Sabiedrība
13.01.2014

Fosilā līderība vs. mūsdienīga pilsoniskā sabiedrība

Komentē
5

Pēdējā gada laikā mani personīgi satrauc tas, ka atkal un atkal publiskajā telpā Latvijas sabiedrībai tiek doti norādījumi par to, kāda tā ir, kādai tai būs būt, kādām vērtībām sekot un kā domāt, kā rīkoties utt. Vēstījumi vairumā gadījumu nāk no tā sauktiem "inteliģences pārstāvjiem", bet to saturs ne vienmēr veicina sabiedrības vai demokrātijas attīstību.

Nosaukšu atsevišķus piemērus, kas spilgti palikuši atmiņā. Režisors Alvis Hermanis paudis nostāju pret lumpeņiem un viedokli, ka vēlēšanās drīkstētu piedalīties tikai tie, kuriem ir augstākā izglītība, un tie, kas maksā nodokļus. Literāti Liāna Langa, Jānis Vādons un Rudīte Kalpiņa, publicējot rakstu par "Liberālnacionālismu", uzsvēra: "Kad visvairāk jūtamies kā latvieši? Tad, kad reizi piecos gados Latvijā norisinās Dziesmu un deju svētki un latviešu nācija dzīvo pašcieņas pilnā pacilātības gaisotnē", taču eksistē arī "ekonomiski aktīvā sabiedrības daļa, kas pamatizglītību guvusi nestabilajos pagājušā gadsimta 90. gados, kad izglītības sistēma postpadomju Latvijā piedzīvoja būtiskus satricinājumus un piederības izjūtas ieaudzināšana savai tautai diemžēl nekļuva par vienu no izglītības stūrakmeņiem", ar to skaidri norādot, ka minētā sabiedrības daļa ir kaut kā nelojālāka Latvijai. Jurists Egils Levits intervijā žurnālam "Klubs" 2013. gada oktobrī izteica vairākus līdzīga rakstura apgalvojumus, piemēram: "Liela daļa sabiedrības neprot apieties ar savu valsti", "ar tādu Pasaules uztveri, kāda ir lielā daļā sabiedrības, attīstītu valsti nevar uzcelt" un "citu valstu pārstāvji izmanto savus resursus, lai atjaunotu valsti, bet latvieši nez kāpēc nē", piebilstot: "mēs uzvedamies kā okupēta kolonija".

Katrā no šiem izteikumiem ir savas nianses, kuras vērts analizēt, padomāt par tām un saredzēt, ko vērst par labu, tomēr šajos rakstos, norādījumos un apgalvojumos ir kas vienojošs, ko nedrīkst ignorēt un kam organiski vēlos pretoties. Tie ir divi aspekti – pretnostatījums un vispārinājums. Proti – mēs (elite) zinām, kā ir pareizi, bet liela daļa sabiedrības ir nezinoši, tāpēc "mēs" (sabiedrība) esam neveiksminieki dažādos aspektos.

Gan viens, gan otrs šiem rakstiem kopīgais, manuprāt, ir būtiska problēma, jo ikvienu no minētajiem apgalvojumiem varētu apšaubīt un pretī likt faktus, kas tos apgāztu. Vienlaikus tie ir sāpīgi, ja ķer tevi pašu un tava rīcība ikdienā nav tāda, par kādu tā tiek uzdota plašai auditorijai no tevis paša cienītiem viedokļu līderiem.

Pirms daudziem gadiem man izdevās "noraut" visu cienīta Latvijas Universitātes profesora Ābrama Kleckina lekciju dokumentālā kino vēsturē (es to joprojām nožēloju tās satura dēļ, bet ne tādēļ, ka būtu vienkāršāk uzklausīt un pieņemt to, ko viņš teica). Viņš sāka lekciju ar ne visai labu apgalvojumu, proti: "Mēs visi esam korumpanti un dzērāji!" Tādejādi viņš vēlējās norādīt uz sabiedrībā esošo "kukuļošanas jeb blata" un "alkoholiķu jeb dzērāju" kultūru – tātad atkal kultivējot graujošu vispārinājumu. Man personīgi nav pieņemami un arī liela daļa cilvēku vairs akli nepieņem to, ko kāds saka, pamatojoties tikai uz savu milzīgo autoritāti. Šobrīd jebkurš bērns apšaubīs savu vecāku apgalvojumus, kas mums pašiem liksies pašsaprotami, jo "mūs tā audzināja", bet šiem bērniem un arī tiem trīsdesmitgadniekiem (man personīgi) tas tā neliksies. Pēdējos divdesmit gadus esam citā laikmetā, ar citiem izaicinājumiem, ar citas izpratni, vērtībām, arī iespējām redzēt pasauli, mācīties dažādo, redzēt labo un slikto, labāko un arī sliktāko, pieredzēt to, ko cita valsts sistēma nepiedāvāja un neļāva. Tas neapšaubāmi ir sarežģītāk, jo nav vienas mērauklas, bet, visticamāk, tas nav sliktāk, jo dod mums pašiem izpratni par risinājumiem, kurus izmantot, negaidot no citiem. Un, jā, man nav jāgaida Dziesmusvētki, lai justos kā latviete reizi piecos gados. No tā var secināt, ka, sekojot šiem "autoritāšu" vispārinājumiem, cilvēks tiek atturēts no viņa paša kritiskās domāšanas veidošanās un līdz ar to tiek kavēts viņa paša izaugsmes procesā. Ir runa par kritisko domāšanu, nav iespējas sagaidīt no cilvēkiem kritisko domāšanu, kas rezultētos labāku un atbildīgāku valstsvīru un sievu ievēlēšanā, ja par vienu no metodēm, kuras pavadā iet populārie mediji, vienmēr pārpublicējot šos vispārinājumus un pretnostatījumus, tiks uzskatīta mesiānisma pieeja – viņš vai viņa (šī autoritāte) zina labāk par mani un tas, ko viņš vai viņa saka, tā arī ir. Viens no pēdējiem piemēriem, kas liek domāt, ka mesiānisma pieeja šajā laikmetā vairs nedarbojas, ir Ingunas Sudrabas "politiskais izgāziens", domājams, ka tās pašas kraujas malā stāv arī Einars Repše, ne jau tāpēc, ka viņu idejām vai ideāliem būtu kādas problēmas, bet gan tāpēc, ka elitārsims sāk beigties un šobrīd ikviens indivīds ar tam pieejamiem, atbilstoši izmantotiem resursiem var panākt sabiedrībā lielākas izmaiņas nekā veselas institūcijas, kuras veidotas, balstoties uz pagājuša gadsimta teorijām.

Biedrība "Latvijas Pilsoniskā alianse" savā ikdienas darbā saskaras ar pilnīgi pretēju situāciju un par sabiedrību kopumā un tās atsevišķām grupām var izdarīt savus secinājumus un apgalvojumus. Šeit noteikti gribas runāt par pilsoniskumu 21. gadsimtā – un ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas Savienības un pat pasaules kontekstā. Šī gadsimta pilsoniskums atšķiras no iepriekšējo gadsimtu pilsoniskuma ar to, ka tas ir daudzšķautņains un nevienai varai nav iespējams to iegrožot kādā sev vēlamā izpratnes vai izpausmes formā. Daudzu gadu gaitā ir tapis ievērojams iniciatīvu skaits, kuru ietvaros varas institūcijas un to darbus testēja un testē sabiedrības pārstāvji. Nav šaubu, ka viņu resursi ir mazāki un nereti viņiem nav tādu "mutes aizvēršanas" instrumentu, kādi tie ir valsts pusē, taču šie cilvēki nenogurstoši, maziem soļiem panāk izmaiņas, no kurām iegūst visa sabiedrība, ja ne tūlīt un tagad, tad noteikti nākamās paaudzes. Neapgalvoju, ka visas idejas ir "pareizas" vai katram individuāli pieņemamas, tomēr daudzas no tām aizstāv vērtības, kuras ir pašsaprotamas, un cilvēki gaida to piepildījumu ikdienā, praksē, savā pieredzē. Piemēram, onkoloģisko pacientu biedrība "Dzīvības koks" veido rehabilitācijas centru cilvēkiem, kuri cietuši no onkoloģiskām slimībām, nodrošinot iespēju šiem cilvēkiem atgriezties dzīvē pēc pārciestās slimības, resursu centrs sievietēm "Marta" sniedz atbalstu sievietēm, lai tās nekļūtu par cilvēku tirdzniecības upuriem, Latvijas Ornitoloģijas biedrība piedalās meža likuma izstrādē, lai nodrošinātu dažādu putnu sugu aizsardzību mežu izciršanas procesā, jo putnu esamība vai neesamība, izrādās, ir cieši saistīta ar to, kāda būs cilvēku dzīves kvalitāte nākotnē.

Pilsoniskā sabiedrība dažādās tās izpausmēs pretēji ierastajam līderismam ir kā atjaunojamā enerģija, kas, sasniegusi vienus panākumus, noteikti tieksies sasniegt citus. Tradicionālais līderisms ir kā fosilais kurināmais, kuru iegūst un izmanto vienreiz, tas izkūp pa skursteni un rodas melni vai balti dūmi, bet to apjoms ir izsmeļams. Pilsoniskās sabiedrība un tās izpausmes kopumā ir kā gaiss, ko elpojam, bet neredzam, tas ir spēks, kas ir nezūdošs, neizsmeļams un transformējas, tam nav robežu un viena noteikta forma, tā var pārtapt "pavasarī" gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Piemēram, IT pārzinātāji un cilvēki, kas vēlējās pārmaiņas Latvijā, radījuši tādu izcilu līdzdalības rīku kā "Manabalss.lv", kurā cilvēki var paust savu viedokli un tas tiek nodots lēmumu pieņēmējiem Saeimā. Par šo piemēru un iespēju mūsu apbrīno visās Baltijas jūras valstīs, tajā skaitā Somijā, kurai bieži vēlamies līdzināties, kā arī ASV. Pilsoniskā sabiedrība Latvijā ir gājusi cīņā pret vardarbību ģimenē, gan nodrošinot pilsonisko izglītību, gan strādājot ar bērniem ieslodzījuma vietās, gan darot visu, lai novērstu cilvēku tirdzniecību Eiropā un pasaulē, gan tiecoties panākt to, lai Latvijas bērni neaug bērnu namos, bet ģimenes ir tas resurss, kas palicis ārpus "inteliģences pārstāvju" redzesloka. Minēto jomu organizācijas panākušas, ka Latvijas ekonomikā 2013. gadā papildus to centieniem sabiedrības labā spējušas piesaistīt Latvijas ekonomikai aptuveni 2,3 miljonus latu, izveidojot neskaitāmas darbavietas. Un tā ir tikai apzinātā daļa.

Latvijā darbojas aptuveni 17 tūkstoši nevalstisko organizāciju un katrai ir savs darbības mērķis. Liela daļa no tām darbojas sabiedrības labā jebkurā jomā, kādu vari iedomāties. Un vēl vairāk – šodienas līdzdalība neprasa to, neprasa to, lai cilvēks, kurš vēlas būt aktīvs un panākt izmaiņas par labu sabiedrībai, piederētu noteiktai organizācijai. Jāpiemin, ka mūsdienīgai pilsoniskai sabiedrībai nav robežu. Sabiedrības līdzdalība notiek katru dienu, un arī Latvijas sabiedrībai rokās ir vairāki instrumenti, ar kuru palīdzību tā var paust un pauž savu viedokli un nostāju. Ikviens var izmantot līdzdalības iespējas, ko nodrošina Latvijas valsts lēmumu pieņemšanas procesā – tās ir darba grupas nozaru ministrijās, valdības un NVO sadarbības memorands, kā arī iespēja sniegt savus atzinumus par normatīvajiem aktiem, kas izsludināti valsts sekretāru sanāksmēs.

Ir būtiski izvairīties no vispārinājumiem un runāšanas kāda vārdā, jo laiks ir mainījies un fosilais līderisms, kura piemēriem pieskaitītu raksta sākumā minētos, ir pārejošs. Man ir aizdomas, ka tad, kad pārstāsim sekot šim fosilajam līderismam,  ikvienā nozarē – gan izglītībā, gan kultūrā, gan ekonomikā, gan citās jomās –, radīsies problēmu risinājumi, jaunrade, kas nevienam pat sapnī nav rādījusies. Lielākais izaicinājums ir rast veidus, kā šiem risinājumiem sniegt atbalstu resursus, kuriem virsū "sēž" vai "vēlas sēdēt" elitārās sistēmas piekritēji, atbalstītāji un fani.

Nobeigumā vēl viens citāts, kas liek sastingt: Valdis Zatlers 2007. gadā teica tā: "Morālā vide, kurā šobrīd dzīvojam, ir slima. Savstarpējas cieņas un izpratnes vietā ir augstprātīga neiecietība pret citiem viedokļiem. Mēs nereti ignorējam viens otru. Rūpējamies tikai paši par sevi." Es viņam neticu. Un tu?

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5