NORTHERN
Nakts vidū uzmosties un saproti – nav kur pierakstīt.
Tu tur stāvi līdz ceļiem sniegā, pavisam nepiemēroti ģērbusies; tavā sejā noteikti nav smaida (skaidri redzams, cik grūti pēdējā gada laikā ir gājis). Es zinu, ka tev ir auksti, bet tavi acu plakstiņi ir viegli un lūpu kaktiņi – tādi gaiši un laimīgi (kā balti Ziemassvētki), bet vaigos sārtums. Visapkārt tāda kā pustumsa, kā krēsla, gandrīz klusums. Jā, nu, un tu piekalnē stāvi kā ēna uz debesu gaismas fona, kas, cik noprotu, nav ziemeļblāzma, bet kaut kādu smagu metālu pārstrādes rūpnīcu magnetizējoša un ārkārtīgi toksiska spozme. Zeme šeit ir savāda. Te visapkārt ir bedres – dziļas un platas kā veseli ciemi –, un jau gadus trīsdesmit tavās acīs neaizsalst upe, kas aukstumā krāc man aiz muguras. Es tur, acu atspulgā, redzu sevi un skujkokus, un aizsevi. Nu jā, tu stāvi un elpo. Un dvaša klājas debesīs kā no skursteņiem graudaini dūmi, kas aizdegas augšējos atmosfēras slāņos. Tālāk pārkrauj ogles, metālus un naftas laukus zem kājām. Vēji ieskrienas, tankkuģi, piemēram, šogad esot iesaluši jūrā, bet, kad, neko neteikdama, tu aizgāji un pazudi, un tad atnāci atpakaļ, apbirusi ēveļskaidām, es pasmējos par tevi, un tu, ziemeļmeita, gandrīz pasmaidīji – klāt bija decembris.
Nevienam šeit, mūspusē, nepatīk ziema. Atomu saites trūkst pašas pēc savas iniciatīvas, bet šajā sakarā mums profesionālos nolūkos pavēl lietot ciešamo kārtu un, vēlams, ievērot piesardzību, labāk palikt mājās un aizvērt logus. Ignorējot vispārpieņemtās normas, mums nāksies visu valstu vēstniecībām izlases kārtībā nosūtīt notu un, kad atbildes termiņš būs nokavēts, trīsreiz dienā ļaunprātīgi dedzināt. Tās bedres visapkārt degs vēl tūkstošiem gadu, un arī tad, kad mēs vairs nebūsim, no mums nepaliks nulle vai tukša kopa, degs tie dranķa zemes caurumi, un liecības par mums glabās ļaužu atmiņās, kas zina, varbūt arhīvos.
Karogus novelk pusmastā, jo kāds galīgā ārprātā ir iekodies transformatora serdē, kam seko vispārējas sēras un garš pussabrukšanas periods.
Nekad nekāpiet uz aisbergiem! Kūstot tie varot apvelties otrādi!
BANK
Pamalē uzvārīsim krēma debesis un apēdīsim rožābolu mākoņu strīpas, tik dzidras un vēsas zobu galos, ka tu paliksi stāvam bez elpas starp vagoniem un gariem elpas/dīzeļvilcieniem. Pārskrien tirpas kā smalku stieplīšu dzirkstele no taviem pirkstiem, un tai naktī ziņos par pirmajām salnām, zem divām segām, kad mēs aiziesim gulēt, skanēs ksilofons un varbūt pat baznīcu zvani.
Greizie Rati šķiebsies no vietas, gluži bez fizikālas jēgas, tie velsies pa kreisi un kritīs grāvī, ja slēgsim gaismu – nokritīs tur, pretējā krastā, uz egļu galotnēm, nogrims starp salām. Uz ezera ūdens būs mēness apvērsums.
Mēs gribēsim dzīvot pilsētās, uz kurām turas pasaule, kad pusceļā meitene-māte mīlēs savu kurlmēmo dēlēnu zīmju valodā, tad mums birs asaras un mēs – mēs pārcelsimies uz Palsmani un, pie velna, jā, ēdīsim to ellīgi rūgto pīlādžu kompotu, no rīta uz lieveņa grauzīsim kāli, bet, lūdzu, tikai nerunāsim.
Mēs smaidām no mazām, tumšām fotogrāfijām uz sienas, un viss ir tikpat kā labi.
BLOODFLOOD
Asiņu straumes aiznes tiltus un ceļus un plūst no uzšķērstām robežām pa īsāko ceļu. Robežkontroles punktos plēš pušu un kā ilgi aizturētas, kavētas asaras izraujas pasaulē, bangojas līdzi ledāju pēdējām elpām un piepilda ielejas starp sniegotu kalnu kaulainajām mugurām, lauzītām un vecām kā pasaule. Skat, tur, aizvēja pusē un ēnā, tie vēl nav beigti, ķerdamies aiz mākoņu malām un rīstīdamies. Vai, lai kauc līdzi armēņu fūrēm atpakaļbraucot, apgriežoties, kad pār novārdzinātajiem, pār kalnu asajām ribām un mūsu trauslajām mugurām novilks frontes līnijas šodienai, kura mums rīta pusē būs jāpārkāpj vēl agri pirms agrākās saules un starp kalnu korēm caur mākoņiem jāizdur signālraķetes, vēl agri no rīta tiks dzēsts nodokļu parāds, un, nepārsniedzot rokas bagāžas izmērus, mēs pacelsimies gaisā uz citurieni.
Tas notiks saulainā pēcpusdienā, kad no izsistiem logiem kritīs rezolūcijas, protokoli un likumprojekti papīra formātā un tas būs uzvārītas pasaules vienīgais sniegs, kas krīt uz bruģa, lai arī rūpīgi dezinficēta, asiņainajām krevelēm, un, kad mēs vecpilsētas terasē no šampanieša glāzēm intravenozi dzersim 0,9% fizioloģisko šķīdumu, vai tad arī mēs negribēsim izstāties, padoties?
Klusu skanot popmūzikai, novilka jaunas sarkanās līnijas un uzdeva izveidot tehnisko projektu apvedceļam.
1.36
Tekošas debesis pil otrdienas sniegā kūstošā. Zeme nespēj vairs raust ūdeni, zeme atdzērusies, rīstās. Nolaistiem pleciem, pusieelpās, izelpās cilājoties, nogurums aiz muguras, mugurpusē. Patrepēs, pažobelēs, kaktos un stūros aizmūrētos, aizšpaktelētos. Valūtas maiņas punktos, kāpņutelpās, bodīšu vējtveros, pēdējos vagonos, bezjēdzīgajos, liekajos, nevajadzīgajos, nesaprastajos.
Šodien piemājas veikalā biju. Steidzos, skrēju, bez "Maksimas" kartočkas aizgāju. Godīgi sakot, es vienīgais tur, kas skrējis un aizelsies biju, godīgi sakot, es vienīgais, kam plastikāta paldies nebija līdzi. Sajutos slikti, gandrīz kā pie kases, sīknaudu skaitot. Nomurminu paldies, vecene aiz manis noņēma naudu no paldies, mans paldies par velti pārdevējai kabatā, ne čeku izsita, ne ar paldies atbildēja, iedeva veidlapu, lai, kad nākamreiz nāku, atnesu aizpildītu. Paldies! Tad jau akcijas uzlīmes es arī neņemšot, vai ne? Nē! Vecene aiz manis savāca uzlīmes klusējot, veidlapu izmetu turpat pie durvīm.
MIND
Kontrole, pufaikās satinušies, kā baloži – statiski.
Sēdoša kontrole uz skolas jumta, kontrole knibinās gar miskastēm, kontrole satiksmē, kontrole sasēdusi kanālmalā, kontrole baltmaizi pārēdusies, kontrole stacijā.
Uz gludajiem muskuļaudiem kā uz zara uzsēdās taureņu bars – gājputni, kas atpūšas un sakliedzas. Gribas nekontrolējamie, nepakļāvīgie, tos nevar nopurināt un aizdzīt prom pār mugurkaulu kā tirpas. Tie vēdina spārnus un kairina, kaitina, tie tikai vienu par tevi un par mani domā ļoti uzmācīgi. Es bez ēstgribas mīņājos, gaidu, mierinu sevi un mierinu domas un šaubas, un spārnu vēzienus, kas rimst, dziļi un dzidri elpojot, bet vakuumā grūti ir elpot. Tas tikai uz brīdi, bet tādu pussekundes gaidīšanas un neziņas brīžu savirknējas daudz.
Tie resnie pilsētas baloži, sapinušies paši sevī, nebrīvi, pelēki, netīri, un, zaudējuši lidotspēju, tur paši cieši pie sevis murmina, ka brīvi ir, lai gan nav. Dzīvo pilsētā virszemes dzīvi, ar skatu pavadot gājputnus.
AUTUMN
Jūs nezināt, jūs neesat redzējuši, kāda ir zirga laime rudenī, laime par ābolu spaini un laime par auzu sauju. Zirgam laime ir uz norasojušiem rugājiem starp nāsīm un stindzinošā rīta miglā, un valgā zāle, aizdusas dvašā, atelpā, pustumsā.
Gaiss kristalizēts un uzlādēts saullēkta aukstajā, visaukstākajā stundā, un diena kļūst ciešama, rimstas pelēcība. Naktīs debesis kļuvušas klusākas – ārpasaulīgi daudz zvaigžņu redzēts šogad krītam pār mani, es nevēlējos, es neticu.
Jūs rudenī neelpojat, bet laime ir aizrīties, sarīties gaisu, bet jūs jau to nezināt, jūs nejūtat rudeni starppilsētu autobusos, kas uz Rīgu, uz silto, sasmakušo galvaspilsētu, atved vēsmu un ābolu smaržu.
Bez gaismas palicis, naktstauriņš nomiris uz manas palodzes. Tumsa tīrāka par gaismu, skaloju sevi. No rītiem grūti – vairs nevaru piecelties.
Ja vien es varētu, es satvertu tavu plaukstu, nostieptu roku kā ilksi un kā iejūgā un aizvestu prom uz klusu, šauru iekšpagalmu, lai mēs divi būtu tālāk prom no visa, bet neaizietu, nostātos sānis, joprojām paliktu tuvu viens otram, bet es neticu – tu taču nespēsi sapni par dienu pārvērst.
Es neticu, es nesaprotu, es nevaru vairs noticēt tavai mīlestībai.
DIES IRAE
Rīts zaudēja tumšu sarkanību, un Vanšu tilts nogrima betonkrāsas upē un ikkatrā tuvējā peļķē, un bruģis bezkrāsains spogulis bija tukšām debesīm un dienai iztukšotai.
Diena tik garlaicīga, ka nosprāgt gribas. Nosprāgt kā izdziestošām laternām starp ārprātīgi garlaicīgām blokmājām, un es nezinu, kur mieru atrast, kur rauties, kur likties, ja ribu starpās dur un ja aizlidot, aizbēgt gribas, bet nevar, un ja plaušas laužas tikt tīras no putekļiem, vārdiem un citiem mēsliem, bet gaisma tās tur.
Visas pasaules lielākai vainai būt, ka vienalga ir: aizgulēties vai nogulēt.
Pie velna, pazaudēt sevi un neuzgrūst dienu par pienākumu, nepiedzīvot dienu vispār.
Kur blāvumā nopilējis tumšs un asins sarkans, tur rīts mostas, tur ielai mēnešreizes, tur krustojumos sarkans, tur drīz būs diena, tur plašums un tukšums būs, ko piepildīt nevarēs.
Dusmu dienā.
SUFFOCATE
Atplūst saldējoša migla, kas, nolaidusies pār trolejbusu dzirkstelītēm un māju notekām, apsaldē pasauli un pārvelk ikkatru zāles stiebru ar trauslu ledus glazūru, un aizplūst, atstādama laiku un dzīvību, kas lielām acīm un sarauktām pierēm noskatās augšup – miglas pazušanā, kura aiznes sev līdzi šejieniešu domu, cerību un vārdu veļus.
Cerības, kas sarūsējušas pārvērš dzīvi par aukstu, pelēku metālu un vēja dzītām kāpu smiltīm, kurās saltuma un sāļuma tramdīta kaija, ar spārnu nošķeldama tumšā viļņa bālo galotni, vārdos izkliedz netaisnību un melus. Tie šalc pāri priedēm ar ticību, ko piedzemdējuši vārdi, kurus apziņa izvēlas salikt secīgi – no mirkļa, kad iepazināmies, līdz mirklim, kad sākām čukstēt un kad… vairs nesarunājāmies nemaz.
Ar savu silto roku noglaudu tavu silto plecu, tu, nerunīgā un vēsā migla. Tava galva nenoliecas, un mati nepieskaras tiem – tu neatbildi. Un es vēlos, lai tu man vairs nekad neatbildētu.
OUVERTURE
Vilciens rāmi slīdēja pa norūsējošām sliedēm, un tajā milzīgajā vagonu smagumā bija miers un neparasts vieglums. Ziema ir flegmatiķe; ar lēnām, palsām krāsu pārejām un sausu gaisu, un nedaudz saraustītu, tumšu alta balsi. Saule ir zema – tā ātri noriet, iekrāsojot pasauli pelēki tumšzilu. Kad skaties man acīs, klausies un smaidi, saules vēl nav – tā uzlec stundu vēlāk. Sarkanbrūns un sterils kā jods smaržo šis rīts un tas ledainais aukstums, kas radies duļķainā siltumā.
Pa mitrām ielām un pārpildītos tramvajos klīst sveši ļaudis, rokās turot polimēra tīklos ietītās eglīšu spuras. Cik ļoti svešas un ne manas ir šīs pēdējās dienas un gaidāmie svētki. Skaistākās asaru sniegpārslas nenobirst, pelēcības sasildītas, un egļu skujas neizteic neko, vien, sadegot zem sveces liesmas, nošvīkst zilganu dūmu strāva, kas smaržo pēc bērnības.
21
Tas nevarēja būt ilgi pēc lietus, kaut zeme, šķiet, bija sausa, bet kurpju zoles atstāja slapjus rakstus uz autobusa grīdas, kas pēc brīža izplūda un pacēlās gaisā.
Izbalojuši un netīri, noguruši ķermeņi kā putnubiedēkļi virs vīstošas zemes, sapinušies un satinušies apģērbu kārtās, kas visai stipri oda pēc naftalīna un bija tik smagas un pilnas dzestrās rīta rasas, ka vien vakara pelēcībā sāka žūt un piepildīja autobusu smacīgo šaurību ar mikroskopiskiem asaru, siekalu, sviedru, ūdens, urīna pilieniņiem ķermeņa temperatūras siltumā.
Un atvērtais logs nepūta svaigumu, bet tikai ielaida spiedošu, trūdošu puskrēslu, kurā slēpās pūstošie āboli tumšu liepu paēnā, kas tiem bija uzmetusi melnas, putekļainas sēru drānas.
Asinis asinsvados čukstēja kā kafija salmiņā, ko no papīra krūzītes sūca meitene pieturā. Asinis plosījās, un artērija uz kakla pulsēja lēni un smagi.
Autobusa sienas, ko vietām zem logiem jau skāra pelējums, ieslēdza smacīgumu un negribēja no tā atbrīvoties, tukšajās pieturās neverot durvis. Un pasteļdzeltena, putekļaina lampa virs vidējām durvīm noraustījās, ikreiz bremzējot.
Logs tik piesvīdis, ka šķiet kā balta pūdercukura glazūra. Es jutu, cik šķebinoši saldam un biezam būtu jābūt logam. Manās plaukstās bija tava neesamība, un tā rakstīja. Es neskatījos, es kautrējos sevis. Vārda vietā es atstāju tikai pirmo burtu un izspraucos, izkāpu nākamajā pieturā.
Tu tur stāvēji, tu tur biji – uzrakstīta uz loga, aprakstīta. Tu tur stāvēji, un autobuss smirdēja, tu paliki, tu aizbrauci, tu, tur. Tur, kaut kur Imantas-5 virzienā, aizbrauca pasaule, piedodiet!
0