Foto - Jānis Deinats
 
Recenzija
14.04.2015

Divas versijas par Aspaziju

Komentē
0

Jaunā Rīgas teātra izrāde "Aspazija. Personīgi", ko iestudējusi Māra Ķimele, kaut formāli ir par Aspaziju, kurai šogad arī aprit 150. dzimšanas diena, vienādā mērā ir stāsts par abiem dzejniekiem – Raini un Aspaziju. Inga Ābele savā lugā izmantojusi katram latviešu literatūras interesentam labi zināmus materiālus – Raiņa un Aspazijas saraksti, Raiņa dienasgrāmatas, Aspazijas romānu "Rudens lakstīgala", Saulcerītes Vieses grāmatu "Mūžīgie spārni", Gundegas Grīnumas monogrāfiju "Piemiņas paradoksi", arī, cik noprotams no pateicību saraksta izrādes programmā, Rakstniecības un mūzikas muzeja līdzstrādnieku konsultācijas. Izrādi skatīties ir interesanti, pārpildītā zāle tai seko, elpu aizturējusi.

Inga Ābele orientējusies uz abu dzejnieku ikdienas problēmām, sadzīvi, neignorējot arī pāra intīmās attiecības un konfliktus šai sfērā. Ļoti maz vietas atvēlēts sabiedriski politiskajai tematikai, kam viņu abu dzīvē bija tik nozīmīga loma. Tā Janas Čivželes pārizsmalcinātā Raiņa māsa Dora un Anda Stroda augstprātīgi kundziskais Pēteris Stučka gan lugā, gan izrādē neapšaubāmi tēloti kā komiski personāži. Tādu pašu redzam politiķi un literatūras kritiķi Jani Jansonu-Braunu, kurš Edgara Samīša temperamentīgi sakāpinātajā kvēlē krīt pie Aspazijas kājām, neveiklā skāvienā gandrīz noraujot dzejniecei brunčus. Lai atgādinātu, ka Aspazija un Rainis bija ne tikai sadzīves nomākti personāži, bet arī ievērojami mākslinieki, lugā iekombinēti Aspazijas dzejas un lugu ("Vaidelote", "Sidraba šķidrauts"), kā arī Raiņa dzejas un lugas "Uguns un nakts" fragmenti. Taču šāds paņēmiens, manuprāt, ir mehānisks un mākslinieciskā ziņā bezpalīdzīgs – tas ne tikai aptur darbību, bet arī pasvītro lugas kā lekcijas tīri vispārizglītojošo ievirzi. Noskatoties izrādi, rodas iespaids, ka autore bez oriģinālas ieceres vai mākslinieciska vispārinājuma veikli savirknējusi objektīvus faktus, lai neitrāli izstāstītu abu dzejnieku kopīgo biogrāfiju tiem, kuri vāji pārzina šo tematu. Taču, izlasot lugu, man radās priekšstats, ka dramaturģe uz dzejnieku pāra attiecībām, īpaši abu mūža otrajā pusē, tomēr lūkojas ievērojami atšķirīgi, nekā vispārpieņemts latviešu literatūras vēsturē un nekā to redzam arī izrādē. Un šis īpašais, izrādē vien vāji nojaušamais citādais skatījums ir Ingas Ābeles novatorisks ieguldījums Aspazijas un Raiņa attiecību izpratnē.

Luga konstruēta kā atmiņas, kas uzvilnī Aspazijā viņas mūža pēdējā ziemā – 1943. gadā. Pirmā un otrā cēliena pirmajās ainās, kā arī fināla skatā Baibas Brokas atveidotā Aspazija ir veca, reimatisma saliekta, satuntulējusies sieva, kas aukstajā Jūrmalas vasarnīcā pūlas sevi sasildīt ar atmiņām par aizgājušo dzīvi. Šādi tiek pasvītrots notiekošā subjektīvisms – Aspazijas dzīves fakti rindojas it kā pašas dzejnieces atmiņu izkārtojumā. Bet atmiņas mēdz saglabāt emocionāli spilgtākos – gan prieka, gan sāpju iekrāsotos – brīžus. Tādējādi luga piedāvā izrādi organizēt nevis kā reālistisku, bet drīzāk kā vizionāru vēstījumu. Pēc šāda mērķa tiekusies arī Māra Ķimele kopā ar scenogrāfu Gintu Gabrānu, kurš izmantojis savus un Inetas Sipunovas veidotus kustīgus video kadrus, kas tiek eksponēti uz reālistiski iekārtotas telpas (galds, krēsli, gulta, palmas pods) aizmugurējās sienas. Pamīšus ar mēbelēm uz skatuves novietoti divi pelēki finiera kubi – viens tiek izmantots kā neērta guļvieta Kastaņolas ainās, otrs funkcionē kā pieminekļa pjedestāls, uz kura palaikam kāpj Rainis. Video ainās redzami pelēki dabasskati, pilsētas ainas, kā arī Jaunā Rīgas teātra iekšējie un āra skati, vedinot domāt laikam taču par notiekošā teatralitāti. Gaismas viscaur auksti pelēkas, vienīgā atšķirība – gaišākas vai noēnotākas. Taču video un reālistiski iekārtotā telpa nesaaug vienotā tēlā, katra dzīvo savu savrupu dzīvi – sapņa, vīzijas, atmiņu nereālistiskā estētika nestrādā. Vietumis meditatīvu noskaņu izdodas radīt Jāņa Šipkēvica klusinātajām dziesmām. Arī dzejas un drāmu fragmentu skandēšana izrādē nepieder pie veiksmīgākajiem brīžiem – uz gaiša fona melnas sastingušu aktieru figūras (kā ēnu teātrī), kuru sejas nav redzamas, neitrāli vai viegli ironiski runā dzejas rindas, atgādinot skolas vakaru dzejas montāžas.

Izrāde, pretēji lugai, kur ir viena Aspazija un viens Rainis, piedāvā vienu Aspaziju un divus Raiņus, izvirzot būtisku jautājumu, kādēļ tā darīts. Izrādes lielā veiksme neapšaubāmi ir Baiba Broka Aspazijas lomā. Aktrise vienlīdz pārliecinoši nospēlē jaunās Aspazijas magnētisko sievišķīgo pievilcību, koķeti kautro un vienlīdz pašapzinīgi mulsinošo smaidu, pieredzējušas sievietes dramatiskos pārdzīvojumus, kuru ignorē pašas un pasaules par ģeniālu atzītais egoistiskais vīrs, kā arī vecuma nevarību un ērcīgumu. Patiesi apbrīnojams darbs, kas visai izrādei piešķir siltu cilvēcību.

Jauno Raini periodā līdz Šveices trimdai tēlo Ivars Krasts. Un dara to pārliecinoši. Īsti vietā ir viņa tēla nedrošība, kautrība, nedaudz kariķētā aizrautība. Aktieris rada priekšstatu par pievilcīgu, bet kompleksu māktu jaunu vīrieti, kurš Aspazijā meklē un atrod ne tikai mīļoto un mīļāko, bet arī māti, aukli un skolotāju. Krasts rada pamatu nopietnām šaubām, vai bez šādas sievietes jaunais žurnālists un politiķis Jānis Pliekšāns kļūtu par dzejnieku Raini. Tomēr minētās attiecības apriori nevar būt mūžīgas, ja tās principiāli nemainās. Pieaugušam vīrietim, tostarp dzejniekam, aukle un skolotāja, domāju, ļoti krīt uz nerviem, lai arī, protams, ir izdevīga – kā kalpone. Inga Ābele, nezinu, apzināti vai intuitīvi, pasvītrojusi vienu no lielākajiem mūsu kultūras paradoksiem – dzejnieks, kura daiļradē viena no būtiskākajām idejām ir mūžīgā maiņa un pārvērtība kā attīstības un pastāvēšanas garants, savā privātajā dzīvē attiecībās ar dzīvesbiedri Aspaziju mainīt negribēja neko, jo pieradums pie sievas apbrīnas un kalpošanas bija ļoti ērts. Savukārt Aspazija attiecībās ar Raini Kastaņolā acīmredzot neko nemainīja ne tikai mīlestības, bet arī kaut kādu perversu baudu sniedzošas pašmoceklības dēļ, kas, baidos vispārināt, tomēr ir ļoti izplatīts attiecību modelis latviešu sieviešu vidū attiecībās ar vīru un/vai bērniem.

Žēl, ka Ķimele Krastam nav devusi iespēju pārbaudīt savus spēkus, tēlojot Raini arī mūža otrajā pusē, kad dzejnieka un Aspazijas attiecības pārdzīvo daudzus pārbaudījumus. "Veco" Raini spēlē Ģirts Krūmiņš, uzsverot dzejnieka pašapziņu, paštaisnumu, reizumis pat neticami nežēlīgo egoismu pret Aspaziju. Taču izrādes otrajā daļā pāra attiecības no iekšēji psiholoģiskas izpētes, kas dominē pirmajā cēlienā, vairāk ievirzās ārēji ironiskā vērojumā no malas – tas ir pretēji lugai. Un te, lūk, jārunā par Ābeles un Ķimeles atšķirīgo skatījumu. Ne bez nolūka dramaturģe lugā kā tēlu ieved rakstnieci Ivandi Kaiju – Aspazijas uzticības personu –, kuru Iveta Pole atveido kā inteliģenti atturīgu, gudru sievieti, kas nojauš vairāk nekā pasaka vārdos. Abu sieviešu sarunās, kā arī Raiņa un Aspazijas fragmentārajos dialogos atklājas ļoti sakāpināts Aspazijas dzīves dramatisms, pat traģisms: nopietnās veselības problēmas, vientulība, smags darbs, vienai vedot abu saimniecību, laika un iedvesmas trūkums daiļradei, dzīvesbiedra allažīgais sapīkums, neredzot "mīļputniņu" jautru un smaidīgu. Dramaturģe pievērš uzmanību pat baisām, dzejnieces ārkārtējo stāvokli raksturojošām naturālistiskām detaļām – dzirdes un redzes nopietna pasliktināšanās, bezmiegs, pieradums pie veronāla, kas vājina dzimumtieksmi. Tik koncentrētu Aspazijas personiskās dzīves bēdu un nelaimju tēlojumu patiesi nav nācies sastapt. Un nav pamata Ābelei neticēt. Patiešām, kā vēsta lugas virsraksts, tas ir kaut kas personīgs par Aspaziju. Izrādē turpretī otrajā daļā dominē ironija un naturālismu aizstājošs simbolisms, kas arī lej ūdeni uz ironijas dzirnavām, pārfokusējot uzmanību no Aspazijas uz Raini un tādējādi lielā mērā novēršot uzmanību no dzejnieces izmisīgās situācijas. Piemēram, Krūmiņa Rainis pustumsā sēž pie galda un no lapas lasa dienasgrāmatas ierakstus, kas pilni netīksmes pret sievu un varmācīgas, bet, cik noprotams, veltīgas tiekšanās sevi piespiest pārvarēt antipātijas. Ik pēc teikuma Rainis it kā bailīgi, it kā nosodoši paskatās uz aizmigušo Aspaziju. Zāle pamatoti smejas. "Vecais" Rainis mēdz uzkāpt uz jau pieminētā pjedestāla, kas lugā nav minēts, un, rokas iespiedis sānos, nodeklamēt kādu no saviem uz darbību rosinošajiem dzejas aforismiem. Arī tas, protams, ir smieklīgi. Bet Ābele savā lugā, manuprāt, primāri nemeklē vainīgos, bet tēlo, kā divi cilvēki, kas bija izcili mākslinieki, netika galā ar kaut ko, kas izrādījās lielāks par viņu talantu, daiļradi, slavu un vietu vēsturē – paši savu dzīvi –, viens otru novezdami izmisumā un bezcerībā. Un tas tomēr ir kaut kas principiāli cits nekā ironisks Raiņa attēlojums, lai arī ironiskā forma ir spoža. Tāpēc atšķirīgas ir arī atbildes, ko sniedz luga un izrāde uz jautājumu: vai Rainim un Aspazijai vajadzēja palikt kopā, kad viņu starpā iezīmējās dramatiskās pretrunas Kastaņolā, kuras kulminēja, atgriežoties Rīgā. Dramaturģe, manuprāt, atbild noliedzoši, viņa neakceptē ikdienas mokas pēcnāves slavas vārdā, jo viņai, kā es saprotu, lielākā vērtība ir dzīvā dzīve. Līdz ar to lugā iezīmējas vairāki Aspazijas veidoli jeb lomas, kas visi kopā veido vienu bezgala sarežģītu un traģisku sievietes tēlu – Aspazija-Duende jeb iedvesmas eņģelis, Aspazija-mocekle un Aspazija-kaut kādā ziņā arī mocītāja –, neatkāpjoties no slavenā Raiņa slavenās sievas goda Raiņa un Olgas Kliģeres romāna laikā, par kuru izrādes veidotāji viegli paironizē, parādot "mēnessmeitiņu" Olgu (Inga Tropa) kā aprobežotu svaigmiesas mietpilsonīti, bet sešdesmitgadīgo mīlnieku Raini kā egoistisku un smieklīgu ākstu. Bet, piedodiet, atvainojiet, Gēte, Ibsens, nemaz nerunājot par Igo, mīlēja un tika mīlēti vēl lielākā vecumā, un viņu mēnessmeitiņas bija jaunākas par Olgu. Un Olgas iedvesmotais dzejoļu cikls "Mēness meitiņa", kas veido nodaļu "Dagdas piecās skiču burtnīcās", pretēji racionāli lozungotajām "Tālajām noskaņām zilā vakarā", ir dzīvs joprojām no pirmās līdz pēdējai rindiņai.

Dramaturģe lugā ieviesusi divus Aspazijas monologus (viens no tiem – dzejnieces runa pie Raiņa kapa), kuros viņa pamato savu nešķirto kopdzīvi ar Raini, pārvarot visas pretrunas, kā abu kopējā mūža un, jāsaprot, visas latviešu kultūras izcilu sasniegumu. Manuprāt, Ābele šos Aspazijas publiskos paziņojumus traktē drīzāk kā viņas vājuma, ne spēka izpausmi, kā sociālu masku, kas nav sievietes pašas izvēle, bet ko tai uzspiedusi sabiedrība un vēsture. Baiba Broka minētos monologus, saskaņā ar režijas ieceri, runā neitrālā intonācijā, ar vieglu ironiju pārvarot sakāpināti cildeno leksiku par patriotismu, tautu un tēvzemi. Tas drīzāk vērtējams kā apliecinājums hrestomātiskajām zināšanām par Aspazijas un Raiņa mūžīgo kopdzīvi vēsturē, ne kā vērtējums viņu – reiz dzīvu cilvēku – reālajām, pretrunu, sāpju un izmisuma pilnajām, abus radošajām un vienlaikus iznīcinošajām attiecībām.

Abas versijas – lai arī teātra piedāvātā ir tradicionālāka nekā dramaturģes sacerētā – rosina domāt. Gan par Aspazijas un Raiņa, gan jebkura cita pāra attiecībām, kuras veidot palaikam izrādās grūtāk nekā sacerēt ģeniālu dzeju.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0