Foto: Karlīna Vītoliņa
 
Aktualitātes
05.09.2017

Foto: Alvja Hermaņa "Marķīze de Sada"

Komentē
0

1. septembrī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Alvja Hermaņa jaunākais iestudējums – Jukio Mišimas "Marķīze de Sada".

Iestudējuma scenogrāfs – Alvis Hermanis, kostīmu mākslinieks – Jozs Statkevičs (Juozas Statkevicius), gaismu mākslinieks – Lauris Johansons, skaņu noformējumu veido Andris Jarāns, iestudējumā piedalās Elita Kļaviņa, Kristīne Krūze, Regīna Razuma, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele un Simona Orinska.

Foto: Karlīna Vītoliņa

 

Jukio Mišima (1925–1970) ir skandalozākā personība 20. gadsimta Japānas kultūrā. Rakstnieks, dzejnieks, aktieris, modelis, kuru mūsdienu Japānā atceras kā sešdesmito gadu kontrkultūras elku un impērijas atjaunošanas simbolu.

Režisors Alvis Hermanis par autoru un lugu: "Nobela prēmijas laureāts Jukio Mišima vēsturē iegājis ne tikai sava rafinēti dekadentiskā poētisma dēļ, bet arī pateicoties savai ārkārtīgi īpašajai biogrāfijai. Nespēdams samierināties ar Japānas likteni pēckara gados, kad karā kapitulējusī agrārā valsts ar arhaisku tradicionālo kultūru spēji sāka kopēt rietumu sabiedriski politisko modeli, Mišima 1970. gadā vadīja militāru apvērsumu. Šis mēģinājums atgriezt Japānas tradicionālo identitāti izgāzās, un Mišima tai pašā dienā veica japāņu samuraju rituālo pašnāvību – seppuku jeb harakiri. Ļoti iespējams, ka viņa luga "Marķīze de Sada", kas stilizē 18. gadsimta franču rokoko laika literatūru, ir bijis mēģinājums salīdzināt Francijas aristokrātu kolektīvo giljotinēšanu ar Japānas likteni un tās kolektīvo pašnāvību. Franču revolūcija, kurai joprojām vēstures grāmatās piedēvēts romantisks oreols, īstenībā taču bija plebeju sarīkots slaktiņš, ar kuru sākās vecās Eiropas civilizācijas noriets, kurš turpinās joprojām."

Alvis Hermanis pie šīs lugas atgriežas jau trešo reizi: pirmais iestudējums tapis 1993. gadā JRT, otrais – 2017. gada februārī Cīrihes Dramatiskajā teātrī (Schauspielhaus Zürich).

Režisors skaidro: "Es nezinu nevienu citu lugu, kurā tik daudz atklātos teātra daba, aktiera daba. Mani, šo izrādi veidojot, interesēja aktieru spēles stilu vēsture. Tāpēc būs trīs dažādi cēlieni. Pirmais cēliens ir veltīts franču rokoko un vecajai franču teātra tradīcijai, aktierspēles stila estētikai, kurā bija liels skaistums – jebkura kustība ir deja, un jebkura teksta pasniegšana jau ir mūzika. Otrais cēliens veltīts austrumu teātrim, sākot ar kabuki un beidzot ar buto. Tā ir zīmju valoda, ko mēs lietojam. Un trešais cēliens koncentrējas vairāk uz jēgas līniju. Tas būs tāds reālisms, pareizāk sakot, pseidoreālisms. Mišima jau arī, kā zināms, šajā darbā imitēja 18. gadsimta lugu rakstīšanas veidu. Viņam bija tieši tāds pats uzdevums kā man – Mišima gribēja iekāpt laika mašīnā un imitēt estētiku, kas sen, sen ir aizpeldējusi prom."

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0