Biedrība "Culturelab" sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru šī gada 11. februārī rīkoja diskusiju "Kuš! Netraucē!" par kultūras organizāciju atvērtību bērnu un jauniešu auditorijai. Interese par tēmu bija ievērojama – uz tikšanos atnāca vairāk nekā septiņdesmit dažādu Latvijas kultūras un izglītības organizāciju pārstāvji, starp kuriem bija arī vecāki un daži bērni pusaudžu vecumā, kas ir ļoti svarīgi, lai varētu notikt pilnvērtīga saruna par šo tematu. Viens no tikšanās ierosinātājiem bija interneta žurnālā "Satori" publicētais Santas Remeres raksts "Koncerts ar šmurguli", kas sociālajos medijos izsauca ļoti asu un radikālu viedokļu apmaiņu. Sarunas publiski turpinājās arī pēc diskusijas, piemēram, Latvijas Radio 2 raidījumā "Ģimenes studija", tādējādi iekļaujot tēmas apspriešanā ļoti plašu auditoriju, bet pārsvarā paliekot pie viena – bērnu un vecāku uzvedības – jautājuma.
Sarunas dalībnieku aktīvā emocionālā iesaiste liecināja, ka temats ir nozīmīgs un vienlaikus arī neērts – pilns kauna, baiļu un brīžiem agresijas. Jocīgi, vai ne? Mēs taču runājam par ģimenēm un kultūru! Tomēr pāri visam, kas izskanēja Nacionālā kultūras centra telpās un vēlāk arī LR2 "Ģimenes studijā", pletās pelēka un nomācoša DUSMĪGO TANTĪŠU ĒNA, kas skaļi un pārliecinoši čukstēja: "Kuš, kuš, kuš!" Nevaru to ignorēt, un tāpēc daži vārdi par viņām.
Dusmīgā tantīte dzīvo kultūras iestāžu kasēs, izstāžu zāļu kaktos, garderobēs un administrācijās. Vienā rokā viņai ir lupata, ar kuru steidzīgi noslaucīt mazo pirkstu ķēpīgos nospiedumus uz spožajām stikla vitrīnām, otrā – zīmogs, kuru palikt apakšā pavēlei par cilvēku līdz septiņu gadu vecumam neielaišanu visās izrādēs un koncertos, kas ir domāti pieaugušajiem. Dusmīgās tantītes skatiena uzdevums ir nogalināt katru mazo mežoni un viņu pavadošās personas, kuri pārkāpuši mākslas tempļa slieksni, nezinot, kā pareizi uzvesties.
Bērns šīs tantītes acīs ir tikai piedeva pieaugušajam. Faktiski – sunītis. Labs bērns ir labi dresēts bērns, bet tik ilgi, kamēr dresūra nav sasniegusi savu mērķi un bērns neklausa uz vārda, augstās mākslas tempļa durvis viņam jātur ciet. Dusmīgajai tantītei ir vienalga, vai bērnam ir trīs vai divpadsmit gadi un vai viņš jau spēj klausīties, skatīties, sarunāties, domāt. Tāpat kā ir daži veikali, kuros apsargiem liekas, ka visi pircēji ir zagļi, tāpat ir arī kultūras iestādes, kurās tantītēm liekas, ka visi bērni apdraud mākslu un pieaugušā tiesības to baudīt netraucēti. Tāpēc vieglāk ir aizliegt visu visiem.
Mani kā vecāku šāds aizliegums aizvaino, jo apšauba gan manu spēju izvērtēt situāciju, gan mana bērna spēju adekvāti uzvesties. Ejot uz veikalu, es netaisos to apzagt, un, apmeklējot kultūras notikumus, mans mērķis nav tos traucēt. Tāpat kā vairums vecāku, es negribu savu bērnu mocīt un darīt viņam pāri, liekot skatīties nesaistošus vai sliktus mākslas darbus, tādējādi radot vēlāk grūti pārvaramu riebumu pret vārdiem "izstāde", "izrāde", "koncerts". Un, tāpat kā vairums vecāku, es vēlos, lai mans bērns iepazīst pasauli tajā daudzveidībā, ko spēj piedāvāt tikai māksla. Toties bērnos nepatiku pret kultūras iestādēm ar prieku rada Dusmīgā tantīte, un tas, kā liecināja diskusijā "Kuš! Netraucē!" iesaistītie jaunie pusaudži, viņai izdodas ļoti labi. Kad jaunajiem diskusijas dalībniekiem lūdza nosaukt, kas viņiem nepatīk kultūras notikumos, pirmā tika minēta pieaugušo dusmīgā un neieinteresētā attieksme.
Tomēr Dusmīgās tantītes iznīcinošais skatiens ir tikai aisberga "NEIEINTERESĒTA ATTIEKSME PRET BĒRNIEM KĀ PROFESIONĀLAS MĀKSLAS PAMATAUDITORIJU" redzamā daļa. Zem tās pelēkā ķiteļa slēpjas Latvijas kultūras vides ikdiena, kuru raksturo bērniem un jauniešiem domātu kvalitatīvu profesionālās mākslas notikumu… –
1)…mazais skaits un daudzveidības trūkums.
Piemēram, Dailes teātris piedāvā vienu izrādi bērniem divos gados. Izrāde tiek iestudēta Lielajā zālē, kas nosaka tradicionālus mākslinieciskos risinājumus un tradicionālas teātra izpratnes ieaudzināšanu. Teātra abās mazajās zālēs, kas būtu piemērotas dažādāku žanru, formu un fokusētāku vecumposmu auditorijām, izrādes jau labu laiku netiek iestudētas, jo tas neesot finansiāli izdevīgi. Līdzīga situācija vērojama arī citos valsts dibinājuma teātros.
Kā atzina Aija Freimane [1], uz kvalitatīviem mākslas notikumiem viņa ar bērniem iet atkārtoti, piemēram, uz katru labu izrādi 4–6 reizes, tāpēc ka citas izvēles vienkārši nepastāv.
2) …regularitātes trūkums.
Piemēram, kultūras institūcijas, plānojot savus notikumu kalendārus, neņem vērā skolas brīvlaikus (izņemot Ziemassvētkus un Lieldienas).
3) ...nepieejamība reģionos.
Piemēram, kā liecina Agneses Hermanes [2] apvaicātās ģimenes:
Kultūras piedāvājums ārpus Rīgas ir ļoti mazs. It sevišķi bērniem vecumā līdz 7 gadiem. Pasākumi bērniem notiek tikai bērnudārzos. Šad tad ir kādas viesizrādes, bet tās nav paredzētas ļoti maziem bērniem.
Sākumskolas vecuma bērniem piedāvājums ir – kultūras namā viesojas teātra, cirka izrādes. Ir reizes, kad atbrauc haltūras. Kopumā piedāvājums ir gana banāls, pat pastulbs. Pagastā no kultūras piedāvājuma ir izrādes, cirks bērniem, amatierkolektīvu koncerti. Profesionālās mākslas praktiski nav.
4) …nepieejamība lielo izmaksu dēļ.
Aija Freimane [3] diskusijas laikā minēja, ka Valmierā dzīvojošas piecu cilvēku ģimenes došanās uz teātri Rīgā maksā no 100 līdz 130 eiro (ietverot biļešu, transporta, stāvvietas un sabiedriskās ēdināšanas izmaksas). Situācijā, kad vidējā alga bruto Latvijā ir 600 eiro, bet minimālā alga bruto – 320 eiro (un to 2014. gadā saņēma 26% Latvijas iedzīvotāju), ir skaidrs, ka šausmu stāsti par bērniem un jauniešiem, kas līdz 18 gadu vecumam ne reizi nav apmeklējuši profesionālas mākslas notikumus, ir nevis ļaunas fantāzijas, bet gan dzīves realitātē balstīti fakti. To priekšā jebkura diskusija par bērniem, kas nemāk klusi sēdēt koncertā, manuprāt, ir bezjēdzīga.
5) ...nepieejamība attieksmes dēļ.
To vislabāk raksturo, piemēram, ekspozīcijas un informācijas izvietojums bērniem nesasniedzamā augstumā. Šeit neliels vizuāls piemērs tam, kā izskatās leļļu izstādes eksponāti no pieaugušā un bērna redzespunkta.
Kultūras iestāžu, ekspozīciju, zāļu iekārtojums ir tikai viens no pierādījumiem, ka bērnu un jauniešu auditorija tiek uztverta kā sekundāra, neobligāta un tāda, kuru var atļauties necienīt, jo līdz cieņai jeb redzamībai viņi vēl nav izauguši. Bet pakāpieni pie stendiem ir pārāk dārga un bīstama lieta, jo, kā minēja kāda no diskusijas dalībniecēm, bērns no tā pakāpiena taču noteikti nokritīs un vecāks noteikti uzrakstīs sūdzību. Tad nu šīs vienas iespējamās sūdzības dēļ labāk, lai visi valsts pirmskolas un sākumskolas bērni muzejos pārsvarā neko neredz vai arī viņu vecāki iedzīvojas muguras traumās, cilājot savas atvases pretī kultūrai.
Ja mēģinām atrast Dusmīgās tantītes attieksmes iemeslus, visticamāk, tie slēpjas izpratnē par to, kas ir bērns. Bērnības pētnieki Pīters Vaitmens un Keitija de Džoija (Peter Whiteman, Katey De Gioia) pētījumā "Bērni un bērnības" izšķir četras vēsturiskas bērna un bērnības izpratnes attiecībā pret ģimeni un sabiedrību – klusais, individuālais, sabiedriskais un kultūras bērns. [4] Vairāk par to jau rakstīju rakstā "Bērns un (nāve) kultūra".
Kamēr kultūras iestāžu pārstāvji, vecāki, skolotāji un mākslinieki bērnos redzēs vien klusās, vēl necilvēciskotās būtnes vai individuālos standartizētai augšanai pakļautos cilvēkus, kvalitatīvas profesionālās mākslas notikumu pieejamība bērniem un jauniešiem Latvijā, manuprāt, nepalielināsies. Tāpēc, ka klusā un individuālā bērna dzīvē, pēc pieaugušo domām, kultūrai ir margināla loma. Didaktiska un dekoratīva. Tā ir audzinošs pielikums mācību saturam, svētku svinīgajiem aktiem un diplomu pasniegšanai. Pieaugušie, kas kultūras lomu redz tādā līmenī, droši un skaļi apgalvo, ka mums viss ir kārtībā – bērniņi dzied un dejo, gadskārtu svētkus svin, dzejas montāžās piedalās, vienreiz gadā uz tikšanos ar rakstnieku aiziet un vienreiz trīs gados izrādi, kura veidota pēc literatūras programmā iekļauta darba, apmeklē.
Klasisku piemēru, kurā pieaugušie kultūras kontekstā attiecas pret bērnu kā kluso vai individuāli standartizēto bērnu, nesen piedzīvoju Latvijas Mākslas akadēmijā izstādē "Neērtais dzimums". Kāda apmeklētāja no durvju ailas, neredzot izstādes darbus, vaicāja zāles uzraudzei: "Vai te ar bērnu var nākt?" Zāles uzraudze atbildēja ar: "Nu, kā uz to skatās." Apmeklētāja precizēja: "Tad labāk ne?" Zāles uzraudze apstiprināja: "Jā, es teiktu, ka labāk ne!" Kad es uzraudzei pavaicāju, kādēļ viņai šķiet, ka šo izstādi bērns nevar skatīties, viņa man norādīja uz Jura Utāna pašportretu.
Lieki piebilst, ka šajā situācijā bērna viedoklis par izstādes apmeklēšanu netika ne prasīts, ne uzklausīts, jo vai nu viņam kā necilvēciskotai būtnei savs viedoklis nevar būt, vai arī viņš TĀDU mākslu nesapratīs, jo nav vēl izaudzis un tad, nedod dievs, TĀDA māksla viņu sabojās. Saruna ar bērnu par izstādes ideju vai konkrēto mākslas darbu, kurā viņam būtu iespēja uzdot jautājumus, brīnīties, nesaprast, bet meklēt atbildes, darboties savās domās ar vecāku, skolotāju vai zāles uzraugu palīdzību, netika pieļauta. Šāda attieksme pret bērnu un jaunieti ir raksturīga arī slavenajiem "tikumības grozījumu" autoriem un atbalstītājiem – dzejoļu un filmu aizliedzējiem.
Bet tieši pret viņiem "Culturelab" organizētajā diskusijā un arī vēlāk "Ģimenes studijas" raidījumā mazliet lecīgi un bikli vienlaikus sacēlās pusaudži, ne tikai vārdos, bet arī izteiksmes formā mēģinot nodot ziņu: "Mēs esam saprātīgi, izvēlēties un domāt spējīgi cilvēki! Lūdzu, ieklausieties mūsu interesēs un mūsu vajadzībās, cieniet mūsu viedokli un nepazemojiet mūs ar nekvalitatīvu mākslu vai radošajām darbnīcām, kurās ar nolauztiem zīmuļiem mums jāmēģina izkrāsot infantilas bildītes!"
Liela daļa mūsdienu bērnu un jauniešu apzinās sevi kā sociālas un kultūras būtnes, kas aktīvi pēta pasauli, kritiski jautā un spriež, mākslas darbus un to radītājus uztverot kā sarunu biedrus, kas palīdz veidot izpratni par pasaules dažādību. Viņiem būtu jābūt kultūras dzīves pamatauditorijai, jo kultūra ir viņu dzīves pamatsastāvdaļa, nepieciešamība. Ieraudzīt bērnos un jauniešos aktīvu sabiedrības daļu nozīmē kultūras iestādēm pārveidot arī savu darbības modeli, kļūstot par aktīvu sadarbības partneri un piedāvājot vidi ne tikai laikmetīgas mākslas iepazīšanai, bet arī sabiedriski aktīvai domapmaiņai un radīšanai.
2014./2015. gadā Latvijā vispārizglītojošās skolās mācījās gandrīz 210 000 un profesionālajās – 30 000 CILVĒKU [5]. Tas joprojām ir daudz un joprojām cerīgi. Latvijas kultūras pastāvēšanai cerīgi. Valsts pastāvēšanai cerīgi. Tas, vai mēs šajos cilvēkos redzam sociālas un kultūras būtnes; tas, ko mēs par viņiem domājam, nosaka, kādas kvalitātes kultūras notikumus un cik bieži viņiem piedāvājam. Savukārt tieši no tā, ko un cik mēs viņiem piedāvājam, šie jaunie cilvēki saprot, kā mēs viņus redzam – mājdzīvnieku vai radošu un domājošu būtņu veidā. Secinājumi sanāk vienkārši un banāli – kādos kultūras notikumos šodien mēs piedāvāsim piedalīties 240 000 jauno cilvēku (un šajā skaitā nav iekļauti pirmskolēni), tādā sabiedrībā arī dzīvosim – "sunīšu" vai "radītāju".
Domāju, ka tieši no šāda skatpunkta būtu vērts skatīties, veidojot visu līmeņu budžetus un izlemjot, kas ir vai nav Latvijai kā valstij finansiāli izdevīgi.
Atsauces:
[1] Freimane, Aija. Vecāku, sabiedrības, pasākumu producentu un organizatoru atbildība kultūras pasākumos ar bērnu auditoriju; prezentācija diskusijā "Kuš! Netraucē!".
[2] Hermane, Agnese. Kultūras pasākumu piedāvājums bērniem un jauniešiem Latvijā; prezentācija diskusijā "Kuš! Netraucē!".
[3] Freimane, Aija. Vecāku, sabiedrības, pasākumu producentu un organizatoru atbildība kultūras pasākumos ar bērnu auditoriju; prezentācija diskusijā "Kuš! Netraucē!".
[4] De Gioia, Katey, Whiteman, Peter, eds. Children and Childhoods 1: Perspectives, Places and Practices. Newcastle upon Tyne: Cambridge Scholars Publishing, 2012, p. 7.
[5] Izglītības iestādes Latvijā 2014./2015. mācību gada sākumā, CSP 2015.
7