Dzērājs stiepj dzērāju, kaut smags, bet nav par grūtu; dzērājs dzer "Dzērāju [degvīnu]", kaut daudz, bet nenoreibst. Izcila kvalitāte – "Dzērāju degvīns".
Cilvēkam jaunībā jātiecas pēc spēka, pusmūžā jāmeklē apdomība, vecumā jāgremdējas izpratnes dziļumos. Dzīves aromāts – "Dzērāju degvīns".
(Reklāmas teksti baidzju markai "Dzērāju degvīns")
Viens no zināmākajiem tradicionālā Ķīnas alkohola ražotājiem tā arī saucas – "Dzērāju jeb alkoholiķu degvīns" (酒鬼酒), un šī dzēriena pārdošanas veicināšanai izmanto asociācijas un tēlus no Ķīnas klasiskās dzejas laikmeta, liekot mums domāt, ka īstie alkoholiķi kā lietpratēji zina, kas ir "laba manta" un izvēlas tieši šo marku, tādēļ būtu loģiski, ja jūs sekotu viņu piemēram.
Mans tēvs arī bija alkoholiķis. Kļuvis par upuri dzīvesveidam, kurā dominēja alkohols, apkārtējo nosodīts un atstumts, viņš nomira, nesasniedzis sešdesmit gadu vecumu. Daudzi, viņu nievājot, sauca par dzērāju. Vairāku manu draugu un paziņu tēvi arī bija alkoholiķi, un nekad neesmu dzirdējis, ka kāds ar to lepotos, tādēļ pieņēmums, ka dzērāji ir sava veida speciālisti un dziļu atziņu meklētāji mani ļoti mulsina. Bērnībā manā uztverē dabiski nostiprinājās, ka dzert ir slikti un dzērušais – jo vairāk dzēris, jo vairāk zaudē cieņu nedzērušo acīs. No mana bērnības skatupunkta raugoties, dzērāji ir savtīgi un izlaidīgi neveiksminieki un citiem ir tikai par apgrūtinājumu. Prātā uzaust ainas ar netīriem, nesakarīgi vervelējošiem, grīļojošiem vīriešiem, ko mājās uzņems ar dusmām vai labākajā gadījumā ar apātiju. Šādi dzērāji ir vairs tikai ēnas no savas patiesās būtības, un viņus pēc iespējas ātrāk vajag dabūt pie miera, lai tie atgūst savu normālo stāvokli. Tas ne vienmēr ir viegli, jo viņi pretojas un niķīgi negrib, bet nedzērušo uzdevums ir ar jebkuru līdzekļu un triku palīdzību viņus iemidzināt.
Vēlāk alkohols kļuva par sava veida aizliegto augli, ko reizi pa reizei drīkst nobaudīt, bet slavējama šāda rīcība nekādā ziņā nav. "Dzērājs", "alkoholiķis", "žūpa" ir lamuvārdi, ar kuriem nenoreibušie pārākuma sajūtā nievā reibušos. Krietni jāpadomā, vai latviski jelkad būtu dzirdējis pozitīvu apzīmējumu cilvēkam, kurš dzer. Pat "alkohola baudīšana" skan visai ironiski, jo manā pieredzē īstiem alkoholiķiem dzēriena garšas īpašības ir maznozīmīgas. Alkoholu, dažkārt viebdamies un skurinādamies, tie lieto tikai kā līdzekli, lai nonāktu reibuma stāvoklī, un norīt viņi spēj gandrīz jebkuru šķidrumu, kura sastāvā ir alkohols.
Skaistas reklāmas un populāru aktieru iesaistīšana tēla veidošanā ir domāta nedzērājiem. Alkoholiķim par visu svarīgāk ir tas, ka dzēriena sastāvā ir alkohols, un nekāds imidžs to atsvērt nespēj. Sniedziet viņam izvēli starp visizsmalcinātāko bezalkoholisko sapņu dzērienu un visprastāko stūra žļergu, un viņš nevilcinādamies izvēlēsies pēdējo tikai tāpēc, ka tajā ir alkohols. Pirmais tonis, otrais tonis, piegarša un pēcgarša varbūt palīdz norīšanas procesā un, neapšaubāmi, trenētiem garšu pazinējiem sniedz arī estētisku baudījumu, bet īstam dzērājam tā ir viena vienīga lirika un marketinga triks no tirgotāju puses, lai manipulētu ar cenu. Dzērienu nodaļā tikpat labi varētu pārdot tīru dzeršanai sagatavotu etanolu, ko pats varētu atšķaidīt vai pievienot jebkuram šķidrumam pēc garšas, kā tas, starp citu, pirms gadiem divdesmit līdzīgā veidā pie mums bija jau īstenojies, ja atceramies to, ko tolaik dēvēja par Royal spirtu.
Tālajā 2003. gadā kādas Kopenhāgenas augstskolas mācību gada sākuma iepazīšanās sarīkojumā manā acu priekšā kāda meitene no Taivānas pirmo reizi savā mūžā nogaršoja alkoholu. Ne jau nu gluži piedzērās; tas bija tikai malks alus, pat pareizāk sakot – malciņš, tomēr pats fakts, ka līdz pieauguša cilvēka vecumam aktīvu sociālo dzīvi var nodzīvot, nenonākot saskarsmē ar alkoholu, man toreiz šķita satriecošs. Pēc vairākiem gadiem, ilgāku laiku uzturoties Ķīnā un klātienē iepazīstot tās dzīvi un kultūru, es atklāju, ka manis satiktajai taivānietei šajā ziņā ir daudz līdzinieču Ķīnas kontinentālajā daļā un alkoholam ķīniešu uztverē ir citādāka loma, nekā es to biju pieredzējis, uzaugot Latvijā. Pārāk neiedziļinoties statistikas salīdzināšanā, piemēram pieminēšu tikai to, ka pēc Slimību profilakses un kontroles centra 2012. gadā publicētā pētījuma datiem alkoholu Latvijā vismaz vienu reizi ir lietojuši praktiski visi aptaujātie skolēni vecumā no piecpadsmit līdz sešpadsmit gadiem un pēc Pasaules veselības organizācijas datiem Latvijā alkohola patēriņš uz cilvēku ir aptuveni divas reizes augstāks nekā Ķīnā, turklāt sieviešu vidū atšķirības ir vēl krietni lielākas.
Tomēr arī šis patēriņa līmenis Ķīnā ir sasniegts kopš straujās ekonomiskās izaugsmes un Rietumu vērtību ieplūšanas sākuma 80. gados, lielā mērā pateicoties arī reklāmai, kas, lai uzrunātu ķīniešu auditoriju, "Dzērāju degvīna" gadījumā ir iedvesmojusies no dziļajām ķīniešu kultūras saknēm, kur daudzi ievērojami mākslinieki un inteliģenti ir bijuši kārtīgi dzērāji un alkohola slavinātāji.
Tiesa, arī Rietumu literatūrā un mākslā netrūkst bohēmistu un dzērāju, tomēr reti kurš savu daiļradi ir veltījis pašas dzeršanas un dzēruma apcerēšanai, kā to vienā laidā darījuši ķīniešu dzejas klasiķi. Varbūt iebildīsiet, ka noteikti ir runa par samērīgu un relatīvi veselīgu alkohola lietošanu. Tomēr tur jau tā lieta, ka viņi dzēra nesamērīgi daudz. Piemēram, mūsu ēras 3. gadsimtā dzīvojušais Lju Lins (劉伶), kas pieskaitāms intelektuālo alkoholiķu grupai "Bambusu audzes septiņi viedie" (竹林七賢), centies skaidrā nebūt vispār nekad. Plaši zināms pastāsts par viņu vēsta, ka viņš licis savam kalpam visur sekot, vienā rokā turot vīnu, lai tas jebkurā brīdī būtu pa ķērienam, un otrā rokā lāpstu, lai viņš varētu savu saimnieku uz vietas aprakt, ja tas pēkšņi beigts nokristu zemē.
Viens no visu laiku ietekmīgākajiem ķīniešu klasiskajiem dzejniekiem ir Tanu dinastijas – klasiskās ķīniešu poēzijas zelta laikmeta – laikā dzīvojušais Li Bai (m.ē. 701-762). Var nepārspīlējot teikt, ka viņa dzejoļus ir mācījušies visi ķīniešu skolās gājušie. Viņu mēdz dēvēt arī par degvīna svēto (酒仙). Vismaz katrā trešajā viņa dzejolī ir apcerēta dzeršana vai vismaz pieminēts alkohols. Viņš piederēja dzejnieku un intelektuāļu grupai, ko atļaušos šeit tulkot kā "Astoņi svētie dzērāji" (飲中八仙). Lielu daļu savas ikdienas šie astoņi izcilie mākslinieki un zinātnieki vadīja alkohola reibumā, caur to tiekdamies pēc apgaismības. Līdzīgas intelektuālo dzērāju apvienības un indivīdi – gan īsti, gan mitoloģiski – ķīniešu kultūrā bijuši arī citos laikmetos. Li Bai nav starp pašiem centīgākajiem sava aroda dzērājiem, tomēr viņš starp tiem izceļas ar sevišķi daudz degvīnam veltītiem dzejoļiem un lielāko daļu dzejoļu, visticamāk, arī sarakstījis dzērumā. Viens no pazīstamākajiem saucas "Piezīmes pavasara rītā, mostoties no dzēruma". Tas skan apmēram tā (parindes):
Dzīve šai pasaulē ir kā ilgs sapnis.
Kamdēļ man strādāt un gādāt?
Tāpēc es cauru dienu dzeru
un bezpalīdzīgi vāļājos durvju priekšā.
Pamodies palūkojos uz pagalmu,
Kāds putns dārzā dziedāja.
Es prātoju, vai šodien bijusi saulaina diena.
Pavasara vējš nesa putna dziesmu,
aizkustināts es nopūtos.
Blakus man bija vīns, un es ielēju.
Skaļi dziedādams, es gaidīju uzlecam mēnesi.
Kad dziesma bija galā, es nejutu vairs neko.
Saskaņā ar tradicionālo uzskatu Li Bai nogrima upes dzelmē, kad mēģināja satvert mēness atspulgu ūdenī. Var arī vienkāršāk: piedzērās, iekrita upē un noslīka.
Kā raksta ķīniešu rakstnieks un tulkotājs Džeimss Lju (James J.Y. Liu), vārds "piedzēries" (醉) klasiskajā ķīniešu poēzijā nozīmē tādu, kas atkāpies no ikdienas gaitām un iegrimis pārdomās. Šī vārda nozīme nebūt nav negatīva. Un Li Bai, kaut arī atzīts bohēmists, tomēr tautas apziņā nav savtīgs un izlaidīgs dzērājs šī vārda sliktajā nozīmē. Attieksme pret viņu ir dziļi iecietīga un izprotoša, līdzīga kā mūsdienās nereti Ķīnā vērojamā attieksme pret cilvēkiem, kam kāda iemesla dēļ gadījies piedzerties.
Tomēr māksliniekiem mēs vieglāk piedodam dzeršanu, ja viņi spēj izpaust to juteklisko skaistumu vai atziņu dziļumu, ko alkohols viņiem atklāj. Citiem vārdiem sakot, bohēmai arī jābūt produktīvai, citādi dzērājs ir nevienam nederīgs žūpa. Patiesībā mākslinieku biogrāfijās bohēma ir pat gandrīz obligāta sastāvdaļa, un mākslinieks, kas nav tā vai citādi reibinājies, brīžiem var šķist pārāk "sauss".
Šajā ziņā mākslinieki ir kā tādi izredzētie, jo pārējiem, ja tie vēlas izvairīties no apkārtējo nosodījuma, alkohols arvien paliek svētku reizēs baudāms priecīga noskaņojuma veicinātājs un sociālais lubrikants, kas tomēr jālieto uzmanīgi, neieslīgstot pārmērībās. Tā tas lielā mērā ir arī mūsdienu Ķīnā, un, kaut arī alkohola patēriņš aug iespaidīgā ātrumā, tomēr pamanāms ir tas, ka rietumniekam nepierasti daudz sociālo pasākumu norit vispār bez alkohola vai arī alkoholam ierādīts noteikts laiks un loma. Pārsteidz arī tas, cik stipri Li Bai un citi klasiskie dzejnieki ar savu ietekmi ievijušies Ķīnas modernajā kultūrā. Atliek tikai cerēt, ka viņu sludināto vērtību interpretācijās saglabāsies veselīgs līdzsvars.
2