Recenzija
17.04.2014

Džārmuša laiks

Komentē
4

Savā jaunākajā filmā "Izdzīvo tikai mīlētāji" (2013) Džims Džārmušs nepiedāvā neko jaunu – visu vecu. Kā gandrīz ikvienā iepriekšējā filmā režisors risina cilvēku attiecības ar laiku un mirstīgumu, šoreiz pievēršoties mūžības jautājumam. Līdzīgi kā viņa skolasbiedrs Spaiks Džonss reālistiski modelē attiecības ar mākslīgo intelektu filmā "Viņa" (2013), arī Džārmušs piedāvā ticamu versiju tam, kā darbotos nemirstīgs prāts mūsu gadsimtā dzīvojoša vampīra ķermenī.

Šķiet, savu nostāju attiecībā pret laiku Džārmušs reiz precīzos vārdos ir ietērpis filmā "Spoku suns: samuraja ceļš" (1999): "Ir svarīgi paņemt vislabāko no katras paaudzes"[1], bet "dažreiz ir jāpieturas pie senās tradīcijas jeb vecās skolas"[2]. Abu laika dimensiju savienošana, tāpat kā atsauces uz budisma filozofiju balsta daudzus Džārmuša darbus reizēm burtiskā, reizēm pārnestā vai ironiskā līmenī. "Izdzīvo tikai mīlētāji" rezumē tagadējo populārās kultūras laikmetu vampīru filmas formā, bet, atšķirībā no citām filmām, kurā galvenais varonis viens pats ir iesprostots vakuumā starp staigājošiem miroņiem vai divām nāvēm, šoreiz centrā ir romantisks mīlētāju pāris.

Filmu atklāj hipnotiski kā plate rotējošs kadrs – skats no augšas uz diviem mākslinieciski nekārtīgiem, naksnīgiem dzīvokļa interjeriem. Gadsimtus pārdzīvojuši mīļākie mitinās putekļainā vintidžā katrs savā pasaules malā. Viņa – nenosakāma vecuma sieviete baltiem matiem – guļ savā austrumnieciskajā buduārā starp izmētātām grāmatām, viņš – melnmatains skaistulis kā no grupas "The White Stripes" – sēž aizsapņojies ar lautu rokās savā guļamistabas mūzikas studijā. Ādams un Ieva, iņ un jaņ, savijas vienā veselā, neatdalāmā, mūžīgā mīlestībā. Skats no griestiem uz priekšmetu un darbojošos personu izkārtojumu telpā liek domāt par spēli – autora iecienīto šaha lauciņu, ko pazīstam arī no "Kafijas un cigaretēm" (2003), – un uztvert ekrānā redzamo kā simbolisku un mazliet arogantu vispārinājumu.

Ādamam riebjas mūsdienu zombiju pasaule, viņš nespēj ar to izlīgt un domā par pašnāvību. Viņš kolekcionē leģendāras ģitāras un ir absolūts audiofīls. Viņš ir īstens underground mūziķis – tāds, kas komponē mūziku, kuru nekad neizlaiž no studijas, varbūt tikai reizēm aizdodot kādu adagio citam mazāk talantīgam laikabiedram, piemēram, Šūbertam. Ādams dzīvo realitātē, kuras vienīgā vērtība ir īstā māksla, un melnbaltums, melomānija, šahs un grāmatu lasīšana ir tās obligāti priekšnoteikumi. Raksturus un nodarbošanās Džārmušs savās filmās prasti ieskicē ļoti minimālistiski – burtiski divos vārdos, piemēram: tāds, kurš slepkavo un skatās "Betty Boob" multfilmas, tāds, kurš daudz pīpē un dzer kafiju, vai tāds, kurš dzer asinis un kolekcionē ierakstus.

Ieva ir daudz samiernieciskāka par Ādamu un pieņem šo laikmetu tāpat kā iepriekšējos. Viņa novērtē tehnoloģiskos sasniegumus, 21. gadsimta civilizētību un lieto baltu viedtālruni ar iekosta ābola logo. Ieva ir draudzīga, iecietīga pret sev tuviem cilvēkiem un dzīvo, baudot mūziku un meditējot. Viņa ir izglītota, taču drīzāk pielūdz citu talantus, nevis izrāda savējo.

Galveno varoņu vampīrisms netiek atklāts uzreiz, bet uz to tiek pakāpeniski un mērķtiecīgi norādīts ar kinoskatītājam viegli atpazīstamām vampīru klišejām: varoņu izvairīšanās no gaismas, koka lode, pārsteidzoša erudīcija par senatni utt. Tomēr tiek saglabāta arī zināma nenoteiktība – Ādams varētu būt arī vienkārši depresīvs mājās sēdētājs un ģitāru nērds (tārps, urķis, frīks, apsēstais?), bet būšana par vampīru – viņa metaforiskais dvēseles stāvoklis.

Scenārijs šķiet rakstīts īsu, kodolīgu dialogu, brīžiem varētu teikt – anekdošu formā:
– Vai tad tu esi dzirdējis, kā spēlē Edijs Kohrans? – vaicā zombijs. – Jā, Youtubē! – melo vampīrs. Pauzes un acu skatieni piešķir šiem vārdiem dziļu nozīmi – tie izklausās kā citāti no slavenu cilvēku biogrāfijām, tā runā roka un filmu zvaigznes. "Youtube" un mūžība – video koplietošanas vietne tiek nosaukta kā šodienas ekvivalents mūžsenai pieredzei un zināšanām. Līdzīgi arī vampīru gadsimtos uzkrātajām zināšanām ir it kā vikipēdisks raksturs – viņi spēj momentāni pārslēgties starp laikmetiem un tēmām, liekot saprast, ka īsts nērds (apsēstais?) no īsta vampīra neatšķiras.

– Kam tev vajadzīga koka lode? – vaicā zombijs.

– Mākslas projektam, – melo vampīrs.

Man kā cilvēkam, kas cieš no migrēnas, visi tie vampīri, rokenrols, ģitāras, pagrīdes mūzikas studijas un estetizētas depresijas atribūti raisa nepatiku, un es nemaz nevarētu paskatīties, ja vien dramatiskais pārspīlējums nebūtu tik ļoti smieklīgs. "Jā, viņš rakstīja fantastisku bēru mūziku," vampīrs kavējas saldās atmiņās par 17. gadsimta angļu komponistu Viljamu Louzu (William Lawes).

Ādams un Ieva ir civilizēti "labie" vampīri, kas ņem asinis no slimnīcas – filmā praktiski nav uzbrukšanas un asinssūkšanas skatu, jo tā jau arī nav šausmu filma. Viņi kārto savus asins darījumus līdzīgi kā narkomafijas izsūtāmie attiecīgo žanru filmās, bet asiņu "ieņemšanas" attēlojumā ir saskatāma līdzība, teiksim, ar "Trainspotting" u.c. heroīna lietošanas ainām – baudpilnu slīkšanu mīkstā paklājā vai sofā, kad varonis paliek atgāztu galvu, fonā skanot psihedēliskai mūzikai. Kā nodeva lētu šausmu filmu stereotipam vampīru uzbrukuma skats pietaupīts pašām filmas beigām.

Džārmuša filmas ir ne vien tonāli līdzīgas cita citai – ilgi, lēni kadri, drūma mūzika, melnbalti kontrasti –, bet tajās tiek arī burtiski atkārtoti paņēmieni, līdzīgā veidā iesaistītas atsauces uz kino, mākslas un literāriem darbiem. Viņa filmas tiek uzskatītas par kulta filmām, un kulta radīšana šķiet viens no režisora meklējumu un eksperimentu mērķiem, kam viņš ir atradis arī formulu un ko turpina pārbaudīt.

Viens no kulta filmas priekšnoteikumiem ir atsauces uz kādu lielu autoritāti – ietekmīgu kino priekšteci vai senu, slavenu dzejnieku. "Mironī" (1995) galvenais varonis tiek noturēts par angļu romantisma dzejnieku Viljamu Bleiku, Spoku suns citē samuraju kodeksu, "Mīlētājos" tiek atdzīvināts Kristofers Mārlovs, atbalstot par mēmu kļuvušo populāro uzskatu, ka Mārlovs ir īstais "Hamleta" autors. Neiztrūkstošs kulta filmas elements ir arī atsauces uz populāro kultūru vai plaša patēriņa preci, kam piemīt popularitātes potenciāls. Piemēram, "popsicle" – kofeīns uz kātiņa "Kafijā un cigaretēs" un asins saldējums "Mīlētājos" vai jau minētā televīzijas pārraižu citēšana. "Spoku suņa" varoņu dažādos raksturus iezīmē atšķirīga retro multfilmu izvēle, savukārt depresīvais "Mīlētāju" Ādams savā antīkajā TV ekrānā skatās to, ko filmē novērošanas kamera pie viņa mājas jeb īstenību – reālās dzīves tiešraidi. Jaunā un vecā apvienošanas kontekstā būtu zīmīgi pieminēt, ka "Izdzīvo tikai mīlētāji" ir Džārmuša pirmā filma, kas uzņemta ar digitālo kinokameru.

Lai radītu kulta filmu, ir svarīgi arī dzīvot šodienā un fanot par savu laikmetu, būt kā Renesanses cilvēkam – ne tikai humanitāri erudītam, bet izrādīt arī eksaktas zināšanas, piemēram, interesēties par kvantu fiziku kaut vai populārzinātniskā līmenī. Zināšanas un erudīciju vislabāk ir reducēt līdz vienam lielam vārdam vai tematam – visa literatūra ir Mārlovs, bet visa zinātne – Tesla. Visbeidzot īsts kulta režisors dāsni citē pats sevi, patvaļīgi ieviešot jaunus noteikumus jau pastāvošā žanrā un jaunas detaļas leģendā: piemēram, ādas cimdus, ko vampīri nēsā, kad dodas laukā – līdz šim nebijis vampīru sadzīves aksesuārs.

Būtiska Džārmuša metodes iezīme ir dažādu pasaules kultūru sintēze – amerikāņu komēdijdrāma un etiopiešu džezs filmā "Lauztie ziedi" (2005), gangsteru reps un samuraji "Spoku sunī" vai vesela starpkultūru sakaru galerija kā filmā "Nakts uz zemes" (1991). "Mīlētājos" naksnīgās Detroitas drūmās ainas mijas ar Tanžeras karsto nakšu un šauro ieliņu noslēpumaino romantiku. Bankrotējusī un it kā mirusī pilsēta Detroita ir ne vien tehno dzimtene, bet arī pilsēta ar savulaik bagātīgu naktsdzīvi un muzikālo mantojumu, kas veicinājis daudzu populārās mūzikas žanru (džeza, blūza, r&b) attīstību. Savukārt kulturāli bagātajā un daudzveidīgajā Marokas pilsēta Tanžerā savulaik uzturējušies daudzi Rietumu pasaules mākslinieki – Delakruā, Matiss, Pikaso u.c. Tā iedvesmojusi Tenesiju Viljamsu, Žanu Ženē, un tā ir vieta, kur Borouzs sarakstījis savu "Naked Lunch". Abas pilsētas vieno noskaņa – vārdos nenosaucamais siltais pagrīdes drūmums, uz kuru Džārmušs ir pieteicies pirmais.

Filmas stāsts ir ļoti vienkāršs, un galvenā tās vērtība ir daudzkārtīgās atsauces, kā arī perfektais skaņu celiņš, kas apvieno Tanžeras un Detroitas dažādo kultūru skaņas, noturot spēcīgu atmiņas un asociācijas raisošu noskaņu visas filmas garumā (skaņu celiņa veidotājs holandiešu avangarda komponists un baroka lautas meistars Jozefs van Visems pērn viesojās Durbes festivālā "Zemlika"). Džārmušs liek mums skaņdarbus, kas viņam pašam ir zīmīgi un patīk, un filmas izskaņā uzdāvina arābu pasaules underground elektroniskās mūzikas ikonas Jasmīnes Hamdamas pasakaino (kā no 1001 pasakām) priekšnesumu, kam uzreiz seko patētisks vampīru komentārs par to, cik laba ir šī dziedātāja. Šis tipiski Džārmušīgais paņēmiens skatītājam skeptiski pārtrauc patīkamo iespaidu, un tā notiek visu laiku – viņš ievilina un atgrūž, atzīstas un pasmejas. Filma ir asprātīga un vizuāli eleganta, taču daudzslāņaina ironija, pašironija un pāri stāvēšana liedz pilnībā ļauties plūdumam – ja nu vienīgi tādam kā hipsterīgi biezādainam, pašironiskam klaiņojumam pa pagrīdes klubiņiem.

Atšķirībā, teiksim, no "Miroņa", man liekas, ka "Mīlētājos" nevajag meklēt filozofiskas atziņas, risināt šķietami iekodētus rēbusus vai apbalvot sevi par saskatītu Bībeles atsauci. Izvēlētās simboliskās vietas, kultūratsauces un personu vārdi (Ādams, Ieva, Dr. Fausts, Dr. Vatsons, Dr. Streindžlovs, Dr. Kaligari, Stefans Dedals, Deizija Bjūkenana utt.) ir parodiska slavenu vārdu piesaukšana jeb name-dropping, kas izāzē dažāda līmeņa erudītus. Tā ir joku un noskaņu filma, dekoratīva kā garš videoklips. Sarunu vērtība, līdzīgi kā "Kafijā un cigaretēs", ir tāda daudznozīmīga papļāpāšana, bet sarunas par zinātni tikai izklausās zinātniskas, kas, protams, ir smieklīgi, kad Ādams pasaka ko virspusēju vai aplamu ar savu pārnopietno, norūpējušos emo sejas izteiksmi (Ieva: "Pastāsti man par [kvantu] sapīšanos. Vai tas ir saistīts ar kvantu teoriju?" Ādams: "Tā nav teorija, tas ir pierādīts."). Tās ir mazliet lielīgas sarunas, kādas pret rītu pagrīdes klubiņos pa vidu skaļai ģitāras rēķoņai ir saraustīti saklausāmas pie blakus galdiņiem: "Blā blā blā... kvantu fizika... Braiens Īno, Gēte... Džārmušs Džārmušs Džārmušs."

Taču filma ir arī precīzs noteiktas paaudzes un sabiedrības daļas portretējums, kas turpina Džārmuša tradīciju, piedāvājot savu versiju kādam no aktuālajiem filmu žanriem, jaucot it kā nesavienojamas estētikas (šajā gadījumā vampīru un hipiju) un demonstrējot, kā radīt kultu tukšā vietā. Šo ir interesanti skatīties kā jaunu Džārmuša daiļrades sēriju, kurā viņš turpina meklēt traktējumu tam, kas un cik vērts ir mūsdienīgais, kas ir kulturāls un kā dēļ ir vērts dzīvot un radīt – mūžības kontekstā. Ja tie nav joki, tad, citējot Šekspīru, "es neesmu šo rakstījis un cilvēks nekad nav mīlējis". Katrā ziņā mums būs daudz par ko papļāpāt pie galdiņiem.

 

[1] It is important to make the best out of every generation

[2] Sometimes you have to stick to the ancient ways, the old school ways

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4