Kas kopīgs velosipēdam un radošumam? Abiem ir vajadzīgs rāmis. Taču īstenībā rāmis ir vajadzīgs ne tikai riteņiem, gleznām, spoguļiem un radošumam, bet arī visam pārējam. Nevis lai ierobežotu vai nošķirtu no ārpasaules, bet lai palīdzētu, iedodot sava veida "mugurkaulu", konkrētāku un stiprāku struktūru, kas palīdz iznest mainīgu, daudzveidīgu un brīžiem netveramu saturu. Nevalstiskās organizācijas kā juridisks un formāls ietvars lieliski kalpojušas sabiedrības iesaistes un līdzdalības organizēšanai. Taču – vai šis ietvars nav kļuvis nedaudz par šauru?
Nav jāskatās tālu pagātnē, lai ieraudzītu, ka nevalstiskās organizācijas Latvijā ir virzījušas pārmaiņas sabiedrībai ārkārtīgi nozīmīgos jautājumos – cilvēktiesību aizsardzība, laba pārvaldība, nabadzības un nevienlīdzības mazināšana, izglītības uzlabošana, kopienu attīstība, jauniešu iespēju veicināšana, labdarības un filantropijas kultūras veidošana un tā tālāk. Šīs organizācijas ir bijušas pateicīgs ietvars cilvēku pašorganizēšanās veicināšanai, ideju un pārmaiņu virzīšanai, tiesību un interešu aizstāvēšanai, brīvā laika pavadīšanai, domubiedru apvienošanai un neskaitāmiem citiem mērķiem. Nevalstiskās organizācijas kā nozare, kā ietvars, kā forma ir izrādījusies piemērota visam, kas nav valsts un pašvaldību tiešs pienākums un darbība un kas nepieder uzņēmējdarbības lauciņam. Nedaudz trivializējot – ja tas nav normatīvajos aktos un ja ar to nevar nopelnīt naudu, tad tas attiecas uz en-vē-ošņikiem.
Taču pa vidu tam visam, manuprāt, nevalstiskās organizācijas kā forma un ietvars ir "monopolizējusi" pilsonisko līdzdalību. Un tas nav ne labi, ne slikti, bet – kādā brīdī radās uzskats, ka vislabākā, pareizākā, "īstākā" līdzdalība sabiedriskajos procesos iespējama tieši caur nevalstiskajām organizācijām. Gribi būt aktīvs jaunietis? Pievienojies kādai organizācijai! Gribi aizstāvēt cilvēktiesības? Iesaisties organizācijā! Gribi doties foršos apmaiņas braucienos kopā ar citiem jauniešiem? Jāatrod organizācija. Vai jādibina sava. Es to īpaši piedzīvoju divtūkstošo gadu sākumā, kad es kā jauns cilvēks meklēju iespēju izrauties no garlaicīgās ikdienas, atrast jaunus izaicinājumus, radīt pozitīvas pārmaiņas savā un citu dzīvē. Vienīgais formāts, pret kuru es atdūros atkal un atkal, bija tieši nevalstiskās organizācijas ar puslīdz jēgpilnu piedāvājumu, ko es arī ar prieku pieņēmu un izmantoju.
Neesmu pētījusi šo jautājumu vairāk, bet, manuprāt, ir trīs iemesli, kādēļ viena noteikta forma, viens noteikts ietvars ir kļuvis par sinonīmu daudz plašākam pilsoniskās līdzdalības saturam. Viens iemesls ir dažādo fondu un grantu programmu apguve, kas ir bijis galvenais ienākumu avots gandrīz visām pilsoniskās sabiedrības un līdzdalības iniciatīvām. Tur, lai saņemtu atbalstu, ir nepieciešama tieši nevalstiskās organizācijas forma. Otrs iemesls – nevalstiskās organizācijas bija (un vēl joprojām ir) teju vienīgā vērā ņemtā līdzdalības forma attiecībās ar valsts un pašvaldības iestādēm. Valstij un pašvaldībām dialogam ar sabiedrību vajag tikpat formālu, strukturētu un juridiski pareizi "noformētu" partneri kā tās pašas – un tad nu nevalstiskās organizācijas ir kļuvušas par spēcīgu un lielākoties vienīgo sabiedrības balss formu sarunās par būtiskiem valsts un pašvaldības līmeņa jautājumiem. Trešais – pilsonisko līdzdalību kā tematu, kā domēnu, kā veselu jautājumu, iespēju un izaicinājumu bloku tā īsti neviens cits "zem sava spārna" nav gribējis ņemt. Ne baznīcas, ne politiskās partijas, ne uzņēmēji, ne arī kāds cits ārpus savas tiešās darbības un funkcijas nav radījuši pilsoniskās līdzdalības piedāvājumu – ko tādu, kas kalpotu nevis tikai viņu pašu konkrētajiem mērķiem, bet arī sabiedrībai kopumā.
Nevalstiskās organizācijas kā ietvars, kā forma, kā virzītājs saturam – idejām, interesēm, pārmaiņām, sarunām, stāstiem, līdzdalībai – ir kalpojušas godam. To ir vērts svinēt. Taču jautājums, kas mani pēdējos gados nodarbina arvien vairāk, ir šāds: vai saturs un tas, kā darbojas sabiedrība un mēs paši kā cilvēki, kā domājam, runājam, komunicējam, kā sagaidām un līdzveidojam pārmaiņas, – vai tas jau kādu brīdi nav pāraudzis nevalstisko organizāciju formātu? Vai ietvars nav kļuvis mazliet par šauru? Vai valsts un pašvaldības, sabiedrības balsi vēloties redzēt ietērptu tikai nevalstisko organizāciju "mētelītī", nepalaiž garām vērtīgas idejas un risinājumus, kas varbūt šobrīd mājo arī citur?
Ir vairākas tendences, kas man ļauj domāt, ka arī Latvijas pilsoniskā sabiedrība un līdzdalība jau ir pāraugusi nevalstisko organizāciju formātu. Ka tā vairs nebūt nav pirmā izvēle brīžos, kad cilvēki grib virzīt idejas un pārmaiņas, panākt praktiskus uzlabojumus apkārtējā sabiedrībā, runāt ar valsts un pašvaldības iestādēm, iesaistīties lēmumu pieņemšanā. Ārkārtīgi dinamiskajā, plūstošajā, mainīgajā, radošajā un digitālajā laikā, kurā dzīvojam, arī nevalstiskajām organizācijām kā struktūrām ir jāmainās, lai atbildētu uz sabiedrības vajadzībām un izaicinājumiem.
Viena no tendencēm ir e-demokrātijas un digitālo līdzdalības formu un metožu attīstība, kas iesaista cilvēkus visdažādākajos veidos, un tur tiešām nav svarīgi, kāda juridiskā forma ir tam pamatā. Nereti tur vispār nav nekāda juridiskā forma – tie ir individuāli aktīvisti un entuziasti, kuri ir radījuši "produktu", spējot nodrošināt pat vēl labāku rezultātu nekā nevalstisko organizāciju gadiem veiktais darbs. Latvijā lieliski piemēri tam ir gan portāls "Manabalss.lv", gan dažādās "Facebook" grupas, kas pavisam reālos veidos risina sabiedrībai nozīmīgas problēmas – piemēram, organizē palīdzības sniegšanu patvēruma meklētājiem vai nelaimē nokļuvušām ģimenēm. Decentralizēta digitāla spēku un resursu mobilizācija un iespēja "pa tiešo" sazināties ar lēmumu pieņēmējiem bieži izrādās tieši tas, kas noteiktu jautājumu risināšanā ir vajadzīgs.
Otra tendence ir sociālie uzņēmumi – nevalstisko organizāciju un uzņēmējdarbības "hibrīdi", kuru mērķis ir risināt sociālas problēmas, taču ar uzņēmējdarbības metodēm un paņēmieniem. Latvijas gadījumā tie ir labdarības veikalu tīkls "Otrā elpa", zinātkāres centri "Z(in)oo" un "Zili brīnumi", dizaina paklāju ražotājs "Lude", trīsriteņu ražotājs "Hopp" un citi. Pat ja vēl šobrīd daži no šiem sociālajiem uzņēmumiem eksistē nevalstiskās organizācijas veidolā, saturs un metodes jau sen ir pārauguši nevalstiskās organizācijas formātu, sociālajiem mērķiem paliekot tiem pašiem.
Trešā tendence ir ideju vai pārmaiņu kustības, kurām nav vienas formālas struktūras un kuras veido gan organizācijas, gan indivīdi un indivīdu apvienības, gan nereti arī uzņēmumi. Kustības spēj ap savām idejām un vērtībām apvienot cilvēkus, kuriem nav svarīga formāla piederība kādai organizācijai, bet gan piedāvājums un saturs un iespēja piedalīties kopējo mērķu sasniegšanā. Nereti kustības darbojas arī kā decentralizēti, neformāli dažādu organizāciju sadarbības tīkli – it kā katra organizācija ir autonoma un darbojas pati par sevi, taču ir skaidrs, ka tās visas cieši vieno kaut kas cits un ka tās visas kopā darbojas vienotu mērķu sasniegšanai. Latvijā šādu kustību piemēri ir gan jauniešu kustība "Ghetto Games", gan tiešās pirkšanas pulciņi, kas spējuši veiksmīgi līdzdarboties pārmaiņu radīšanā, izmantojot nevalstiskās organizācijas formātu tikai kā līdzekli tur, kur tas ir nepieciešams, un ilgtermiņā veiksmīgi attīstoties kā neformālas, neoficiālas struktūras.
Šaubu nav – nevalstisko organizāciju sasniegumi Latvijā un pasaulē ir jāsvin. Taču es gribētu cerēt, ka mēs nozīmi un jēgu redzam nevis pašā formātā, nevis ietvarā un rāmī, bet gan saturā. Bērni izaug no džemperiem, mūsu dzīves vienā brīdī kļūst par šauru vienistabas dzīvokļiem, un ir gleznas, kuras nevienā rāmī vispār nevar ierāmēt. Es ceru, ka brīdī, kad nevalstiskās organizācijas kā ietvars mūsu mērķiem un idejām kļūs par šauru, mēs būsim spējīgi to pārveidot, mainīt, pielocīt un izplest tā, lai tas kalpo cilvēkiem un sabiedrībai, lai tas palīdz sasniegt mērķus, lai tas neuzliek nevajadzīgu smagnējumu un administratīvus slogus tur, kur tas nav nepieciešams. Ļaujot saturam veidot formu, un nevis otrādi.
1