Recenzija
30.09.2015

Divu orķestru uzstāšanās sezonas sākumā

Komentē
2

Ar vienas dienas atstatumu Lielajā ģildē jauno koncertsezonu uzsākušas divas muzikālās vienības, kuru dalība Latvijas kultūras dzīvē ir pašsaprotama, – orķestris "Rīga" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. 2015. gada 24. septembra koncerta pieteikums vēstīja ne tikai par zīmola maiņu, agrākā nosaukuma – Profesionālais pūtēju orķestris "Rīga" – vietā nākot īsākam variantam, bet arī par jaunu māksliniecisko vadītāju – Valdi Butānu. Ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri gan viss pa vecam – orķestra galvenais diriģents joprojām ir Andris Poga, kura vadītajiem instrumentālistiem 25. septembra priekšnesuma otrajā daļā pievienojās arī papildspēki Valsts akadēmiskā kora "Latvija" veidolā. Nav noslēpums, ka sezonas atklāšana vai izskaņa drīzāk uzlūkojama par tīri formāliem robežpunktiem, jo abi orķestri arī starplaikā nekur nebija pazuduši – orķestris "Rīga" vēl septembra sākumā uzstājās mūsdienu kultūras forumā "Baltā nakts", turpretī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris – jaunizveidotajā festivālā "LNSO vasarnīca" augusta beigās Cēsīs, taču oficiāli pasludināts sākums turpmāko mēnešu radošajiem plāniem noteikti raisa papildu interesi. Un pārsteigumu netrūka jau pašos pirmajos koncertos.

Noklausoties sezonas atklāšanas pirmo daļu, diemžēl nevar teikt, ka orķestris "Rīga" spēlētu diez cik profesionāli. Lai gan ideja bija laba – atskaņot divus no ievērojamākajiem un spilgtākajiem Džona Adamsa opusiem, kur "Īss brauciens ātrā mašīnā" pieder pie arī šejienes publikai vispārzināmām partitūrām, turpretī "The Grand Pianola Music" Latvijas koncertzālēs izskanēja kā jaunums. Rezultāti šo ieceru iedzīvinājumam izrādījās bēdīgāki, vispirms liekot šaubīties par to, vai "Īss brauciens ātrā mašīnā" pārlikumā pūtēju orķestrim ir samērojams ar simfoniskā orķestra skanējuma dinamismu un spozmi. Valda Butāna interpretācijā, neraugoties uz visu, tika panākts pietiekami daudz – temporitms bija izvēlēts veiksmīgi, formas uzbūvi un dinamiskās līknes diriģents sadarbībā ar mūziķiem veidoja prasmīgi, savukārt visas iepriekšneparedzamās izmaiņas un pavērsienus skaņdarba metriski neregulārajā plūdumā viņš parādīja tik precīzi, ka skaidrāk nudien nav iespējams. Tomēr atskaņojums tik un tā palaikam izklausījās nedaudz gurdens un nelīdzens, bet tembru partitūrā pikolo flautas spalgās virāžas tikai akcentēja pārējo pūšaminstrumentu nespodro blāvumu.

Ar "The Grand Pianola Music" lasījumu gāja vēl skumjāk. Tiesa, pret solistiem un pavadošajām vokālistēm nekas nebūtu iebilstams – gluži pretēji, pianisti Antra un Normunds Vīksnes apliecināja gan savu virtuozitāti, gan orientēšanos minimālisma mūzikai raksturīgajā dinamisko rakursu izklāstā, tembrālajā zīmējumā un konceptuālā vēstījuma atklāsmē, turpretī komponista iecerēto "trīs sirēnu" balsis Inese Romancāne, Iveta Romancāne un Māra Vaickovska atveidoja dzidri un precīzi. Taču orķestra sniegums jūtami atpalika – lai gan Valdis Butāns acīmredzami centās, lai atskaņojuma gaitā panāktu muzikālās dramaturģijas pārskatāmību un daudzveidīgo ritma struktūru trāpīgus sabalsojumus, izvērstā divdaļu cikla interpretācija vienā brīdī nepielūdzami pārvērtās formālā atspēlēšanā, kur pūtēju izdotās skaņas daudzās epizodēs bija bezdievīgi netīras, ik pa laikam ieslīgstot arī kļūdainā nošurakstā. Šķiet, ka ar Džona Adamsa opusiem orķestris un diriģents pārvērtēja savas spējas, jo šajā mūzikā panākt komponista iecerēm atbilstošu dinamiski tembrālo balansu un ritmisko viengabalainību nebūt nav vienkārši. Šoreiz neizdevās.

Koncerta otrā daļa ar Džeimsa Bārnsa 5. simfoniju "Fēnikss" bija daudz veiksmīgāka. Un arī tam ir savs izskaidrojums – pūtēju orķestriem labi zināmā amerikāņu komponista mūziku orķestris "Rīga" ir spēlējis jau iepriekš, 3. simfoniju ar atzīstamiem panākumiem atskaņojot vēl šogad, un salīdzinājumā ar Džona Adamsa daiļradi Džeimsa Bārnsa stils ir konservatīvāks un romantiskāks, kā rezultātā arī virtuozās pasāžas un kolorītie tembru salikumi orķestrim "Rīga" padodas plastiskāk un organiskāk. Bārnsa 5. simfonijas interpretācijā pirmām kārtām varēja priecāties par atskaņotājmākslinieku spēles līmeni. Komponista veidotais skaņuraksts deva iespēju ieklausīties visdažādākajās pūšaminstrumentu soloepizodēs, duetos, trio un lielāka mēroga ansambļos, un arī šeit sevi visprofesionālāk parādīja flautas, taču arī fagoti un obojas nelika vilties, klarnešu grupa muzicēja skaidri un niansēti, savukārt metāla pūšaminstrumentu grupā ar skanējuma izlīdzinātību un izteiksmīgumu visvairāk pārliecināja trompetes un tromboni. Otrkārt, simfonijas lasījums uzskatāmi vēstīja par Valda Butāna muzikālo gaumi un intuīciju – lai arī simfonijas "Fēnikss" austrumnieciski iekrāsotās tēlainības atveidojumā pastāv risks iekrist ilustratīvā sentimentalitātē, diriģenta būvētajā koncepcijā mūziķi šo robežu nekur nepārkāpa, un apjomīgais četrdaļu cikls ("Elēģija", "Skerco", "Sapņojums" un "Gaviles") orķestra "Rīga" sniegumā izgaismojās jūtīgos un aizrautīgos kontrastos. Jāteic, ka Valda Butāna un orķestra mākslinieku turpmākās sadarbības kontekstā tieši šī interpretācija raisa optimistiskas cerības.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar Andri Pogu kā māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu jau aizvadījis divas sezonas, un šī radošā dialoga rezultāti pārsvarā bijuši spoži. No šī skatpunkta arī trešās sezonas sākums saucams par izcilu. Tik spilgta iespaida radīšanai 25. septembra koncertā katrā ziņā nāca par labu īpaši pārdomātā un daudzslāņainā programma, Ādolfa Ābeles simfoniskā dzejoļa "Vīzija" jūtu saviļņojumam sabalsojoties ar Morisa Ravela baleta "Dafnīds un Hloja" emocionālo nianšu zaigojošo kolorītu un abu partitūru vidū ietverot skaņdarbu no tā paša laikmeta un vienlaikus gluži kā no citas pasaules – Sergeja Prokofjeva 2. klavierkoncerta eksistenciāli spriego bezkompromisu vēstījumu. Palīdzēja arī tas, ka Prokofjeva opusa interpretācijai tika uzrunāts pelnīti augstu reputāciju ieguvušais un neordināri domājošais krievu pianists Andrejs Korobeiņikovs, kurš Latvijas koncertzālēs iepriekš uzstājies ar kamerorķestri "Kremerata Baltica".

Vispirms – latviešu mūzika. Nenoliegšu, ka Ādolfa Ābeles simfoniskās partitūras iekļaušana orķestra repertuārā visnotaļ pārsteidza, jo šī laikabiedru cienītā kordiriģenta, pedagoga, ērģelnieka un komponista skaitliski nelielais radošais devums nekad nav atradies atskaņotājmākslinieku uzmanības centrā, bet pēc Ābeles došanās trimdā piemirsts pavisam. Nezinu, kurš mūziķiem atgādināja, ka Ādolfs Ābele rakstījis ne tikai kora dziesmas un tautasdziesmu apdares, bet arī vienu otru simfonisku darbu, bet "Vīzijas" atskaņojums bija īsti vietā, šim opusam uzrunājot gan ar izkoptu kompozīcijas tehniku un formas noapaļotību, gan ar apgarotu izteiksmi un melodisku daiļumu. Andra Pogas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra interpretācija turpretī liecināja, ka mūziķi lieliski zina, kā iedzīvināt šādu tīra nacionālromantisma paraugu, lai priekšnesums nebūtu ne eksaltēts, ne bezpersonisks, un atskaņotāju skatījums uz komponista simfonisko dzejoli palika atmiņā ar mūzikā ietverto izjūtu tīru un dabisku atspoguļojumu.

Vēl pavisam nesen, pēdējā Rīgas festivāla noslēguma koncertā, publikai bija iespēja dzirdēt Sergeja Prokofjeva 3. klavierkoncertu Vestarda Šimkus un Modesta Pitrena vadītā Lietuvas Nacionālā simfoniskā orķestra interpretācijā. Tagad – Prokofjeva 2. klavierkoncerts ar citu solistu, diriģentu un orķestri, un šo interpretāciju mākslinieciskā vispārinājuma spēks liekams līdzīgos svaru kausos, taču viss pārējais gan ir pavisam atšķirīgs, atbilstoši abu partitūru kontrastam Vestarda Šimkus muzicēšanas kaismīgo aizrautību nomainot Andreja Korobeiņikova spēles koncentrētajai enerģijai un skaidrās grafiskās līnijās izzīmētajam nošuraksta lasījumam. No Prokofjeva pieciem klavierkoncertiem ikkatrs saucams par unikālu šedevru, taču 25. septembrī atskaņotais opuss komponista daiļrades kontekstā izceļas kā īpaši neparasts un izaicinošs, kur neatslābstošu uzmanību prasa gan četrdaļīgā cikla saturs, gan arī tā uzbūve, kur emociju brutalitāte un intelektuālais spriegums ir sevišķi sakāpināts, bet Prokofjeva skaņdarbos daudzkārt dzirdamā vitālā optimisma vietā stājušās traģiskas zemstrāvas. Andreja Korobeiņikova radošajam vērīgumam un intuīcijai nepagāja garām neviena kaut cik būtiska klavierkoncertā paustā vēstījuma nianse, un pianista panākumi Prokofjeva mūzikas daudzdimensionālā skaņuraksta mērķtiecīgā, trāpīgā un spilgtā atainojumā raksturojami kā izcili. Savukārt orķestra un diriģenta dialogs ar solistu bija tuvs ideālam, un noslīpētie tembrālie rakursi, orķestra skanējuma precizitāte un ikkatras instrumentālās grupas snieguma atbilstība Andra Pogas un Andreja Korobeiņikova iecerētajai koncepcijai lika nojaust, ka visi interpretācijas dalībnieki ir teicami sapratušies. Atsevišķas kļūmes klavierkoncerta virāžu trauksmainākajos brīžos šo iespaidu tikpat kā neaizēnoja.

Programmas otrā daļa tika atvēlēta Morisa Ravela baleta "Dafnīds un Hloja" muzikālajai partitūrai. Atgriežoties pasaulē, kurā valda daudz gaišākas, harmoniskākas un jutekliskākas izjūtas, Andris Poga skaņdarba interpretāciju veidoja tikpat pārdomāti un meistarīgi kā iepriekš, un orķestra mākslinieki viņam arī atsaucās, saglabājot jau Ādolfa Ābeles "Vīzijā" dzirdamos siltos un piesātinātos stīgu grupas tembrus un koka un metāla pūšaminstrumentu spēles izsmalcinātību un daudzkrāsaino kolorītu. Klāt nāca sitaminstrumentu spraigie akcenti un Valsts akadēmiskā kora "Latvija" līdzdalība, koristu dziedājumam iekļaujoties atskaņojuma kopainas dinamiski un tembrāli izkoptajos sabalsojumos. Tā visa rezultātā Ravela mūzikā atspoguļotajai baleta sižetiskajai virzībai varēja sekot ar prieku un interesi, "Dafnīda un Hlojas" liriskajām epizodēm izskanot vijīgi un mirdzoši, groteskajām un dramatiskajām dejām iegūstot nepieciešamos kontrastus, savukārt noslēguma bakhanālei uzplaiksnot tādā pašā mežonīgā eksaltācijā, kāda piemita jau iepriekšpieminētā Prokofjeva 3. klavierkoncerta finālam Vestarda Šimkus versijā. Nav šaubu, ka līdzvērtīgu iespaidu atstātu arī turpmākās Andreja Korobeiņikova uzstāšanās, kur tagad, pēc Prokofjeva interpretācijas, īpaši saistītu iespēja uzzināt, kāds būtu krievu pianista skatījums uz Šostakoviča, Stravinska un Šnitkes mūziku. Taču viens gan ir pavisam skaidrs – ja Andrejs Korobeiņikovs un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris spēlētu tāpat kā 25. septembra koncertā, tad viņu atskaņotais Lūcijas Garūtas klavierkoncerts izrādītos mākslinieciski satriecošs. Ja nu pianists mūzikas vēstures stundās šai partitūrai pagājis garām, būtu īstais brīdis viņu ar to iepazīstināt.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!