Atdzeja
21.10.2017

Es biju tikai iesācējs

Komentē
0

Lira Gvina Luisa dzimtā pilsēta ir Kārdifa Velsas ziemeļos, kur arī šobrīd viņš strādā par pedagoģisko materiālu redaktoru. Lira Gvina pirmais dzejas krājums "Storm ar wyneb yr hau" tika izdots 2014. gadā, un tajā pašā gadā iznāca arī viņa pirmā prozas grāmata – "Rhyw flodau rhyfe" –, kas 2015. gadā saņēma balvu "Wales Book of the Year" velsiešu valodas dokumentālās daiļliteratūras kategorijā. Tajā pašā gadā Lirs Gvins pārstāvēja Velsu gan īsprozas projektā "Scritture Giovani", gan festivalā "Festival of the First Novel", Ķīlē. 2010. un 2011. gadā viņš uzvarēja ikgadējā velsiešu valodas jaunatnes festivālā "Urdd National Eisteddfod" un ar saviem darbiem kā daļa no "Talwrn y Beirdd" bieži uzstājas radiopārraidēs un dzejas vakaros. Nesenākie darbi ir izdoti krājumos "O'r Pedwar Gwynt" un "Poetry Wales". 2017. gadā Lira Gvina Luisa vārds bija ierindots Eiropas desmit daudzsološāko jauno autoru sarakstā "Literary Europe Live's Ten New Voices". Nupat iznācis arī viņa īso stāstu krājums "Fabula". 2017. gada Dzejas dienās viņš piedalījās trešajā starptautiskā atdzejas darbnīca Rīgā, kur deviņi dzejnieki no Latvijas un Lielbritānijas sešu dienu garumā atdzejos viens otra darbus.

Kurš sargās apsargu?
(atdzejojusi Inga Pizāne)

Pēc trim gadiem es biju tikai iesācējs –
es tikai sāku saprast tavu dzīvesveidu –
kad tevi sagaidīt nogurušu, kad dusmīgu,

kad tevi uzmundrināt vai pajokot,
kā neteikt neko pusnaktīs, kad esi kādu
zaudējusi. Es biju tikai iesācējs.

Un šovakar tu atkal esi apslimusi: tonsilīts,
un, kā redzu, – piezvanīji uz darbu,
ka nebūsi. Un, lai arī

es nekad tā arī neiemācījos, kā noņemt asinis,
kuras zāles izrakstīt, un, kaut arī
manās smadzenēs neviens nav injicējis anatomiju,

izņemot tos dažus terminus, ko man iemācīji tu
tad, kad viss vēl bija pilnīgs jaunums:
posterior superior iliac spine,

anatomical snuffbox, buccinator
dalīšanās, uzticēšanās, palīdzēšanas litānija,
nez kāpēc es jūtos tā,

it kā no manis paša šonakt ir atņemts pacients –
kā mediķis bez medicīnas, kā medmāsa bez vārdiem,
kā sērojošs vīrs uzgaidāmajā telpā,

gaidot tik ilgi, kamēr sadzirdēšu,
iegūšu tavu nogurušo siltumu ieslīdam gultā
pēc nakts darbā, stundām ilgi mierinot

citus. Esot uz kājām bez atelpas.
Alkstot būt tam, kurš
turētu tevi klusi un mierinātu, ka viss būs labi.

Bet tas nav mans darbs – labot sirdis.
Šis uzdevums, domājams, agrāk vai vēlāk
tiks padarīts kāda cita maiņā.



Kairvanehlas ieleja
(atdzejojis H. E. Zēgners)

Vai tad ne tāpēc, lai celtos pāri rūpēm,
mēs dodamies klejot blāvajā vienatnē –
lai vēja cirtieni mums atgādinātu reiz atkal,
ka esam tomēr dzīvi, ka esam vairāk nekā tikai mēbeles:
tas pārākais, tas dabiskais, ko atrodam mēs nogāzēs?

Pat vēl vairāk – tad, kad sniegs ir dzēsis ceļus,
bet mākoņi nāk satikt mūs,
ir katram pašam sava taka jāsaprot,
un tieši tad, kad kritiens nebūtībā soļa attālumā pavīd,
var izplūst tīros, dziedējošos smieklos,

un padoties var pašā ceļa galā,
tad doties atpakaļ, no kurienes mēs nācām, jo tas nav nekāds kauns:
pie sevis atgriezāmies lēnām, pie reizes pamanot, ka
mūsu pašu pēdu nospiedumi nav vēl izšķīduši,
un arī citu pēdas redzamas – tīras, tik tikko iemīdītas.



Vienu pirms ceļa, Šandevi Nant Hodni
(dzejolis no cikla "Vienu pirms ceļa: Abergavenijas dzejoļi", atdzejojusi Katrīna Rudzīte)

Tas ir tur, kur izzūd ceļš, neatstājot mums citu izvēli:
viena no tām vietām, kas nebeidz atgādināt
kaut ko citu vai citur esošu; kā sižets no veca manuskripta;
pīlāri kā divas kupleta daļas,

klosteri, kas ir vairs vien vāras atblāzmas no tos ieskāvušajiem kalniem,
un krodziņš – uztupis uz sava pagraba
kā grāmata, kas aizveras ap mums un vienmēr atgādinās
par nakti, kad es nogriezos no pazīstamā un drošā ceļa, lai brauktu caur Šropšrīru;

cauri tās klusumam, asarām un bezgalīgi izstieptajām stundām
tuvotos Landsdovna krogam: telpai un gaismai, un sarunām
ar brāli un viņa draudzeni. Par spīti daudzajiem līkumiem,
nokļūšana tur tonakt bija neizbēgama.

Biju pārsteigts ieraugot, ka šeit viss turpinās; cilvēki
turpina dzīvot, kamēr mēs esam apstājušies un nogaidām:
blaenavonieši, kuri te ierodas pārdot alu,
Kantonas iedzimtie, kas skaņu "ē" izstiepj ielas platumā,

un nelgas, kas pārliecināti, ka īstā Velsa nepastāv uz dienvidiem no Anglsijas:
neaptverdami, ka viņi visi ir dzīvi, ka viņi ir cilvēki,
neredzēdami, kas viņi varētu būt savā skaistajā daudzveidībā.
Un tagad es dzeru, nevaru izlemt, vai paņemt vēl vienu;

ļauj man iedzert vēl mazliet, pirms mēs aizejam: vienu par ceļu
un tad vēl vienu par tukšo māju, asarām un balsīm,
kas zaglīgi uzglūn no automātiskā atbildētāja.
Bet varbūt jādodas atpakaļ uz Šandevi un jādzer no visa spēka

rūgto alu, kas garšo pēc noputējušām grāmatu lapām,
ne jau, lai aizbēgtu no pasaules, bet gan atgrieztos tajā
no kopbūtnes, kas ļāvusi ieraudzīt pasauli kājām gaisā – iztrūkstot tās ierastajiem ceļiem,
ieraudzīt ar aizdzertu skatienu; velsieša skatienu.


Rītausma Daunstrītā                                                         
(atdzejojis Eduards Aivars)

Tumsa mēdz izspēlēt trikus
īpaši te, lejā, kur tumsas klusums
maldinoši met akustisku tā,
it kā tu sekotu pats sev

cauri tuneļiem. Dienasgaisma neiespīd
šajās vietās, šīs spoku stacijas
viscaur aizmūrētas, nožogotas, aizvāktas
no visām kartēm. Tu neredzēsi to vārdus

vilcienu līniju varavīksnē, tikai
uz brūnajām un baltajām flīzēm, uz sadrupušajiem stūriem. "Uz vilcieniem" –
bultas norāda melīgi vairāk nekā septiņdesmit gadus,
izņemot spraugu, kad mēs iekrītam atkal

uz īsu brīdi kara laikā, un te ir kāds,
kurš saka, ka Čērčils te nācis mazgāties.
Vienīgais veids, kā zināt, ka ārpusē rītausma,
ir balts zibsni un dunoņa

Kad garām drāž rīta vilciens, vagoni pusmodā
un mēs, pasažieri, šķērsojam stacijas gluži kā dienas
izbraucam cauri, nezinot, ka tās tur ir



Lirs Gvins Luiss

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!