Komentārs
04.09.2012

Dzīve paradīzē

Komentē
1

Pārmaiņas sabiedrībā ir pārāk lielas, lai tāpat vien beigtos. Jau industriālā revolūcija 18. un 19. gadsimtā bija milzīgs izaicinājums ierastajai pasaules kārtībai. Elektrība, privātais transports, radio, TV, internets, veselības aprūpe un, galu galā, vispārēja labklājība ir iegriezusi lēnu pārmaiņu ratu, kas turpina un vēl ilgi turpinās mainīt pasauli.

Vairāku gadu tūkstošu garumā nozīmīgākais cilvēku mērķis bija izdzīvot. Tas radās, cilvēkiem apdzīvojot arvien neviesmīlīgākus reģionus ar gariem sausuma, sala periodiem, mazauglīgas vietas. Šim mērķim ir bijusi pakārtota arī kultūra. Tajā nav tik svarīgi, kā jūtas cilvēks, – galvenais, lai viņš ir fiziski pietiekami veselīgs, atstātu pieklājīgu skaitu pēcnācēju, lai izvēlētā sadzīves un saimniekošanas forma būtu ilgtspējīga.

Šodien mēs izdzīvošanu uzskatām par pašsaprotamu un dziļi apvainojamies, ja gadās iekļūt kādā nelaimes gadījumā, saslimt ar neārstējamu slimību vai nonākt trūkumā. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka tās ētikas normas, kas radušās pēc akmens laikmeta un palīdzējušas paaudžu paaudzēm izdzīvot, sāk šķist arvien dīvainākas un nepiemērotākas mūsdienu pasaulei. Piemēram, kāda vairs mūsdienās ir nozīme krustvecākiem? Nevienu īpaši nepārsteigs, ja krusttēvs ieradīsies sava krustdēla kāzās un pajautās, kā tad sauc līgavu.

Ir naivi cerēt, ka tuvākajos gadsimtos daudz kas paliks pāri no ierastās kārtības ar ģimeni, kopienu, reliģiju un valsti centrā, ja vien dzīves līmenis nekritīsies zem 20. gadsimta vidus Eiropas un Ziemeļamerikas rādītājiem. Pat nozīmīgu dabas katastrofu gadījumā cilvēce nevar atgriezties tajā pozīcijā, kādā tā bija, teiksim, 1700. gadā. Tikai ļoti fantastiski un mazticami scenāriji ļauj iztēloties, kā cilvēce varētu pazaudēt uzkrātās zināšanas un nespēt dažu paaudžu laikā atjaunot sabiedrību vairāk vai mazāk tādu, kāda tā ir pašlaik (sadeg visas grāmatas, cilvēki zaudē spēju lasīt u. tml.).

Vai tas ir labi vai slikti? Ikdienā cilvēki labprāt pieņem jauninājumus, kas atvieglo viņu dzīvi, bet globālā mērogā uzskata, ka viss kļūst tikai sliktāk. Tas diskreditē "tautas balsi" kā kritēriju pārmaiņu vērtēšanai.

Idealizēt vēsturi ir kļūda, mēs par to pārāk maz zinām un gribam zināt. Pagātne mums šķiet labāka tādēļ, ka avotos netiek pievērsta uzmanība daudzām problēmām, kuras TV ziņās šodien mūs šokētu kā šausminošas, bet tolaik bija vienkārši ikdiena, kas nav pieminēšanas vērta. Dažādas slimības un šarlatānisms bija norma, tāpat kā slikta vai vispār neeksistējoša sociālā palīdzība. Jā, kurš gan vairs atceras, ka dažādas pensijas un pabalsti ir radušies tikai pēdējos 100 vai nedaudz vairāk gados? Paviršas, īpašumtiesībās un saimniecības vadībā balstītas attiecības starp vīru un sievu? Līdz pat nesenam laikam tā bija pašsaprotama lieta. Laulība vēsturiski nozīmē divus nejaušus paziņas, divus kolēģus, kuri kopīgi strādā vienā saimniecībā un ik pa laikam nodarbojas ar seksu. Kaut kas vairāk par koleģiālām attiecībām starp laulātajiem bija drīzāk patīkama nejaušība. Bezgala daudz beztiesiskuma, kur cilvēks cieš tādēļ, ka viņam nav paveicies – vai nu tādēļ, ka piedzimis nabadzīgā ģimenē, vai jebkura cita iemesla dēļ. Kaut gan bieži vien, ja kāds līdzcilvēks jums mēģina stāstīt par vecajiem labajiem laikiem, tas nozīmē tikai to, ka viņš nav bijis pietiekami uzcītīgs, iepazīstot 19. gadsimta vai 20. gadsimta pirmās puses literatūru, kurā it spilgti ir attēlota nožēlojamā mazturīgo cilvēku dzīve.

Taču ir arī sīki, ikdienišķi aspekti, kuri agrāk šķietami bijuši labāki, bet kuru labums patiesībā ir apšaubāms. Mūsdienās ir neveselīgāka pārtika? Nē. Ir būtiski uzlabojusies pieejamās pārtikas daudzveidība, dabūjami un lēti visa gada garumā ir augļi un dārzeņi. Mēs varbūt šodien sūdzamies par nesaprātīgi augstām cenām labai pārtikai, bet agrāk bija tikai tādas cenas, lēto produktu nemaz nebija. Slimāka sabiedrība? Mūsdienās cilvēki dzīvo nesalīdzināmi ilgāk, turklāt saglabā labas darbaspējas līdz pat sirmam vecumam.

Varbūt cilvēki bija garīgāki? Biežāk gāja baznīcā... Bet biežāk arī pēc baznīcas gāja uz krogu. Varbūt bija psihiski stabilāki, depresija neķēra? Pašnāvība 19. gadsimtā bija plaši izplatīts problēmu risināšanas veids, daudz izplatītāks nekā mūsdienās.

Smags darbs kā vērtība? Labas manieres? Pacietība? Lūk, te droši vien mēs varam vienoties, ka kaut kas ir mainījies.

Kā jau minēts, dzīve cilvēkam ir kļuvusi nesalīdzināmi komfortablāka, salīdzinot ar laiku pirms simts gadiem. Kāpēc lai smags darbs joprojām cilvēkam būtu tikpat nozīmīgs, cik toreiz? Ir piepildījies tik daudzu paaudžu sapnis nodrošināt saviem bērniem vieglu dzīvi, bet mēs te sēžam un kunkstam par aizgājušajiem vecajiem, labajiem, grūtajiem laikiem. Protams, mums ir jāstrādā mazāk nekā mūsu senčiem, tāds jau bija tas viņu smagā darba mērķis!

Par tām labajām manierēm un pacietību... Manieres ir kā eļļa automašīnas dzinējā, kas nodrošina sabiedrības mērķu sasniegšanu. Tad padomāsim – kādi mērķi var būt sabiedrībai, kura pati ir apjukusi no lielajām pārmaiņām, kas ar to ir notikušas?

Mēs piedzīvojam labas uzvedības krīzi, jo mainās definīcija vārdam "labi". Vai nodzīvot mūžu ar nemīlamu cilvēku vai nostrādāt mūžu vienmuļā fabrikas darbā ir labi vai slikti? Vai klusībā ciest tādēļ, ka ir pieņemts nesūdzēties, ir labi vai slikti? Vai sekss pirms laulībām, ar dažādiem partneriem vai prieka, nevis bērnu radīšanas dēļ ir labs vai slikts? Vai priekšroka uz sēdvietu sabiedriskajā transportā ir padzīvojušai kundzītei vai jaunai sievietei, kura varbūt ir bērna gaidībās? Vecāki vairs nespēj sniegt saviem bērniem pārliecinošus skaidrojumus, kādēļ jārīkojas ir tā, nevis citādi. Tādēļ arī bērni ir pieņēmuši, ka nav ko tos vecākus klausīties, pareizās atbildes ir jāmeklē pašiem.

Vēl tikai jātiek galā ar dziļu nabadzību kādā ceturtdaļā pasaules valstu Āfrikā un vēl šur tur, pēc tam mēs varēsim diezgan pārliecinoši apgalvot, ka cilvēce ir atgriezusies paradīzē. Eiropa un Ziemeļamerika tur ir jau labu laiku.

Pēdējoreiz paradīzē mēs bijām, pirms atklājām lauksaimniecību. Tām ciltīm, kuras dzīvoja siltos reģionos ar bagātīgu augu un dzīvnieku valsti, diennaktī bija nepieciešamas tikai dažas stundas, lai iegūtu visai dienai nepieciešamo barības daudzumu. Skatoties uz viņiem, mēs varam aptuveni nojaust, kādā virzienā pašlaik dodas visa civilizācija.

Viena no šādām ciltīm ir pirahã, kas joprojām nošķirtībā dzīvo Amazones džungļos. Tā ir visādā ziņā lingvistiem interesanta cilts, jo viņi runā pasaulē vienīgajā zināmajā valodā, kurā nav iespējams skaitīt. Bet arī antropoloģiski tā ir ne mazāk interesanta.

Kad uz cilti devās kristiešu misionārs Daniels Everets, viņš mēģināja šos mežoņus pievērst kristietībai, stāstot par Jēzus upuri un skaisto dzīvi paradīzē. Everetu viņi uzklausīja ar interesi, tomēr no piedāvājuma pieklājīgi atteicās. Viņiem tepat esot pietiekami labi, tā paradīze jau ne ar ko neatšķiroties no viņu ikdienas. Savukārt Evereta traģiskais stāsts par viņa pamātes pašnāvību pirahã tikai sasmīdināja – tik dīvaina un nesaprotama viņiem šķita ideja, ka kāds varētu mēģināt pats sev atņemt dzīvību [1].

Attēlā – Daniels Everets ar pirahã cilts pārstāvi

Daudz par pirahã pastāsta Evereta viņiem sarīkotās skriešanas sacensības. Daži piekrita izmēģināt, kas tas ir. Skrēja viņi godīgi, ātrākie atrāvās priekšā pārējiem. Liels bija misionāra pārsteigums, kad skrējiena līderi distances vidū apstājās. Kad viņš pajautāja: "Kāpēc neskrienat?", tie atbildēja: "Mēs pagaidīsim pārējos." Pirahã esot priecīgākie cilvēki, ar kuriem antropologiem gadījies sastapties [2].

Šis misionārs pēc atgriešanās mājās kļuva par ateistu. Tas viņam maksāja šķirtu laulību un sarautas attiecības ar bērniem, kuri nebija gatavi sarunāties ar TĀDU tēvu. Kam te ir problēmas ar labām manierēm?

Kas traucē mums saprast, ka mēs arī dzīvojam paradīzē? Domāju, ka nekas vairāk par inerci kultūrā. Nevar tik viegli atteikties no tā, kas gadu tūkstošiem ir bijusi izdzīvošanas nepieciešamība mūsu senčiem. Tuvākās paaudzes rādīs, kā progresēs priekšstati par labu ģimeni,  labu garīgo dzīvi, valsti, piederību dažādām sociālajām grupām un personīgajiem mērķiem. Par to, ka tie atšķirsies no mūsu priekšstatiem, esmu pilnīgi pārliecināts.

 

[1] The Pirahã: People Who Define Happiness Without God. http://ffrf.org/publications/freethought-today/articles/the-pirahae-people-who-define-happiness-without-god/

[2] Everett D. Endangered Languages and Lost Knowledge. http://fora.tv/2009/03/20/Daniel_Everett_Endangered_Languages_and_Lost_Knowledge#fullprogram

Tēmas

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!