Attēlā - Rihards Štrauss 1888. gadā
 
Recenzija
19.10.2016

Divi orķestri, divi solisti

Komentē
0

Septembra otrajā pusē klasiskās mūzikas interesenti pakāpeniski atsāka regulāri mērot ierasto ceļu uz Lielo ģildi un citām koncertvietām, ar ko jāsamierinās, kamēr Rīga nav tikusi pie kvalitatīvas akustiskās koncertzāles. Spoži savu deviņdesmito sezonu atklāja LNSO Maestro Marisa Jansona vadībā, citādi – bet ne sliktāk – vienpadsmito darba gadu uzsāka "Sinfonietta Rīga". Oktobra sākumā abi orķestri piedāvāja nākamās koncertprogrammas, sadarbojoties ar lieliskiem solistiem: "Sinfonietta Rīga" ar obojistu Alekseju Ogrinčuku, bet LNSO – ar pianistu Reini Zariņu.

"Sinfonietta Rīga" un Aleksejs Ogrinčuks

6. oktobra koncerts, kas bija viens no "Latvijas koncertu" organizētā Rudens kamermūzikas festivāla notikumiem, atkal pierādīja, ka "Sinfonietta Rīga" ir patiesi aizrautīgs un vienots kolektīvs, ja viņu vadība uzticēta harismātiskai personībai. Aleksejs Ogrinčuks, kurš kopš 2005. gada ir Karaliskā Amsterdamas "Concertgebouw" orķestra pirmā oboja, šajā koncertā bija gan solists, gan diriģents, ar savām labi pārdomātajām interpretācijām neatņemot mūziķiem iespēju izpausties individuāli. Tas īpaši attiecināms uz Volfganga Amadeja Mocarta Serenādi pūšaminstrumentiem, ko, Ogrinčuka zižļa vadīti, atskaņoja astoņi mūziķi – divas obojas, klarnetes, mežragi un fagoti. Neapšaubāma šī atskaņojuma veiksme bija obojists Pēteris Endzelis, kura soloepizodes bija muzikāli izteiksmīgas, personiski patiesas un tehniski visaugstākajā līmenī. To pašu gan nevarēšu teikt par jaunās klarnetistes Agneses Skrastiņas sniegumu, kas, lai arī bija labs un profesionāls, brīžiem šķita pārāk sasaistīts un stūrains, brīžiem – par daudz virspusējs un bezpersonisks. Skaidrs, ka par pārliecinātu un drosmīgu mākslinieku, kam ir ko teikt un kas nebaidās uz skatuves atklāt savu personību, piedzimst retais, pārējiem šī prasme jāizkopj, gadu gaitā gūstot pieredzi, tomēr šajā Mocarta kamermūzikas opusā Agnese Skrastiņa, manuprāt, nebija līdzvērtīga sarunu partnere Pēterim Endzelim. Lai arī iespēju izpausties melodiskos solo komponists visvairāk devis pirmajai obojai un klarnetei, arī pārējās partijas ir dzirdamas kā tuvplānā, un mūziķi vairāk vai mazāk veiksmīgi tika ar tām galā. Diemžēl atskaņojums, ja neskaita Endzeļa sniegumu, visticamāk, neiegulsies atmiņas dārgumu lādītē, jo Lielā ģilde nepavisam nav piemērota Mocarta kamermūzikai – laikam ir gandrīz neiespējami turienes akustikā panākt to netveramo, smalko vieglumu un instrumentu saspēles sintēzi, kas tik ļoti nepieciešama šai Vīnes galmam radītajai mūzikai.

Vinčenco Bellīni Obojas koncerts, iespējams, ir viens no īsākajiem šī žanra paraugiem, vien septiņas astoņas minūtes ilgs, tomēr tieši šo nelielo pērlīti Ogrinčuks bija izvēlējies atskaņot Rīgā, ļaujot publikai baudīt katru niansēti atskaņoto noti. Apbrīnojama ir viņa spēja uz obojas "izdziedāt" Bellīni bel canto operu stilistikā rakstītās melodijas, kas prasa kā vispārākās pakāpes muzikālo jūtīgumu, tā tīri tehnisku spēju pilnībā pārvaldīt savu instrumentu un elpošanas sistēmu. Orķestra nemanāmais, bet atbalstošais pavadījums deva solistam nepieciešamo interpretācijas brīvību, kas dažviet uzdzirkstīja teju improvizatoriskā rotaļā. Lai cik ļoti publika alktu turpināt klausīties Ogrinčuka spēlē, šajā vakarā Bellīni miniatūrais koncerts bija vienīgā iespēja dzirdēt viņa obojas bezgalīgās melodijas un virtuozās pasāžas, jo uz nevienu "piedevu" mūziķis nebija pierunājams pat pēc lielām ovācijām un vairākiem bravo saucieniem. Paliek vien cerība pārskatāmā nākotnē viņa interpretācijā dzirdēt vēl kādu solo žanra skaņdarbu, vēlams – garāku.

Koncerta smaguma centrs bija Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Trešā jeb "Skotu" simfonija, kas izskanēja pārliecinoši un kopumā veiksmīgi. Baisi un draudīgi orķestris iesāka simfonijas pirmo daļu, kas jau ar pirmajām notīm iezīmēja drūmu dabas ainu ar ziemeļniecisku klinšu skarbumu un bangojošu viļņu tumšumu. Pilnīgi cits Mendelszons nekā tas, kurš "Sapnī vasaras naktī" vai "Dziesmās bez vārdiem"! Kaut arī viņam, šķiet, nebija nekādas saistības ar Skotiju, ja vien neskaita tās iepazīšanu ceļojumā, vismaz manā prātā Trešā simfonija skan īsti "skotiski", neņemoties spriest, vai Mendelszons šādu nacionālo kolorītu radījis apzināti vai ne. Runājot par interpretāciju, īpaši uzteicama būtu diriģenta tempu izvēle – šķita, ka tie ir īstie un vispareizākie, lai radītu plūstošu mūzikas vedumu un atklātu komponista mākslinieciskās ieceres. Tāpat jāpiemin Ogrinčuka spēja secīgi un pārdomāti vēstīt mūzikā ietērpto stāstu, pakāpeniski veidojot kulminācijas un skatoties uz skaņdarbu kā kopumu, nevis ieslīgstot sīkās detaļās, kas aizmiglo skatu un neļauj domāt plašākos mērogos. Orķestra skanējums bija kupls, biezs un tembrāli bagātīgs, bet trešās daļas, "Adagio", sākums pārsteidza ar pilnīgi citādu – kristālskaidru un kameriski intīmu, smalku nokrāsu pilnu – paleti. Tomēr pietiekami bieži, lai to nevarētu uzskatīt par nejaušību, orķestrim neizdevās kopā paņemt kādu akordu vai posma sākumu, kas citkārt "Sinfonietta Rīga" kopspēlē nav bieži vērojama parādība, tāpēc šoreiz laikam vaina jāuzņemas salīdzinoši nesen diriģēt sākušajam Ogrinčukam, kura diriģēšanas tehnisko pusi iespējams pilnveidot. Neskatoties uz sīkajām neveiksmēm, muzikālā izteiksmība un interpretācijas spilgtums ļāva paskatīties uz šo simfoniju citām acīm un atklāt to no jauna.

LNSO un Reinis Zariņš

Pirms pāris gadiem vienā no ikgadējiem latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertiem bija iespēja dzirdēt Reiņa Zariņa solo Lūcijas Garūtas Klavierkoncertā, un šis atskaņojums vēl joprojām palicis manā atmiņā kā vienkārša, silta un patiesa atgriešanās pie latviešu mūzikas un viena no izteiksmīgākajiem klavierkoncertiem mūsu mūzikas vēsturē. 7. oktobra vakarā Reinis Zariņš ar tikpat nesamākslotu un rūpīgu attieksmi atskaņoja Volfganga Dārziņa Otro klavierkoncertu, ko gan nevarētu likt līdzās Garūtas veikumam. Neesmu piedzīvojusi koncertu, kur Reiņa Zariņa spēle nebūtu visaugstākajā līmenī kā tehniski, tā mākslinieciski, tomēr Dārziņa klavierkoncerts pats par sevi nepiedāvā īpašu oriģinalitāti vai atmiņā paliekošus iespaidus. Pirmajā daļā vēl saklausāma kāda nejauša (vai varbūt apzināta) latviska intonācija vai harmoniska secība, bet pārējās divas daļas aizrit pazīstamajā neoromantisma plūdumā, nedaudz garlaikojot klausītājus. Peļama nav instrumentācija, kas dažviet piedāvā interesantus tembrālus risinājumus, tomēr par latviešu mūzikas dārgakmeni šis opuss nav kļuvis un, visticamāk, arī nekļūs. LNSO kopā ar Zariņu to ieskaņojis arī tvartā, ko prezentēja šajā koncertā (līdzās klavierkoncertam tur arī Jāņa Ivanova 20. simfonija), un skaņdarba nevienmērīgās kvalitātes nebūt nav iemesls, lai to nedarītu, tieši otrādi – latviešu mūzikas ieskaņošanai būtu jākļūst par sistemātisku un regulāru paradumu kaut vai tikai tāpēc, lai par daudzo opusu eksistenci un skanējumu uzzinātu arī cilvēki, ne tikai arhīvu plaukti. Tāpēc, neņemot vērā domas par pašu skaņdarbu, prieks, ka bija iespēja to dzirdēt. Lai vai kā, Reinis Zariņš ir saistošs mūziķis, kura dzīvās, no klišejām brīvās interpretācijas un tembrāli baudāmo spēli gribas klausīties vēl un vēl neatkarīgi no tā, ko viņš spēlē.

Riharda Štrausa simfoniskā poēma "Varoņa dzīve", šķiet, bija vismaz neliels izaicinājums LNSO – lai arī pēdējā laikā orķestris jo bieži un kvalitatīvi atskaņo izvērstus romantisma opusus, Rihards Štrauss, manuprāt, ik reizi pārbauda mūziķu un diriģenta spēku un izturības robežas, pieprasot pilnīgu atdevi un iedziļināšanos no pirmās līdz pēdējai notij. Un jau ar pirmajām skaņām kļuva skaidrs, ka orķestris Andra Pogas vadībā ir apņēmības pilns izdzīvot varoņa dzīvi ar visām tajā esošajām kaislībām, temperamenta uzliesmojumiem, liriskajām atkāpēm, individuālajiem pārdzīvojumiem un to monolīto izklāstu. Svarīga loma un īsākas vai garākas soloepizodes paredzētas gandrīz visiem pūšaminstrumentu grupu koncertmeistariem, īpaši veiksmīgas muzikālās replikas izdevās koka pūšaminstrumentu solistiem, tomēr "Varoņa dzīves" esence ir vijoles solo, kas šoreiz uzticēts LNSO koncertmeistaram Georgam Sarkisjanam. Viņa pievelkošā spēle ikreiz bija jauneklīga dzīvīguma, visaugstākās intensitātes un plaša emociju spektra pārpilna, atklājot īsta talanta dvēseles spēku un trauslumu vienlaikus. Tādus vijoles solo no latviešu orķestru mūziķiem nenākas dzirdēt bieži!

Ja iepriekš rakstīju, ka Lielā ģilde nav piemērota Mocarta kamermūzikai, tikpat ļoti tā nav piemērota tik lielam orķestra sastāvam, kādu pieprasa "Varoņa dzīve" (nemaz nerunājot par Štrausa "Alpu simfoniju"). Orķestra skanējums gan bija maksimāli blīvs, komponista lieliskās instrumentācijas prasmes cieši kopā saaudušas dažādos tembrus un nokrāsas, tomēr šāda darba atskaņojumam nepieciešams akustisks plašums, lai skaņai ir kur plūst, nevis apstāties vai iesprūst četrās sienās. Mūziķiem spēlējot ar, kā teikt, atvērtām emociju stīgām, tajā pašā laikā gandrīz nemaz nezaudējot tehniskās kvalitātes, atskaņojums kļūtu par kaut ko patiesi vērā ņemamu un ieskaņojuma veidā tālāk izplatāmu vienību (kā to, orķestra ieceres atklājot, pirms atskaņojuma publikai vēstīja Orests Silabriedis), ja vien vairākās piano vietās nebūtu dzirdami klepojoši cilvēki vai mobilā tālruņa zvana signāls. Dažbrīd koncerta apmeklētāju domu gājiens vai neuzmanība, necieņa pret mūziku un mūziķiem man tiešām nav saprotama... Lai nu kā, "Varoņa dzīves" atskaņojums ir viens no retajiem, kuru, lai arī esmu dzirdējusi koncertā, labprāt noklausītos LR3 "Klasika" arhīvā, jo tas neliek vilties Štrausa mūzikas cienītājiem!

Tēmas

Anete Ašmane

Anete Ašmane studē klavierspēli un muzikoloģiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Regulāri veido raidījumus Latvijas Radio 3 "Klasika", publikācijas žurnālā "Mūzikas Saule" un citur.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!