Nereti izskan viedoklis, ka daļa Latvijas sabiedrības ir neiecietīga. Pat ja tā ir, šāds vērtējums nekādi neattiecas uz tiem mūsu līdzcilvēkiem, kuri stoiskā mierā, dažiem pat mēģinot sejā saveidot ieinteresētības izteiksmi, klausās valsts augstāko amatpersonu uzrunas.
Daži septembra nogales piemēri.
Valsts prezidents piedalās Meža dienu pasākumā. Apcerējis koku atmiņu (piemēram, par to, kurš tos iestādījis), biologs Vējonis tiek arī līdz īpašajam latviešu "kodam", acīmredzot vēloties atgādināt publikai, ka latviešu nācijai ir arī savs, īpašs ģenētiskais salīdzinājums. Kā mēdz teikt, veicināsim zinātnisko pasaules priekšstatu darbos.
Latvijas Republikas Prokuratūras 25. gadadienas pasākums. Iepriecinājusi klātesošos ar vēsti, ka vēlas viņus "iedvesmot", Saeimas priekšsēdētāja vienā jaukā brīdī pievēršas jautājumam par to, ka izteikšanās brīvībai ir arī savas robežas, piemēram, ja tā aizskar sabiedrības vairākuma "tikumību". Prokuratūras darbinieki sēž un neiebilst.
Tomēr šī teksta autora subjektīvajā skatījumā visburvīgākā pēdējo nedēļu laikā bija Vējoņa uzruna gleznotājas Džemmas Skulmes 90. dzimšanas dienas svinībās. Ārkārtīgi intriģējoša uzstāšanās. Gan prezidentam paužot, ka 1925. gadā dzimusī Skulme bijusi lieciniece tam, ka valsts interesēs tiek pieņemti nācijai nepieciešami lēmumi (15. maija apvērsums?), gan valsts pirmajai amatpersonai dedzīgi ceļot kompartijas elites labumus baudījušo kundzi teju vai nācijas sirdsapziņas statusā.
Vēl rosinošākas bija Vējoņa pārdomas par latvju pārliecīgo aizraušanos ar "svešu" kultūru.
Te kārtības labad jāpiezīmē, ka lielākas zināšanas par Latvijas kultūras vēsturi patiešām par ļaunu nenāktu. Vienīgi interesanti būtu uzzināt, ko Vējonis saprot ar "svešu" kultūru, jo šāds izteikums paredz nošķīrumu starp tādu literatūru, mākslu, mūziku utt., kas tātad ir "savējā", un tādu, kas kaut kā ir tieši "mūsu".
Un jāpiebilst, ka prezidents, šķiet, ar "svešo" nesaprot ķīniešu vai, pasarg dievs, vēl attālāku ļautiņu kultūru – pieminēti tika Rembrants un van Gogs. Tātad nošķīrums meklējams Eiropas, ja vēlaties – Rietumu kultūras, ietvaros.
Ja kāds vadās pēc teksta līdzšinējā toņa, var rasties secinājums, ka autors pret Vējoņa versiju par kultūru izturas ironiski. Tā nav, jo minētais pilsonis, manuprāt, pauž pietiekami lielas sabiedrības daļas viedokli, tādēļ tas ir interesanti, un attiecīgi ķiķināšana ir nevietā.
Pirmajā pietuvinājumā būtu interesanti noskaidrot, kas tātad ir "mūsu" kultūrai raksturīgi? Purvīša gleznas? Jaunsudrabiņš? Pieklusinātība? Tuvība dabai?
Šādu "savējās" kultūras pazīmju meklēšanas procesu visparocīgāk būtu, kā mēdz teikt, saknē sapurgāt, indīgi norādot uz "svešo" kultūru būtisko ietekmi uz daudziem no "latviskās" kultūras atrastajiem etaloniem. Tomēr, pirmkārt, tas neatbilst manam kompetences līmenim, otrkārt, tas nesniegtu atbildi uz jautājumu, kas vispār liek meklēt "savējības" pazīmes kultūrā un kādas šādiem meklējumiem ir sekas. Jo, atgādināšu, runa ir arī par valsts politisko eliti, kas ar saviem izteikumiem, apmeklējumu izvēli utt., pašiem to gribot vai neapzinoties, pietiekami būtiski ietekmē arī citus un t.s. kultūras politiku (ja tāda ir, protams).
Tas pat nav jautājums par t.s. gaumi – runa ir par to, vai mēs kultūrā, cilvēku savstarpējās attiecībās utt. uztveram kaut ko universālu, vienojošu vai tomēr primāri raugāmies pēc pazīmēm, kas, mūsuprāt, dod pamatu kaut ko saukt par "svešu" un kaut ko par "mūsējo". Respektīvi, te nav runa par, piemēram, zināmā ekspertu lokā iecienītu ņemšanos ap tēmu, vai pastāv "krievu filozofija" vai "ķīniešu filozofija". Proti, ja pragmatiski pieņem, ka daudzas "lietas" cilvēkus šķir – reliģijas, paradumi utt. –, liktos, ka kultūras gadījumā ir citādi. Protams, saglabājas ikviena individuālās tiesības lietot "patīk"/"nepatīk" nošķīrumu, tomēr kultūra, atvainojos par banalitāti, kā tāda ir universāla valoda.
Un tātad ir arī atšķirīgs viedoklis, kuru pārdomājot svarīgi ir neiekrist kārdinājumā šāda viedokļa paudējus pasludināt par provinciāļiem vai maskētiem ksenofobiem.
Mēģināšu rezumēt. Ja pieņemam, ka Vējoņa paustais nav tikai konkrētā aplam runātīgā kunga improvizācija, iezīmētajam nodalījumam starp "svešo" un "mūsu pašu" kultūru varētu būt gan ļoti praktiskas, ja tā var teikt, iekšējas sekas, gan vispārīgākas, šādam pasaules skatījumam parādoties arī attieksmē pret pasauli kopumā.
Šķiet, daļa Latvijas politiskās elites uzskata par nepieciešamu vai vismaz sev emocionāli komfortablu uzsvērt "īpašumu" (te nav runa par to, cik konstruēts tas ir). Jau minētajā uzrunā Skulmei Vējonis arī kā latviešiem raksturīgu (atkal nošķīrums...) un lielā mērā pozitīvu iezīmi minēja "viensētnieciskumu", nepieciešamību pēc kaut neliela, bet sava "zemes gabala" utt.
Neatkarīgi no tā, ko autors domā par šādām konstrukcijām, jāpiezīmē, ka nacionālo mitoloģiju (šajā kontekstā šis jēdziens netiek lietots nosodošā vai nievājošā izpratnē) var mēģināt būvēt arī tā. "Savējā, īpatnā kultūra" savienojumā ar akcentu uz "mūsu" sabiedrībai raksturīgām – arī taču laikam "savējām" – tikumības normām (minētā Mūrnieces uzruna), plus "mums" raksturīgās īpašās attiecības ar "dabu" utt. Atkārtošos, var arī tā – vienkārši jāpatur prātā, ka jebkuras konstrukcijas izvēlei ir noteiktas sekas.
6