Foto - Didzis Grodzs
 
Sarunas
30.11.2017

Diskusija: "Bikibuks" manā dzīvē

Komentē
0

Rīgas Grāmatu svētkos Kongresu namā tika atklāts bērnu dzejoļgrāmatu "Bikibuks" pēdējais laidiens un nosvinēts sērijas noslēgums. Par godu šim notikumam pie diskusiju galda tikās dažādu profesiju pārstāvji, kuri ar šīm grāmatām saskaras ne tikai ikdienā, bet arī savā profesionālajā darbībā. Pieredzē dalījās kultūras kritiķe un "Bikibuku" recenzente Santa Remere ar dēlu Eiženu, Cēsu Jaunās sākumskolas skolotājs Lauris Bokišs ar dēlu Leo, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra bibliotekāre Ilze Marga un bērnu grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa.

Santa Remere: Pastāstiet, kāda ir jūsu saistība ar "Bikibuku" un kā tas ienāca jūsu dzīvē.

Lauris Bokišs: "Bikibuks" manā dzīvē ienāca kopā ar Leo pirms trim gadiem, kad arī sākās mūsu kopīgais ceļš – es sāku atkal strādāt skolā, kur mēs joprojām visādi darbojamies ar šīm grāmatiņām gan ar pirmsskolas bērniem, gan ar sākumskolas skolēniem līdz piektajai klasei.

Ilze Marga: Manā dzīvē "Bikibuki" ir ikdiena, jo tā paiet bibliotēkā starp grāmatām. Šo sēriju bērni ir ļoti iemīļojuši – viņi lasa, šķirsta, vēro, grāmatiņas noteikti ir pamanītas starp visām daudzajām biezajām grāmatām.

Elīna Brasliņa: Man "Bikibuki" ir svarīgs iedvesmas avots, un tie vienmēr stāv plauktiņā pa ķērienam. Laba "Bikibuku" īpašība ir tā, ka nevar ērti paņemt tikai vienu grāmatiņu – jāņem vairākas uzreiz. Kamēr atrodi meklēto, sanāk noklīst neceļos, un tieši tas radošam procesam ir ļoti svarīgi.

Santa Remere: Kur jums mājās stāv "Bikibuki", un kā jūs izvēlaties, kuru lasīt?

Eižens: Man stāv trīs plauktos.

Ilze Marga: Bibliotēkā ir ierasta kārtība, kādā grāmatām jāstāv, bet neatbilstošā formāta un apjoma dēļ "Bikibuki" bibliotēkās izvirzījušies priekšplānā. Tos nevar ielikt plauktā pie citiem autora darbiem, jo tur tie pazudīs, tāpēc šīm grāmatiņām jāturas kopā visām simts. "Bikibuki" piespiež bibliotekārus būt radošiem – ir jāatrod vieta, kur tos likt, kāda kaste vai grozi. Vienā bibliotēkā ir pat pašu spēkiem izveidots plauktiņš, salikts kopā, nokrāsots, un tur "Bikibuki" ir atraduši savu vietu. Es domāju, ka šīs grāmatas bibliotēkās vienmēr ir labi pamanāmas un jūtas labi.

Elīna Brasliņa: Es tikko grāmatu tirgū nopirku vēl dažus "Bikibukus". Man nav visu, bet noteikti ir vairāk nekā puse. Tie stāv kopā ar citām bērnu grāmatām, bet vienmēr virspusē, jo citādi es tos neredzu – tikai muguriņas. Es vienmēr paņemu veselu čupu, un, kamēr atrodu vajadzīgo, vienmēr paspēju aizmirst, kāpēc man "Bikibukus" vajadzēja.

Lauris Bokišs: Mums "Bikibuki" šobrīd mājās stāv kurpju kastē. Ļoti labā kurpju kastē. Līdz milimetram vajadzīgajā platumā un augstumā. Šorīt saskaitīju, cik mums ir. Mazāk nekā puse, trīsdesmit septiņi. Tur ir vieta vēl līdz sešdesmit. Tad, iespējams, Leo jau būs paaugusies kāja. Būs jāmeklē cita perfekta vieta, kur glabāt. Bet tas ir labs uzglabāšanas veids – "Bikibukus" var ērti pārskatīt un izvēlēties kā bibliotēkas kartotēkā.

Santa Remere: Bet pēc kādiem kritērijiem tu izvēlējies savus trīsdesmit septiņus? Kurš no jums izvēlas, kuru pirmo paņemt no kastes palasīt vai pažļembāt, vai panēsāt apkārt?

Lauris Bokišs: Vienīgais "Bikibuks", kurš mums jau ir nomainīts pret jaunu, ir pats pirmais – tas ir cietis visnežēlīgāk cietis. Otrs visvairāk cietušais ir "Zaķīšu pirtiņa" [1], kas jau ir liels bibliogrāfisks retums. Tam ir nograuzti divi stūri, kā pelītes grauž. Leo kādu izvēlas un saka man: "Palasi!" Un tad tikai uz priekšu – meklējam citus mīļākos un lasām daudzas reizes pēc kārtas.

Santa Remere: Kādi novērojumi ir bibliotēkā? Kurus "Bikibukus" bērni paķer pirmos? Kā viņi atrod savējos?

Ilze Marga: Man šķiet, ka pirmais vienmēr nostrādā vizuālais iespaids, tikai pēc tam dzejolis. Bet varbūt es kļūdos. Domāju, katram bērnam ir sava neapzinātā interese, kas viņu konkrētajā brīdī uzrunā. Man pašai šie dzejoļi ir mājās dažādās antoloģijās, bet "Bikibukus" savai kolekcijai es izvēlos vizuālā iespaida dēļ.

Elīna Brasliņa: Man arī līdzīgi kā Ilzei. Es pērku "Bikibukus" sev. Man ir pokemonu "drudzis" šī vārda labākajā nozīmē – vajag tomēr savākt visus! Ja vēl pazīst mākslinieku, tad iet un prasa parakstiņu, un veidojas kolekcija. Sanāk tāda kā Latvijas ilustrācijas kataloga sastādīšana mājās.

Santa Remere: Pastāstīšu, kā mēs izvēlamies "Bikibukus". Man ir divi bērni. Jaunākais ir uz kulināriju orientēts. Viņš izvēlas "Bikibuku", kuram virsū ir kāda končiņa vai kaut kas garšīgs. Eižens savukārt bija spiests izlasīt pilnīgi visus "Bikibukus", jo tie mums katru ceturksni pienāca uz mājām kā vieniem no pirmajiem lasītājiem. Mēs apskatījām pilnīgi visus, mēģinot atklāt, kas patīk katrā. Reizēm, kad Eižens bija mazs, viņš baidījās no tumšākiem un drūmākiem, bet tagad, tieši otrādi, viņš vispirms izvēlas tos, no kuriem visvairāk bail. Eižen, kurš bija pirmais "Bikibuks", kuru tu atceries?

Eižens: Biki-buki-baks. [2]

Inese Zandere (no publikas): Tas jau arī ir pats pirmais.

Santa Remere: Vai jūs atceraties pirmo "Bikibuka" lasīšanas reizi? Ir lasītāji, kuri saka, ka viņus mulsināja grāmatas forma – katra dzejas rinda ir citā lapā. Kā to pasniegt, un vai bērns sapratīs?

Lauris Bokišs: Par pirmo lasīšanu man nav konkrētu atmiņu, toties es atceros, ka gaidīju, kad beidzot varēšu lasīt priekšā "Bikibukus". Tie ir vecāki par Leo. Es zināju, ka "Bikibuki" ir labi, bet īsti nebija iemesla tos sev iegādāties. Tā nu es gaidīju, kad varēšu Leo ar tiem iepazīstināt. Daudzus "Bikibukus" bijām apskatījuši citās mājās, bet pašu mājās viens no pirmajiem bija par odiņiem, kam nav vārdu, [3] un Kārļa Vērdiņa dzejolis, kurā "mežu skatās kā multeni" [4]. No šī "Bikibuka" mēs gan esam ik pa brīdim izvairījušies, jo tajā ir pieminēta multene. Kad ir multeņu krīzes, tad nākas izvairīties no lietām, kas par tām atgādina, un šis dzejolis darbojas kā burvju zizlis.

Ilze Marga: Es atceros, kā pirmais "Bikibuks" nonāca mūsu mājās. Manam dēlam bija jau desmit gadu, un viņam it kā tas nebija īpaši aktuāli, bet es kā bibliotekāre ļoti novērtēju šo sēriju un ļoti gaidīju – kad būs nākamais, kas tajā būs iekļauts. Kamēr "Bikibuku" vēl bija maz, grāmatiņas vienmēr kaut kur pazuda, nācās meklēt, kurā kaktā bērns tās lasījis un atstājis. Iespaidi par "Bikibukiem" nāk, iet un pārklājas, un es teiktu, ka viena izteikta iespaida nav, ir simts dažādu iespaidu.

Elīna Brasliņa: Šie bija pirmie divi – "Tauriņš pār lielceļu" [5] un "Bezdelīdzēns un zēns" [6]. Kas ir zīmīgi, tos man uzdāvināja mamma, pirms es vispār biju sākusi darboties bērnu grāmatu ilustrācijā. Viņa zināja, ka es mācos kompozīciju pie Jura Petraškeviča, tāpēc iedeva man, sakot: "Re, kādu tavs skolotājs grāmatiņu uztaisīja!"

Santa Remere: Šonedēļ biju radio "Ģimenes studijā", kur izskanēja jautājums, kā ievilināt bērnus lasīšanā. Mani šis "ievilināt" mazliet satrauc. Meklējot sinonīmus, es ātri vien atrastu – kā piespiest bērnus lasīt. Man uz šo jautājumu bija grūti atbildēt, bet par to domāju vairākas dienas: kāpēc mēs tik ļoti gribam, lai bērni lasa. Varbūt Laurim kā skolotājam ir atbilde uz šo jautājumu?

Lauris Bokišs: Man ir zināma pieredze ar to, cik labi "Bikibuki" ievilina lasīšanā. Bērniem patīk risināt dažādas tēmas, vēl pirms viņi ir iemācījušies lasīt, un "Bikibuki" piedāvā plašu, krāšņu tēmu loku. Tie vispirms ievilna ilustrācijās, pēc tam burtu pazīšanā un beigās ļauj ķepināt kopā vārdus. Svarīga ir vizualitāte un tas, ka teksta nav par daudz, – tas bērnam ir superforši! Vecākajās bērnudārza grupās, kad bērni sāk mācīties lasīt, esmu novērojis – ja tu viņiem noliec priekšā grāmatu, kur vienā lapā ir daudz teksta, viņi "uzkaras" pie pirmās lapas. "Bikibuki" ļoti labi palīdz tikt pāri šim pirmajam lasīšanas drudzim.

Santa Remere: Bet kāpēc mēs gribam, lai bērni brīvlaikā pasēž pie grāmatām, nevis tikai skraida pa lauku?

Ilze Marga: Pirmkārt, tāpēc, ka miers mājās. Ja bērns ir bibliotēkā, mēs zinām, ka viņš ir drošā vietā. Bet kāpēc mēs gribam viņus radināt pie grāmatām? Jo tā ir mūsu pašu pieredze, it sevišķi, ja mēs paši esam ar tām saistīti. Mēs zinām, ka tā ir jauka pasaule, kas spēj mums daudz ko dot, un gribam arī saviem bērniem dot to labāko. Atceros savu pirmo patstāvīgi izlasīto grāmatu un to, cik es jutos svarīga, ka es pati esmu izlasījusi veselu grāmatu! Arī "Bikibuki" dod bērnam šo pārliecību par sevi – es esmu izlasījis grāmatu...

Santa Remere: Simts grāmatu!

Ilze Marga: Jā, kad es sāku iet pirmajā klasē, nevarēju skolotājai teikt – es esmu izlasījusi simts grāmatu. "Bikibuku" paaudze to noteikti var darīt, un es domāju, ka pašapziņa viņiem ir krietni augstāka.

Santa Remere: Elīna, vai arī tu bērnībā biji liela lasītāja?

Elīna Brasliņa: Man liekas, es biju vairāk zīmētāja nekā lasītāja. Bet man daudz bija grāmatu, kas nebija latviešu valodā, un tur svarīgākās bija bildes. Bet kopumā es daudz lasīju, vismaz agrajā pusaudzībā.

Santa Remere: Kā tu strādā pie ilustrācijām? Vai bija kāda atšķirība, strādājot pie apbalvotā "Bikibuka" par Meža cūku [7]?

Elīna Brasliņa: Tas bija ļoti svarīgs darbs, mana otrā izdotā grāmata. Pirmā bija "Ola, kura negribēja krāsoties" ("Zvaigzne ABC", 2014). Tas bija ļoti ilustratīvs darbs, bija skaidrs, kam katrā attēlā jābūt attēlotam. Ja ola iet pa ceļu, tad viņa to arī dara. Savukārt pirmais "Bikibuks" tapa Jura Petraškeviča nodarbībās Latvijas Mākslas akadēmijā, un tas man sniedza divas būtiskas atklāsmes. Mums tika dots uzdevums – ja jums būtu jātaisa "Bikibuks", kā jūs to darītu? Es jau pirmajā dienā sataisīju kaut ko – likās, tās būs tikai skices –, bet, kad atnesu Jurim, viņš teica: eu, bet te jau gandrīz viss ir izdarīts! Tā bija pirmā atklāsme – ka nevajag visu pārcakināt. Man šausmīgi patīk visur salikt sīkas detaļas, bet dažkārt tas ir lieki, pietiek ar pirmo svaigumu, netīro melnrakstu. To var nest arī tālāk, nevis izmantot tikai kā izejas punktu. Otrā atklāsme, pateicoties Jurim: ļoti būtisks iedvesmas avots var būt pašu bērnu zīmējumi. "Meža cūkā" tos centos arī izmantot – skatīties, kā bērni strādā, un to sajūtu vismaz daļēji pārnest. Ir ļoti skaisti, ļoti pieauguši "Bikibuki", tādi kā Anitai Kreitusei, tā nu neviens cits nekad nevarētu uzzīmēt. Bet man liekas svarīgi, lai ir arī tāds kā Meža cūkas "Bikibuks" vai Rebekas Lukošus zīmētā zebras grāmatiņa, uz kuru bērni skatās un domā – es taču arī tā varētu! Un viņš tik ilgi skatās, kamēr kādā brīdī arī sāk zīmēt. Sanāk, ka "Bikibuks" ir bijis iedvesmas avots tam, kā es tālāk strādāju pie ilustrācijām. Tādā ziņā atšķirības nav, tas ir bijis kā ievads manā darbā ar ilustrāciju.

Santa Remere: Kā īsti skolā notiek darbs ar "Bikibukiem"?

Lauris Bokišs: Man liekas svarīgi, ka tu šajā diskusijā esi nosaukta par "Bikibuku" pētnieci. "Bikibuki" ir superīgākais veids, kā bērni var lēnām iet pētniecības un zinātnes laukā. "Bikibuki" ļauj pētīt gan tekstu, gan, protams, vizuālo materiālu. Mēs varam skaitīt, cik daudz ir dažādu sauļu, cik – dažādu koku, cik kaķiem ir zobu. Cik dažādi ir guļoši bērni, cik dažādi lec zirgi. Kādi tikai nemēdz būt burvji! Izpētes lauks ir neizsmeļams, sākot ar bērniem, kuri nelasa, beidzot ar tiem, kuri jau sāk analizēt dzeju, kā pienākas.

Santa Remere: Man ir līdzīgas sajūtas, es vairs neatceros neko daudz no kombinatorikas matemātikā, bet, šķiet, jau no piecām vienībām var uztaisīt trīsdesmit dažādas kombinācijas, bet no simts vienībām kombināciju skaits ir teju bezgalīgs, ja vēl ņem vērā, cik daudz dažādu mākslinieku un dzejnieku rada šīs grāmatas, iesaistot procesā tik daudzus dažādus bērnus un lasītājus. "Bikibuku" koncepcija principā ir "veci dzejoļi jaunās krāsās" – vai šis ilustrētās dzejas formāts jums ir palīdzējis atklāt kādu līdz šim nepamanītu dzejoli vai ieraudzīt to citā gaismā?

Ilze Marga: Man tas noteikti ir dzejolis "Vakars" [8] ar Kristiana Brektes ilustrācijām – redzu, kā publikā tagad daudziem parādās smaids. Šajā gadījumā ilustrators pilnībā nojauca to jauko, liegi romantisko sajūtu, ko es jutu bērnībā, lasot šo autoru, un es pēkšņi ieraudzīju kaut ko jaunu un citu. Tas nebūt nebija briesmīgi, bija pat ļoti interesanti. Es tagad zinu, ka bērniem patīk arī baidīties. Lasot šo "Bikibuku", mēs varam justies, kā spēlējot paslēpes tumsā vai braucot ar šausmu autobusu, – tik plaša emociju gamma.

Elīna Brasliņa: Es arī biju agrāk domājusi, kas notiktu, ja Brekte ilustrētu bērnu grāmatu. Šis bija viens no lielākajiem atklājumiem. Vēl, piemēram, man agrāk nebija labs priekšstats par dzejnieku Valdi Luksu – biju redzējusi viņa dzejoļus ar tādām ne īpaši jaukām ilustrācijām. Šobrīd tas ir viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem [9] – par žirafēm! Kuram gan nepatīk žirafes?

Santa Remere: Man laikam ir kaut kā līdzīgi ar padomju laika dzejniekiem. Piemēram, dzejoli "Pirmā svītriņa" [10] vienmēr esmu uztvērusi kā ļoti didaktisku – ja tu ļoti necentīsies, tad tava vilktā svītriņa gāzīsies un tu nepratīsi pareizi rakstīt. Māksliniece Ieva Maurīte šajā dzejolī ir spējusi ielikt vēl citas dziļas domas – tava svītriņa ir tāda vienīgā, tā ir tavs individuālais rokraksts. Sanāk, ka viņa pasaka gluži ko citu, nekā es līdz šim šajā dzejolī esmu saklausījusi. Tā ir arī ar daudziem citiem "Bikibukiem" – tie ne tikai papildina, bet mēdz arī iedot pilnīgi pretēju domu. Ko, pēc jūsu domām, "Bikibuki" ir iekustinājuši Latvijas dzejā, ilustrācijā vai pat sabiedrībā?

Lauris Bokišs: Viens no maniem pēdējiem iespaidiem – kā "Bikibuks" ir iekustinājis vēršanos pie bērna izglītības sistēmā. Jaunajā mācību kompetenču standartā literatūras sadaļā "Bikibuki" minēti kā viens no spilgtākajiem piemēriem, kā būtu jāstrādā ar bērniem. Bet arī bez ierakstīšanas standartā man liekas, ka tas jau ir noticis – visi kļūst par bikibukotājiem, visi Latvijas gaišākie skolotāji, mākslas pasniedzēji un bibliotekāri ir pārņēmuši šo formātu kā atvērtu sistēmu, kas strādā. Jāatvainojas apgādam "Liels un mazs", bet maisam gals ir vaļā.

Ilze Marga: Bibliotēkās "Bikibuki" ir veicinājuši aktīvāku rosīšanos. Pagājušā nedēļā es apzvanīju kolēģus Rīgā un Latvijā, uzdodot jautājumu – kā "Bikibuki" jūtas bibliotēkā? Pirmkārt, visi bibliotekāri zināja, par ko ir runa, – neviens negāja pētīt elektroniskajā katalogā. Otrkārt, daudziem bija skaidrs, ka bibliotēkā noteikti jābūt visai kolekcijai. "Bikibuki" laiku pa laikam sakāpj čemodānos un dodas uz bibliotēkām un bērnudārziem, kur to nav. Top dažādas interesantas idejas pasākumiem, piemēram, Daugavpils bibliotēkā "Zīlīte" jau kopš 2014. gada notiek rotaļu nodarbības, kur bērnus ciemos gaida rūķi Skaņa un Atskaņa. Manā iepriekšējā darbavietā "Saulaino dienu bibliotēkā" (Rīgas Centrālās bibliotēkas grāmatu apkalpošanas punkts bērnu slimnīcā) reiz ciemojās māksliniece Anita Paegle. Uz tikšanos bija sanākuši bērni no visas Latvijas, kas Rīgā bija nokļuvuši ar pavisam citu mērķi – ārstēties slimnīcā –, un daudziem no viņiem "Bikibuks" bija liels atklājums. Māksliniecei tieši tobrīd bija piedāvāts ilustrēt "Trīs kukaiņus", un viņa jautāja bērniem pēc padoma. Visiem bija liela svarīguma sajūta, ka viņi piedalās "Bikibuka" tapšanā. Manuprāt, bibliotēkās rotaļīgums un dzīvesprieks ir ļoti svarīgs.

Elīna Brasliņa: Ilustrācijā ir svarīgi tīri tas, ka nav tāda pareiza vai nepareiza veida, kā ilustrēt bērnu grāmatas un dzeju. Es atsaucos uz sarunu ar Rūtu Briedi, kad pie viņas nāk mākslinieki, prasa, kā taisīt ilustrācijas bērnu grāmatai, – taisiet, kā jūs to jūtat, jums nav jāizdomā cits stils bērniem. Dariet kā Brekte, ilustrējot dzejoli "Vakars". Ir svarīgi, lai bērni nonāk saskarē ar dažādajiem stiliem. Visam nav jāpatīk, bet tādā veidā mēs būvējam vizuālo inteliģenci. Pēc kāda laika viņi atcerēsies – viens darbs viņiem patiks labāk, cits mazāk, bet lai nav tā vienveidīgā videospēļu un multeņu stilistika, kur viss ir nedaudz piepulēts. "Bikibukos" var atrast labus dadzīšus.

[1] Vilis Plūdons, Andris Eglītis. Zaķīšu pirtiņa. Nr. 49. Liels un mazs, 2014.

[2] Jānis Baltvilks, Reinis Pētersons. Biki – buki. Nr. 1. Liels un mazs, 2012.

[3] Imants Ziedonis, Anna Vaivare. Īpašie vārdi. Nr. 26. Liels un mazs, 2013.

[4] Kārlis Vērdiņš, Daiga Krūze. Mežā. Nr. 42. Liels un mazs, 2013.

[5] Eriks Ādamsons, Laima Eglīte. Tauriņš pār lielceļu. Nr. 19. Liels un mazs, 2012.

[6] Fricis Bārda, Juris Petraškevičs. Bezdelīdzēns un zēns. Nr. 2. Liels un mazs, 2012.

[7] Māris Čaklais, Elīna Brasliņa. Gaidītāja meža cūka. Nr. 34. Liels un mazs, 2014.

[8] Fricis Bārda, Kristians Brekte. Vakars. Nr. 85. Liels un mazs, 2016.

[9] Valdis Lukss, Rūta Daubure. Stāsts par žirafi. Nr. 33. Liels un mazs, 2014.

[10] Arvīds Grigulis, Ieva Maurīte. Pirmā svītriņa. Nr. 46. Liels un mazs, 2014.





 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0