Sabiedrība
12.11.2012

Filantropijas evolūcija

Komentē
0

Pirms "ķerties vērsim pie ragiem", jātiek skaidrībā ar terminoloģiju – ko lietojam mēs, ko lieto citur pasaulē, ko esam izdarījuši pārsteidzīgi?

Terminu "filantropija" kā galveno lieto tās pētnieki visā pasaulē. Klasiski vienkāršākā definīcija skan šādi: vēlme veicināt citu cilvēku labklājību, īpaši ar dāsnu ziedojumu labiem mērķiem.[1] Katra organizācija to piemēro savam darbības mērķim un vīzijām. Latvijas Universitātes Fonda gadījumā tā skan šādi: nesavtīga izglītības, zinātnes, mākslas, sporta un kultūras finansiāla, materiāla un informatīva atbalstīšana.[2] Tomēr Eiropas filantropijas pētnieki joprojām nevar vienoties par kopēju filantropijas definīciju, un, iespējams, tas nemaz nav vajadzīgs. Konferencē, kas šogad notika Siennā, Itālijā, pētnieki piedāvāja vismaz piecus dažādus variantus jaunai, mūsdienīgai filantropijas definīcijai.[3] Es tomēr gribētu pieturēties pie klasiskām un pārbaudītām definīcijām, kas saprāta robežās adaptētas katras organizācijas vajadzībām.

Pārsteidzīgi esam sākuši lietot terminu "mecenātisms". Publiskā telpā bieži dzirdētais vārds – mecenātisms – nebūtu jālieto. Mēs taču nesakām, piemēram, mecenēt. Mans piedāvājums būtu pašu procesu dēvēt par filantropiju, bet personu, kas veic ziedojumu, dēvēt par mecenātu iepretim vārdam "filantrops", ko arī lieto gana bieži. "Mecenāts" par sugas vārdu tomēr kļuvis pateicoties pirmajam zināmajam zinātnes un mākslas atbalstītājam – Gajam Cilnijam Mecenātam (ap 70 pr. Kr. – 8. pr. Kr.), kas esot bijis romiešu valstsvīrs, rakstnieks, un ap sevi pulcējis rakstniekus un zinātniekus, neaizmirstot rūpēties par viņu dzīves apstākļu uzlabošanu. Horācijam viņš dāvājis villu Sabīņu kalnos, bet Vergīlijam palīdzējis atgūt īpašumu. Mecenāta atbalstītais pulciņš devis romiešu dzejai lielākos sasniegumus tās klasiskajā laikmetā.[4] Domājams, ka šis vīrs ir pelnījis, lai viņam līdzīgos dēvētu par mecenātiem, tā apliecinot, ka filantropija ir sena tradīcija, kas aktuāla arī mūsdienās.

Tā nu ir noskaidrots, ka pats process būtu jādēvē par filantropiju, bet personas, kas tajā iesaistās – par mecenātiem.

Mūsu tauta savus pirmos mecenātus radīja līdz ar jaunlatviešu kustības sākumu, Rīgas Latviešu biedrības dibināšanu un tās ziedu laikiem līdz Latvijas valsts dibināšanai. Tas bija laiks, kad Kārlis Mīlenbahs (1853–1916) strādāja pie latviešu valodas vārdnīcas izveides, tika dibinās pirmais latviešu teātris, izdotas grāmatas un žurnāli, rīkoti Dziesmu svētki. Biedrība šajā laikā bija kā mazs valsts modelis – tā rūpējās gan par tautsaimniecības attīstību Latvijas teritorijā, gan izglītību, kultūru un zinātni. De facto Biedrība pildīja mūsdienu banku un ministriju funkcijas. Tā piešķīra stipendijas gan atmaksājama aizdevuma veidā, gan neatmaksājamā formā tiem latviešiem, kas studēja Pēterburgā, Maskavā, Tartu un citur plašajā Krievijā. 1903. gada beigās Zinību komisija varēja paziņot, ka pēdējo 25 gadu laikā tā ir sniegusi finansiālu pabalstu 880 studentiem, kopumā izmaksājot viņiem 33 000 rubļu.[5] Pateicoties šīm investīcijām veidojās latviešu inteliģence. Toreizējā biedrības darbība bija ļoti tuva Mecenāta laika modelim, kad turīgs vīrs, vai Biedrības gadījumā – turīgi vīri, plecu pie pleca ar izciliem kultūras un zinātnes darbiniekiem veidoja Latvijas valsts pamatus. Ne velti Latvijas Universitātes lielākais mecenāts Kristaps Morbergs (1844–1928) savā pirmajā testamentā, ko viņš sastādīja 1911. gadā, visu savu mantu, izņemot ikmēneša maksājumus darbiniekiem un sievai, novēlēja tieši Rīgas Latviešu biedrībai, bet, ja tā izbeigtu savu darbību – Rīgas pilsētai.[6] 1925. gadā, sešus gadus pēc Latvijas Universitātes dibināšanas, Morbergs savā testamentā par savu universiālmantinieci pasludināja Latvijas Universitāti. [7] Kā rektors prof. Dr. med. Zīle norādīja savā runā Universitātes padomes 1928. gada 18. aprīļa sēdē: "Man ir tieši un autentiski zināms, ka Kristapu Morbergu jau pirms 20 gadiem sākušas nodarbināt domas, kādā veidā vislabāk izlietot savus lielos mantu krājumus cilvēces labā."[8] Līdz ar Latvijas valsts un Latvijas Universitātes dibināšanu filantropijas vēstures pirmo posmu es uzskatu par noslēgtu. Turklāt visi fakti un investīciju rezultāti liecina tikai un vienīgi par izciliem sasniegumiem. Investīcijas izcilībās – labuma saņēmējos, mums ir devušas mūsu valsti un Latvijas Universitāti.

Starpkaru laikā filantropijas tradīcijas turpinājās, un tajās iesaistījās arvien vairāk privātpersonu un organizāciju, tomēr vērojamas arī filantropijas devalvācijas pazīmes. Piemēram, 1928. gada jūlijā, tikai dažus mēnešu pēc mecenāta Morberga nāves, kad burtiski vēl ziedi uz kapa nebija novītuši, Latvijas Universitāte saņēma studentes vēstuli ar lūgumu atbalstīt viņu, piešķirot Morberga stipendiju, trūkuma un slimības dēļ.[9] Tas man atgādina mūsdienu "ubagošanas filantropiju". Jo sliktāka situācija, jo nekaunīgāk tiek pieprasīta palīdzība, pat nenorādot atdevi universitātei, sabiedrībai un valstij.

Starpkaru laikā turpinājās arī aizdevumu izmaksas stipendiju veidā trūcīgiem studentiem. Diemžēl ar aizdevumu atdošanu neklājās viegli. Latvijas Universitātes Saimniecības pārvalde fiksēja vairāk kā 100 gadījumus, kad absolventu meklēšanā tika iesaistīta pat policija.[10] Katrā gadījumā mecenātu stipendijām nav jābūt sociālajiem pabalstiem, un ar mecenātu līdzekļiem nebūtu jādzēš sekas, bet gan tie jāinvestē cilvēkos, kuri spēj radīt jaunas darba vietas, kas bagātina Latvijas kultūru un attīsta Latvijas zinātni.

Starpkaru laikā Latvijas Universitāte varēja lepoties arī ar veiksmes stāstiem. Līdzīgi kā iepriekšējā periodā – pirms valsts dibināšanas, tās ir investīcijas izcilībā, cilvēkos, kas staro ar idejām un ar savu iekšējo perpetuum mobile ziedo sevi zinātnei un tēvzemei. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Latvijas Universitātes absolvents prof. Edgars Dunsdorfs (1904–2002), kurš no Latvijas Universitātes mecenātiem piecu gadu laikā dažādās stipendijās saņēma ap 7 000 latu kā absolvents, kas turpina Latvijas Universitātē akadēmisko karjeru. Pateicoties šīm stipendijām, viņā pabija visos nozīmīgākajos Vakareiropas arhīvos, lai pētītu tautsaimniecības vēsturi Latvijas teritorijā 17. gs.[11]  1943. gada 12. maijā viņam tika piešķirts LU ekonomisko zinātņu doktora grāds.[12] Kara noslēgumā viņš emigrēja uz Austrāliju, kur izveidoja vienu no lielākajām trimdas latviešu grāmatu krātuvēm. Dunsdorfa darbi joprojām ir mūsdienu vēsturnieku obligātās literatūras sarakstos.

Iespējams, ka Dunsdorfa radošā aura rosinājusi Austrālijas latviešus sniegt bagātīgus ziedojumus atpakaļ savai Alma Mater. Dr. Jānis Priedkalns LU Fondam uzdāvināja savu "Ferrari". Viņa motivācija ir konkrēta un skaidra "Ar LU mani saista mana tēva veterinārmedicīnas un mātes teoloģijas studijas Latvijas Universitātē, kā arī mana paša darbība Medicīnas fakultātes atjaunošanā 1997. gadā un mācību darbs ar studentiem. Kad pirmo reizi kļuvu profesors Adelaidas universitātes Medicīnas fakultātē, māte man dāvināja līdzekļus šā "Ferrari", kas ir 1970. gada "Daytona" modelis, iegādei. Tagad ar viņas svētību varu šos līdzekļus veltīt Latvijai."[13] "Ferrari" dāvinājumu pieņēmām virtuāli, tas joprojām atrodas Austrālijā. Jānis Priedkalns to pārdeva un līdzekļus noguldīja uz procentiem LU Fonda kontā Austrālijā. Lai tomēr kopā ar citiem mecenātiem izjustu virtuāli saņemtā "Ferrari" prieku, uz ikgadējo mecenātu pieņemšanu pie LU rektora aizņēmāmies to no LU absolventa šeit pat Latvijā.

Mans retoriskais jautājums lasītājiem – vai izdevīgāk ir investēt "negadījumos", kas tikai žēlojas par grūto dzīvi, vai veidot savu Latvijas filantropijas vēstures stāstu ar investīcijām izcilos prātos, kas dotu pievienoto vērtību mūsu tautsaimniecībai, zinātnei un kultūrai?

 

[4] Latviešu konversācijas vārdnīca. 13. sējums. R., 1935. – 1936. Šķirklis – Mecenāts. 

[5] Volfarte, K. Rīgas Latviešu biedrība un latviešu nacionālā kustība no 1868. līdz 1905. gadam. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2009. 212. lpp.

[6] Ziņojums par mantas sastāvu un vērtību mantojuma nodokļa aprēķināšanai. Rīgas apgabaltiesas, III.Civil-nodaļa, Nelaiķa Kristapa Mohrberga testamenta izpildītājs zvēr. Adv. Volfgangs Leo d. Kuhens, lieta Nr.4053/1928.g. II. galds, 1928. gada 27. jūnijā.

[7] Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA), 7427. f. (Latvijas Universitāte) 8. apr., 1. l.

[8] Krūmiņš, A. Kristaps Morbergs. Rīga: SIA “J.L.V.”, 2002. 133. lpp.

[9] LVVA, 7427. f. (Latvijas Universitāte) 8. apr., 12. l.

[10] LVVA, 7427. f. (Latvijas Universitāte) 6. apr., 129. l.

[11] LVVA, 7427. f. (Latvijas Universitāte) 13. apr., 411. l.

[12] Turpat.

[13] http://www.fonds.lv/mecenati/zelta/janis-priedkalns/

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0