Par grāmatām
29.08.2017

Dzejas čaulas

Komentē
0

Grāmatas, kuras video pionieris Nams Džuns Paiks vēl 70. gados sauca par visattīstītāko informācijas tehnoloģiju pasaulē, ir nedaudz piekāpušās visu tiešsaistes informācijas spļāvēju un vēmēju priekšā. Varbūt tomēr krietni piekāpušās. Par laimi, cilvēki grāmatas joprojām pērk: kaut vai tādēļ, lai padižotos ar savu grāmatplauktu, ja ne mērķtiecīgi lasītu. Grāmatu kolekcija – kā jebkurš taustāmu priekšmetu krājums – sniedz sajūtu, ka man burtiski pieder pavisam neliela daļa no pasaules radošā potenciāla.

Mans grāmatu plaukts ir samērā neliels, tāpēc savu kolekciju esmu izsvaidījis pa vairākām lokācijām, sašķirojot grāmatas pēc tēmām, izskata, iespējamības, ka reiz to vai šo nāksies pāršķirstīt vairākkārt, u.tml. Tomēr grāmatas dizains vismaz manā kolekcijā ir visai nozīmīgs faktors, lai to vai šo garadarbu paturētu redzamības robežās, pat ja saturam es saņemšos pieķerties vien pēc vairākiem gadiem. Dzeja pēc pielietojuma manā plauktā kalpo par zināmu glābšanas riņķi vai ilgi kāroto ūdenslāsi pēc bezmērķīgiem sirojumiem pa sausu pārdomu stepi. Iespējams, šogad man nedraud slīkšana, taču nekad nevar zināt, vai aiz stūra neuzglūn nomesta banāna miza tieši blakus netīram pilsētas kanālam.

Pie dzejas es atgriežos, kad vārdi negrib un negrib nākt (words don't come easy to me...), bet domas atduras pret nenosakāmas izcelsmes palmu istabas kreisajā stūrī (vai viņa vēl nevīst? varbūt viņai šeit nav labi?). Dzeja plīvo starp ikdienu un mūžību, starp nonsensu un intuitīvi izlobāmu jēgu, starp diviem gandrīz identiskiem "es", kas to lasīs divos dažādos laika nogriežņos. Vienlaikus dzeja ir tik trausla, ka tās lasīšanu var sabojāt nepiemērota dziesma, kas skan radio, pārāk spiedīga saule vai pārāk auksti pirksti, nemaz nerunājot par grāmatas vāciņiem, burtu lielumu, papīra krāsu un citiem faktoriem, kas veido katru dzejas izdevumu. Tāpēc, lai tā vai cita dzejas grāmata nonāktu manā plauktā, vismaz tās vizuālajam veidolam nevajadzētu kļūt par traucēkli to vēl kādreiz atvērt. Citādāk, manuprāt, to nav jēgas paturēt.

Dažkārt man patīk ar vēsu aliņu labajā rokā piesēst mīkstajā Bolderājas dīvānā un izšķirstīt jaunumu plauktiņa piedāvājumu. Saturam un dizainam saslēdzoties mirkļa sajūsmā, pa kabatām meklēju lielākas un mazākas monētas, lai savā īpašumā iegūtu apsolījumu sev lasīt un pārlasīt. Šoreiz esmu attapies ar daudzām iespējamām izvēlēm, bet, izliekoties par lasītnepratēju, novērtēšu vien grāmatu vizuālo veidolu, lai vēl vairāk sarežģītu savu misiju atrast dārgakmeņus.

Krājumu svars

Pēc apjoma neierasti iespaidīgs ir mākslinieka Armanda Zelča dizainētais Pāvila Johansona dzejas krājums "Paisums un bēgums" ("Neputns", 2016), zelta burtiem iespiežoties cietajā vākā, kas iedveš bijību vēl pirms grāmatas atvēršanas. Mēness ar linčisku ķetnu izstiepts divās puslodēs abās vāka pusēs, asprātīgi rotaļājoties ar paisuma un bēguma ideju. Izdevuma gludais papīrs liek domāt par mūžību vai viesībām sveču gaismā, baltajam papīram izgaismojot pirkstus, – vienlaikus tas dižciltīgi ievelk elpu, tomēr nav pārāk vēss, lai atgrūstu lasītāju. Dzejoļi klasiski izkārtoti pa lapaspusēm, neuzkrītošam gadskaitlim lapaspuses apakšā apmierinot ziņkārību. Elegantais izkārtojums ar pietāti atklāj dzejnieka daiļradi bez liekvārdības.

Līdzīgu svinīgumu pauž Valda Grēviņa dzejas krājums "Veca cilvēka dziesmas" ("Laika grāmata", 2016) – vāks, lai arī praktisks un viegli sabijies no aktīva grāmatas lietotāja, liek nojaust izdevuma "svaru": šeit apkopoti dzejoļi no gandrīz pusgadsimta. Tomēr vecišķais fonts un grafiskās līnijas vienlaikus liek domāt par kaut ko, kam mūsdienās grūti atrast piemērotu kontekstu un pielietojumu. Skumjāka aina paveras, atverot grāmatu: teksta burtu lielums nepieklājīgi īd pēc uzmanības, dzejoļu nosaukums neveikli izcelts lielākā izmērā ar lielajiem burtiem, bet par visnozīmīgāko katras lapas elementu ir kļuvis gads, kurā vārsmas radītas. Tikpat vulgāra ir zemteksta piezīme, atdalīta divām slaidām līnijām, ar informāciju, kur tas vai cits dzejolis pirmo reizi ticis publicēts. Lai arī idejiski gan Johansona, gan Grēviņa krājumi ir iecerēti līdzīgi, otrajā gadījumā teksta izkārtojums ir raupjš un vienkāršs (šī vārda nelāgajā nozīmē), viegli ožot pēc naftalīna. Taisnības labad jāpiebilst, ka dzejoļi tomēr ir viegli lasāmi, tie neļauj atpūsties līdz pat 359. lapaspusei, kad krājums pēkšņi tiek pārgriezts kā ar nazi, aiz sevis neatstājot neko.

E. E. Kamingsa dzejas izlase "PavAsaRa vIrpUliS" ("Neputns", 2017) papildina izdevniecības elegantos mazformāta samta artefaktus, kuri viegli iegulst dzejas plaukta skaistāko izdevumu pusē, nesot līdzi gan vēsturisku nozīmīgumu, gan dzejas taustāmās čaulas unikalitāti. Pievilcīgi haotiskajam saturam seko dzejoļi gan oriģinālvalodā, gan latviskos atdzejojumos, kas, manuprāt, ir izcila ideja, kura diemžēl nereti tiek piemirsta. Garākajiem dzejas darbiem gan dažkārt grāmatiņas nelielais izmērs šķiet par mazu, tomēr lielākoties tā ir viegli šķirstāma un lasāma, liekot cerēt, ka pienāks situācija, kad grāmatu plauktā nāksies meklēt zilo samta izdevumu. Kāds varētu pārmest dažkārt pārlieku saspiesto tekstu vai kādas citas tipogrāfijas košeram neatbilstošas lietas, tomēr manierīgais izkārtojums organiski piestāv izdevuma formai – tā vienlaikus ir viegli sabiezināta un smagnēji gaisīga.

Cits tulkojums, Haso Krulla "Kad akmeņi vēl bija mīksti" ("Mansards", 2017), pēc ārējā veidola drīzāk atgādina mirklīgu romānu, kam neizbēgams liktenis ir nokļūt lietotu grāmatu tirgotavā. Izdevums vizuāli izskatās pēc grāmatas, kuru negribot jāaizmirst, – bezpersoniskais papīrs un fonta izvēle un lielums tam skumji piebalso. Dzejoļi tajā nezināmu iemeslu dēļ ir iecentrēti no visām debesu pusēm, tekstam liekot lēkāt no augšas uz leju, no kreisās puses uz labo un otrādi, kas brīžiem ārkārtīgi apgrūtina garāku dzejoļu lasīšanu, kad tie ir vardarbīgi iespiesti izdevuma locījumā. Esmu vājš un padodos nemēģinājis. Centieni džeza mūziķiem veltīto dzejoļu nosaukumos latviskot angļu vārdus un turpat iekavās kursīvā norādīt oriģinālu šķiet kā izpaticīgs un nevajadzīgs sveiciens bargajiem valodas pārraugiem. Kāpēc neatstāt vienkārši oriģinālrakstību vai vismaz kaut kā delikātāk izspēlēt tulkojuma un tā avota attiecības? Izdevumam cauri pūš vienaldzības rūgtais ziemelis.

Dzīvo dzīves

Attopoties ar diviem gandrīz melniem dzejas krājumiem rokās, es instinktīvi ņemu mazāko. Pazibinot mīksto vāku pret gaismu, iespīdas vārdi – Artis Ostups "Žesti" ("Neputns", 2016). Parocīga izmēra grāmatiņa ar nošķeltiem stūriem arī savā saturā turpina tumšo soli, lapām tekstus ieskaujot zili melnos rāmjos. Papīrs un kompaktais formāts izgaismo tekstu intīmo dabu, epizodiskiem attēliem pastiprinot viegli gotisko noskaņu, kas liek domāt par grāmatas lasīšanu aizaugušā dārzā. "Šo noteikti ielikšu plauktā," nodomāju, noliekot izdevumu rokas stiepiena attālumā.

Jāņa Tomaša "Melnie darba cimdi" ("Pētergailis", 2016) ir vēl viens melnās elegances sveiciens dzejas cienītājiem, tomēr vāka matētā tumsa, kas saspēlējas ar glancēto rokas ilustrāciju, kāri tver katru pirkstu pieskārienu, ātri kļūstot netīra. Grāmatas nosaukuma izkārtojums rokas pirkstu garumā šķiet naivs un nevajadzīgs, tāpat kā izdevniecības logotips, kas kā vulgārs žests nepieklājīgi zaigo. Salīdzinot ar Ostupa krājumu, šī melnā grāmata jau ir krietni neparocīgāka, un melnais atkāpjas pašsaprotamības priekšā. Nezināmu iemeslu dēļ man ir alerģija pret fontiem, kas imitē rakstāmmašīnu skarbos uzsitienus, tādēļ "Melno darba cimdu" satura baudīšana drīzāk atgādina smilšu graušanu. Asprātīgs ir lapaspušu numerācijas dizains, tomēr tas neglābj teksta izskatu un izkārtojumu – pārāk raupji un skolnieciski tas saspēlējas ar grāmatas formātu un iedomām, kā labai dzejai ir jāizskatās.

Cits "Pētergaiļa" izdevums – Andra Ogriņa "Debesu punkti" (2017) – turpina izdevniecības tradīciju nedalīties ar publicēšanas gadskaitli, tomēr formāta ziņā tā ir krietni parocīgāka grāmata. Ekspresīvo Elīnas Brasliņas vāka zīmējumu vien atkal izjauc logotips, tomēr citādi grāmatas vāks izceļas starp askētiskajiem konkurentiem. Švīkas un tekstūras aicina lēkt iekšā. Dzejoļi no ievada nav atdalīti ar "aizkariņu", tādēļ ievads teksta plūdumā sākās vēl pirms starta šāviena. Teksta pieticīgā izskata vienīgā nepilnība ir tā saspiestā daba, kas šķiet nedaudz varmācīga, tomēr vismaz pikseļainā trīspunkte katrā lapā maina savu apveidu, ļaujot grāmatas šķirstīšanas animācijai satraukti lēkāt no lapas uz lapu. Lapojot izdevumu, sāk pietrūkt pāris centimetru pa kreisi vai labi, lai labāk satvertu lasāmo, tomēr tas viss ir nieks, ja saturs izrādās aizraujošs.

Klāsa Vāveres "Šūpuļdziesmas pieaugušajiem" ("Mansards", 2016) un Annas Auziņas "Annas pūra govs" ("Neputns", 2017) ir gandrīz vienāda izmēra un biezuma grāmatas, no kurām viena ir melnbalts piemineklis rokmūzikai, bet otra – spilgta jaunceltne. "Šūpuļdziesmas pieaugušajiem" pirmajā acumirklī šķiet kā sveiciens no 90. gadiem – vāka lakonisms izskatās kluss un nerunīgs, vien melnbaltajam attēlam liekot cerēt uz kaut ko vairāk. Pirksti jūsmīgi šķirsta viegli iedzelteno papīru, pirmajā mirklī apjūkot no informācijas pārbagātības grāmatas lapaspusēs, tomēr ideja par dzejoļiem, kurus pavada pāris faktu par to vai šo mūzikas izpildītāju, nav peļama. Fotogrāfijas ik pēc pāris lapām dveš nostalģiju, tāpat kā zemteksta piezīmes. Dzejoļi izkārtoti vienkārši un eleganti, vien treknajam nosaukumam izjaucot harmoniskos stabiņus. Izdevuma šķirstīšana izvēršas par izklaidējošu pieredzi, un tieši to pašu var teikt par "Annas pūra govi", kas ar pirmajām lapām apžilbina ar spilgti zaļu toni, kurš turpina cauraust izdevumu numerācijā, kas man kā daltoniķim šķiet īpaši bezsirdīgs.

Blīvais teksts dzen uz priekšu, līdz to pēkšņi apstādina kodīgs dzeltenums un pārsātināts saturs, kas liek grāmatu sagriezt uz sāniem. Rokraksta izraibinātā variācija par dienasgrāmatu ir atjautīgs un svaigs sveiciens tiem, kuri domā, ka dzeja ir vien glīti sarindoti pantiņi bez pieturzīmēm. Dažādu rakstāmrīku izdaiļotās lapaspuses ir kā ārsta recepšu atšifrēšana, lasot vairākos līmeņos. Tas vienlaikus izjauc izdevuma askētismu un padara to bagātīgāku. Tikai vāka apvalki savalda vēlmi negausīgi šķirstīt tālāk. Noslēgumā satura izkārtojums savienojumā ar lasīšanas virzienu ir kā koķetējošs sveiciens lasītājiem. Labu ceļavēju!

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0