Komentārs
29.04.2013

Galva cilpā

Komentē
24

Raugoties uz mūsu publiskajā telpā notiekošo, pēdējo mēnešu laikā ir parādījies kāds ievērības vērts pētnieciskās žurnālistikas paraugs. Runa ir par Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" analīzi par Latvijas iedzīvotāju ienākumiem – "Mazo algu cilpā". Lai gan saistībā ar tā kopējo patosu var rasties daži komentāri, pētījums kopumā noteikti ir pelnījis ievērību un būs noderīgs atskaites punkts arī plašākai diskusijai par valstī notiekošo. Jebkurā gadījumā – paldies autoriem.

Vispirms – tā noteikti ir atskurbinoša lasāmviela visiem tiem priviliģētajiem pilsētu (galvenokārt – Rīgas) profesionāļiem, kuriem joprojām šķiet, ka mēs dzīvojam Šveicē. Tas patiesi mazliet pamaitās garastāvokli mūsu kreisi liberālajam ofisu planktonam, kurš pie mums ir gatavs ar putām uz lūpām cīnīties ar Šveicei raksturīgām problēmām – kaut kā nejauši piemirstot par reālo Latvijas sabiedrību, par tās dzīves līmeni un vērtībām. Pētījums ir labs, jo ļauj lasītājam iejusties nepriviliģēta cilvēka ādā, kuram nav nedz īpašu "galu", nedz īpašumu, nedz arī kādas diži augstas izglītības, nedz arī iespējas "uzsēsties" uz ES fondiem – un kuram tādēļ ir jāpieņem tāds darbs, kādu nu to pie mums var dabūt, "Maksimā", zivju konservu fabrikā vai tamlīdzīgā vietā. Un tur, redz, tā dzīvīte patiesībā ir diezgan skarba. Tur iznāk ļoti smagi rukāt, pretī saņemot mēnešalgu, kura mūsu ofisu planktonam ietilpst "galīgas sīcenes" kategorijā. Strādājot par 200 latiem konservu fabrikā un pa starpām nokrītot miegā kopmītnē, kaut kā nenesas prāts nedz uz "postmateriālajām vērtībām", nedz uz Kārli – Katrīnu, nedz uz demokrātisku līdzdalību 3. paaudzes cilvēktiesību aizsardzības vārdā. Kaut kā arī ekoloģija nez kādēļ nav prioritāte – šausmīgi, vai ne? Turklāt, ja vēlreiz pārdomājam pētījumā rakstīto, varam nojaust arī atbildes uz dažu politisku jautājumu, kurš ofisu planktonam reizēm rada svētu sašutumu. Piemēram, kādēļ cilvēki pie mums masveidā negrib balsot par "Reformu partiju", "Pēdējo partiju" un Ēlertes valstsnāciju, bet grib – par ZZS un Ušakovu?

Tomēr mazliet pievērsīsimies arī pētījuma patosam. Vispirms – tas sniedz diezgan labu ilustrāciju jautājumam par emigrācijas cēloņiem. Nekvalificēts, smags un garlaicīgs darbs pats par sevi nav nekāda medusmaize, un, ja reiz tādu strādāt, tad labāk tomēr par daudz maz jēdzīgu atalgojumu. Taču tādu Latvijā šodien dzīvojošā paaudze visdrīzāk nesagaidīs – darba produktivitāte pie mums ir zema, investīcijas ražošanā ierobežotas, nodokļi augsti un inovāciju potenciāls niecīgs. Kā tikt ārā no "mazo algu cilpas"? Pētījuma autori dod mājienus par "slikto" uzņēmēju, kurš braucot ar Porsche Cayenne. Viņam, cik noprotams, vajadzētu "uzņēmēju sociālās atbildības" vārdā dalīties, pārdot savu Poršu, un naudu sadalīt strādniekiem. Tad katram pienāktos pa 10 latiem (no kuriem, ja kas, pie pašreizējās nodokļu likumdošanas viņi "uz rokas" saņemtu mazāk par piecīti). Sak, lai rūpnieks pārsēžas uz lietotu Opeli. Vienīgā nelaime tā, ka rūpnieks, sēdēdams savā Opelī, visdrīzāk izdomās, ka šāds dzīvesveids vairs nav vērts to nervu, klapatu un atbildības, kurus rada rūpnīcas vadīšana. Un tad viņa nu jau bijušie strādnieki stāvēs rindā pie Sociālā dienesta durvīm, savukārt vēl pēc pusgada – pie Ryanair stenda lidostā.

Īsi sakot, prasībā pēc sociālas solidaritātes nevajadzētu muļķot pašiem sevi. Kapitālisms pēc definīcijas ir ļoti nežēlīgs, un tieši tas padara to par tik efektīvu saimniekošanas sistēmu. Ja neviens negribēs braukt ar Porsche, tad neviens arī neradīs nekādas darbavietas; un ir taču skaidrs, ka no darba devējiem var izspiest kādu solidaritāti tikai tad, ja tas neapdraud viņu biznesu kopumā. Iedomāties, ka ir iespējams no komunistu laiku "plānsaimnieciskā bardaka ekonomikas" kaut kā nesāpīgi, ar moralizēšanas un "uzņēmēju sociālās atbildības" palīdzību, nonākt Zviedrijas tipa labklājības valstī, ir bezgalīgs naivums. Visās attīstītā kapitālisma zemēs tas iesākumā ir bijis visai nežēlīgs un skarbs, līdz kamēr, pakāpeniski augot produktivitātei, kļuva iespējams atļauties plašu solidaritāti par labu darba ņēmējiem un "labklājības valsti". Tomēr ir diezgan grūti iedomāties, kā Latvija varētu jau tuvākajā laikā panākt tās ekonomikas, ar kurām tā šodien dzīvo vienotā ekonomiskajā telpā – Eiropas Savienībā. Pārmest kādam, kurš par sūru, smagu fizisku darbu grib saņemt 2000, nevis 200 latus mēnesī, ir ne tikai muļķīgi, bet arī amorāli – ar kādām tiesībām mēs turam savus līdzpilsoņus par idiotiem? Savukārt, ja gribētu kaut ko darīt Latvijas konkurētspējas palielināšanai, šim nolūkam būtu nepieciešamas reformas darbaspēka nodokļu, kā arī izglītības un zinātnes jomā. Taču mūsu politiskā sistēma, kā zināms, ir "etniski bloķēta" un nekādas reformas veikt nespēj (sk. jautrā Ķīļa kunga piedzīvojumus). Tādēļ "mazo algu cilpu" pie mums cilvēki visdrīzāk atstās individuāli, nevis kopīgā, valstiskā veidā.

Gribētos jau, ļoti gribētos pabeigt šo visu uz kādas optimistiskas nots. Taču atzīšos, ka ir grūti atrast optimismam jebkādu pamatojumu. Taču ceru vismaz, ka ar saviem skumjajiem tekstiem neesmu nevienu iztraucējis no auglīgākām pārdomām par kažokzvēriem un transseksuāļu tiesībām – par visu to, kas pie mums, Šveicē, ir patiesi aktuāls.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
24