Vēstures šūpoles
Ielūkojoties gadsimtu senā pagātnē, ievērosim, ka tolaik investori ar lielu neuzticību izturējās pret demokrātiska rakstura pārmaiņām. Līdz 1914. gadam pasaulē dominēja valdības, kas ierobežoja vēlētāju tiesības, bet valūtas bija piesaistītas zelta standartam – daļēji tāpēc, lai aizsargātu investorus no postošas inflācijas.
Kad pēc 1918. gada masveidā uz vēstures skatuves uznāca demokrātijas, aizsākās 20. gadu bums. Tomēr drīz vien sevi pieteica Lielā depresija, fondu tirgus krahs un atteikšanās no zelta standarta. Kļuva skaidrs, ka demokrātijas var realizēt vektorus, kurus grūti dēvēt par tirgus politiku; arī parasto vēlētāju un starptautisko investoru intereses ne vienmēr sakrīt. Ja vēlētāji atbalsta ievedmuitas, nacionalizāciju un augstākus nodokļus kompānijām un bagātajiem, tad fondu tirgus paliek novērotāja statusā.
No otras puses, lielais tirgus kāpums astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sakrita ar politiskajām noskaņām, kuru vektors bija mazāka regulēšana, nodokļu mazināšana un brīva kapitāla pārvietošanās pāri robežām.
Pēc Berlīnes mūra nojaukšanas daudzas bijušās sociālistiskās valstis privatizēja valsts uzņēmumus un atvēra iekšējo tirgu. Daudzviet investori nepievērsa īpašu uzmanību tam, kāda partija nākusi pie varas: par ekonomiskajām reformām iestājās Bills Klintons, Gerhards Šrēders, Tonijs Blērs – viņi visi bija kreisi centriski politiķi.
Tomēr situācija atkal mainās. Grūti nepamanīt apbrīnojamās paralēles starp prezidenta vēlēšanām ASV un referendumiem Apvienotajā Karalistē un Turcijā. Visos trijos gadījumos elektorāts bija stipri sašķelts, bet uzvarētāju pārsvars – minimāls. Visos trijos gadījumos uzvarējusī puse visupirms guva atbalstu laukos un nelielās pilsētās. Neraugoties uz nenozīmīgo pārsvaru, uzvarētāji uzstāj, ka viņiem pienākas absolūts mandāts īstenot krasus pagriezienus.
Visdrīzāk šo radikālo politisko pārmaiņu īstenošana diez vai apmierinās tirgus dalībniekus. Viņi var uzskatīt, ka daži no šiem autoritārajiem līderiem īstenos politiku, kura investoriem iepatiksies īstermiņa perspektīvā: piemēram, nodokļu samazināšana. Tomēr ilgtermiņā šāda notikumu attīstības gaita var novest pie vilšanās.
Populisma vilnis
Šībrīža dienaskārtība nozīmē radikālu daudzu pēdējo gadu tabu pārkāpšanu. Virkne šodienas populistu priekšteču nevēlējās īpaši runāt par nelegālo migrāciju, atvērtajām robežām, brīvu darbaspēka pārvietošanos, islāmu, likumiem, ierašām un tradīcijām. Tomēr lielākā daļa vēlētāju negrib, lai šīs problēmas tiktu noklusētas.
Eiropā un ASV vērojams jauno nacionālistu uzvaras gājiens. Viņi apgalvo, ka globalizācija izdevīga elitei un no tās cieš vienkāršie strādnieki, un pieprasa, lai viņu valdība īstenotu politiku "Amerika/Apvienotā Karaliste/Nīderlande/Itālija vispirms". Šī politika paredz priekšrokas piešķiršanu mazajiem ražotājiem un globālo cilvēku, preču un kapitāla plūsmu ierobežošanu.
Var konstatēt, ka pasaule iesoļo trešajā pēckara ekonomikas posmā, kas nomaina Bretonvudas fāzi (fiksēts valūtu apmaiņas kurss un ekonomikas atjaunošanās), kas pastāvēja no 1945. gada līdz 70. gadu sākumam, un globalizācijas fāzi, kas ilga no 80. gadiem līdz 2007. gadam. Katru fāzi noslēdza krīze: 70. gadu stagnācija un kredīta sistēmas sabrukums 2008. gadā. Jaunā ēra var novest pie globalizācijas saspiešanās.
Populisma vilnis kļuvis par faktoru, kuru nevar noniecināt: tas nav parādījies 2016. gadā un neizzudīs 2017. gadā. Tam ir visai noturīgs struktūrveida raksturs. Kopš jaunās tūkstošgades sākuma – un jo īpaši pēdējā desmitgadē – neveiksmi pieredzējušas ne mazāk kā 25 demokrātijas, trīs no tām Eiropā: Krievijā, Turcijā, Ungārijā. Šķiet, tām steidz pievienoties arī Polija.
Vienlaikus jāatzīmē, ka labi līdzsvarotā Eiropas veco demokrātiju partiju politiskā sistēma diez vai ļaus lietām aiziet tiktāl, ka populisti kļūs par šo valstu pirmajām personām, lai arī populistiskās partijas var kļūt par isteblišmenta sastāvdaļu.
Cilvēki zaudē uzticību tradicionālajām politiskajām partijām, un populisti izmanto šo situāciju, visiem ieskaidrojot, ka viņu rīcībā ir jebkura sarežģīta jautājuma vienkāršs risinājums.
Četri ilgtermiņa riski, kas var satricināt tirgu
Pievēršoties lielākajiem tirgus satricinātspējīgajiem riskiem 10 gadu perspektīvā, daudzmaz iespējams izcelt četrus: kibertelpa, Tuvie Austrumi, Krievija un Dienvidķīnas jūra. Šo ģeopolitisko risku īpatnība ir tā, ka tie saglabāsies, apdraudot ekonomikas nākotni gadiem.
Milzīga neskaidra riska arēna ir kibertelpa, kas arvien vairāk aizēnos citus riskus: robežas un armijas šeit ir bezspēcīgas. Draudi sevī iemieso datoruzbrukumus bankām un citām iestādēm ar mērķi provocēt to funkciju pārtraukšanu; nesankcionētu pieeju banku, apdrošināšanas kompāniju un valsts iestāžu glabātajiem personu datiem, kā arī rūpniecisko spiegošanu.
Vēl nopietnāks ir kaitniecisko programmu apdraudējums kritiskajai infrastruktūrai – elektrotīkliem, aviācijas dispečeru sistēmām, naftas vadiem, ūdens apgādei, finanšu platformām. Kiberieroči ir relatīvi lēti – līdz ar to viegli pieejami – un var sasniegt jebkuru pasaules punktu. Tie ir nākotnes ieroči ar iedarbību pēc izvēles – uzbrukumam vai šantāžai.
Runājot par Tuvo Austrumu reģionu – gandrīz visa pasaule fokusējusies uz mierīgo iedzīvotāju apdraudējumu no teroristiskās organizācijas "Islāma valsts" puses. Tomēr lielākā problēma šeit ir konflikts starp šiītiem un sunnītiem – šķelšanās, kurai ir tūkstoš gadu vēsture. Tādējādi Saūda Arābija un citas sunnītu pārvaldītās Persijas līča valstis, no vienas puses, un šiītu varas reģions Irāna, no otras, viens otru aplūko kā pretinieku.
Esot enerģētikas lielvalstij ar otro lielāko atomieroču potenciālu pasaulē, Krievijai ir potenciāls projicēt spēku jebkurā pasaules punktā. Ģeopolitisko apdraudējumu ietekmē pieaugošā atkarība no darbības ārpus valsts robežām – ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību prezidentam Vladimiram Putinam vajag uzturēt popularitāti valstī, kurā patlaban iedzīvotāji ar nostalģiju atceras dzīves līmeņa pieaugumu nulltajos gados.
Pašlaik lielu uzmanību izpelnās Ķīna, kura skaidri paziņojusi pretenzijas uz Austrumu un Dienvidķīnas jūras zonām, konfliktējot ar citu valstu – ieskaitot Japānu, Filipīnas, Vjetnamu – interesēm. Ķīnas pretenzijas attiecas uz tā dēvēto "9 punktu līniju", ko izziņoja Taivāna 1947. gadā, attaisnojot savas pretenzijas uz lielāko daļu Dienvidķīnas jūras, kur Ķīna uzbērusi mākslīgas salas un pasludinājusi suverenitāti pār tās apskalojošajiem ūdeņiem.
Un ja nu Korejas krīze?
Tomēr vai tuvāko mēnešu – nevis desmit gadu vai pusotra gada – laikā ir iespējams ģeopolitisks konflikts, kas patiesi varētu radīt haosu tirgos? Visdrošāk var runāt par amerikāņu un dienvidkorejiešu spēku iesaistīšanos atklātā pilna mēroga konfliktā ar Ziemeļkoreju – kā pēdējo iespēju apturēt jaunu Phenjanas raķešu un atomieroču izstrādi un izmēģinājumus.
Donalds Tramps jau paziņojis, ka iespējams "nopietns, nopietns konflikts" ar Ziemeļkoreju. Gandrīz vienlaikus Japānas premjers Sindzo Abe intervijā izteicies, ka starptautiskajai sabiedrībai uz darbībām jāatbild ar darbībām, jo izolētas valstis turpina palaist ballistiskās raķetes, kas no tehniskā skatpunkta kļūst arvien pilnvērtīgākas.
Ņemot vērā augsto varbūtību, ka Savienotās Valstis varētu iesaistīties konfliktā, un Dienvidkorejas milzīgo lomu globālajās tirdzniecības plūsmās, karadarbības aizsākšanās Korejas pussalā izraisītu pārmaiņas visā pasaulē.
Dienvidkoreja ir ceturtā lielākā elektronisko preču ražotājvalsts pasaulē. Šai nozarei iespējamā kara rezultātā apstājoties, kompānijas visā pasaulē meklēs alternatīvus piegādātājus, tomēr pietrūkst lieku ražošanas jaudu, kas aizstātu Dienvidkorejas produkciju. Tas nozīmē, ka citām pasaules kompānijām nāksies samazināt ražošanu, kas savukārt novedīs pie strauja elektronisko sadzīves preču cenu kāpuma.
Piemēram, Savienotajās Valstīs elektroniskās preces – ieskaitot viedtālruņus, kameras, planšetes, datorus – aizpilda 1% no patērētāja groza. Ja iespējamais karš Korejas pussalā novedīs pie elektronisko preču cenu divkāršošanās, tas pievienos papildu procentpunktu Savienoto Valstu inflācijai. Arī citas vadošās valstis sadursies ar analoģiskām sekām, kā rezultātā kritīsies iedzīvotāju reālā pirktspēja. Uz izdevumu samazināšanos centrālajām bankām visdrīzāk nāksies atbildēt ar aizdevumu likmju celšanu.
Vēl nopietnāks iespējamā kara iespaids uz ekonomiku būs globālo tirdzniecības artēriju ievainošana, jo Dienvidkoreja ir izteikti integrēta reģionālajās un pasaules piegāžu ķēdēs. Turklāt – deviņas no desmit tirdzniecības kravu ostām ar vislielāko apgrozījumu atrodas Āzijā. Pat tās valstis, kas neiesaistīsies konfliktā, sadursies ar tā ietekmi – reģionā pārvadāt kravas kļūs bīstami.
Ja Dienvidkorejas IKP iespējamā kara rezultātā kritīsies par 50%, tas novedīs pie globālā IKP krituma par 1 procentpunktu.
Ilgstošs karš Korejas pussalā var izraisīt jau tā augstā ASV federālā parāda strauju palielināšanos; ņemot vērā milzīgo Vašingtonas militāro pārsvaru pār Phenjanu, jādomā, ka iespējamais konflikts varētu ilgt dažus mēnešus, bet ne gadus. Taču, ASV nopietni iesaistoties Dienvidkorejas pēckara rekonstrukcijā, jūtami paaugstināsies finanšu slogs Savienotajām Valstīm. Ja ASV Dienvidkorejas atjaunotnei notērēs tādu pašu līdzekļu apjomu, kā tas bija Irākas un Afganistānas gadījumā, tas amerikāņu federālajam parādam pievienos papildu 30% procentus.
Aplūkojot tikai dažus parametrus, var pārliecināties – iespējamais konflikts Korejas pussalā ir spējīgs satricināt tirgu. Lai cik nepatīkami būtu iespējamā kara scenāriji, tie šajā gadījumā ir pārredzami.
Pirms pāris gadiem ekonomistu vidū bija modīgi pieminēt melnos gulbjus – absolūti neparedzamus krīzi raisošus notikumus. Risku katalogs tagad kļuvis tik perfekts, ka labākajā gadījumā tiek piesaukti pelēkie gulbji. Tā ka briesmas tirgum un – varbūt – globālās krīzes sākšanos visdrīzāk var radīt divu lielas ietekmes risku pārklāšanās. Par laimi, otrs tuvāko mēnešu nezināmais zināmais nav acīmredzams; ievērojami lielāka ir varbūtība, ka pēc dažiem mēnešiem spriedze ap Korejas pussalu ievērojami mazināsies.
Kaut vai tādēļ, lai apliecinātu aksiomu, ka ģeopolitiskie notikumi un autoritāri režīmi tirgu šobrīd ietekmēt nespēj.
0