Foto - Jānis Deinats, "Fotocentrs"
 
Recenzija
18.12.2012

Gejiskas fantāzijas par valstiskām tēmām

Komentē
0

Vispirms es gribētu pateikt pavisam īsi un vienkārši – un daudzi izrādi redzējušie man piekritīs – ka Mārtiņa Eihes iestudētā Tonija Kušnera luga "Eņģeļi Amerikā" iespējams ir labākais, kas pēdējā laikā ir noticis ar "Dailes" teātri. Pat ja "Eņģeļi Amerikā" netiks atzīta par labāko 2012. gada izrādi, tā noteikti ir liels pavērsiens teātra repertuārā un aktieru profesionalitātes apliecināšanā jeb, kā atzina draugs gejs, ar kuru kopā apmeklēju šo izrādi – "kāds cilvēcīgs žests no majoritātes puses".

Izrāde koncentrē sevī visas smagās mūsdienu sabiedrības tēmas – homofobija, rasisms, varaskāre, korupcija, reliģijas krīze, aukstā kara sekas. Lugas darbība risinās astoņdesmitajos gados ASV, laikā, kad tieši homoseksuālajā sabiedrības daļā strauji izplatījās saslimšana ar AIDS, piespiedu kārtā daudziem liekot "iznākt no skapja" un vēršot apkārtējo uzmanību uz šīs liderīgās kopienas traģisko beztiesiskumu. Pat ja dažos ASV štatos situācija geju tiesību un rasisma jautājumos ir uzlabojusies, Kušnera luga joprojām ir aktuāla arī tur, ietverot sevī plašāku tiesiskuma un brīvības skatījumu, bet patreizējā situācijā Latvijā tā ir trāpījusi desmitniekā. Pat ja neliela sabiedrības daļa ir pietiekami brīvdomīga un ar sajūsmu būtu akceptējuši šo izrādi arī pirms gadiem desmit vai piecpadsmit kādā modernā teātra festivālā, tai nebūtu tādas iedarbības kā šobrīd uz tautā populārā "Dailes" teātra skatuves. "Sabiedrība ir tik brīva, cik brīvi ir tās mazāk priviliģētie locekļi"[1], un tas, cik lielā mērā sabiedrība spēj pieņemt minoritātes, ir visas sabiedrības tiesiskuma rādītājs.

Izlasot apakšvirsrakstu "Gejiskas fantāzijas...", mēs sagaidām tipisku "Dailes" komēdiju ar pārģērbšanos sieviešu drēbēs, un pirmā aina ar veco rabīnu, kuru acīmredzami tēlo sieviete (brīnišķīgā un daudzveidīgā Indra Briķe), šo priekšstatu apliecina. Lai arī vecā, šķietami pakūkojušā vīra stāstā iezogas dažas šokējoši dziļdomīgas atziņas par pārcelšanos uz Jauno Pasauli, kas piesaka izrādes amplitūdu: no kariķējoši smieklīgā līdz skaudri cēlajam, vēl nekas netop skaidrs par izrādes daudzslāņainību un izliktajām lamatām, taču – ja tu smējies par veco, blaumanisko ebreju, tad arī tu esi viens no tiem, uz ko šī izrāde attiecas: viens no tiem, kam ir aizspriedumi pret minoritāti.

Izrāde turpinās, parādās uzvalkos tērptie darījumu amerikāņi, dzirkstī asprātības, un pār varoņu lūpām veļas rupjības. Pie katra "sūda" publika draudzīgi ieķiķinās – kā jau parasts. Kad tiek nevietā zaimots Dieva vārds, advokāts un pārliecināts mormonis Džo Pits (Ivars Auziņš ar Breda Pita bārdiņu) lūdzoši apklusina savu biznesa hierarhijā augstākstāvošo sarunu biedru Roju Konu, ietekmīgu advokātu – reālu, ASV vēsturē labi pazīstamu personāžu, kurš uzsēdināja uz elektriskā krēsla PSRS savervētos civilos spiegus Etelu un Juliusu Rozenbergus par atombumbas noslēpuma nodošanu. Rojs Kons ir īsta politikas haizivs – politiskajai elitei tuvu stāvoša persona, agresīvs komunistu nīdējs, mačisks kretīns un homofobisks gejs (Harijs Spanovskis – lieliska lomas tēlotāja izvēle, milzīgs pārsteigums, fantastiski groza dibenu izrādes beigās!). Kā varonis izrādē paskaidro, lielā mērā rezumējot lugas galveno problemātiku: "Homoseksuāļi nav vīrieši, kas guļ ar citiem vīriešiem. Tie ir cilvēki, kas jau piecpadsmit gadus nespēj no pilsētas domes izsist pretdiskriminācijas līgumu. Homoseksuāļi ir cilvēki, kas nevienu nepazīst un kurus neviens nepazīst. Tie ir cilvēki, kam nav nekādas ietekmes. Vai tas izklausās pēc manis, Henrij?"

Zāle pārmaiņas pēc neķiķina, kad homoseksuāļi parādās uz skatuves, pat ja Lauris Subatnieks sieviešu rītasvārkos un ar lūpukrāsiņu izskatās visnotaļ amizanti. Tāpat arī Intars Rešetins viņa partnera, nervoza, sevi šaustoša ebreju geja lomā ir ļoti organisks, un cauri visām asprātībām un likteņa ciniskajiem pavērsieniem starp abiem mīlniekiem ir jūtams īsts, sirdi plosošs strāvojums. Aktieri uz skatuves, šķiet, jūtas ļoti ērti un runā nepiespiesti. Teksts ir trāpīgs, lakonisks, un ainas gludi nomaina cita citu kā Holivudas montāžā. Ne tikai saturiski, bet arī formas un teksta ziņā izrāde postulē brīvības tēmu. Tā taču ir Amerika, kur visiem, gan labajiem, gan sliktajiem, ir tiesības izteikties un būt uzklausītiem. Luiss (Rešetins) satiek tualetē Džo (Auziņu) un netaktiski nosauc viņu gan par geju, gan republikāni. Nosauktais, ar taisnu muguru un acis nenolaidis, atbild: "Jā, es balsoju par Reiganu," un pēc neilga mulsuma brīža atklāj arī savu homoseksualitāti. Izrādē sižetiski praktiski netiek uzturētas intrigas, kādas tās parasti mēdz būt: viņš uzmācās vai tikai tā šķita? ir stāvoklī vai nav stāvoklī? ir gejs – nav gejs? Tiklīdz kāds no šiem jautājumiem parādās, tam ātri seko arī atbilde, nesniedzot skatītājam mazo, tīksmīgo prieciņu – zināt vairāk, nekā tobrīd zina varoņi. Neviens neko nenoklusē un neizmanto stratēģiski izdevīgas spēlītes, pat Hārperes, homoseksuālā Džo sievas (Ieva Segliņa – tikpat mīlīga kā viņas pelēkā, trīsulīgā vilnas fraciņa; sapņos un skarbajā patiesībā nomaldījies Dieva jēriņš, kas izšķirošā brīdī sakož zobus un ir gatavs uzzināt patiesību) gadījumā: tradicionāli teātrī mēs sagaidītu atriebīgo, viltīgo sieviešu gājienu un spekulēšanu ar grūtniecību, bet viņas vienīgais trumpis ir atbruņojošs naivums un atklātība: varbūt esmu, varbūt neesmu, bet tagad mums katram ir savs noslēpums, "draudziņ".

Šī luga vienkārši noskalo ar lielu šalti visas tās mazo ļaužu pretīgās peripetijas, uz kurām tiek balstīts vairums scenāriju. Tā ir viena atklāšanās pēc otras, kas uzņem tempu, ripojot pretī pasaules galam. Homoseksuāļu "atklāšanās" ir tikai koša glazūriņa galvenajam jautājumam par absolūtas atklātības un brīvības iespējamību. Brīvajā pasaulē dzīvo mūsu aizspriedumu stereotipiskie varoņi: ebrejs, melnais, gejs, sliktais politiķis, un starp viņiem dažādās kombinācijās risinās attiecību drāma, kas uzrāda arī pašu minoritāšu savstarpējos aizspriedumus un atklātības iekšējos konfliktus. Darbība risinās Ņujorkā – demokrātijas citadeles pašā sirdī. Tās Centrālparks ir sakrāla vieta, uz kuru naktī pīlēs paklausīties dodas visdumpīgākais no visiem – Holdens Kolfīlds – un kurā pa tumsu klīst Kušnera geji, meklējot to, kas viņiem pienākas. Vieta, no kuras izmisušais Džo nakts vidū zvana savai mormoņu mātei, lai atzītos.

Nekādu noklusējumu – tāds ir Kušnera iecerētais caurspīdīgums, kuru viņš uzsver kā nepieciešamu arī lugas uzbūvē: visiem vadiem uz skatuves ir jābūt redzamiem, nekādu melno priekškaru, tumsas vai aizmugurisku skatuves pārkārtojumu. Tas, ka mēs redzam vienus un tos pašus aktierus vairākās lomās, nav mūsu režisora ieviesums kādos taupības nolūkos. Lugas autors ir devis konkrētus norādījumus lomu sadalījumam (māte – arī rabīns, Henrijs un Etela Rozenberga; misters Mels – viņš arī transvestīts Belīze (Gints Grāvelis) utt.), kam acīmredzot ir būtiska loma izrādes efekta panākšanai.

Ko šādi lugas autora uzstādījumi prasa no režisora un aktieru puses? Augstu godīguma un uzticēšanās pakāpi. Mēs visi esam ieguvēji no tā, ka šo izrādi ir uzvedis tieši Eihe, kuram ir vērā ņemama netradicionālu un eksperimentālu izrāžu veidošanas pieredze, elastīgs skatījums uz mūsdienīgajām vērtībām, bet nepiemīt visgudras pašapliecināšanās tendence. Viņš risina izrādi dinamiski un vienkārši, raiti mijot traģisko ar komisko, dramatiskos momentus viegli nogludinot ar muzikāliem popmūzikas iestarpinājumiem gejiska glamūra ietvaros, kas izsauc labsajūtas skudriņas uz svaigi norīvētās ādas. Izrāde gan ir ļoti amerikāniska – tie ir amerikāņu joki un varoņi, un aktieri runā amerikāņu valodu. Pie tās ir mazliet jāpierod ne tikai skatītājiem, bet, šķiet, arī pašiem aktieriem, jo pēc dažiem burtiski pārtulkotajiem "sūkā sūdu" vai "ar naudu pilna peža", kas amerikānim valodā pasprūk tikpat viegli, kā viņš sakrusto kājas uz galda, uz mūsu skatuves atstāj neveiklas smieklu pauzes. Bet Kušners ir piekodinājis vismaz lugas otrās daļas sākumā, ka tā ir komēdija, taču ne farss, un jebkāda blakussēdētāja dunkāšana aiz smiekliem šeit neiederas – tikai tā varot panākt patiešām komisku efektu.

Eihem ir izdevies panākt, ka, neskatoties uz komiskā klātbūtni, uz skatuves parādās geji, nevis kariķēti pediņi. Neliels slieksnis, kas daļēji iespējams ir tieši zāles reakcijas noteikts (un izrāde notiek tomēr ļoti ciešā kontaktā ar skatītāju), tomēr pastāv. Ainā, kurā Belīze ieziež Praioru ar krēmu vai atsevišķos deju momentos, pareizo manierīguma robežu, šķiet, prastu noturēt tikai īsts homoseksuālis. Taču arī jebkāda neveiklība attiecībā uz tēlojumu noteikti iekļaujas Kušnera iecerētajā izrādes un tēlojuma "caurspīdīgumā".

Nenāk prātā neviena latviešu aktrise, kura varētu būt vēl piemērotāka Hārperes lomai par Ievu Segliņu (jauna meitene ar bagātu fantāziju, kas cieš no agorafobijas, nelielas atkarības no diazepāma un tā, ka mīļotais vīrietis ir viņu atstājis novārtā). Hārpere ir pirmais portāls, caur kuru izrādē ienāk arī maģiskais reālisms: gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņa ir viens no lugas eņģeļiem, līdzās AIDS slimniekam Praioram, kas saka tikai patiesību un ceļo medikamentu izraisītajā halucināciju pasaulē. Arī Segliņas pirmajā iznācienā tomēr ir jūtams neliels izklupiens – straujā garastāvokļa svārstīšanās no naidpilnas skatītāju apsūdzēšanas uz bērnišķīgu sajūsmu par dabas skaistumu liek domāt par rūdītu amfetamīniķi, nevis vieglu nomierinošo līdzekļu atkarību apvienojumā ar bagātu fantāziju, un padara varoni mazliet negatīvi karikatūrisku. Taču iespējams, arī tas ir kāds aizspriedumu tests skatītājam. Tālākā izrādes gaitā Segliņa ir vienkārši aizkustinoša un tēlo mazo dīvainīti bez liekiem pārspīlējumiem, brīžiem panākot ledus aukstas dušas efektu, kad viņa maigi nočiepst kaut ko tādu kā: "Tu neesi slims. Tevī ir tāda daļa, kuru slimība nav skārusi."

Pamatideja gan ir tāda, ka Amerikā eņģeļu nav – tai nav garīgās pagātnes, ir tikai politiskā, pašu radītā. Un tai nav arī nekādas aizmugures, kas pateiktu, kas ir labs un kas ir slikts. Izrādes pirmā daļa beidzas ar eņģeļa (Elīna Dzelme – viņa arī Emīlija, māsa Ella Čaptere un kuplkrūtaina bezpajumtniece Dienvidu Bronksā) atnākšanu. Par to, kas notiks pēc apokalipses, cerams, mēs uzzināsim šīs pašas komandas iestudētajā lugas otrajā daļā. Kušnera darba kopējais garums ir 7 stundas, kas iekļaujas 2 izrādēs. Varētu šķist, ka esmu jau atstāstījusi visu sižetu, bet tā nav, turklāt sižeta zināšana noteikti netraucē izbaudīt šo uz teksta pērlēm balstīto drāmu. Jo vairāk – to ir vērts pārlasīt un skatīties atkārtotus iestudējumus, līdzīgi kā Glorijas Geinoras "I will survive" neviens neklausās tikai vienu reizi.

Tomasa Kušnera luga "Eņģeļi Amerikā. Gejiskas fantāzijas par valstiskām tēmām" ir grandiozs dramaturģisks darbs par atklātību, kuru mums ir iespēja skatīties ļoti veiksmīgā Mārtiņa Eihes iestudējumā. Izrāde kārtu pa kārtai ļauj arī skatītājam pašam atraisīties un piedzīvot atklāsmes. Maģiskie brīži aktieru komandai (pēc Kušnera vēlējuma) ir izdevušies patiešām brīnumaini. Protams, tā ir tikai neiespējama un neticama fantāzija, ka kādu dienu mēs visi būsim tik godīgi un brīvi, ka risināsim sarunas, skatoties pretiniekam acīs, taču šajā fantāzijā ir kaut kas no Martina Lutera Kinga: "I have a dream...".

 

[1]"Society is free only to the extent that is its least privileged and its least tolerated members are free" - Christian Bay, Structure of Freedom, 1970s

 

Eņģeļi Amerikā from Dailes teatris on Vimeo.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0