Blogs
05.11.2017

Elektrokrāsas un pasteļtoņi

Komentē
0

Cik pamatoti ir spriest par kādu laikmetu pēc tā kolorītākajām epizodēm un skaļākajiem dalībniekiem?

Nesen iznākušajā Latvijas vēsturnieku kolektīvajā darbā "15. maija Latvija" (rekomendēju!) mani visvairāk interesēja sadaļa, kas veltīta Ulmaņa režīma vēstures politikai. Diezgan piesardzīgi izturos pret tēzi "kam pieder pagātne, tam pieder nākotne", jo skanīgi aforismi reti lietojami sarežģītu tēmu aprakstīšanai, tomēr – nenoliedzami – metodes, ar kurām kāds politiskais režīms vai t.s. sabiedriskā doma veido priekšstatus par vēsturi, ir interesantas un būtiskas.

Runājot Latvijas un grāmatas kontekstā, piemēram, interesanti, cik atšķirīgi var izmantot kādu tēzi. Arī pats esmu rakstījis par to, ka nav lietderīgi plašus un komplicētus vēstures posmus apzīmēt kā "septiņsimt gadu vācu jūgu" un tādā garā. Savukārt Ulmaņa režīma laikā tēze tika, žargonā izsakoties, iegriezta pavisam citādi. Režīma ideologus interesēja nevis niansētāks skatījums, bet gan tas, ka "septiņsimt gadu jūgs" kaut kā neatbilst nepieciešamajam priekšstatam par latviešu slaveno vēsturi. "E. Virza vienkārši apgalvoja, ka tie nebija verdzības, bet latvju slavas gadsimti. [..] Vairāki autori apgalvoja, ka latvieši 13. gadsimtā vispār nepadevās un netika uzvarēti." (170. lpp.). Parādījās apgalvojumi – "kaujas zaudēja politiķi, bet ne latviešu karavīri" (171. lpp.). Šī "slikto politiķu" un "tautas" pretnostatīšana kā apraksta veids tiek lietots arī mūsdienās gan par tagadni, gan pagātni (piemēram, norādot, ka Latvijas starpkaru nedienās vainīgi vai nu "neskaitāmo partiju ķīviņi", vai, pretēji, Ulmanis, bet katrā ziņā politiķi). Īsi sakot, redzam, ka no it kā vienas tēzes var izaugt atšķirīgi vēstījumi – gan aicinājums paraudzīties uz vācbaltiešiem (poļiem, zviedriem u.c. Latvijas teritorijā) niansētāk, gan pašslavināšana.

Turpmākais teksts ir par pašslavināšanas virzienu. Ulmaņa režīma laikā sastopamās vēsturiskās konstrukcijas var – atkarībā no temperamenta – gan sagādāt jautrus brīžus, gan nokaitināt. Garāks citāts, kurā iekļauti trīs piemēri. "Lai attaisnotu Ulmaņa režīmu, vadoņa ciltskoks bija jāatvirza, cik iespējams, tālu pagātnē. Ulmaņa priekšteči tika atrasti zemgaļu virsaišu Viestura un Nameja personās. Tam, ka Ulmanis ir dzimis Zemgalē, tika piešķirta mistiski simboliska nozīme Latvijas vēsturē. [..] Vēsturnieku publikāciju un avīžu rakstu nosaukumi valdonības režīma laikā liek domāt, ka par Kurzemes hercogistes latviskumu nav bijis šaubu nedz nacionāli noskaņotajiem tā laika pētniekiem, nedz ideoloģijas veidotājiem. "Brīvā – latviešu Kurzeme", "Kurzemes hercogiste – latviešu valsts", "Hercogs Jēkabs – Latvijas dibinātājs" – tādi virsraksti zibēja presē. [..] 30. gadu autorus saistīja arī Bīronu dinastija un tās pārstāvji hercogistes tronī 18. gadsimtā – hercogi Ernests un Pēteris Bīroni. Tika meklētas šīs dinastijas latviskās saknes. "Kāpēc gan Bīrons nevarētu būt latvietis, teiksim, Bīriņš?" sprieda V. Zonbergs un A. Grīns" (170.–173. lpp.).

Lasot kaut ko tādu, gan pasmaidītājiem, gan dusmīgajiem, visticamāk, rodas viens secinājums: "Ulmaņa laikos" ar vēstures zinātni un inteliģenci kopumā bija noticis kaut kas ļoti savāds (pieklājīgi izsakoties). Stop.

Ja tas nepieciešams, varu vēlreiz (jo, šķiet, esmu to darījis) apliecināt savu skeptisko attieksmi pret 15. maija režīmu. Tāpat ne mirkli neapšaubu grāmatas autoru godprātību un profesionalitāti. Bet – vai spožākie, atvainojos, kretīnisma paraugi ilustrē visu vidi un laiku?

Tas nav abstrakts jautājums, jo zināmā savas dzīves posmā daudz lasīju tādus trīsdesmitajos gados iznākušos žurnālus kā "Daugava", "Burtnieks", "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts" un neatceros tur šādus brīnumus. Vēl vairāk – domāju, ka mēs arī nevaram šodien zināt, ko par šādu lektīru patiesībā domāja (un vai vispār lasīja) sabiedrība kopumā, to skaitā, teiksim, "Brīvās Zemes", "Aizsarga" vai "Sējēja" pasūtītāji un pircēji. Tāpat, pieļauju, citētās un tām līdzīgas tēzes nacionālo minoritāšu vidē diez vai uztvēra tā, kā tās uztvēra paši tēžu autori.

Formulēšu citādi: grāmatas autoriem neko pārmest nevar – viņi ir korekti izvēlējušies piemērus vadonisma ideoloģijas un vēstures politikas kritiskai atsegšanai. Runa ir par to, ka, manuprāt, nav tāda viena, visapveroša "Zeitgeist" – ja nu vienīgi nepārprotami totalitārās iekārtās. Var pieņemt, ka Ficdžeralda darbi perfekti atspoguļo, teiksim, t.s. "The Roaring Twenties" laikmetu ASV, bet diez vai "The Roaring Twenties" var pieņemt kā vispusīgu raksturojumu divdesmitajiem gadiem līdz 1929. gada kraham. Ja mēs mēģinātu uzrakstīt kaut ko par 21. gadsimta pirmās desmitgades Latviju, materiāla – preses un interneta arhīvos – it kā netrūktu, un ikviens pats var izveidot aptuvenu krāšņāko (dažādā nozīmē) personāžu un atgadījumu kopumu. Jautājums: cik patiesībā reprezentatīvs ir tas, ko mēs novērtējam kā spilgtāko? Mans pieņēmums ir, ka daudzi līdzcilvēki šo pirmo desmitgadi nodzīvoja ar citu dienaskārtību, pareizāk sakot, citām dienaskārtībām, un tad nav skaidrs, kādēļ tās ir kaut kā mazāk būtiskākas? Aprakstot, piemēram, Latvijas politisko partiju, Saeimas un valdības ļaužu vēsturi, mēs aprakstītu tikai un vienīgi Latvijas politisko partiju vēsturi – un pat ne politikas, nemaz nerunājot par "Latvijas vēsturi".

Skaidrs, ka ir jāfiksē un jāpēta "spilgtākais", jo šis "spilgtākais" neapšaubāmi par kaut ko liecina – piemēram, plašsaziņas līdzekļiem. Vienlaikus, jo vairāk uzmanības tiks veltītas tam, ko dažkārt sauc par mikrovēsturēm, jo labāk.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0