņu kopīgi iestudēto izrāžu lielo iedarbības spēku, pat ja skatītājs vai kritiķis nav spējis uztvert visu tajās iekodēto māksliniecisko informāciju.

Ziedas grāmatā, tieši nepretstatot tādus apzīmējumus kā "dekorators" un "scenogrāfs", tomēr pietiekami skaidri iezīmēta robežšķirtne starp šiem vienu profesiju apzīmējošajiem, bet atšķirīgajiem vārdiem-jēdzieniem. 60. gadu otrajā pusē, kad Freibergs regulāri sāk strādāt teātrī, būtiski mainās izrādes "noformētāja" funkcijas. Iepriekšējos gados, pat gadu desmitos, izrādes dekorācijas pamatā bijušas, pirmkārt, neitrālas attiecībā pret izrādi, kas tajās tiek spēlēta, otrkārt, dekorācijas tiekušās būt reālistiskas, "kā dzīvē". 60. gadu beigās līdz ar paša teātra dabas maiņu, kad reālismu un pseidoreālismu Padomju Savienībā, tostarp Latvijā, arvien biežāk nomaina no brehtiskajiem principiem atvasinātais spēles teātris, rodas vajadzība pēc cita tipa dekorācijām. Tādām, kuras uzņemtos daudz lielākā mērā nekā iepriekš paust izrāžu saturu, izmantojot skatuviskās metaforas. Par pirmajiem neapšaubāmajiem scenogrāfiem Latvijas teātra vēsturē kļūst Freibergs un Blumbergs, kā arī grāmatā minētie Marts Kitajevs, Gunārs Zemgals, Juris Dimiters un šai aspektā diemžēl neminētais Kurts Fridrihsons. No šīs grupas oriģinālākie, režisoru un publikas vislielāko ievērību ar savu darbu iemantojušie ir Blumbergs un Freibergs. Ja būtu jānosauc pieci (mazāk – nu nekādi) no abu scenogrāfu darbiem dramatiskajā teātrī, bez kuriem Latvijas skatuves māksla nav iedomājama, es apstātos pie Blumberga "Spēlē, Spēlmani!", "Mēdejas", "Branda", "Pēra Ginta" un "Jāzepa un viņa brāļiem". Savukārt kā Freiberga apbrīnas cienīgākos darbus minētu "Dzīvo ūdeni", "Centrifūgu", "Trešās impērijas bailes un postu", "Terēzi Rakēnu" un "Jūlijas jaunkundzi". Blumbergs precīzi formulē atšķirību starp savu un, pēc viņa vārdiem, sava vienīgā konkurenta Freiberga scenogrāfiju: "[..] atšķirība starp mums ir tāda, ka man tuvāks brīvāks telpas risinājums. Freiberga spēks ir telpiskā arhitektūrā."

Man un, pieļauju, arī citiem grāmatas lasītājiem būtu bijis svarīgi uzzināt, kuri bija minētās mūsu scenogrāfu "varenās kopas" un līdz ar to, protams, Freiberga iedvesmas avoti un paraugi, kad dzima citādā izpratne par scenogrāfiju. Grāmatā garāmejot pieminēti poļu dizaina žurnāli, tāpat – garāmejot – krievu 20. gadu konstruktīvisti un 60.–80. gadu slavenie krievu scenogrāfi. Par to, kas, kā, kāpēc izmantots no viņu sasniegtā, kā un vai tas transformēts, stilizēts, autore neraksta. Tāpat neuzzinām, vai Rietumeiropas iespaidi, teiksim, 60. gadu vidū Lielbritānijā notikusī "Šekspīra revolūcija", kas diktēja citus noteikumus arī scenogrāfijai, līdz Latvijai nonāca. Vai latviešu 20.–30. gadu nereālistiskā Eduarda Smiļģa teātra scenogrāfu, piemēram, Jāņa Munča vai Oto Skulmes, metodes 60. gados bija pilnībā aizmirstas?

Ja cilvēks nav regulāri saistīts ar teātri, tad diez vai uztvers ļoti būtiskus atzinumus par scenogrāfiju, kurus grāmatas beigu daļā izsaka Blumbergs un Alla Sigalova. Mūžībā aizgājušais mākslinieks žēlojas, ka "režisori šodien paši vēlas būt scenogrāfi, jo tas ir ļoti aizraujoši. [Bet] zaudētas tiek bezgalīgās un neiedomājami bagātīgās [..] telpas negaidītās variācijas, ko var izveidot tikai scenogrāfs". Savukārt Sigalova atzīst, ka Andris Freibergs, Dāvids Borovskis, Valērijs Leventāls un Sergejs Barhins ir "aizejošo lielo mākslinieku paaudze". Turklāt režisore jēdzienu "aizejošs" attiecina ne tik daudz uz minētās scenogrāfu kopas pārstāvju cienījamo gadu skaitu, kas Freibergam joprojām nekavē radoši strādāt, cik uz viņu izkoptās un attīstītās mākslas specifiku. Teātris visā pasaulē ir atkal mainījis savu dabu. Un postdramatiskā teātra ērā patiešām daudz lielāks akcents tiek likts nevis uz telpas pašvērtīgo (skaisto, izsmalcināto, oriģinālo) specifiku, bet gan uz veidu, kā telpa funkcionē, kā tā tiek darbināta, ko aizvien biežāk tik tiešām nosaka tikai režisors. Tas gan nenozīmē, protams, ka teātris atsakās no scenogrāfa, tikai acīmredzami pārdefinē šīs specialitātes funkcijas. Minētais apstāklis vedina uz atzinumu, ka Freibergs 21. gadsimtā biežāk strādā nevis dramatiskajā, bet gan operas un baleta teātrī ne tikai apstākļu sagadīšanās dēļ, bet arī tādēļ, ka tā salīdzinoši ir konservatīvāka, lēnāk mainīga skatuves mākslas sfēra.

Sarunas grāmatā veltītas gandrīz vai tikai Freiberga daiļradei. Gandrīz vai tikai, bet ne tikai. Margarita Zieda mākslinieka cilvēcisko portretējumu veido no intervēto cilvēku izteikumiem, gandrīz pilnībā izvairoties no saviem personiskajiem spriedumiem, komentāriem, analīzes. Acīmredzot, izšķiroties par šādu darba uzbūvi, autore vēlējusies būt maksimāli objektīva. Bet vai gluži neviļus nav nonākts pretējā galējībā? Jo šādi radītais iespaids par scenogrāfu ir visai bezpersonisks. Var teikt arī – idealizēts, jo uzskaitītas tiek vienas vienīgas viņa cildenās īpašības. Vai aptaujātie, tostarp viņa bijušie studenti, negrib vai arī neprot cilvēku redzēt analītiski, personiski? Tikai Anna Heinrihsone rada dzīvu, neformālu iespaidu, spēj pamatot, kādēļ Freibergs viņai kļuvis ne tikai par profesijas, bet kaut kādā ziņā arī dzīves skolotāju. (Paliek iespaids, ka Freibergs topošo mākslinieci studiju laikā un arī vēlāk aizrāvis ar neordinaritāti, neprognozējamību, līdzīgi kā tas savulaik bijis ar pasniedzējas Martas Staņas ietekmi uz Freibergu.) 

Intervētās personas, runājot par mākslinieku, vairākkārt lieto frivolo viņa vārda deminutīvu "Andrītis". Ja Andrītis, tātad bērns. Pat ja Freiberga personībā ir īpašības, kas viņu ļautu atzīt par "bērnu" (sirdsskaidrība, jūtīgums, neprasme pretoties ļaunumam), tad vai patiesi ar šādu cilvēcisko īpašību komplektu ir pietiekami, lai pusgadsimtu atšķirīgos politiskos režīmos – Latvijā, Padomju Krievijā, Krievijā, Rietumeiropā – spētu tik daudz un tik radoši strādāt? Fakti, kas zināmi par Freiberga darba dzīvi, atļautu viņam uzdot dažus, iespējamas dramatiskas atbildes prognozējošus jautājumus. Piemēram, vai tas, ka Šapiro tādu savu etapa izrāžu kā "Pērs Gints" un "Mežs" scenogrāfiju uzticēja Blumbergam un Barhinam, nevis viņam, bija nejaušība vai arī liecināja par kādām estētiskām domstarpībām režisora un viņa vadītā teātra scenogrāfa starpā? Vai varbūt Freibergs ieteica minētos māksliniekus. Ja tā, tad – kāpēc? Tāpat – intervēti un komentēti grāmatā tiek daudzi sekmīgi scenogrāfijā strādājoši Freiberga bijušie studenti, bet Mārtiņš Vilkārsis netiek pat pieminēts, kaut gan bez viņa darba mūsdienu Latvijas teātris arī sen vairs nav iedomājams.

Interesantas, lai arī galēji lakoniskas, ir scenogrāfa atmiņas par bērnību, ģimeni, ceļu uz profesiju, 60. gadu radošās jaunatnes vidi Rīgā. Acīmredzot apzināti fragmentāra, jo pusvārdos, daudzpunktos, noklusējumos un tikai citu personu atmiņās sniegta ir informācija par mākslinieka dēla Kārļa Freiberga likteni un priekšlaicīgo bojāeju. Ja lasītāji par šo traģēdiju neko nezina, tad viņi no grāmatas diez vai sapratīs, par ko īsti ir runa. Nav jāizpatīk publikas sensāciju kārei, bet vai drosmīgāka baisā paradoksa analīze par to, kā izcila pedagoga – jauno scenogrāfu audzinātāja – ģimenē varēja notikt tāda nelaime ar paša dēlu, kurš, cik jaušams, nonāca narkotiku gūstā, nepadarītu iespaidu par Freiberga personību daudzšķautņaināku, realitātei tuvāku... Turklāt – ja mākslinieks nevēlējās, lai grāmatā tiktu skarts šis, kā arī citi viņa personiskās dzīves aspekti, uz ko viņam, protams, ir tiesības, vai autores pienākums nebija to pateikt? Jo izvēlētā stratēģija "runāt nerunājot", manuprāt, panāk iecerētajai smalkjūtības demonstrācijai pretēju iespaidu – itin kā scenogrāfs būtu ģeniālus mākslinieciskos projektus nemitīgi ražojoša "mašīna", kas nepazīst ne sāpes, ne sēras, ne izmisumu. Bet vai tad patiesi nav tā, kā teicis Albērs Kamī: "Par cilvēku liecina nevis tas, ko ar viņu izdarījusi dzīve, bet tas, ko viņš izdarījis ar dzīves viņam izdarīto"?

Margaritas Ziedas apjomīgā, rūpīgi izstrādātā grāmata gan sniedz izsmeļošu informāciju par Freiberga darbu scenogrāfijā, gan raisa būtiskas pārdomas par principiem, kā vislabāk portretēt radošas personības.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1