Par grāmatām
04.08.2017

Dziesma par kaijām, īstenību un mīlestību

Komentē
0

Par Rūtas Briedes grāmatu "Kaiju karalienes noslēpums", apgāds "Liels un mazs", 2017

Kompaktās grāmatiņas vāks starp kaiju karaļa Ludviga un karalienes Renātes glītajiem profiliem diskrēti rāda arī noslēpumainus iniciāļus: R.B. Ilustrāciju rokraksts, kas slēpjas aiz šiem iniciāļiem, pieder māksliniecei, grāmatu ilustratorei, dizainerei, brīnumjaukās dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS radītājai un mākslinieciskajai redaktorei, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējai Rūtai Briedei. Līdz ar citiem nule sveiktajiem Jāņa Baltvilka balvas 2017. gada laureātiem viņa ir arī VAS "Latvijas valsts meži" speciālbalvas "Jaunaudze" par debiju bērnu literatūrā ieguvēja.

Domājot par Rūtas Briedes drosmi izmēģināt spēkus rakstniecībā, ataust atmiņā cits zīmīgs notikums ar autores piedalīšanos. Pasākumu ciklā "Vārds Latvijas dizaineriem" 2014. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, priekšlasījumā "Dizains un grāmata" autore BIKIBUKA sērijas sakarā stāstīja par grāmatas vajadzību – savā ģimenē novērotu nepieciešamību, kas rosināja radīt tādu grāmatu, kāda būtu vajadzīga pašiem1. Tā vien šķiet, ka sava veida realizēta vajadzība latviešu literatūrā ir arī "Kaiju karalienes noslēpums". Šādi bija pirmie subjektīvie secinājumi, izlasot darbu. Bērni, iespējams, priecāsies par citām grāmatas kvalitātēm – ērto formātu, izvērstajām, dzīvīgajām, grafiski niansētajām ilustrācijām –, taču pieaugušos lasītājus varētu uzrunāt pasakas formā ietērptais stāsts par cilvēka psiholoģiju, kas tik uzskatāmi un cilvēcīgi runā par mūsu slēptākajām vājībām.

Ļoti gribas uzteikt gaumīgo vidusceļu starp salīdzinoši lakonisko teksta apjomu un plašajām, brīvi veidotajām ilustrācijām, kas, pieaugušā acīm raugoties, saista ar savu filozofiskumu, brīvo telpu starp grāmatas saturu un lasītāja uztveri, telpu, kas apzināti atstāta kā vieta paša domām. Un jau atkal jārunā par eksistenciāli nozīmīgo pašas izdevniecības "Liels un mazs" filozofiju – izdevēju pašcieņu, autora un ilustratora pašcieņu, kas rezultējas cieņā pret lasītāju, izprotot konkrētu izdevumu ne tikai kā literāru, bet arī ētisku un estētisku vērtību.

Pievēršoties pasakas sižetam, sirsnīgi atbruņo autores piebilde: "Ja grāmatā saskatāma līdzība ar reālām personām un notikumiem, tā ir nejauša."2. Šī mūslaiku pasaka labi ataino sociāli abstraktā un reizē reālā tēla, par ko zina visi, – vidējā latvieša – mentalitātes iezīmes, nevairoties runāt par nācijas temperamenta neglaimojošo pusi – savrupību, melanholiju, neiecietību un pārliecību par dzīvi kā mokām, kas – ko tur liegties – sapratīgās vai pašiznīcinoši bīstamās devās atrodamas katra nācijas pārstāvja gēnos.

Vai mēs paši spējam atklāti atbildēt – kas mūs kaitina visvairāk? Grāmata atklāj šo noslēpumu. Vairāk par visu kaitina un biedē vientulība. Nevainīgi slēpjoties aiz dzīves dekorācijām, mēs dienu no dienas spēlējam prasmīgu teātri, kurā pieņemam dažādas lomas, un darām visu, izņemot visbūtiskāko – neesam patiesi paši pret sevi. Gluži kā pasakā – Renāte nīst kaijas, raksta dusmīgas vēstules pilsētas domei, un tieši tad, kad tā vien šķiet, ka iestāsies cerētais miers, uzrodas kaimiņš ar skaļo akordeonu. Renāti glābj brīnums – burvju kanniņa ar brīnumainu dziru, kurā atrodas cerība, ka "stiprāka par naida burvju dziru ir tikai mīlestība". Brīdī, kad Renāte ar makšķerkāta āķi mēģina apklusināt kaitinošo akordeonu, notiek nelaimes gadījums – no balkona nokrīt viņas kaimiņš un lauž rokas, kuras nu ir ieģipsētas, un spēlēt akordeonu vairs nav iespējams. Renāte jūtas vainīga un katru dienu dodas rūpēties par kaimiņu. Te beidzas šis stāsts un sākas jau cits – brīnumainā kaiju karaļvalstī, uz kuru laimīgi ir aizlidojuši kaiju karaliene Renāte un viņas karalis.

Simpātiska šķiet autores izvēle karalieni Renāti vizuāli attēlot nevis kā no realitātes attālinātu "princešu standarta" skaistuli, bet gan cilvēcisku, mūsdienīgu tēlu – neitrālā apģērbā (biksēs un džemperī, bez uzspīlētas sievišķības relišeriem), ar seju, kurā vērojamas dzīvas, plaša spektra emocijas: sākot no niknuma, dusmām, izmisuma, līdz pat ilgām, vainas sajūtai, nožēlai, līdzjūtībai un, protams, priekam un mīlestībai. Tieši realitātes klātesamība padara šo pasaku tik skaistu, jo neuztiepj lasītājam bezjēdzīgus, muļķīgus, šķietami ideālās pasaules standartus. Ikdienā sociālā vide, reklāmas un dažādu mulsinošu gudrību stāstoši cilvēki runā par sieviešu un vīriešu "īstuma" nozīmi – un ir labi apjaust šo skaidro patiesību, ko atgādina grāmata – īstās kaijas, īstie vīrieši un īstās sievietes esam mēs visi, jo mēs visi dzīvojam šajā pasaulē un tas ir visīstākais un nepārprotamākais apliecinājums mūsu esībai.

Lasot par kaiju karalieni, ir sajūta, ka ar mums sarunājas ne vien Rūtas Briedes stila tīrība, tonālais lakonisms un reizē ilustrāciju pašpietiekamā mikropasaule, bet arī pats teksts savā nesamākslotajā vienkāršībā glabā sevī kādu vēl dziļāku, plašāku, līdz šim vārdos neizteiktu vēstījumu. Kādu slepenu un aizraujošu, cilvēku, mazo dzīvnieku un būtņu "aizpasauli", kurā šī pasaka ir tikai sākusies, jo zināms pavisam droši – autorei vēl ir, ko mums sacīt.

 

1 Rūta Briede. Vārds Latvijas Dizaineriem II. Dizains un grāmata. VĀRDS DIZAINAM. 2014. gada 22. aprīlis. Video - šeit.

2 R.B. Kaiju karalienes noslēpums. Rīga: Liels un mazs, 2017.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0