Par grāmatām
07.06.2017

Garšīgais karnevāls

Komentē
0

Par Andrusa Kivirehka grāmatu "Karnevāls un kartupeļu salāti", no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, ilustrējis Edmunds Jansons, apgāds "Liels un mazs", 2016

Es beidzot esmu iemācījusies Kivirehka uzvārdu! Pirms tam h un k mainījās vietām uz nebēdu, bet nu jau ir savaldīti. Kaut kāda cieņa taču ir jāizrāda autoram, kurš mūsu mājas bērnus (un pieaugušos priekšālasītājus) savaldzināja jau ar Maimas Grīnbergas tulkoto "Sirli, Sīms un noslēpumi", apbūra ar "Kaku un pavasari" Guntara Godiņa tulkojumā un turpina to darīt arī ar brīnišķīgo darbu "Karnevāls un kartupeļu salāti". Šo grāmatu es ar nepacietību gaidīju jau kopš brīža, kad tapa zināms, ka tāda būs. Vienu stāstu varēja noklausīties Baltvilka lasījumos 2013. gadā (un var dzirdēt un redzēt tulkotāja lasījumā te). Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pagājušā gada nogalē, kad grāmata iznāca un mēs pie tās tikām, visas citas vakara lasāmgrāmatas uz brīdi tika noliktas malā. Un tas bija liels atvieglojums, jo tobrīd jau kādu laiku darbojās bērnu ieviestā vakara lasīšanas sistēma, proti, mēs nevis turpinājumos lasījām vienu grāmatu no vāka līdz vākam (kā būtu paticis man), bet gan bērni ik vakaru izvēlējās, ko grib dzirdēt. Man patiešām nekas nav iebilstams pret skolotāju Jāpu, bet nevar taču bezgalīgi lasīt tikai par slepeno čurātāju vai to, kā Jāps rēķināšanas stundā cep pankūkas. Nodaļa par pirātiem "Milzu bumbierī" man arī paspēja pamatīgi apnikt, nemaz nerunājot par "Karali lauvu", kuru kāds no bērniem pa kluso bija atvedis no omes mājas. Lai kaut mazliet dažādotu šo bērniem iepatikušos vienveidību un atkārtošanos, es ieviesu savus noteikumus: katru trešo vakaru tiesības izvēlēties lasāmvielu būs lasītājam, tas ir, man vai vīram. Bet tad iznāca "Karnevāls un kartupeļu salāti", un šīs problēmas uz laiku izbeidzās. Jo visi gribēja dzirdēt tikai to. Būtu es bijusi prātīgāka, būtu mazliet pavilkusi lasīšanu garumā. Tomēr tas nebija iespējams. Bieži vien, iepriekš vienojušies izlasīt divus stāstus, vienojāmies arī par trešo. Un nereti pēc trešā izlasīšanas es nespēju nociesties, nepajautājusi: "Varbūt vēl vienu?" Un tā ar grāmatas 30 stāstiņiem mums pietika tikai nedēļai, toties šī nedēļa bija brīnišķīga.

Ir samērā grūti rakstīt par grāmatu, kura ne visai patīk, taču rakstīt par grāmatu, kura patīk par visiem pasaules procentiem (jā, jā, šis ir tas gadījums, pat negrasos to slēpt), nebūt nav vieglāk. Tā vien gribas visu laiku smelt no mutuļojošās sajūsmas, raustīt sarunbiedru aiz piedurknes un klaigāt: "Un zini, tur vēl bija tāds stāsts, kur... Un vēl viens, kurā vispār notika tā... Un vēl tas, tik asprātīgs, ka no smiekliem pārsprāgt var!" Bieži vien sižeta pavērsieni un kūleņi ir tik negaidīti, pārsteidzoši un iepriecinoši, ka dažus stāstus nemaz nedrīkstētu atstāstīt, lai nesamaitātu pirmlasīšanas prieku. Kivirehks ir īsts fantāzijas salūtu burvis, viņš māk paņemt jebkādu ikdienas situāciju un uztaisīt no tās brīnumu lietas, atvērt neredzamas durvis un aizvest jebkurā virzienā. Turklāt viss notiek pašsaprotami un loģiski. Viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir par balto kreklu, kuram ļoti gribējās pavizināties karuselī jeb veļasmašīnā. Taču kreklam visu laiku bija jākarājas skapī, jo mamma neļāva Jūlijam to vilkt – ja nu nosmērēsies tā, ka nevarēs izmazgāt? Tā nu krekls – balts, nenosmērēts un noskumis – ilgojās pēc karuseļa. Un viss beidzās labi, apakšbikses ar ruksīšiem pamācīja kreklu, kā nokļūt līdz kārotajam mērķim. "Hop, kārtībnieks! – iesaucās apakšbikses. – Malacis! Piespiedies pie džinsu biksēm, drīz iedarbinās karuseli!" Liekas, ikviens džinsu bikses kādreiz mazgājušais saprot, ka līdz ar to krekla baltās (un vientulīgās skapī pavadītās) dienas bija beigušās. Arī Emmai, šķiet, šis stāsts iespiedies atmiņā, jo vēl vakar, dodama man mazgāšanai savas netīrās drēbes, meita noteica: "Ņem, mammīt, nes uz karuseli!"

Klausoties stāstu par taisnīgo putekļsūcēju, bērni priecīgi atpazina zem gultas pakritušo grāmatu par ziņkārīgo zilonēnu, kuru krokodils bija gribējis aprīt. Tie bija pērnajā vasarā lasītie Radjarda Kiplinga "Blēņu stāsti maziem bērniem". Kivirehka stāstā putekļsūcējs, kuram ļoti patika bērni un kurš vissīkākās rotaļlietas nekad neiesūca, tikai notīrīja no tām putekļus un nolika bērniem aizsniedzamā vietā, tik ļoti sadusmojās uz neganto krokodilu ("Tas nu gan ir pretīgs lops!"), ka pēc dienas darbiem saritināja vadu un aizripinājās uz ostu, aizbrauca uz Āfriku, atrada krokodilu un pārmācīja to. "Vispirms tas iesūca krokodila zobus, tad mēli un beigās arī kaulus. Krokodils palika pilnīgi tukšs un sašļucis." Sajutos mazliet neērti, kad Matīss mēģināja noskaidrot, kurā brīdī krokodils nobeidzās, un nosprieda, ka tas notika tad, kad tika iesūkta mēle. "Mammu, bet tur taču bija daudz asiņu? Kur tās palika?" mans bērns gribēja zināt. Vairs neatceros, ko atbildēju, šķiet, neko sakarīgu, un Matīss beigās izdomāja, ka tas taču bija krokodils no citas grāmatas, nevis īsts, tāpēc īstas nogalināšanas un asiņu tur nemaz nebija. Savukārt stāstā "Kā pūķim zobus ārstēja" bērniem nekādi jautājumi par pūķa galvu ciršanu neradās, jo tur ir skaidrs, ka tūlīt izaug vietā jauna, turklāt ar veseliem un nesāpošiem zobiem, tur nevienam netiek nodarīts pāri.

Jā, un stāstā par Ziemassvētku vecīša bārdu autors lika man pamatīgi iztrūkties. Tajā Miks un Marija, spēlējot alpīnistus, uz skapja atrada Ziemassvētku vecīša bārdu. Marija sabēdājās, ka vecītis bārdu ir pazaudējis, taču Miks paziņoja, ka vecītis uz skapja bārdu pazaudēt nevarēja: "Vecītis taču nerāpās uz skapja! Tu nevari neko pazaudēt tur, kur neesi bijis. Tu vari kaut ko pazaudēt uz ielas, uz grīdas vai bērnudārzā, bet ne jau skapjaugšā." Šajā brīdī es tiešām sabijos, ka Kivirehks ir sadomājis atmaskot visu Ziemassvētku vecīša būšanu, un jau sāku domāt, kā to visu paskaidrot bērniem, kuri pirms Ziemassvētkiem sūta vēstules un svētkos saņem dāvanas tieši no vecīša, taču jau pēc mirkļa varēju atviegloti uzelpot, jo Miks izdomāja, ka bārda pati aizbēgusi un paslēpusies no vecīša. Matīss un Emma par manām pārciestajām bailēm pat nenojauta, tikai sajūsminājās par to, kā Miks, uzlicis bārdu un izskatīdamies pēc vecātēva, aizbaidīja no smilšukastes vietējo palaidni, kurš spēja tikai noburkšķēt: "Lūdzu, piedod, vectēv!" un aizlaisties lapās. Bērni vēl tagad ik pa laikam spēlējoties mēdz pārvērstās balsīs klaigāt "Piedod, vectēv! Piedod, vectēv!", paši gardi nosmiedamies par tik labu joku.

Tīrais negals, man patiešām gribas pieminēt gandrīz vai katru stāstu, bet es taču nevaru pārstāstīt visu grāmatu. Nu labi, vēl tikai patiešām dažus. Emma visbiežāk grib dzirdēt stāstu par putekļu kumšķi un dēkām, kurā mamma, nosaukusi putekļu kumšķi par šausmīgu un resnu, izmet to pa logu. Putekļu kumšķis, protams, ir ārkārtīgi bēdīgs, jo kuram gan patīk, ka par viņu tik nicīgi izsakās. Bet stikla lauska un akmens viņu mierina, neesot viņš ne šausmīgs, ne resns. Un galu galā putekļu kumšķis tiek atzīts par tik smalku un skaistu, ka tiek uzdāvināts dzimšanas dienā pašai skudru karalienei un kļūst par skudru pūžņa dārgumu. Es, šo lasot, iedomājos par Matīsa kastīti ar uzrakstu "Guvumi", kurā tiek ielikti īpaši akmentiņi, čiekuri, pa kādam iedāvinātam korallim un kristālam, jūras malā atrasti ūdens noslīpēti stikliņi un citas vērtīgas lietas. Smalki ķemmēts putekļu kumšķis tur tīri labi iederētos! Vecākiem nākas būt vērīgiem. Pāris reižu man ir gadījies, ka iztīru bērnu āra jaku piebāztās kabatas, bet pēc tam kāds raud pēc saviem kastaņiem vai zariņiem. Protams, nevar arī māju pārvērst par vietu, kurā tiek sanests viss, ko vien var atrast, bet tas pieder pie būšanas vecākiem – prast (vai vismaz mēģināt) noturēt visu kaut kādā līdzsvarā. Man liekas, šī necilo un mazo lietu novērtēšana un priecāšanās par tām ir tik raksturīga bērniem, un tā parādās ne vienā vien Kivirehka stāstā. Arī "Ēriks un tārpiņi", kurā skolotāja bērniem septembrī lūdz pastāstīt, kādus dzīvniekus kurš vasarā redzējis. Viens ir redzējis govi, cits zirgu vai kamieli, bet tikai pastarpināti, pa mašīnas logu vai garām skrienot. Te gan autors, šķiet, nosodoši piemin, ka minētie bērni nav kārtīgi apskatījuši dzīvniekus, jo telefonā spēlējuši spēles vai skatījušies multenes, bet es domāju, ka nedz spēles, nedz filmiņas garos pārbraucienos nav nekas slikts, un te atkal parādās pieaugušo atbildība – gādāt, lai, piemēram, ceļojuma laikā bērniem un arī pašiem būtu laiks nesteidzīgām pastaigām un apkārtnes pētīšanai, nepārvēršot to par nokļūšanu no punkta A uz punktu B, un tā tālāk. Bet tagad atpakaļ pie stāsta. Pieceļas Ēriks un kautrīgi paziņo, ka arī ir redzējis dzīvniekus, aveņu un zirņu tārpiņus. Citi bērni sāk smieties, bet skolotāja viņus apklusina, un Ēriks stāsta tālāk: "Aveņu tārpiņš dzīvoja avenē. Viņš bija tāds dzeltens, ļoti maziņš un mīļš. Katru dienu es gāju viņu apraudzīt. Savukārt zirņu tārpiņš bija balts ar melnu galviņu, it kā valkātu maziņu micīti. Tas dzīvoja pāksts vislielākajā zirnī. Pāksti es ienesu istabā un noliku uz palodzes, blakus savai gultai. Ik vakaru varēju pētīt zirņu tārpiņu." Kad starpbrīdī skolotāja Ērikam parādīja tārpiņu savā ābolā un viņi abi to paijāja, mana sirds izkusa.

Pret Edmunda Jansona ilustrācijām – kuras, manuprāt, ir brīnišķīgas – Matīss ir noskaņots samērā kritiski, jo "nav uzzīmēts tā, kā grāmatā rakstīts". Piemēram, iepriekš minētā stāsta ilustrācijā Ērikam tārpiņu rāda skolotājs ar ūsām, un kādam citam stāstam ir uzzīmētas nepareizās formas piparkūkas. Piparkūku stāstu lasot, aizrunājāmies par ilustrācijām, un Matīss ieteicās: "Zini, kas ir labi? Katru reizi, kad lasa kādu stāstu, visu var iztēloties citādāk. Bet es neko neiztēlojos tā, kā šeit ir uzzīmēts. Piparkūku mājiņa noteikti ir ļoti skaista, man patīk to iztēloties. Vispār pat labi, ka te nav uzzīmēta." Tomēr Matīss piemetināja, ka ir izmantotas skaistas krāsas un ilustrācijas nav muļķīgas. Kad jautāju, ko par ilustrācijām domā Emma, viņa lika lietā parasto atrunu: "Es neteikšu, tas ir noslēpums." Man atlika vien noplātīt rokas, jo par noslēpumiem nedrīkst tirdīt.

Marta beigās mums palaimējās nokļūt arī izrādē "Karnevāls un kartupeļu salāti", ko pēc Andrusa Kivirehka grāmatas motīviem iestudējis Jānis Znotiņš. Tāpat kā pagājušās sezonas par labāko izrādi bērniem atzītajā "Kakā un pavasarī", tajā spēlēja pats režisors un Ance Muižniece. Izrādes ietvars bija atrasts krājuma pirmajā stāstā par Mijas dzimšanas dienu, kurā bērni bija izdomājuši sarīkot karnevālu. Līdz ar to visa izrāde bija kā bērnu spēlēšanās, tiem iejūtoties dažādās lomās un stāstos. Ārkārtīgi mīlīgas bija Znotiņa tēlotās apakšbikses no stāsta par balto kreklu, savukārt pelēns, kurš stāstā peldēja akvārijā, izrādē "peldēja" uz ielas, viņpus galerijas lielajam skatlogam – gluži kā akvārijā! Mani kārtējo reizi iepriecināja izrādes autoru cieņpilnā attieksme pret gados jauno auditoriju, un mani bērni bija milzīgi apmierināti par to, ka izrādē bija iekļauti teju visi viņu mīļākie stāstiņi. Tā kā redzējām pirmizrādi, vēl bija pāris negludumi un neveiklākas vietas, bet domāju, ka tagad, kad nospēlētas jau vairākas izrādes, tās būs izzudušas.

Šo pārdomu pierakstīšanas gaitā es sapratu, kas man šķiet visvērtīgākais šajā Kivirehka darbā: tā ir iespēja vecākiem pamatīgi un no sirds izdauzīties kopā ar saviem bērniem. Pabīdīt malā audzinātāja, pamācītāja, skaidrotāja, parauga rādītāja lomu un līksmi izsmieties, krāsainajiem karnevāla karodziņiem priecīgi plandoties.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0