Trīs mēnešu laikā mēs interneta žurnālā "Satori" esam publicējuši rakstu un sarunu sēriju par dažādām pilsoniskās aktivitātes formām: par normālas un veselīgas demokrātiskas sabiedrības izpausmēm, kuru klātbūtne parasti liecina par to, ka cilvēki šajā sabiedrībā jūtas labāk, ir drošāki, cerīgāki, galu galā – laimīgāki. Sabiedrība, kurā ierindas pilsoņi nespēj, nedrīkst vai nevēlas izrādīt iniciatīvu, protestu vai apvienoties kopēju mērķu sasniegšanai, parasti ir nelaimīgāka un nolemta ātrai bojāejai vai ilgstošai mokošai eksistencei.
Tiesa, pilsoniskās iniciatīvas var arī viltot, ne tikai, lai maskētu politiskas vai biznesa intereses (par šādiem gadījumiem savā rakstā "Mēs neesam PR kampaņa, mēs nākam no tautas!" stāsta L.Curiha), bet arī tādēļ, lai "izskatītos, ka viss ir kārtībā". Mēs atceramies, ka arī padomju laikos cilvēki tika mudināti stāties vienīgajā partijā, spiesti maksāt arodbiedrību biedru naudas, piedalīties brīvprātīgo kārtības sargu reidos un interešu pulciņu nodarbībās. Laikraksti publicēja "lasītāju vēstules", kas nereti tika izmantotas varas represiju attaisnojumam pret māksliniekiem, traucējošiem politiķiem vai pārāk aktīviem līdzpilsoņiem. Tas vien, ka sabiedrības aktivitāte tiek mākslīgi uzturēta un kontrolēta, vēl nenozīmē, ka šī sabiedrība ir demokrātiskāka. Dažādos veidos mērot un analizējot sabiedrības iesaisti Latvijā, mēs bieži nevēlamies atzīt, ka tā vai cita varas institūciju atklātības vai sabiedrības līdzdalības platforma savu funkciju pilda tikai "uz papīra", turpinot tādu pašu "viltotās demokrātijas" praksi kā stagnācijas perioda autoritārā režīmā (par dažiem piemēriem rakstā "Demokrātiskās procedūras – "burts" un "gars"" runā Māris Zanders).
Īstam un iedarbīgam demokrātiskam procesam ir nepieciešamas dažādas aktīvisma formas, reizēm nākas iet piketos un demonstrācijās, reizēm nākas sēdēt trīspusējās vai divpusējās sadarbības padomēs, garos un garlaicīgos sarunu ciklos vienojoties ar valdību par to vai citu interešu aizstāvību. Par to un arī par nevalstisko organizāciju finansēšanas jautājumiem mēs runājām ar Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāju Madaru Ūlandi ("Kāds labums no nevalstiskām organizācijām?").
Par to, cik svarīgs pilsoniskai iniciatīvai ir labs piemērs, mēs pārliecinājāmies diskusijā "Kāda jēga kaut ko mainīt?", jo ikviens, kas kaut neilgu brīdi darbojies nevalstiskā organizācijā, zina to sajūtu, kad nolaižas rokas un šķiet, ka tas, ko tu dari, nevienam nav vajadzīgs. Sarunā piedalījās ļoti dažādi cilvēki ar atšķirīgu pieredzi un viedokli par to, kā iespējams mainīt sabiedrību, valsti un vidi, kurā mēs dzīvojam, taču visi bija pārliecināti par to, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Tieši vēlme mainīt esošo lietu stāvokli visbiežāk raksturo pilsoniski noskaņotu cilvēku. Tie parasti ir cilvēki, kas tic attīstībai, progresam, nevis lūkojas atpakaļ, taču ļoti bieži vienīgais brīdis, kad izdodas iekustināt plašāku domubiedru pulku un ierosināt tos aktīvai rīcībai, ir tad, kad jāprotestē pret aplamu varas lēmumu vai iniciatīvu. Spilgts un vēsturiski nozīmīgs piemērs ir piketu sarīkošana, protestējot pret "olšūnu likumprojektu" šī gada pavasarī. Par to, kā tapa un attīstījās šī pilsoniskā iniciatīva, stāsta Edgars Jēkabsons rakstā "Kā neatdot politiku politiķiem".
To, cik dažāds un neformāls var būt pilsonisko iniciatīvu dzīves gājums, liecina arī jaunu formu rašanās – no domubiedru kopienas "Facebook" portālā līdz sabiedriskai organizācijai savu ceļu nogāja kustība "Gribu palīdzēt bēgļiem", kuras izveidotājs Egils Grasmanis sarunā ar "Satori" saka: "Es ticu šai valstij". Par atšķirīgu pieredzi un nepieciešamību meklēt jaunus darbības veidus mums stāstīja biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle ("Latvijā mēs īsti neesam izdzīvojuši seksuālo revolūciju"), LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" valdes priekšsēdētāja Kristīne Garina ("Ir jāturpina darīt") un Sorosa fonda "Latvija" pēcteča fonda "Dots" valdes priekšsēdētājs Ivars Ījabs ("Tiesības mācīties no savām kļūdām").
Savdabīgu pieredzi guvušas arī Latvijas radošās savienības, kas no padomju laika kultūras organizācijām ar augstu prestižu un leģitimitāti varas acīs pārtapušas par lūdzējām un sociāli neaizsargātu mākslinieku interešu aizstāvēm sarunās ar varas turētājiem. Par savu pieredzi likumdošanas iniciatīvu virzīšanā un pilsoniskajā līdzdalībā varas procesos stāstīja Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs Haralds Matulis ("Kas pārstāv mākslinieku intereses Latvijā?").
Latvijas sabiedrības iesaistītība demokrātiskos procesos ir visai īpatnēja. Mums izsenis nepatīk "piedalīties" kaut kādās publiskās aktivitātēs, un tur pie vainas var būt dažādi vēsturiski un sociāli iemesli – gan tas, ka aktīvākos pilsoņus vairākas reizes vienkārši ņēma un izsūtīja, bet tie aktīvisti, kas nāca pēc viņiem, sasmērējās tā, ka vēl joprojām netiek vaļā no "komjaunieša" vai "stukača" slavas. Kaut kādā ziņā traucē arī latviešu viensētnieku psiholoģija – mums joprojām gribas visu savu enerģiju, naudu un ietekmi (vispirms) ieguldīt tajā, lai nopirktu zemi un uzceltu māju, aizslēgtu vārtiņus, nosēstos pie televizora un tad nu dusmotos un vaimanātu par to, kādi nelieši ir pie varas un kādi stulbeņi ir visi pārējie, kas par viņiem balsojuši. To, cik grūti izvilkt parasto latvieti uz ielas, lai dotos piketā, pamanījusi Sarmīte Kolāte rakstā "Piketēt Vajag Domāt", bet Ivars Ījabs rakstā "Demokrātija bez demokrātiem" vērš uzmanību uz bažas raisošo apstākli, ka Latvijā, lai arī ir ļoti daudz reģistrētu sabiedrisko organizāciju, ir viens no mazākajiem iedzīvotāju līdzdalības procentiem Eiropā. Politiskajās partijās darbojas vien 1,5% iedzīvotāju, cilvēktiesību organizācijās – 0,4%, bet nekur nepiedalās 71% iedzīvotāju, turklāt šis cipars turpina augt.
Man ir svarīgi, lai cilvēki Latvijā apzinātos nepieciešamību piedalīties nevalstisko organizāciju darbā. Šajā ziņā es esmu egoists, taču ne jau tāpēc, ka vēlētos, lai manā vietā visu izdara citi – esmu pārliecināts, ka manas personiskās laimes, drošības un apmierinātības līmenis ir tieši saistīts ar to, cik laimīgi un apmierināti ir citi, un pastarpināti – arī ar to, cik lielā mērā tie citi ir iesaistīti Latvijas demokrātiskajos procesos, cik aktīvi un protoši viņi ir savu personisko interešu aizstāvībā. Es zinu, ka manas latviski runājošā, plašsaziņas līdzekļos strādājošā baltā heteroseksuālā vīrieša intereses nevar tikt pienācīgi aizstāvētas, ja vienlaikus netiks aizstāvētas krievu, uzņēmēju, bezdarbnieku, bēgļu, geju, sieviešu vai tās nelaimīgās sprostā turētās vistas tiesības.
Un šī egoistiskā iemesla dēļ mēs turpināsim runāt par pilsonisko līdzdalību arī turpmāk. Palieciet kopā ar mums.
Rakstu sērija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Ascendum".
2