Francijas prezidenta vēlēšanu galvenā intriga Marina Lepena aizēno ne mazāk interesantus jautājumus.
Proti, objektīvi var saprast, kāpēc tieši Lepenas rezultāti 23. aprīļa vēlēšanās (un, visticamāk, otrajā kārtā 7. maijā) izraisa tādu uzmanību. Savukārt, ja šīs vēlēšanas un tajās kandidējošos personāžus aplūkojam no viedokļa "kas ir politika 21. gadsimta otrajā desmitgadē?", tad ne mazāk fascinējošs tipāžs ir, piemēram, Žans Liks Melanšons, saukts par kreiso radikāli.
Melanšona labie panākumi priekšvēlēšanu kampaņā, pirmkārt, apliecina, ka lielai daļai vēlētāju (Melanšona gadījumā apmēram 20% vēlēšanu priekšvakarā) politiķa retorika ir svarīgāka par šīs retorikas atbilstību paša politiķa dzīvei. Tas nu nebūtu nekāds lielais jaunums (pēc Trampa ievēlēšanas), tomēr amizanti, ka tas, izrādās, attiecas arī uz kreisi orientēto publiku. Proti, cik saprotams, Melanšona atbalstītājus sevišķi nemulsina, ka šis bijušais trockists, kuru atbalsta franču kompartija un kurš jūsmo par Kubas modeli, ir vērā ņemamu nekustamo īpašumu īpašnieks un arī citādi ar nekādu "vienkāršo cilvēku" dzīvesveidu neizceļas. Tas ir savdabīgi – lamāt kapitālismu materiāla komforta apstākļos. Tomēr svarīgāk ir nevis paša piemērs, bet gan teiktais – mūsdienu kreisie radikāļi kļuvuši "buržuji" dzīvē, un ne plakstiņš nenotrīc.
Otrkārt, atliek sešdesmit piecus gadus vecam onkulim piesaistīt mūsdienu tehnoloģijās, kā saka, advancētus darbiniekus, un onkulis izrādās gana labs arī gados jaunajiem (Bērnija Sandersa fenomens). Citiem vārdiem sakot, tā gluži nav, ka jaunā paaudze apriori spļauj virsū vecūkšņiem politikā. Ja vecūksnis spēj savu retoriku saprotami "iepakot" (piemēram, izlaižot tematisku videospēli vai jēdzīgi uzturot "YouTube" vietni), vecums nav šķērslis. Treškārt, ja vien kandidāta retorika liekas iedvesmojoša, šī vēlētāju daļa neņem vērā to, ka līdzīgi solījumi jau ir izgāzušies. Tas ir, te nav runa par to, ka solījumi varētu nebūt izpildāmi, bet neizpildāmība jau ir pieredzēta. Piemēram, Melanšona solījumu piemērot "bagātajiem" 100% nodokli acīmredzot neanulē tas, ka pašreizējais prezidents arī savulaik eksperimentēja šādā garā (tiesa, pieticīgāk – 70%), bet bija spiests eksperimentus pārtraukt. Ja kandidātam ir vilkme, tad nekas, ja kaut kas līdzīgs viņa solītajam izrādījies nerealizējams, – šoreiz izdosies. Sekojot šādai loģikai, realitātei ir jāpielāgojas idejai.
Runājot par vienu no vēlēšanu favorītiem, Emanuelu Makronu, vispirms divas šķautnes, ko Makrona ļoti veiksmīgā debija politikā atklāj Francijas vēlētājos, – viena pozitīva, otra ne visai (manuprāt).
Pozitīvā: ja Makrona politiskajam projektam faktiski gada laikā ir izdevies piesaistīt apmēram 250 000 biedru (vairāk, nekā ir pieredzējušajā varas partijā, sociālistos), tad diez vai var teikt, ka vēlētāji Francijā par politiku vairs dzirdēt negrib un grimst rezignācijā. Acīmredzot pačīkstēšana par krīzi tagad ir cienījama intelektuāla poza, tomēr par nekādu vispārēju pesimismu runāt nevar.
Sliktā: būtu labi saprotams, ja Makrona pretinieki viņam pārmestu nekonkrētību un laipošanu. No kreiso viedokļa pat būtu saprotami piesaukt (negatīvā nozīmē) viņa agrāko darbošanos banku sektorā. Savukārt tas, ka pretinieki kā tēmu izvēlējās – un, cik noprotams, tā kļuva par tēmu – to, vai tikai Makronam nav bijusi homoseksuālu attiecību epizode, liekas dīvaina. Vēlreiz: Makrons tiešām virknē jautājumu "peld" un par to ir kritizējams, bet tad kritika jāvērš šajā virzienā, nevis jānodarbojas ar blēņām. Bet izrādās, ka 21. gadsimta Francijā gana daudziem cilvēkiem tās nav blēņas.
Visbeidzot, ar nule kā minēto nekonkrētību patiesībā ir diezgan sarežģīti. Makrona pretinieki kampaņas laikā īpaši ņirgājušies par kandidāta acīmredzot bieži lietotu izteikumu, kas latviešu valodas versijā būtu "no vienas puses... bet no otras puses...". Tātad pamatversija ir, ka Makrons vienkārši vairās no skaidras atbildes došanas. Tomēr, ja esam objektīvi, var gadīties, ka politiķis apzinās – vienkāršu risinājumu nav. Attiecīgi rodas secinājums, ka tiešas runas pieprasīšana riskē iebraukt otrā grāvī – kad problēmas sarežģītības apzināšanās tiek iztulkota kā izvairīšanās no atbildes. Vienkāršo jautājumu un atbilžu laiks.
Lai gan tas, ka Francija ir valsts ar apbrīnojamu vēsturi un kultūru, it kā ir vispārzināms, rodas iespaids – vērtētāji "no malas" neņem vērā dažus šī fona aspektus. Diez vai to var faktoloģiski pierādīt, bet – tieši cilvēki valstī ar tādu vietu Rietumu civilizācijā, ar tādu vēsturi var būt tik pārliecināti par, tēlaini izsakoties, "mūžīgo Franciju", lai salīdzinoši mierīgi izturētos pret tādiem eksperimentiem nacionālajā politikā (Lepena, Melanšons), par kādiem citām nācijām piederīgie celtu paniku. Ja indivīds ir pārliecināts par sistēmas, struktūras pamatu drošumu, viņš eksperimentus, to skaitā neveiksmīgus, ir gatavs uztvert kā epizodes ("ne jau pirmo reizi mūsu tūkstošgadu vēsturē..."). Cik šī pārliecība, nākotnes atvasināšana no pagātnes ir pamatota, neņemos spriest, bet sajūtām ir liela nozīme.
Tāpat nepietiekami, manuprāt, tiek novērtēts arī tas, ka Francija savā vēsturē vairākkārtīgi ir jutusi nepieciešamību rīkoties, kā tā – bet ne citas Eiropas valstis – ir uzskatījusi par vajadzīgu. "Breksita" kontekstā bieži varēja lasīt komentārus par to, ka Lielbritānija jau vienmēr esot Eiropā, pēc tam Eiropas Savienība centusies ieņemt savrupu pozīciju, līdz ar to "Breksits" ir kaut vai daļēji skaidrojams ar to. Jā, bet vai nav tā, ka arī Francija ir sevi arvien redzējusi kā īpašu (bez ironijas)? Sarunvalodā izsakoties, kā tik mums nav bijis – sabiedrotajiem (ASV, Lielbritānija) pretēja politika (agresīvāka) attiecībā pret Vāciju pēc Pirmā pasaules kara, sarežģītas attiecības ar NATO pēc Otrā pasaules kara utt. Līdz ar to ir nedaudz aplami iedomāties, ka Francijas vēlētājiem runas par triecienu Eiropas Savienībai Lepenas vai Melanšona ievēlēšanas gadījumā skan tikpat satraucoši kā, piemēram, pilsonim Spānijā vai Austrijā. Droši vien ievērojama daļa Francijas vēlētāju uzskata, ka viņu valsts spēj normāli funkcionēt arī bez citu Eiropas valstu akcepta, spēj veidot savu, neatkarīgu mijiedarbību ar pasauli (atkal – "ne jau pirmo reizi..."). Šajā kontekstā: no austrumeiropiešu viedokļa, protams, ir būtiski, ko kurš kandidāts teicis par Krimu, sankcijām pret Krieviju, savukārt Francijas un Krievijas attiecību vēstures dziļums un jau piedzīvotie pavērsieni ir tādi, ka, lai kā mums tas nepatiktu, lielai daļai vēlētāju Francijā šie jautājumi nav prioritāte un nozīmīgs atskaites punkts. Šī pašpietiekamības sajūta – kā austrumeiropieti tā mani gan sajūsmina, gan kaitina – ir tāda, ka Eiropas aicinājumi "neatkārtot amerikāņu un britu kļūdas" lielai daļai vēlētāju Francijā, iespējams, nav saistoši, jo viņi neredz Lepenas līdzību ar Trampu & Co. Varbūt šiem cilvēkiem ir taisnība, nedomāju, ka varu par to spriest. Tomēr, jāatzīst, atšķirībā no eksperimentiem dzejā vai glezniecībā, franču eksperimenti politikā rada lielāku nervozitāti.
0