NIkolass Holts Selindžera lomā
 
Kino
24.10.2017

Ejot cauri rudziem

Komentē
4

Par Denija Stronga filmu "Aiz kraujas rudzu laukā", 2017

Slavenību biogrāfijas ļoti bieži kļūst par nepārvaramu kārdinājumu kinoļaudīm, jo vārds aiz filmas stāsta jau pats par sevi garantē publikas interesi un atpazīstamību, tātad arī zināmus kases ieņēmumus. Literāti gan ir specifisks gadījums, jo pats rakstīšanas process ir reti nekinematogrāfiska un garlaicīga padarīšana. Tad glābj vienīgi rakstnieka personība – vēlams, protams, lai viņam/viņai būtu vismaz problēmas ar alkoholu vai depresija, bet vislabāk – aktīva sociopāta nostāja pret visu pasauli, ko papildina smagas problēmas ģimenē un neizbēgamās atkarības. Tiesa, neviens no šiem nosacījumiem vēl negarantē labu kino.

Piedodiet par pretenciozo ievadu, jo nav jau tā, ka Denija Stronga debijas filma būtu izsviežama kinematogrāfa atkritumu tvertnē – tas ir kopumā kvalitatīvi uzņemts darbs, tajā ir vismaz viens labs (precīzāk – labi pamanāms) aktierdarbs Kevina Speisija izpildījumā, un, ja gadījumā patiesi neko nezināt par Džeromu Deividu Selindžeru, tad vismaz kaut kādu apjausmu par šī savdabīgā rakstnieka dzīvi un personību šis kinodarbs spēj sniegt (scenārija pamatā ir Keneta Slavenska biogrāfiskais darbs "Dž. D. Selindžers. Dzīve", kas tulkots arī latviski). Tiesa, neesmu īsti drošs, vai šī filma var iedvesmot ķerties klāt pie Selindžera darbu iepazīšanas – varbūt pat pretēji, sak, no traku cilvēku rakstītā labāk turēties pa gabalu. Tomēr stāsts jau nav par Selindžeru vien, respektīvi, aiz katras filmas par slavenu rakstnieku, mākslinieku vai citu mūzu kalpu taču jābūt kādai lielajai tēmai, kādai intrigai, kas ļauj šķetināt sarežģītās attiecības starp radošu prātu un tā radīto, kā arī starp radošu prātu un, tā teikt, parastajiem prātiem, kuri bieži vien ne īsti labi saprot radošā prāta kaprīzes. Selindžers kā persona šādam vēstījumam šķietami ir ideāls, varbūt pat viens no iespējami labākajiem, jo viņa dzīve ietver sevī visas šādam stāstam nepieciešamās sastāvdaļas – sarežģītas attiecības ar tēvu, problēmas ar pretējo dzimumu, nerimstoša dvēseles trauksme un vēlme pašapliecināties, kas saplūst kopā ar milzu egocentrismu un kara izraisītajām psihiskajām problēmām, un, protams, pats galvenais – nepārvarama vēlme rakstīt un kļūt par rakstnieku. Tā teikt, pilns komplekts ar iespējām izvērst rakstnieka un daiļrades tēmu visdažādākajos virzienos.

Šeit, manuprāt, arī nonākam pie filmas lielākās problēmas, jo režisors šķiet apjucis plašo iespēju priekšā un drīz vien viņa mākslinieciskais redzējums pazūd, aizvirzoties uz vienkāršotu Selindžera biogrāfijas vizuālu pārstāstu, kurā aktieru izspēlētās ainas tikpat labi varētu iztēloties kā iestarpinātus inscenējumus dokumentālajā filmā vai seriālā. "Aiz kraujas rudzu laukā" (jau atkal jāpiesienas tulkojumam, jo tiešais pārnesums – "Dumpinieks rudzu laukā" – kaut arī nesaspēlējas ar ierasto romāna latviskojumu, tomēr izklausās krietni intriģējošāk) sākas daudzsološi, labākajās bildungsroman tradīcijās attēlojot, kā jaunais, izlutinātais švīts un meitu ģēģeris Selindžers (jaunā Nikolasa Holta neviendabīgajā tēlojumā) nonāk līdz izpratnei par rakstnieka darba būtību un sūtību, ko viņam cenšas ieborēt Speisija atveidotais radošās rakstīšanas pasniedzējs un literārā žurnāla redaktors Vits Bērnets. Bērneta uzstādījums būtībā ir ļoti vienkāršs – lai kļūtu par rakstnieku, jāiemācās unikālo autora balsi iekļaut spēcīgā stāstījumā, kā arī jāapzinās, ka tieši rakstīšana ir pašmērķis, nevis publicēšanās, slava un nauda. Lai gan filmā šis process attēlots mazliet sasteigti un vienkāršoti, Selindžeram cītīgi turpinot radīt arvien jaunus tekstus pēc nemitīgajiem atraidījumiem no Bērneta un citu redaktoru puses, nenoliedzami, ka Holta un Speisija organiskā un dzīvības pilnā saspēle šajās ainās kļūst par enerģijas lādiņu skatītājam, kā arī nepārprotami apliecina, iespējams, svarīgāko atziņu, ko no šī kino iespējams gūt, – lai kļūtu par labu rakstnieku, patiešām ir daudz jāstrādā ar sevi un tekstu. Šo atziņu būtu vērtīgi likt aiz auss arī vienam otram pašmāju literātam.

Diemžēl līdz ar Selindžera panākumiem filmas enerģija arvien vairāk noplok. Strongs saduras ar ievadā pieminēto izaicinājumu rakstīšanas procesa attēlošanā un atrisina to klišejiskākajā un garlaicīgākajā veidā, kādu vien iespējams iztēloties, – jaunais Selindžers ar rūpju pilnu sejas izteiksmi sēž pie rakstāmmašīnas un sparīgi klabina taustiņus, kūpina cigareti pēc cigaretes un neaizmirst iemalkot kādu stiprāku dziru, tikmēr aizkadra balss monotoni lasa mums priekšā atsevišķas pasāžas no Selindžera stāstiem (acīmredzot jāpieņem, ka teksts plūst no viņa apziņas). Diemžēl šis paņēmiens filmā tiek izmantots vairākkārt, taču nespēj sniegt pilnvērtīgu priekšstatu par Selindžera darbu burvību un unikalitāti attiecīgā laika perioda amerikāņu literatūrā. Tā vietā scenāristi izlīdzas ar Selindžera laikabiedru sajūsminātajām atsauksmēm un uzmācīgajiem faniem, bet dažas no vizualizētajām stāstu epizodēm ir tik pliekani ilustratīvas, ka atgādina kinoskolas studentu mācību uzdevumus. Uzmanības centrā, protams, ir Selindžera magnum opus "Uz kraujas rudzu laukā" tapšana un nepārvērtējamā ietekme uz viņa turpmāko dzīvi, taču filma pēkšņi apraujas, kad Selindžers ar ģimeni pārceļas uz laukiem, faktiski lielāko un pretrunīgāko viņa dzīves daļu atstājot ārpus ekrāna. Nozīmīga loma "Uz kraujas rudzu laukā" radīšanā ir gan pieminētajam Bērnetam, kurš spītīgi turas pie pārliecības, ka Holdens Kolfīlds ir pelnījis romānu, gan Selindžera pārdzīvojumiem Otrā pasaules kara laikā Normandijā – vairākās ainās redzam viņu ierakumos cītīgi turpinām strādāt pie romāna teksta. Tomēr romāna tematiskajam kodolam scenāristi apgājuši ar līkumu, izlīdzoties ar pieņēmumu, ka Kolfīlda prototips taču ir pats Selindžers, un attiecīgi skatītājs par Kolfīlda nozīmi var noprast pēc rakstnieka tēla. Līdz ar to no filmas rodas priekšstats, ka Selindžers vienkārši uzraksta romānu par nihilistisku un dumpīgu pusaudzi, kas liek visai nācijai aiz sajūsmas jukt prātā, bet pašam rakstniekam – bēgt no Ņujorkas un uzmācīgajiem faniem, taču nopietnāka šī romāna fenomena izpēte kā iespējamā atslēga uz Selindžera personību, manuprāt, palikusi neizmantota.

Arī cilvēki Selindžera dzīvē nāk un iet, un nopietnākas pēdas atstāj tikai pieminētais Bērnets, kā arī viņa garīgais skolotājs, kas palīdz Selindžeram pārvarēt kara radītās psiholoģiskās traumas. Sievietes, kurām it kā vajadzētu būt nozīmīgai lomai viņa personības tapšanā, ieskicētas tik epizodiski, ka brīžiem var sajukt, kura ir kura. Dramaturga Jūdžina O'Nīla meita Ūna, kuru Selindžers uzlūko gandrīz vai par liktenīgo sievieti, pēkšņi pazūd no viņa dzīves, kamēr viņš karo Normandijā, bet sievai, kuru Selindžers, par pārsteigumu vecākiem (un skatītājiem), atved no Vācijas, filmā tiek dota iespēja pateikt vienu teikumu (!). Neko labāku scenāristi nav atvēlējuši arī viņa otrajai sievai Klērai, kuru viņš ātri vien pamet novārtā ar bērniem lauku īpašumā, kamēr pats sēž ieslēdzies skabūzī un raksta. Bet par skandāliem saistībā ar Selindžera kāri uz nepilngadīgām meitenēm viņa dzīves otrajā pusē, kā jau minēju, filmas autori vispār izvairās runāt. Līdzīgs liktenis piemeklē arī Selindžera ģimeni, kurā klasiski pretnostatīts patriarhālais, neiecietīgais tēvs un atbalstošā, mīlošā māte. Tēva gadījums vispār ir kuriozs, jo viņš, kurš no sākuma aktīvi pretojas Selindžera vēlmei kļūt par rakstnieku, pēc dēla panākumiem pēkšņi atmaigst un kļūst par pozitīvo tēlu, pret kuru mums, pēc visa spriežot, būtu jāizjūt simpātijas.

Kāds tad ir sausais atlikums? Kinoindustrijā pastāv jēdziens "Oscar bait" jeb "Oskaru ēsma", ar ko mēdz apzīmēt filmas, kas šķiet uz ātru roku radītas, lai ar populāru vai aktuālu tēmu (slavenību biogrāfijas, rasu problēmas, karš un Holokausts utt.) palīdzību piesaistītu ASV Kinoakadēmijas biedru uzmanību, iekļūstot nomināciju sarakstā un piesaistot kases ieņēmumus. "Aiz kraujas rudzu laukā" ir lielisks šādas filmas piemērs, kurā slavenas un pretrunīgas personības dzīvesstāsts tiek izmantots skatītāja ievilināšanai kinoteātrī, pretī sniedzot vien apbružātas žanra klišejas holivudizēti glamūrā iepakojumā. Protams, šādām filmām vienmēr atradīsies apmierināti skatītāji, un, kā jau sākumā minēju, tā notur zināmu kvalitātes latiņu, tomēr Selindžera faniem iesaku labāk pārlasīt viņa ikoniskos darbus, no kuriem par rakstnieku varam uzzināt visu, ko mums patiešām būtu svarīgi zināt.

P.S. Nosaukumā pieminētajai Ulda Stabulnieka dziesmai ir tieša saistība ar Selindžera romānu. Dziesmas pirmavots ir skotu dzejnieka Roberta Bērnsa dzejolis "Comin' Thro' the Rye", kas kļuva par ierosmi romāna nosaukumam un tiek minēts arī romānā, slavenajā Holdena vīzijas epizodē.

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4