Par Lienes Gravas izrādi "Tas, ko viņa neredz"
Šis būs stāsts par horeogrāfes Lienes Gravas dejas izrādi "Tas, ko viņa neredz", kas pirmizrādi piedzīvoja šī gada 8. septembrī mūzikas namā "Daile". Izrādes horeogrāfe un režisore Liene Grava – talantīga māksliniece, kas 2011. gadā beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Mūsdienu dejas horeogrāfijas bakalaura programmu. Pēc absolvēšanas Lienes Gravas ceļi galvenokārt krustojušies ar teātra mākslu, līdz ar to individuālie radošie apliecinājumi dienasgaismu ieraudzījuši tikai tagad – 2016. gadā. Šis ir Lienes Gravas pirmais veikums kā izrādes autorei, taču jāatzīst, ka no skatītāju puses horeogrāfes oriģināldarbs ir silti gaidīts jau sen. Arī es, vērojot Lienes studiju darbus un ieguldījumu teātra kustības mākslā, pamanīju viņas unikālo prasmi izjust telpu, veidot oriģinālus horeogrāfiskus stāstus un pāri visam – saglabāt dejas vieglumu, tādēļ, uzzinot par topošo izrādi, gaidīju to ar nepacietību. Liene paguvusi strādāt gandrīz visos lielākajos Latvijas teātros pie tādām izrādēm kā "Piafa", "Frankenšteins", "Ziloņcilvēks" un vēl daudzām citām. Teātra ietekme nenoliedzami jūtama arī izrādē "Tas, ko viņa neredz", kas to ievērojami atšķir no vairuma citu laikmetīgās dejas izrāžu, kuras skatāmas Latvijā.
Protams, režisore un horeogrāfe nosaka galveno izrādes ievirzi, taču arī plašais iesaistīto personu loks palīdzējis veidot gan izrādes formu un saturu, gan spilgto mārketingu un vizuālo tēlu. Atzīšos, ka ne par vienu citu dejas izrādi man neviens tik bieži nav apjautājies kā par "Tas, ko viņa neredz". Vai tu iesi? Vai tu uzrakstīsi? Vai ir vērts iet? Izskatās, ka varētu būt interesanti, vai ne? Reklāmists Valters Jonāts – dramaturgs? Dejas izrāde – mūzikas namā "Daile"? Pat cilvēki, kas ar deju, kur nu vēl laikmetīgo deju, nav bijuši tuvās attiecībās, tika uzrunāti un ieinteresēti. Šajā ziņā augsti vērtējams producentes Ievas Niedres darbs, taču ne mazāk būtisks ir pašas izrādes autores vārds, kas piesaista uzmanību pats par sevi. Izcelšanas vērti ir arī dejotāji – Vita Bekmane un Aldis Liepiņš –, kuri atsvaidzināja izrādi, nebūdami ierastie laikmetīgās dejas izrāžu varoņi, taču uz skatuves rādīdami ne mazāk profesionālu sniegumu. Tāpat visas izrādes laikā nozīmīgu lomu ieņēma arī mūziķu komanda – Rūdolfs Dankfelds, Matīss Runtulis un Toms Poišs. Šie trīs profesionālie mūziķi uz skatuves radīja ne tikai muzikālo noformējumu, bet arī piedalījās dejiskās ainās, atbalstīja galvenā vīrieša tēla veidošanu un organiski iekļāvās izrādes stāstā, pildot dažādas situatīvas lomas.
Ierasti laikmetīgās dejas izrādēs sensitīvākais jautājums ir – par ko ir šī izrāde? Sensitīvs tādēļ, ka visbiežāk autors izrādes vēstījumu komentē atturīgi vai nekomentē nemaz, ļaujot skatītājam pašam nolasīt izrādes motīvu un konstruēt stāstu. Tādējādi vēstījuma varianti var būt pavisam atšķirīgi, taču neviens nebūs nepareizs. Šoreiz autore izvēlējusies nepopulārāko ceļu, proti, izveidot publiski pieejamu bagātīgu izrādes tematikas aprakstu, sniedzot intervijas, kuras jau pirms pirmizrādes būtībā ļauj iztēloties, kas sagaidāms, kā arī pašā izrādē izmantojot tekstu. Teikšu godīgi, man bija sajūta, ka esmu apzagta, ka man pietrūka noslēpuma, ko atklāt pašai. Iepriekš gatavojoties izrādes apmeklējumam, iepazinos gan ar izrādes aprakstu, gan portāla "Satori" interviju, kas manī jau radīja bagātīgu saturisko bāzi. Iespējams, biju informēta par daudz, jo, skatoties izrādi, šķita: jau zināms, kā tā beigsies. No rakstītā un redzētā var manīt, ka režisorei ir daudz, ko teikt, tomēr, vērojot izrādi, man radās jautājumi: kur palika solītais daudzšķautņaino attiecību atspoguļojums, vai tiešām šīs izrādes centrā bija stāsts, nevis forma un ko jaunu es uzzināju par vīrieša prātu?
Neatbildēts palicis arī jautājums – par ko tad bija šis stāsts? Izlobot atbildi no savas skatītāja pieredzes, varētu teikt, ka izrāde ir par jaunu, pašpietiekamu, tomēr nedrošu vīrieti, kurš iemīlas un ir gatavs darīt visu, lai šo mīlas objektu iegūtu. Taču arī sieviete iemīlas un ir gatava darīt visu, lai ļautos vīrieša iekarošanai. Kas notiek, kad abu abpusējais mērķis realizējas? Lai gan stāsts šķiet pavisam vienkāršs, režisore izvēlējusies to paskaidrot vēl arī ar teksta palīdzību. Sieviete izrādē spēlēja divas lomas – liktenīgās sievietes un teicējas lomu, kas iepazīstināja skatītājus ar vīrieša domām. Režisore atzīst, ka izvēlējusies šādu teksta izmantošanas formu, lai atklātu domu plūdumu, kas norisinās vīriešu prātā un par ko nenojauš sievietes. Manuprāt, sievietes ir gana apveltītas ar intuīciju un spriestspēju, lai šo domu plūdumu ja ne pārzinātu, tad vismaz spilgti nojaustu. Taču teicējas sacītais kalpoja par izcilu humora devu, ko ar smiekliem pieņēma zālē sēdošie. Tāpat jāuzteic, ka atklātās vīriešu domas nebija aplamas un tās uzrakstītas trāpīgi. Ikreiz, kad sieviete komentēja vīrieša prātā notiekošo, zālē sēdošie vīrieši no smiekliem iespurdzās, kas man lika domāt, ka viņiem nenācās grūti identificēties ar tekstā pausto informāciju. Arī sievietes iespurdzās, pieļauju, ka nevis no pārsteidzošas atklāsmes, bet gan koķetās domas: "Es jau zināju, ka viņi tā domā!"
Veidojot izrādi, režisores iecere ir bijusi "izveidot dejas izrādi, kura pārvarētu daudzu cilvēku prātos esošo stereotipu, ka laikmetīgā deja vairāk koncentrējas uz formu, ne stāstu, ka tā ir pašmērķīga". Man tomēr gribētos domāt, ka šīs izrādes veiksme slēpjas tieši formā, nevis stāstā. Piekrītu, stāsts bija aizraujošs un viegli nolasāms, taču tam pietrūka daudznozīmības un dziļuma. Taču par izrādes formu varu piešķirt augstāko vērtējumu. Jau pirmā izrādes aina formas ziņā bija izcila – pie melnas sienas atbalstījušies labi trenēti četri vīriešu torsi vienās apakšbiksēs, tie dīdījās un knosījās te sinhronās, te intuitīvās kustībās. Izrādās, viņi bija aizmiguši. Šī vertikālā snauduļošanas aina šķita burvīga ar to, ka tā bija estētiski baudāma, turklāt arī atdzīvināja tēlus – cits aiz cita vīrieši apģērbās un ieņēma savas lomas, atklājot kādu individuālu iezīmi. Izrādījās, ka trīs no viņiem bija mūziķi un pēdējais – galvenais varonis Reinis. Jau iepriekš pieminēju izrādes vizuālo tēlu – sākot no sociālo tīklu attēliem un beidzot ar gultasveļas toni –, viss bija ieturēts šobrīd tik modīgajā piparmētru zilajā jeb "mint" zilajā tonī. Zils bija viss – mūziķu krekli, bikses un zeķes, vīna glāzes un pat pudele, meitenes kleita un kedas, arī gultasveļa un kosmētikas maks. Šī krāsas lietošanas konsekvence, protams, pierādīja, ka nekas nav nejauši izvēlēts, tomēr tā izrādei piešķīra arī viegli ironisku, popkultūrai raksturīgu noskaņu.
Par izrādes horeogrāfisko formu viens ir pavisam skaidrs – izteikti jūtama teātra ietekme. Dejas elementi – griezieni, lēcieni, sinhronas dejiskas kustības – kalpoja diviem mērķiem: paspilgtināt galveno varoņu rakstura īpašības un attīstīt sižetiski sadzīviskas ainas. Beidzoties izrādei, mēģināju atminēties pieredzēto un saprast – vai viņi vispār dejoja? Bija pāris, bija duets, taču viņi tā pa īstam nemaz nesatikās dejā. Nenoliedzami, dejoja gan vīrietis, gan sieviete, taču tās drīzāk varētu dēvēt par tādām stāstu atbalstošam kustībām – vareni palēcieni, koķeti atliecieni, ritmiska ārdīšanās, iestudēta šotu glāzīšu tukšošana un komiska vārtīšanās pa gultu. Diemžēl nenolasīju jutekliskumu un emocionālo saikni starp galvenajiem varoņiem, jo tieši šīs kvalitātes no Lienes Gravas darba gaidīju visvairāk.
Aizraujošs, humoristisks stāsts un detaļās atstrādāta forma – iespējams, latviešiem šāda vieglā deja ir īsteni laikā, lai izsmietos un atpūtinātu savu grūtsirdībā saraukto pieri. Ja gribas nedomāt un pasmieties, var aiziet uz komēdiju vai improvizācijas teātri, bet nu izvēlei pievienojusies vēl viena alternatīva piektdienas vakaram – izklaidējoša dejas izrāde. Noteikti jāapsveic režisore un horeogrāfe par uzdrīkstēšanos veidot izrādi tieši tā, kā pašai patīk, vienlaikus trāpot desmitniekā ar daudzu skatītāju vēlmēm. Jo kas gan var būt vēl svarīgāks, ja uz pirmizrādi biļetes izpārdotas, skatītāji iznākuši no izrādes ļoti apmierināti un mākslinieki apbērti ar ziediem.
0