Pirmais jēdzienam "filantropija" radniecīga vārda lietojums atrodams Aishila traģēdijā "Saistītais Prometejs": Zeva dēls Hēfaists un kalps Spēks, kura uzraudzībā tiek piekalts Prometejs, izsmējīgi dēvē nepakļāvīgā titāna rīcību par "philanthropos tropos" – cilvēkmīlošu izturēšanos, jo viņš palīdzējis cilvēkiem, neņemot vērā šīs palīdzības augsto cenu un paša ciešanas.
Mūsdienās filantropija (no grieķu valodas vārdiem "philos" – mīļš, dārgs, patīkams – un "anthropos" – cilvēks) plašā nozīmē var tikt definēta kā "indivīda vai juridiskas personas mērķtiecīga un plānota līdzekļu vai citu resursu ziedošana kādiem sabiedriska labuma mērķiem, negaidot par to nekādu atlīdzību. Tā skar plašu sabiedrības vajadzību spektru, piemēram, sociālās vajadzības, izglītību, veselības aizsardzību, kultūru, pētniecību, stipendiju programmas u.c." [1].
Filantropijai līdzīgais fenomens – labdarība – notiek spontāni, bez īpašas plānošanas, aiz līdzjūtības pret kādu, kas nonācis krīzes situācijā [2]. Plašā nozīmē labdarība ir brīvprātīga došana tiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Tā var tikt organizēta gan privātpersonu, gan institūciju un organizāciju līmenī. Labdarība var izpausties arī kā vienkārša laipnība, labsirdība, žēlsirdība un tolerance attieksmē pret citiem. Vārdā "labdarība" var saklausīt arī negatīvu pieskaņu – tā var būt savtīga un sentimentāla, jo balstās impulsā pasargāt sevi no citu cilvēku ciešanu uzlūkošanas.
Atšķirībā no labdarības, kam raksturīgāka ir ciešanu atvieglošanas motivācija, filantropija ir orientēta uz ilglaicīgu, padziļinātu sabiedriskā labuma sniegšanu – tā cenšas risināt sociālās problēmas to saknē. Tādā nozīmē Prometejs bijis īsts filantrops – viņš sniedzis cilvēkiem nevis žēlsirdības dāvanas, bet gan uguni, kas simbolizē zināšanas, varu un progresu.
Mecenātisms, kas reizēm tiek lietots kā filantropijas sinonīms, ir mākslas, zinātnes, sporta, dažādu kultūras pasākumu finansiāla un materiāla atbalstīšana [3]. Vēsturiski šim filantropijas veidam ir raksturīga pievēršanās kultūras jomai, taču vairāk spontāni, vienreizēji un ne tik plānoti, kā tas notiek mūsdienās.
Filantropijas fenomena nozīmju laukā iekļaujas arī ziedošana. Ziedojums – manta vai finansiālie līdzekļi, ko persona bez atlīdzības, pamatojoties uz vienošanos, nodod sabiedriskā labuma organizācijai statūtos noteikto mērķu sasniegšanai bez pretpienākuma veikt darbības, kam ir atlīdzības raksturs. Saskaņā ar vairāku valstu nodokļu politiku ziedotājiem – uzņēmumiem un privātpersonām – ir tiesības saņemt nodokļu atvieglojumus [4].
Viens no ievērojamiem filantropijas veidiem ir izglītības un zinātnes atbalstīšana ar studentu stipendijām. Svarīgi, ka klasiskajā latinitātē "stipendium" nozīme būtiski atšķīrās no tās, ar kādu šo vārdu lietojam mūsdienās. Tā bija vispirms saistīta ar karaspēka algošanu – "no pilsoņiem savāktais nodoklis karaspēka algošanai"; "kareivju alga"; metonīmiskā nozīmē arī "karadienests", kā arī retāk – "nodoklis", "nodeva", "mesli", "kontribūcija" vai "sods". Tikai viduslaikos vārds "stipendium" iegūst to nozīmi, kāda tam ir mūsdienās. Līdzekļi var būt gan no valsts, gan kādas organizācijas, gan privātiem fondiem. Kritēriji, saskaņā ar kuriem piešķir stipendiju, var būt dažādi – pēc audzēkņu sekmēm, finansiālā stāvokļa, mācību programmas u.c. Stipendijas kā filantropijas forma īstenoja filantropijas cēlāko mērķi – atbalstīja izglītību, ko pieņemts uzskatīt par būtiskāko līdzekli nabadzības mazināšanai. Tajā pašā laikā nav apšaubāms, ka stipendijas varēja būt arī abpusēji izdevīgs atbalsta veids, jo no studenta varēja tikt prasīts pretī, piemēram kāds pakalpojums vai darbs stipendiju sniedzošās institūcijas labā u.tml. Mūsdienās kā filantropijas forma ir klasificējamas privātpersonu un organizāciju stipendijas, bet no valsts un pašvaldības budžeta izmaksātās stipendijas ir izglītības sistēmas elements.
Filantropijas parādībai tās plašākajā nozīmē ir divas galvenās vēsturiskās attīstības plūsmas. Senākā no tām ir labdarības virziens, kas dziļi sakņojas reliģijā. Labdarības tradīcija iezīmēta jau Vecajā Derībā, kur aicināts atbalstīt trūcīgos, īpaši atraitnes, bāreņus un svešzemniekus [5]. Lai arī mēs neatrodam nekādus mājienus par reciprocitāti, tomēr var spriest, ka alga par labdarību ir Dieva žēlastība brīdī, kad viņa palīdzība cilvēkam būs nepieciešama. Pie labdarības veidiem kristietības tradīcijā pieskaitāma arī desmitā tiesa, kas ir brīvprātīgi ziedoti līdzekļi baznīcas un garīdzniecības atbalstam.
Otras filantropiskās tradīcijas plūsma ir sekulāra, un tās izcelsme meklējama antīkajā sabiedrībā. Sekulārajam virzienam tipiski racionāli, plaši centieni uzlabot sabiedrības dzīves kvalitāti. Piemēram, Atēnu pilsoņiem bija svarīgi iegūt godājamu un cienījamu statusu līdzpilsoņu vērtējumā un to panākt, veicot konstruktīvus ieguldījumus pilsētas labā. Antīkie filantropi ziedoja gan labību un eļļu trūcīgajiem, gan arī līdzekļus spēļu un festivālu organizēšanai, ieguldīja pirtu, teātru un stadionu izveidē, atbalstīja mākslu, jo par savu uzdevumu viņi uzskatīja sniegt labumu sabiedrībai kopumā, nevis tikai nabadzīgajiem.
Tikmēr romieši kā filantropijas ekvivalentu lietoja jēdzienu "humanitas", taču labdarība šajā sabiedrībā savā ziņā tika realizēta arī patronāžas jeb patrona un klienta attiecību ietvarā. Īpašs romiešu devums filantropijas vēsturē ir eponīms "mecenāts". Valstsvīrs Gajs Cilnijs Mecenāts – imperatora Augusta neoficiālais kultūras ministrs – bija izcils diplomāts un kultūras pazinējs. Kā zināms, Augusta un Mecenāta paspārnē uzplauka romiešu klasiskās literatūras zieds – Horācija, Vergilija, Propercija u.c. daiļrade. Tomēr maz pētīts ir jautājums par to, vai šo valstsvīru devīgais atbalsts nebija pirmais veiksmīgais mēģinājums par valsts līdzekļiem sponsorēt pastāvošo varu slavinošu un atbalstošu propagandu, pulcējot šos talantus. Par to var liecināt kaut vai plaši apspriestā doma par Vergilija "Eneīdu" kā valsts pasūtījumu, jo poēma leģitimē romiešu veikto citu tautu iekarošanu un pastarpināti pamato imperatora Augusta politiskā režīma ideoloģiju. Tomēr, lai arī minētie dzejnieki kļuva par Augusta politikas piekritējiem un slavinātājiem, neviens no viņiem neuzņēmās valdnieka darbus slavinoša eposa sacerēšanu.
Runājot par Mecenāta personības neviennozīmīgo recepciju, jāpiemin, ka Seneka "Vēstulēs Lucīlijam" ir vairākkārt negatīvi izteicies par viņu, uzsverot paša Mecenāta samāksloto dzejas stilu (Sen. Ep. 20.9), tāpat kritizē viņu par kādā dzejolī izteiktu gļēvulību atbalstošu kontekstu (Sen. Ep. 101. 10–15), kā arī vērtē Mecenāta raksturu kā neparastu un dīvainu. Seneka uzskata, ka Mecenāta vislielākais tikums bija šķietama lēnprātība un savas varas paušana tikai izlaidīgā uzvedībā (nevis, piemēram, varmācībā), taču viņš pats šo slavu esot sabojājis ar savu samāksloto valodu, jo tā liecinot, ka viņš bijis izlutis, nevis lēnīgs, pārāk lielā laime esot viņam sagrozījusi galvu (Sen. Ep. 4–8).
Romā impērijas laikā filantropijas kustība pastāvēja gan valsts, gan privāto ziedotāju līmenī. Valdība rūpējās par sistēmisku nabadzības samazināšanu. Piemēram, kad iedzīvotāji bija žēlojušies imperatoram Tibērijam par īpaši bargu dzīves dārdzību, viņš ne tikai noteica maksimālo cenu, kādu pārdevējs drīkstēja saņemt par labību, bet arī pats piemaksāja tirgotājiem noteiktu summu par katru pārdoto vienību. Ir saglabājies ļoti daudz inskripciju par pilsoņu ziedojumiem nabadzīgo atbalstam. Piemēram, šajā laikā Romā bija pieejami bezmaksas ārsti, tika rīkotas publiskas dzīres, kurās varēja piedalīties visi pilsētas iedzīvotāji neatkarīgi no viņu sociālā slāņa. Augstā līmenī bija atbalsts, ko Romas impērija sniedza, ja kāda no tās pilsētām cieta nepārvaramas varas apstākļos, – nosūtīja līdzekļus, uz noteiktu laika periodu atcēla nodokļu iekasēšanu no cietušā reģiona, kā arī senāts norīkoja īpašu amatpersonu, kas iepazīstas ar apstākļiem un ziņo, kas tieši cietušajiem ir nepieciešams. Sabiedrības plašo iesaistīšanos labdarībā apliecina kāds gadījums, ko apraksta Tacits "Annālēs", – kad netālu no Romas sagruva amfiteātris, bija daudz bojāgājušo un cietušo. Romas bagātās ģimenes nevilcinoties atļāva savās mājās izmitināt cietušos un sniegt viņiem medicīnisko aprūpi. Zinot brīvo sieviešu neatkarīgo sociālo stāvokli Romas impērijā, nav jābrīnās par lielo sieviešu – ziedotāju – skaitu, ko uzrāda inskripciju liecības. Var secināt, ka filantropiskās domas ziņā viņas it nemaz neatpalika no vīriešiem. Inskripcijās bieži sastopama frāze ir "in perpetuom" (lat. – uz mūžu, mūžīgi), kas apliecina ziedotāju tieksmi pēc viņu ieguldījumu ilgstamības, kas garantētu arī pašu ziedotāju piemiņas noturību. Lai arī viņu būvētās ēkas lielākoties jau ir sagruvušas un fondi vairs neeksistē, tomēr inskripciju lasītājs vēl joprojām var novērtēt šo ļaužu devīgos ziedojumus, un tādējādi tie patiešām ir saglabājušies "uz mūžiem".
Vērojams, ka tieksme pēc tā, lai sava ziedojuma augļi nestu labumu pēc iespējas ilgāk, ir mecenātisma pazīme arī turpmākajos laikos, tomēr pēc Romas impērijas krišanas agrīnajos viduslaikos sekulārā filantropija nebija izplatīta. Taču kristīgās baznīcas paspārnē pastāvēja un attīstījās tās reliģiskais paveids – labdarība.
Sekulāri filantropisko tradīciju līdz ar antīkajiem ideāliem atkal atdzīvināja renesanse un humānisma idejas. Vispazīstamākie mecenāti ir bijuši Mediči dzimta. Domājams, ka viņu gadījumā tomēr nevar runāt par filantropiju un tīru mecenātismu. Drīzāk Mediči atbalstu mākslai ir virzījusi tieksme pēc greznības un izsmalcinātības un vēlme apliecināt savu varenību.
Citāds gadījums ir mazāk zināmā Fugeru dzimta no Augsburgas. Jākobs Fugers, kurš dzimis Augsburgā bagātu tirgotāju ģimenē, 1514. gadā kopā ar saviem brāļiem uzsāka būvēt Fugereju – pasaulē pirmo sociālo ciematu, kur trūcīgie varēja dzīvot par pašizmaksu. Fugers vēlējās, lai Fugereja attēlotu renesanses ideālu – katrai ģimenei ir savs nams, privātas istabas, virtuve un dārzs sevis uzturēšanai, ja nepieciešams. Fugereja, kas sastāv no 67 ēkām un 147 dzīvokļiem, darbojas arī mūsdienās. Fugers, kurš Augsburgā uzbūvēja arī vairākas baznīcas, ir kļuvis par vienu no Eiropas filantropijas vēstures ikonām.
Par pavērsiena punktu filantropijas vesturē kļuva Nabadzīgo likums ("Poor Laws") 17. gs. sākumā Anglijā. Lai arī ekonomiskās pārmaiņas Eiropā paplašināja pilsētas un uzlaboja dzīves kvalitāti, pieauga nestrādājošo un nabadzīgo iedzīvotāju skaits. Palīdzība, ko sniedza tradicionālā žēlastības dāvanu došana, nebija pietiekama, aristokrātijas un baznīcas īstenotajam nabadzīgo atbalstam trūka vienotas rīcības un jauna redzējuma. Ar 1601. gada likumu Anglijas valdība pirmo reizi uzņēmās daļu atbildības par trūcīgajiem, liekot vietējām grāfistēm sniegt palīdzību gadījumos, kad pārslogotās draudzes to vairs nevarēja. Svarīgi, ka šis bija arī pirmais likums, kas nodalīja cilvēkus, kuri nespēj strādāt slimības vai nevarības dēļ (tiem piešķīra trūkumcietēju pabalstu, un viņi dzīvoja savās mājās), no tiem, kurus atzina par "dīkdieņiem" vai "necienīgiem" (tos nosūtīja strādāt uz darba namiem).
Tomēr tas, kas līdz ar šo periodu ieceļ filantropiju jaunā līmenī, ir privātā sektora atsaukšanās sabiedrības vajadzībai pēc filantropijas. Zināms, ka muižniecība un jaunā pilsētas tirgotāju aristokrātija uzņēmās ārkārtīgi lielas rūpes par sabiedrības dzīves apstākļu uzlabošanu. Tādējādi šim jaunajam privātās filantropijas garam raksturīgi gan ambiciozi mērķi, gan praktiskas metodes. Par filantropijas mērķi galvenokārt kļuva "uzbrukums" nabadzībai, ne tikai paplašinot un pilnveidojot trūcīgo patversmju sistēmu, palīdzot vecajiem un nevarīgajiem cilvēkiem, bet arī veicot komunālos uzlabojumus – paaugstinot ugunsdrošību, veidojot parkus, ceļot tiltus u. tml. Liela uzmanība tika pievērsta arī izglītībai visos tās līmeņos, visizteiktākie bija centieni uzlabot trūcīgo bērnu skolas, jo izglītību uzskatīja par galveno līdzekli, kas ļauj izvairīties no nabadzības. Tika būvēti darba nami un dibināti aizdevumu fondi. Šajā laikā Elizabete I atļāva izveidot likumīgi sankcionētus labdarības fondus ("charitable trusts") – mūsdienu labdarības fondu, kam raksturīga darbības plānošana un skats nākotnē, priekštečus.
Tādējādi 18. gadsmitā augstāko sociālo slāņu līdzdalība labdarības kustībā jau bija institucionalizēta – radās filantropiskas biedrības (piemēram, "Société Philanthropique" 1780. gadā Parīzē, "London Philanthropic Society" 1788. gadā Londonā u.c.). Apgaismības laika filantropija bija kvalitatīvi pavisam cita tipa kustība. Tā veidojās jaunas sociālās un politiskās prakses rezultātā, ko ietekmēja izmaiņas eiropiešu pasaules redzējumā, kā arī jauno nacionālo, rases, klases un dzimuma identitāšu rašanās. Svarīgi, ka minētās biedrības bija neatkarīgas no valsts un baznīcas, tās bija reizē privātas un publiskas. Otra svarīgā iezīme – tās bija pilnīgi sekulāras, savās programmās neminot nekādus garīgus mērķus, bet gan uzsverot darbu nabadzības atvieglošanā visas sabiedrības labuma vārdā. Bez šaubām, kristīgajā baznīcā labdarības joma bija aktīva tāpat kā agrāk, taču apgaismības filantropiskā doma bija sekulāra tādā ziņā, ka, ja arī vispār tika piesaukts kāds reliģisks pienākums, tad uzsverot kalpošanu Dievam caur kalpošanu cilvēcei un fizisko vajadzību prevalēšanu pār garīgajām.
Apgaismības laika domātāji uzsvēra, ka lielākie šķēršļi sociālo apstākļu uzlabošanai ir novecojušās institūcijas un nepareizi formulēti likumi, kas neveicina izglītības pieejamību, labklājību un vienlīdzību, tā radot labvēlīgu augsni noziedzībai, prostitūcijai, nevajadzīgām ciešanām. Aizvien vairāk rakstnieku kritizēja ziedojumu došanu (gan privātu, gan institucionālu), spēkā esošo Nabadzīgo likumu, hospitāļus, darba namus un citas sen pastāvošās nabadzības atvieglošanas formas, kas tikai pasliktināja situāciju. Tam par iemeslu tika uzskatītas nekritiskas labdarības negatīvās sekas, kas ne tikai veicināja nabadzības ilgstamību, bet arī kaitēja sabiedrības labklājībai.
Dzimstot jaunajām valstīm, filantropisko ideālu pieņemšana bija tieši saistīta ar nacionālās apziņas veidošanos, jo Eiropas valstu iedzīvotāji varēja salīdzināt dažādu sociālo slāņu stāvokli dažādās zemēs, veidot jaunus priekšstatus par civilizāciju, brīvību un labklājību. Piemēram, angļi uzskatīja, ka viņi par saviem trūcīgajiem rūpējas labāk nekā katoļticīgie franči. Viņuprāt, tas atspoguļoja to, ka angļiem bija augstākas pakāpes reliģija un labāka valdība, no kā savukārt izrietēja lielāka labklājība nekā frančiem. Jāpiebilst, ka arī 18. gs. Rīgas ārsts, kolekcionārs un ceļotājs Nikolauss fon Himzelis savā dienasgrāmatā slavē Angliju kā zemi, kur labdarība ir daudz augstākā līmenī, salīdzinot ar citām.
Visos iepriekšminētajos vēstures laikposmos filantropija bija viena no retajām sabiedriskās darbības sfērām, kur varēja iesaistīties arī sievietes, kas parasti nodarbojās ar mājas saimniecību. Turīgu sieviešu veiktie ziedojumi un novēlējumi, vēlāk – līdzdalība labdarības organizācijās, viņām nodrošināja arī cieņu un atzinību sabiedrībā. Tradicionāli sievietes iesaistījās tādās labdarības formās, kas bija orientētas uz sieviešu un bērnu problēmām, taču sastopami arī ļoti spilgti tieši kultūras un izglītības atbalsta gadījumi.
Neapšaubot filantropijas nozīmi kultūras un sociālo procesu attīstībā, tomēr ir svarīgi atcerēties, ka tā nav viennozīmīgi pozitīvi vērtējams fenomens. Nereti filantropiju ir grūti nošķirt no savtīgas rīcības, kas var būt izsmalcināta un saistīta ar dažāda veida šaubīgiem finanšu darījumiem. Tāpat ne vienmēr ir iespējams nodalīt patiesi filantropiskas un pašaizliedzīgas organizācijas no tām, kas it kā nodarbojas ar filantropiju, lai veicinātu sabiedrisko labumu, taču to darbībai piemīt zināma pašlabuma piedeva, savu interešu vai trešo pušu lobēšana. Netrūkst vēstures avotu, kas liecina, ka filantropijas akti ne vienmēr sakrita ar labdaru publiski deklarētiem nesavtīguma principiem un patiesie ziedotāju mērķi, piešķirot finansējumu, stipendijas un atbalstu, ne vienmēr ir bijuši nesavtīgi, turklāt labdarība ne vienmēr ir realizēta absolūti lietderīgi.
Jomās, kas iepriekš bija atkarīgas lielākoties no filantropijas, kopš pagājušā gadsimta būtiski ir palielinājusies valsts iesaistīšanās, izstrādājot izglītības, sociālās, labklājības u.c. sistēmas. Tajā pašā laikā 20. gadsimts ir krietni paplašinājis filantropijas lauku, piemēram, ieviešot jaunas formas – sponsorēšana, korporatīvā sociālā atbildība u.c. Mēs skaidri redzam, ka bez sabiedrības iesaistīšanās ziedojumu programmās, nevalstisko organizāciju, privātpersonu un labdarības fondu ieguldījuma kultūras un sociālās jomas attīstība tiktu ievērojami kavēta. Ir gluži skaidrs, ka mūsdienu sociālajām iekārtām neveicas atrisināt visus sāpīgos kultūras un sociālās jomas finanšu jautājumus. Taču nav noliedzams, ka vēlme dot un dalīties (neatkarīgi no motivācijas) ir tā, kas nosaka filantropijas kā fenomena noturību, – par visizplatītāko filantropiskās darbības iemeslu tiek uzskatīts tas, ka ziedošana rada psiholoģisku apmierinātības sajūtu.
[1] Kopienu filantropijas vārdnīca [skatīts 2015, 28. aug.].
[2] Turpat.
[3] Turpat.
[4] Turpat.
[5] Piemēram, 3. Mozus grāmata 19:9–10.
1