1. gs. p.m.ē. Romā – republikas noriets un dzimstošās impērijas priekšnojautas. Gajs Valērijs Katulls (Gaius Valerius Catullus; ap 84. g. p.m.ē. Veronā–ap 54. g. p.m.ē. Romā) – jauns dzejnieks no ziemeļu provinces mūsdienu Veronas apgabalā pie Gardas ezera ierodas Romā izglītoties. Vērtību un tikumu maiņas sašūpotā multikulturālā vidē dzimst jauna dzeja, kuru vada jūtu dzīves intensitāte. Tajā pašrefleksija ir esības mērķis, ārējie kairinājumi kalpo jūtu pasaules iekvēlināšanai, reakcijas un emocijas izdzīvotas līdz pēdējam elpas vilcienam – fatāli un pilnasinīgi. Saturs atrod formu grieķu vārsmās, kas iedzīvinātas romiskajā pasaulē. Grieķu paraugu ietekmē arī mīļotajai, precētai Romas patricietei, dots segvārds Lesbija, par godu sengrieķu dzejniecei no Lesbas salas – Sapfo. Katulla epigrammas Lesbijai ir mūžīgs stāsts, kas atkārtojas katru pavasari, un forma, kas tiecas paplašināt valodu un stilu robežas.
LXXXVII
Nulla potest mulier tantum se dicere amatam
vere, quantum a me Lesbia amata mea est.
nulla fides ullo fuit umquam foedere tanta,
quanta in amore tuo ex parte reperta mea est.
Sievietes tādas nav, kuru kāds varētu sacīt, ka vairāk
mīlējis būtu, kā es Lesbiju mīlu aizvien.
Zvēresta tāda nav, kuru kāds būtu vēl godīgāk devis,
Mīlu kā savējo es apsolot vienīgi tev.
CIX
Iucundum, mea vita, mihi proponis amorem
hunc nostrum inter nos perpetuumque fore.
di magni, facite ut vere promittere possit,
atque id sincere dicat et ex animo,
ut liceat nobis tota perducere vita
aeternum hoc sanctae foedus amicitiae.
Dzīvība, brīnišķā, mīļotā mana, tu pieļauj, ka mīla
mūsējā spētu arvien ilga un laimīga būt.
Gādājiet, varenie dievi un dievietes, likteni tādu –
viņa lai spētu no sirds godīgi apsolīt to.
Ļaujiet, lai patiesas draudzības mūžīgais solījums paliek
nemainīgs vienmēr starp mums, pavadot dzīvē viscaur.
LXX
Nulli se dicit mulier mea nubere malle
quam mihi, non si se Iuppiter ipse petat.
dicit: sed mulier cupido quod dicit amanti,
in vento et rapida scribere oportet aqua.
Precēt ja gribētu kādu, tad tikai un vienīgi tevi,
"Jupiters dillēs var iet!"– teica tā mīļotā man.
Teica, bet vārdi, ko sieviete neprātā mīlošam saka,
vējā un ūdenī vien tekošā rakstāmi ir.
CVII
Si quicquam cupido optantique optigit umquam
insperanti, hoc est gratum animo proprie.
quare hoc est gratum nobis quoque carius auro
quod te restituis, Lesbia, mi cupido.
restituis cupido atque insperanti, ipsa refers te
nobis. o lucem candidiore nota!
quis me uno vivit felicior aut magis hac est
optandus vita dicere quis poterit?
Gadās ja ilgoto, alkto un kāroto negaidot iegūt,
tādam, kas necerot tvīkst, – laime un bezgalīgs prieks.
Dārgāks par zeltu man bija tas brīdis, kad pēkšņi pie manis –
tāda, kas negaida vairs, – Lesbija, atgriezies tu.
Atgriezies ilgota, alkta un kārota pati pie manis,
negaidot atnāci tu. Svētki tā diena man ir!
Pasaulē šajā vai laimīgāk dzīvot par mani var kāds?
Vispār vai iespējams ir vēlēties vairāk kaut ko?
LXXII
Dicebas quondam solum te nosse Catullum,
Lesbia, nec prae me velle tenere Iovem.
dilexi tum te non tantum ut vulgus amicam,
sed pater ut gnatos diligit et generos.
nunc te cognovi: quare etsi impensius uror,
multo mi tamen es vilior et levior.
qui potis est, inquis? quod amantem iniuria talis
cogit amare magis, sed bene velle minus.
Kādreiz tu, Lesbija, teici, ka Katullu vienīgo redzi,
citi – pat Jupiters – tev pilnīgi vienaldzīgs ir.
Mīlēju, nevis kā vīrietis iekāro sievieti skaistu,
drīzāk kā tuvākos mīl, tevi tā mīlēju es.
Tagad, kad pazīstu tevi un kaislība pieaug ik dienas,
tuvība izplēn arvien, kļūsti man svešāka tu.
"Kāpēc tā notiek?" tu, iespējams, jautāsi. Aizskarta mīla
iekārot dedzīgāk liek, draudzībai vietas vairs nav.
LXXIX
Lesbius est pulcer. quid ni? quem Lesbia malit
quam te cum tota gente, Catulle, tua.
sed tamen hic pulcer vendat cum gente Catullum,
si tria natorum suavia reppererit.
Lesbijs ir lielisks, kurš ņemtos to apšaubīt? Katull, jo viņam
Lesbija priekšroku dod, jāstāv pie ratiem ir tev.
Viņa dēļ Katulls pie ratiem var stāvēt bez bēdām, jo zināms –
bērnu vai draugu nav trīs: lieliskais Lesbijs ir mīksts.
XCII
Lesbia mi dicit semper male nec tacet umquam
de me: Lesbia me dispeream nisi amat.
quo signo? quia sunt totidem mea: deprecor illam
assidue, verum dispeream nisi amo.
Lesbija nekrietni runā par mani un nevar vien rimties,
tomēr mīl, citādi es būtu pagalam uzreiz.
Droši to zinu, jo, nolādot Lesbiju, jūtu to pašu:
esmu pagalam uzreiz – viņu ja nemīlu es.
LXXV
Huc est mens deducta tua mea, Lesbia, culpa
atque ita se officio perdidit ipsa suo,
ut iam nec bene velle queat tibi, si optima fias,
nec desistere amare, omnia si facias.
Vainīga, Lesbija, esi, ka nodotam prāts man ir tumsis,
nevaru atjēgties vairs, kaislība plosa un naids.
Dari, ko vēlies, tev nevaru piedot, bet turpinu mīlēt.
Nespēj vairs satriektam man labo no ļaunā šķirt sirds.
LXXXV
Odi et amo. quare id faciam, fortasse requiris.
nescio, sed fieri sentio et excrucior.
"Ienīst un mīlēt – kā iespējams reizē?" man varētu jautāt,
atbildēt nevaru tev, jūtu tik ciešanas es.
No latīņu valodas atdzejojusi Līva Bodniece
1