Redzējumi
07.10.2014

Ekspedīcija

Komentē
1

Nokrāvušās ar guļammaisiem, somām un gumijniekiem, stāvam pie Zaļās Jumpravas apartamentiem un gaidām norādījumus par turpmāko dienu guļasvietu. No istabiņas ar spaini un slotu rokās iznāk sieviete, kas acīmredzot strādā pilī. Sāk taujāt, no kurienes esam, kāpēc atbraukuši un ko meklējam. Pieklājīgi izvairos atbildēt un uzdodu pretjautājumu, gribu noskaidrot, kas ir ar šo Zaļās Jumpravas istabiņu, bet tā vietā saņemu aizrādījumu par to, ka studentiem, visticamāk, būs jāguļ citur, jo šis numuriņš, kurā iebūvēta pat duša, paredzēts pasniedzējiem. Jautāju viņai tieši.

– Vai tur dzīvo arī Zaļā Jumprava?

– Nezinu, vai dzīvo šeit, bet vienreiz viņu redzēju blakus istabā.

Satraukti, tomēr neuzkrītoši sāku rakņāties pa somas iekškabatām, taču diktofonu neizdodas sataustīt. Arī baterijas vēl neesmu ielikusi.

Pēc neilgās sarunas paskatos uz Katrīnu, kas stāv man blakus un ekspedīcijā piedalās pirmo reizi, un saku: "Tagad tu redzi, kā tas notiek?"

Tāds bija mans pirmais ieraksts rūtiņu kladē, ko katram iedalīja pirms kāpšanas autobusā un došanās ekspedīcijā. Antropoloģijas kursu esmu noklausījusies vairākkārt un zinu, cik svarīga loma lauka pētījumā ir ekspedīcijas dienasgrāmatai, tomēr šī bija pirmā reize, kad vakarā mēģināju restaurēt pa dienu piedzīvoto. Apkopoju un rezumēju piezīmes, ko, klausoties teicējos, biju pierakstījusi uz klades malām. Tur var atrast gadskaitļus, teicēju radurakstu ieskicējumus, konkrētajam novadam piederīgus vietvārdus, kodolīgus un asprātīgus izteicienus, parādās arī pa kādam sapņu skaidrojumam, buramvārdam, receptei un citām detaļām, kas šķitušas pieraksta vērtas.

Ekspedīcijā devos jau trešoreiz. Ja man jāraksturo ekspedīcijas norise kādam, kas tādā nekad nav devies, saku, ka tas ir kaut kas starp "C.S.I." un "Ghostbusters". Vismaz man. Pa dienu notiek izpēte, bet vakaros – semināri, kuros dalāmies iegūtajā informācijā. Ar katru brīdi var uzzināt arvien vairāk, atšķetināt pavedienus vai atklāt jaunus sižeta pavērsienus. Semināri ir kaut kas līdzīgs komandas apspriedei, kurā cits citu iepazīstinām ar savāktajiem datiem un veidojam shēmas, kas noved pie detektīva atrisinājuma. Ja ciemā dzīvo burvis, kura vārdu zina visi vietējie, bet atklāt neviens negrib, ar izslēgšanas metodi mēs ātri izskaitļojam, kurš tas ir. Pirmajā vakarā Aija sniedz paraugdemonstrējumu vietējā izloksnē, bet pirmkursnieces sūdzas par to, cik grūti izveidot komunikāciju ar vietējiem. Daži jūsmo par iepazītajiem cilvēkiem – Matilde intervijā šodien piedalījusies pirmo reizi, un jau tās beigās teicējai atzinusies mīlestībā. Pieredzējusī ekspedīcijas vadītāja mierpilni māj ar galvu un dalās ar mums savā gudrībā. Viņa stāsta, kā ar saviem pirmajiem teicējiem attiecības uzturējusi gadiem ilgi, kamēr viņi nomiruši. Pieķerties arī neesot labi.

Esmu atklājusi vairākus paņēmienus, kā, neuzdodot jautājumus tieši (jo tas reti noved pie atklātas atbildes), pēc iespējas veiksmīgāk nonākt līdz interesējošajai informācijai un izlaist tēmas, kas man un manam pētījumam nav būtiskas. Vienlaikus nedrīkst likt justies pētāmajam objektam kā nopratināšanā raganu medībās. Ir jāveido saruna, jebkāda veida cilvēcisks kontakts – apvaicājies par ceļu, par laiku, ieilgušajiem Jāņiem, labākajām zivju vietām vai pajautā, kā sauc suni, – tādā veidā bieži jau pēc piecām minūtēm man ir izdevies noskaidrot, kurš tuvumā māk apvārdot rozi vai noņemt lāstu.

Rīti pilī ir drēgni un mierīgi. Ceļos pirmā, lai dušās būtu vienīgā, negribu, lai kāds mani redz bez drēbēm. Kad beidzu mazgāties, sāk mosties arī pārējie un veido sastrēgumu pie tualetes un vannasistabas puspavērtajām durvīm. Atveru logu savā istabā un izliecos līdz pusei ārā, lai pārbaudītu, cik šodien silts, – šķiet, siltāks nekā vakar, bet īstenībā tāds pats. Atkal saģērbjos par plānu. Pēc brokastīm kāpjam mašīnā un dodamies ceļā, jo šodien jābrauc uz novada tālo galu. Apmeklējam vairākas mājas, bet jau agri zaudējam spēku, tāpēc piknikā apēdam visas līdzi paņemtās sviestmaizes, kas paspējušas aplipt jūras smiltīm. Nevaru izlemt, vai šodien darbu beigt un doties uz vietējiem pilsētas svētkiem vai braukt pie Veras.

Jau pusstundu braucam caur mežu. Nelielā izcirtumā neilgi pirms galamērķa vienīgā pamanu auļojošu baru. Sākumā šķita, ka tie ir vilki, bet laikam tomēr meža cūkas. Beidzot piestājam pie nelielas, meža vidū ieaugušas mājiņas, kurā, kā nojaušams, dzīvo mūsu šīsdienas džekpots. Esmu apņēmīga. Kad izkāpjam no mašīnas, gribu iet pa priekšu, pirmā pieklauvēt pie durvīm, satikt un izprašņāt Veru.

Vera mūs neuzņem viesmīlīgi – par to jau mūs brīdināja. Viņa negrib runāt ar mums, negrib atklāt neko, negrib, lai viņu pēta, viņa grib ar koku mūs iztriekt ārā pa durvīm un mežā iekšā. Viņa ir dusmīga uz pasauli, kurā, Dieva sūtīta, viņa vada jau vairāk nekā astoņdesmit gadu. Mēs ielienam pie nekārtīga virtuves galda. Veras tante ar rokām slēpj seju, kuru klāj plaukstas lieluma nedzīstoša brūce, viņa neļauj ieslēgt diktofonu, bet zina, ka tas ir ieslēgts. Viņai ir 700 mazbērnu, un viņa ir dziedniece. Zem galda guļ miermīlīgs runcis. Ir karsts – kaut gan jūnijs, bet istaba piekurināta un Verai galvā adīta cepure.

Kad prasām, kā viņa kļuvusi par dziednieci, viņa izbāž mēli un saviebtu seju nomēdās – pārbauda mūs, vai nobīsimies. Es novēršos, bet Rita un Aija ir drosmīgākas par mani, un es uzticos viņām. Es nerunāju vispār, man ir kauns no Veras un bail no šī kauna. Viņa to redz, tāpēc neskatās uz mani. Apņēmība ir pazudusi. Jautājam, ko Vera redz sapņos, bet viņa nesapņo, saka, ka naktīs nevar aizmigt. Pamanu, ka viņas brūce kļūst mitra un sāk spīdēt saules gaismā, kas tumšajā virtuvē ielauzusies caur netīro loga rūti. Mēs gribam iet, jo liekas, ka esam nogurdinājušas sievieti, bet viņa nelaiž mūs. Kad Vera iet gulēt, viņai jādomā par tiem, kam palīdzējusi un kam nav varējusi palīdzēt. "Es nevaru visu," viņa saka un naktīs raud. Redzu, kā sulojošajā brūcē izveidojas vairākas maziņas asiņu tērcītes, kas draud noritēt pār vaigu. Cenšos neskatīties brūcei tieši virsū, bet tas ir grūti. Skatos viņas veselajā acī, bet, tiklīdz aizdomājos, perifērā redze sāk fokusēt skatienu uz brūci. Bet Verai tas netraucē, viņa vairs nejūt nedz brūci, nedz skatienus. Atvadoties gribam atstāt ciemkukuli kā pateicību par sarunu, bet viņa mūs sūta dirst. Viņa neņem arī naudu no tiem, kas nāk pēc palīdzības, viņai nevajag. Pietiek ar pensiju.

Kad iznākam no mājas, nespējīgi velkos uz mežmalā gaidošo automašīnu. Aija man prasa, vai nenožēloju, ka atbraucu līdzi. Es neatbildu, nevaru parunāt. Pārņem kauns par sevi un par to, ko esmu domājusi, pirms satiku Veru. Varbūt tā notiek, saskaroties ar lielu patiesību, – nodomāju kaut ko tādā stilā.

Ne jau respondenta anonimitāte vai informācijas konfidencialitāte mani nomoka, bet tas, ka nedrīkstu nodot Veru. Pēkšņi esmu kļuvusi pārlieku jūtīga – pazūd manas pētnieka iemaņas, ja tādas vispār kādreiz ir piemitušas. Kāds ir atklājis par sevi visu, lūdzis, lai citiem nestāsta, un tic, ka turēšu vārdu. Domāju par to, ka īstam pētniekam tā negadītos. Viņš vēl būtu paspējis izvilkt fotoaparātu un astoņas reizes iebliezt ar zibspuldzi pa seju, būtu izdiedelējis bildes noglabāšanai arhīvā un dabūjis parakstu uz veidlapas par sniegtās intervijas izmantošanu pētnieciskos nolūkos, bet es knapi spēju paskatīties viņas acī, lai pateiktu uzredzēšanos. Vakara seminārā vairs negribu nevienam neko stāstīt, savu kladīti turu ciet. Diktofona ierakstu arhīvam nedošu, pētījumu arī nerakstīšu.

Klade paliek pustukša. Kad paiet pusotra diena, jau esmu aizmirsusi par Veru, tomēr šķiet nesvarīgi turpināt pierakstīt. Vairs nerakstu, tikai turpinu ekspedīciju, meklēju jaunus džekpotus. Veras stāsts arvien vairāk attālinās no manis, tas nostājas kaut kur starp brīdi, kurā pirmo reizi mūžā redzu, kā tiek apvārdots stiepums, un čūsku vārdiem, ko izstāsta burvja mazmeita un pacienā mūs ar zemenēm. Veras stāsts paliek aiz deviņdesmit divus gadus vecā vīra, kura pastkaršu kolekciju un fotogrāfijas iekraujam mašīnas bagāžniekā, pieprasot parakstu, kas apstiprina šo vēstures liecību nodošanu arhīvam. Večuka izkaltušās un dzīslainās rokas, tricinot pildspalvu, ievelk lapas apakšā vārgi saskatāmu ķeburu. Iedomājos, ka vajadzēja tomēr dabūt to ķeburu arī uz Veras veidlapas. Steidzīgi atvadāmies no Ernesta un dodamies uz nākamajām mājām.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1