Foto - Ģirts Raģelis
 
Sarunas
06.04.2017

Es esmu teātra pūriste

Komentē
1

Ņujorkiete Nikija Kokrena gada laikā apmeklējot ap 500 teātra izrādēm, par spīti tam, ka ir 78 gadus veca un ar visai ierobežotiem finansiāliem līdzekļiem, lai iegādātos biļetes. Viņas apmātība un entuziasms nu ir iemūžināts jaunā latviešu režisora Matīsa Kažas dokumentālajā filmā "Vienu biļeti, lūdzu!", bet mēs satikām Nikiju, lai parunātu par to, kādam ir jābūt teātrim, kur to meklēt un kāda ir dzīves jēga. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video: Ģirts Raģelis.

Nikija Kokrena: Manuprāt, Ņujorkā ir vairāk teātru nekā jebkurā citā pasaules pilsētā. Dažkārt saka, ka daudz teātru ir arī Losandželosā un Londonā, bet cilvēki parasti nezina par mazajiem, paslēptajiem teātriem, kurus es apmeklēju. Tajos biļetes maksā 5, 10, 15, 20 dolāru, taču ir 500 dolāru vērtas, jo šo teātru izrādēs tiek likta gan sirds, gan dvēsele, kā arī viņu mērķi nav komerciāli. Viņi to dara, jo mīl teātri.

Ilmārs Šlāpins: Kāda veida izrādes tev patīk visvairāk?

Nikija Kokrena: Man visvairāk patīk ļoti nomācošas izrādes – tādas man patīk vairāk par visām. Es to meklēju – jo izrāde nomācošāka, jo labāk. Tādas var atrast, pacietīgi meklējot. Kad Nacionālais teātris uzaicināja mani uz Garsijas Lorkas izrādi, es biju ļoti pārsteigta, jo auditorija šķita diezgan konservatīva, taču viņi visi sēdēja, blenzdami uz tām trim stundām nepārtrauktu ciešanu. Nebija neviena mirkļa, kad izrāde nebūtu vienīgi bēdas, sāpes un ciešanas. Es aktieru sejās saskatīju pausto agoniju, bet es nesapratu valodu, tādēļ nespēju līdz galam izprast, kas viņus novedis pie šādām ciešanām. Bet režisors bija teicami padarījis savu darbu – ļoti radoša scenogrāfija, gaismošana un viss cits.

Es esmu teātra pūrists. Es domāju, ka autors, sarakstījis tekstu, skaidri pauž savu viedokli. Es tiešām uzskatu, ka pie autora vārdiem ir jāpieturas un tie ir jāciena, atstājot tos, kā viņš to ir paredzējis. Pretējā gadījumā, ja tu vēlies radoši izpausties, labāk saraksti savu lugu, jo tajā var tu vari darīt, ko vien vēlies. Esmu vīlusies, ja oriģinālais teksts tiek mainīts un izkropļots.

Es nemēģinu sagraut radošumu – es neesmu cenzors vai kas tamlīdzīgs; visiem ir jābūt mākslinieciskai brīvībai darīt to, ko viņi vēlas. Bet es tiešām neuzskatu, ka ir ētiski un morāli pareizi paņemt esošu darbu un to rediģēt. Tas nav pareizi. Tie ir neaizskarami darbi, kuri pieder autoram, un es nedomāju, ka kādam ir tiesības to pilnībā pārveidot. Es saprotu, ka režisori mēģina tos padarīt aktuālākus, taču tas man nepatīk. Es nepiekrītu iestudējuma aktualizēšanai vai vienkāršošanai. Apmeklētājiem vajadzētu papūlēties, lai saprastu oriģinālo tekstu. Ņujorkā kļūst aizvien spēcīgāka tieksme padarīt darbus prastākus, lai teātris kļūtu saprotamāks. Viņi ieved teātrī skolēnus, taču tā vietā, lai paceltu viņu intelektuālo līmeni, viņi nolaižas un pielāgojas zemākajam kopsaucējam. Un tas nav pareizi. Klasisks piemērs ir luga "Hamiltons", kas ir nožēlojami, tas ir nožēlojams darbs. Visi tā dēļ jūk prātā, maksādami tūkstošiem dolāru par biļeti; par šo izrādi ir radusies gandrīz masu histērija.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1