¼ Literatūra
04.03.2005

Dzejoļi

Komentē
0

Otrdiena, 10. augusts

Es ievēroju, ka tikai drudža sakarsētam prātam vajg rakstīt dzeju,
ka tikai nemiera pilnas rokas taustās pēc pildspalvas uzreiz pēc pamošanās, no duļķēm izlien asiņu saldi pumpuri un atplēs lūpas lapotni cērtošam staram.
Tas ir kā zīmēt kontūru katru reizi no jauna, kā ieraudzīt sevi spogulī, kurā tu neesi bijis, kā atklāt dienu kā Ameriku caur zeltu un kaunu, kā elpot, kā vienkārši elpot, kad ilgi nav lijis.
Mirklī, kad kaijas vēkšķ nepielūdzamas un dienas gaisma lauž nakts maigo miesu, es atrodu kvīti par 28 mārciņām kā grāmatzīmi pie dzejoļa, kur teikts, ka laulāto gultas ir salas iekāres jūrā, par 28 mārciņām 12. aprīlī kāds ir nopircis siksnu “Spārklera kreklos”, vai loģikas pieraksti nav tikai neprāta važas, tas dzejnieks ir skots, šobrīd valsts galvenais dzejnieks, bet dzīvo aprūpes namā, kopā ar citiem veciem, es domāju, kāds ir tas vīrietis, kurš sajož siksnu un lasa par iekāri pelēkā pilsētā, pilnā ar parkiem un skeletiem pagrabos, pagultēs, poršu un plimutu pēcpusēs, es domāju, kāds ir tas dzejnieks, vai viņš ir jau ir pamodies, vai viņš drīkst dzert kafiju, pīpēt, vai viņam vēl vajag paisumu gaidošās smiltīs zīmēt ar pirkstu karti, kas izplēn ūdenī, kad kāds pieliecas saskatīt nākošo kontrolpunktu.
bet viņš jau ir pieliecies, doma met loku un rokas smeļ ūdeni, lūpas skūpsta, ceļi zemojas lūgšanā, tiek atklāta jauna amēbu suga. Viss notiek. Pasaule čīkstot atiet no Veiverlijas uz Rīgu. Labs dzejolis, nodomā vīrīetis, skotiski nodomā un sajož siksnu.


***
un tad viņa apsēdās tev blakus.
vienkārši apsēdās blakus telpā, kur varēja redzēt elpu,
kur visu skatieni piekalti ekrānam,
kur pagātnes kadros kāds redzēja nākotni,
bet es redzēju, skatoties aktrises skaistajā profilā,
kā viņa tev apsēdās blakus,
tik viegli kā no koka krīt lapa,
bez skaņas, bez čīkstoņas, bez sarkuma vaigu galos,
tik vienkārši it kā tas krēsls patiešām būtu paredzēts sēdēšanai un tikai,
un skatoties melnbaltos kadros, kur savijās ļaužu skumjas,
es jutu, kā pret koka pamatni elpoja viņas gurni.


***
kaut kur apzags bankas kaut kur plosīsies vēji vulkāna lava izmetīs sandali bangš tu pamodīsies pilsētas tumē sapnī būsi redzējis bērnības bailes un dzerot kafiju melnu nolemsi dzīvot kā nākas neraudāt par atņemtu kūkas gabalu pirmais atdot to sarmītei spītēties kopā ar sevi smaidīt viņam nekas ka rājas tu pagaidīsi kamēr zvejniekiem ķersies un burās pūtīs dienvidu vēji tas būs ceļš no pamošanās līdz naktij ja nebūs kam iekost plecā tad bučosi vitgenšteinu tev jādzīvo cauri miglai kā spītīgai ugunij purvā un jāatmet galva pret mākoņiem tad tevi pamanīs dievs meitene mazā laime dzintara gredzenus izsēs un viļakā lasīs dzērvenes veca sieviņa pieskārsies nakts izripinās ielās ar volgu glāsmaini spīdoši asfalts spīdēs kā šlepe pāri kanālam divas pīles goroties slīdēs uz mājām


***
un tad ir rīts, ne jau kaut kāds tur rīts,
bet rīts ar sauli, dūmiem, netīriem traukiem un draugiem,
rīts ar picas vīru, kurš runā kā policists, rīts ar piparkūku uz delnas, rīts, kad neviens vēl nav cits,
un pieskaries, baiļu vairs nav, mēs esam uz pasaules ripas,
dzīvi no visām pusēm, dzīvi no vientulības,
kad mums vairs nav jaunu dziesmu, ir jāatzīstas, ka skauž,
redzot cik viegli un spalgi, saule tramvajus lauž.


***
nu, lūk, te nu es esmu,
atbildīga par visu saldo izvēli.
ziema būs ļoti gara,
ietinies draugu smieklos un raudi tumsā pret vēju,
jo tev ir tā vieglā maska, kas vienmēr smaržo pēc jūras,
kurā nolaižas pārnakšņot lidmašīnas,
un dažām ir sārtās buras.
nerādi viņiem rītos rokas,
viss sadzīs un būs atkal skaisti,
un nav jau arī tik slikti,
vienkārši godīgi sāp.
bet laternas ir tai kalnā,
kurā tu atkal kāp.


***
skaties kā sedā sēž plastmasas kaķi logos,
brālis dzīvo otrpus laipas un viņam ir pagalmā aka,
omīte atpazīst sevi ikvienā meitenē, kurai ir balta kleita,
mēs griežam šķīvīti katrā ēdienreizē,
bet atbildes pienāk pa pastu,
skaties, kā omīte iedzer liķieri
un nedzird kā radiņi irgo,
skaties, kā ūdenī vēja pēdas uz pilsētu bēgot mirgo,
skaties, kā es pieķeros rokai
vienalga, kurai, lai silti,
jūti, kā izkūst šķīstošā kafijā
slikti būvēti tilti.


***
šādā pasaulē ir vieta ūdens sūkņiem, sālītiem gurķiem, kamīniem, četrzvaigžņu konjakam, bārkšainām sedziņām, kotlešu pilnai bļodai, šādā pasaulē volvo, cements un zemes gabalu cenas,
šādā pasaulē kūdras purvi un vilcienu krelles,
šādā pasaulē rokas spiediens savieno ēdienreizes un smiekli ir jāpērk ar šampanieti,
šādā pasaulē nebūtu grūti sastingt kā sālstabam, ja negrauztu acīs,
kad mazā lilija, kurai ir divi tēvi, nav vecāku un vecmāmiņa kā kuģis,
nopietni skatoties sejā, klusējot modina rītu.


***
būt laimīgai nozīmē redzēt tevi tevi un tevi redzēt šo pilsētu pamodušos no rīta redzēt kā mana māsa baro vīru no rīta tā ap pusdienas laiku un domāt cik labi ka mēs esam dzīvi kaili koki kas apskauž egles jo tās ziemas vidū ir skaistas būt laimīgam nozīmē saprast ka nebūs mums citas dienas cita mirkļa un asinis ritēs caur citu pilsētu maģistrālēm būt laimīgam nozīmē pateikt paldies ka tu biji pateikt paldies ka tu biji un pacēli mani virs zemes tai mirklī kad tā gabalos plīsa būt laimīgai nozīmē būt ar visiem uz pusēm
būt laimīgam nozīmē pamosties doties ceļā pamosties doties ceļā pamosties doties ceļā


***
un tad ir rīts, ne jau kaut kāds tur rīts, bet rīts ar sauli, dūmiem, netīriem traukiem un draugiem, rīts ar picas vīru, kurš runā kā policists, rīts ar piparkūku uz delnas, rīts, kad neviens vēl nav cits, un pieskaries, baiļu vairs nav mēs esam uz pasaules ripas, dzīvi no visām pusēm, dzīvi no vientulības, kad mums vairs nav jaunu dziesmu, mēs dzemdējam jaunus bērnus, un divpadsmit ēnas krīt lejup, bet smieklus pret sauli aiznes.


***
sirds salecas, saldums ir ķermenī, pagriez galvu un
rokas kā dūmu strēles ap meiteņu augiem lokas
skūpsti nav liela drosme, drosme ir sagaidīt rītu,
drosme nav rakstīt dzeju, drosme ir būt par krītu.


***
pundurpriedes rasā sasēdušas
ar pulksteņiem par jaunu dienu spriež
un pār pļavu svārkus sacēlusi
jūra līdz ar rudens smaržu brien.
visos logos sēņu mērce smaržo
rudens apkārt mums ir metis loku
ko var darīt - tādas sāpes atnāk
tādas, ka var aptaustīt ar roku
ko var darīt - nelīst tevī lietus,
nespīd atvasara, smiltis čirkst starp zobiem,
tava sirds kā ābols svešā delnā,
aizkosts ābols asiņotiem robiem.
tad tu ej un pieklauvē pie sienas
sajūti ir tava roka dzīva
cauri sapnim izskries visas sāpes
pamodīsies uguntiņa spīva.
visu garo ziemu kādu sargās
tavu brūno acu dzirksteles
tieši tad, kad mežā kļūst visaukstāk
izlien veciem celmiem atvases
ko var darīt neticam mēs spēkam
kurš kā jauna diena krūtīs dus
tomēr cauri rudens ugunsgrēkam
ziemai solam - pavasaris būs.
Nāc, mēs varam sāpes nokaitināt,
smaidīt tā ka lūpas sāpēt sāk
rozā zeķes nēsāt, nēsāt spicas krūtis,
mēli rādīt tiem, kas pretī nāk.
Varam aizlaisties no visiem pienākumiem,
burkšēt, urkšķēt, šokolādes ēst,
un par spīti kaujas uzdevumam
sevi pretiniekam tā kā balvu nest.


***
Balts rīts. švīkst laiks zem riteņiem,
un bailes nobrāž lūpas,
kāds dusmās apmaldījies zīmē mani logā,
un mīlestība šļūkā pāri ledum
ar neļķēm un ar motorzāģi rokā.


***
Nakts ieslēdz trešo ātrumu,
un aizrullē caurs sniegu
uz turieni, kur zvaigznes sadurtas uz stīgām,
kur akmens kastes elpo nemierīgā miegā.
Pirms mošanās ir visi koki kaili,
bet katrā pirkstu galā pulsē rīga.


***
baloži, baloži tukšajās arkās,
saule mūs uzbudina un triec
skriešus pa ielām ar basajām sirdīm,
puisīts tur somu, teicamniec,
ķēdes posmi un ķēdes smaidi,
meitene smēķē tik glīta ka prieks
visu ziemu tu gāji pretī
apgāji apkārt
un nesatiec.


***
atkal ir mūsu zemē ziema
meitenes uzvelk biezos vateņus
sakniedē lūpas un dzer
pelēki pirksti ložņā pa ielām
dzēšot laternu cigārus
ķermeņi sastingst līdzīgi Mildai
un apcer 700 gadu verdzību
kāds citē vitgenšteinu,
t.i. nerunā vairs ne vārda,
izšķīst sapņi tējas krūzēs un
dejas saslimst ar vilnas zeķēm.
atkal ir mūsu zemē ziema,
dzīvība sastingst ar pulti rokās,
mēs neticam sniega baltumam,
bet tomēr zem tā ir asinis,
un šonakt dzims bērni
un brēks pretī debesu lokam.
es nojaušu dīvainu siltumu
visām šīm skuķēm zem ādas,
visiem šiem brangajiem dzērājiem.
es, es, es, laižos ar pliku dibenu
lejup pa Bastejkalnu,
es spogulim saku - tu,
es meitenēm saku - ir diena,
būs pavasaris caur ziemu.
brangs pavasaris, kurkuļu krūtīm un smaržu, kas aizsitīs elpu,
mēs esam nezudīs paaudze, kas sasildīs ziemas telpu,
kas atradīs vārdus iededzinātus uz pilsētas krūtīm:
elpo, kaut arī grūti,
jo blakus zem tilta vīri kurina ugunskuru
no katra sīkākā sapņa attinot sarkanu buru,
man sāp, man nesāp, man vienalga,
ķermenis iekārē trīc,
katras lūpas ir durvis uz rītu.
cik banāls šis dzejolīts.

Inga Gaile

Inga Gaile ir rakstniece, dzejniece un dramaturģe. Romānu "Rakstītāja", "Skaistās", "Stikli" u.c., dzejoļu krājumu "Migla", "raudāt nedrīkst smieties" u.c., lugu "Āda", "Mūsu Silvija debesīs" u.c. aut...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!