Jūnija sākumā, atzīmējot Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, Kalnciema kvartāla rīkotajā festivālā "Dari pats" norisinājās "Satori" diskusija ar bērniem, kurā piedalījās Lia, Juris, Stefans, Valts, Estere un Austrums. Diskusiju vadīja dzejnieks un žurnālists Toms Treibergs.
Toms: Vai ir kāds foršs notikums, par ko jūs gribētu pastāstīt citiem? Kas ir bijusi pati labākā lieta pēdējās nedēļas laikā?
Lia: Sākās vasara.
Toms: Daļēji, bet vispār es tev piekrītu. Austrum?
Austrums: Dabūju liecību.
Toms: Un kas labs tajā bija iekšā? Vai bija arī kaut kas, par ko bija jābūt nedaudz uztrauktam?
Austrums: Nē, jo nebija neviena četrinieka.
Toms: Juri?
Juris: Beidzās dārziņš.
Toms: Tad jau nākamgad iesi skolā?
Juris: Jau šogad iešu!
Toms: Pareizi. Man tāds darbs, ka gadi saskaitās drusku citādi. Es gribēju pievērsties tādai lietai: ko tas nozīmē – būt bērnam? Tas ir viegli vai grūti? Un, ja tas ir grūti, tad – kāpēc?
Juris: Es neko no tā nesapratu.
Lia: Tas ir grūti, jo citi domā, ka tu esi mazāk vērtīgs.
Toms: Ka tavas domas nav tik vērtīgas?
Lia: Jā.
Estere: Tas ir grūti, jo pret tevi vēl neattiecas kā pret cilvēku. Pret tevi attiecas kā pret dzīvnieciņu. (Visi smejas.)
Toms: Tā! Kur mēs esam nonākuši…
Estere: Tas ir viegli, jo par tevi rūpējas un pašam tas nav jādara.
Stefans: Es teiktu, ka ir kaut kas pa vidu. Nav labi vai slikti, ir normāli. Dažreiz labāk, dažreiz sliktāk. Bet vispār es ietu vairāk uz labo pusi. Kā jau teica Estere – kad par tevi rūpējas, paliek mazlietiņ vieglāk. Kad tu paliec vecāks, tas notiek mazāk. Tad rūpēšanās pienākas mazākiem bērniem. Jo vairāk mēs pieaugam, jo grūtāk paliek.
Toms: Juri, ko tu domā?
Juris: Man nav ko teikt!
Toms: Tu dūci, man likās, ka gribēji kaut ko piebilst. Jūs noteikti zināt, kas zīmīgs šodien notiek, vai ne?
Valts: Vēlēšanas!
Juris: Varbūt!
Toms: Var arī kaut kas cits zīmīgs notikt?
Lia: Kādam cilvēkam var būt dzimšanas diena.
Toms: Var būt. Es pat zinu, kam, – manam draugam Ulvim. Kā jums šķiet – vai valstī ar politiku viss ir kārtībā?
Juris: (Pārliecināti.) Nē!
Toms: Lūdzu, paskaidrojiet sīkāk, Juri! Kas tur nenotiek tā, kā vajadzētu?
Juris: Bandīti izbēga!
Estere: Es neko nezinu par politiku.
Toms: Tad līdz tevim nenonāk ziņas par to, kas notiek politikā?
Estere: Nē, mani tas īsti neinteresē.
Toms: Es gribētu teikt "pareizi!", bet varbūt tas nav tik vienkārši.
Valts: Vajag mazāk mājasdarbu!
Toms: Kā tu to domā?
Valts: (Nepacietīgi.) Nu kā – vajag mazāk mājasdarbu!
Stefans: Šajā laikā jau ir mazāk mājasdarbu, jo ir vasara. Nezinu, kādēļ, bet pēc Ziemassvētkiem, kad bija jāiet uz skolu, deva, maksimums, divus mājasdarbus. Es nevarēju saprast, kāpēc, jo agrāk mums deva maksimāli četrus un mazākais skaits bija trīs.
Austrums: Man arī liekas, ka vajadzētu mazāk mājasdarbu.
Toms: Politiķiem par to vajadzētu padomāt izglītības līmenī?
Austrums: Jā, jo politiķi domā vēl pielikt mēnesi klāt, bet varētu labāk noņemt mājasdarbus.
Toms: Ja jūs būtu Rīgas mērs, atbildīgs par visu pilsētu, kas būtu pirmā lieta, ko jūs izdarītu Rīgā?
Austrums: Samazinātu mājasdarbus un ieliktu vēl vienu sporta stundu.
Toms: Varbūt novērsīsimies no mājasdarbiem un padomāsim par pilsētu.
Valts: Viss pa brīvo! (Smejas.)
Toms: Vai tie nebūtu draudi ekonomikai, ja viss būtu pa brīvo? Estere, ko tu darītu, ja būtu Rīgas mērs?
Estere: Es uztaisītu vairāk parku, lai Rīga ir zaļāka.
Toms: Ļoti labi, es atbalstu, jo mūsu pilsētā ir tādas zonas, kur parki tiešām būtu vajadzīgi. Juri, ko tu darītu, ja būtu Rīgas mērs?
Juris: Es izaugtu liels. (Visi smejas.)
Lia: Es uztaisītu Latviju pieejamāku invalīdiem. (Aplausi no publikas.)
Tomes: Lia, manuprāt, tā bija ļoti vērtīga doma. Novirzīsimies tagad no politikas, lai viņi paši ar to nodarbojas. Kas ir tās lietas, ko jūs gribētu, bet tā īsti nevarat dabūt? Ne tikai tādas, ko var nopirkt, bet, teiksim, sajūtas, emocijas.
(Klusums, Stefans ieķiķinās.)
Labi, es pajautāšu vienkāršāk. Kas, izņemot mazāk mājasdarbu, jūsu dzīvi padarītu vēl foršāku? Kas ir tas, kā jums pietrūkst, lai dzīve būtu vēl labāka, nekā tā ir tagad?
Juris: Vairāk zobu!
Stefans: Es gribētu pats savu akvaparku.
Toms: Parunāsim vēl par draudzību. Kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, lai to varētu saukt par savu draugu?
Valts: Jābūt draudzīgam. (Smejas.)
Toms: Bet ko tas īsti nozīmē – būt draudzīgam? Dot visu par brīvu?
Valts: Godīgam.
Austrums: Jābūt ar labu humora izjūtu.
Toms: Lūk, tas ir svarīgi!
Estere: Draugam jābūt izpalīdzīgam, saprotošam un, jā, draudzīgam.
Valts: Uzticīgam arī.
Juris: (Dramatiski.) Acis!
Toms: Svarīgākais ir acis, ja? Tā kā dvēseles spogulis?
Juris: Jā!
Lia: Draugiem jābūt gudriem.
Toms: Lai būtu, par ko parunāt?
Lia: Jā, lai būtu interesanti.
Toms: Austrum, vai tu gribēji kaut ko teikt? Tikai nesaki neko par mājasdarbiem! (Visi smejas.)
Austrums: Draugam jāmāk arī angļu valoda, lai varētu kopā skatīties filmas un saprast jokus.
Toms: Jā, nu tas savā ziņā arī ir saistīts ar izglītību. Mēs parunājām par pozitīvām lietām, bet tagad varbūt parunāsim par to, kas jums cilvēkos nepatīk. Valt, varbūt tev ir kāda doma? Kas ir tās īpašības, kas tevi atgrūž cilvēkos?
Valts: Negodīgums. Ja daudz melo.
Stefans: Ja viņš nebeidz runāt un, kad beidz, tad vēl turpina runāt.
Estere: Tas, ka viņi ir negodīgi. Izliekas labāki, nekā ir.
Lia: Man nepatīk, ja cilvēki ir pārāk draudzīgi un visu laiku nāk klāt, grib runāt ar tevi un uzbāzties. Ja tu runā ar kādu citu, bet pie tevis pielien klāt un saka: "Draudzējies ar mani, nevis ar to cilvēku!", tas man nepatīk.
Toms: Viņam varbūt arī skauž. Austrum?
Austrums: Man nepatīk cilvēki ar sliktu attieksmi pret dzīvi. Tie, kuriem viss vienalga.
Lia: Man arī nepatīk cilvēki, kuri kaut ko uzspiež, piemēram: "Pīpēt ir stilīgi, dari to tagad! Ja to nedarīsi, tu nebūsi mans draugs!"
Toms: Tev ir draugi, kuri pīpē?
Lia: Nē, tie nav mani draugi.
Toms: Taisnība, mani arī… Labi, es meloju, man ir draugi, kuri pīpē. Parunāsim par tādu lietu kā nākotne. Jums ir kāda ideja, ko jūs gribētu darīt, kad pabeigsiet skolu un būsiet lieli?
Valts: Kaut ko saistītu ar dabu. Pētīt, atklāt visu kaut ko dabā.
Estere: Es gribētu kļūt par kosmonauti un lidot kosmosā.
Toms: Kā tev šķiet – vai doma par lidošanu kosmosā nav skaistāka par to, kā tas reāli varētu notikt? Tur ir ļoti daudz fizisku treniņu, speciāla diēta, jādzīvo kosmonautu sagatavošanas stacijā…
Estere: Tas varētu būt interesanti!
Toms: Tev taisnība – tas laikam ir svarīgākais, un labi, ka tu turies pie šāda sapņa.
Austrums: Es gribētu kļūt par ģeologu vai zoologu.
Toms: Ar ko nodarbojas zoologs?
Austrums: Pēta un atklāj dzīvniekus, rūpējas par tiem.
Toms: Tad vairāk pētīt, nevis ārstēt dzīvniekus, ja? Stefan?
Stefans: Es gribētu būt par celtnieku.
Toms: Varbūt tu varētu pastāstīt vairāk par to, ko dara celtnieks.
Stefans: Celtnieki kopā būvē mājas, tiltus… Ļoti, ļoti, ļoti daudz lietu, kas ir mūsu pilsētās un visādās valstīs.
Toms: Tu gribētu strādāt pats ar savām rokām būvlaukumā vai arī plānot, kā tas notiek?
Stefans: Plānot.
Toms: Tas nozīmē, ka tu varētu būt inženieris.
Stefans: Jā.
Toms: Juri, tu ļoti gribēji kaut ko izstāstīt.
Juris: Es gribu būt zemūdens līdējs!
Toms: Vai Latvijā var būt zemūdens līdējs?
Juris: Var.
Toms: Līst jūrā?
Juris: Līst lietus jūrā.
Toms: Līst lietus jūrā – cik skaisti! Lia, pastāsti, lūdzu, ko tu domā darīt un kas tevi saista?
Lia: Es gribētu kļūt par mākslinieci.
Toms: Ar kādu mākslas veidu tu gribētu nodarboties?
Lia: Grafiku. Es gribu nodarboties ar grafiku.
Toms: Tas nozīmē, ka tu jau strādā pie tā?
Lia: Jā.
Toms: Grafika… Tā kā tuša, ogle, zīmuļi?
Lia: Jā.
Toms: Kas ir tas, ko tu visbiežāk ataino savās grafikās? Vai tas ir kaut kas abstrakts, konkrēts?
Lia: Kā kuru reizi.
Toms: Kā tev šķiet – ko ir visgrūtāk atainot? Cilvēku? Vai tas atkarīgs no tā, cik liels darbs tas ir?
Lia: Grūti atainot kaut ko reālistisku.
Toms: Tad visgrūtāk uz papīra ir atainot kaut ko, kas ir mūsu acu priekšā?
Lia: Jā.
Toms: Es vēl gribēju pajautāt – ko jūs šobrīd lasāt?
Stefans: (Sabrūk krēslā.)
Toms: (Pasniedz Stefanam mikrofonu.)
Stefans: Es pašlaik neko nelasu, bet taisos lasīt "Vinniju Pūku un viņa draugus".
Toms: Valt, ko tu lasi? Vai kas bija pēdējā grāmata, ko tu izlasīji?
Valts: Daudz ko es lasu!
Toms: Daudz ko… Un kas bija pēdējā?
Valts: (Iegrimst pārdomās.)
Toms: Austrumam laikam ir ko teikt.
Austrums: Es šobrīd nelasu, bet tikko izlasīju divas grāmatas angļu valodā.
Toms: Pastāsti kaut ko vairāk!
Austrums: Tās abas bija diezgan šausmīgas. Viena bija detektīvs, un otra vairāk tā kā šausmene.
Lia: Es nesen pabeidzu lasīt "Deju ar nāvi", visas trīs daļas.
Toms: Kas tā ir?
Lia: Tā ir grāmata.
Toms: Ak tā. Un par ko tā ir?
Lia: Par cilvēku, kas satiekas ar dzīvu cilvēku, kurš ir Nāve.
Toms: Kad mēs šorīt satikāmies, es pamanīju, ka tev līdzi bija diezgan bieza grāmata melnos vākos. Vai tu vari pastāstīt, kas tā ir par grāmatu?
Lia: Tā ir cita grāmata.
Juris: (Piekārto balonus vāzē.)
Toms: Juri, sēdieties, lūdzu, šeit. Lia, pastāsti vairāk! Man likās, ka esmu redzējis to grāmatu, bet nevarēju atcerēties. Vai tas gadījumā nebija "Zelta pods"?
Lia: (Krata galvu.) Es neesmu lasījusi grāmatas par podu.
Toms: Bet pastāsti par to grāmatu, kas tev šodien bija līdzi! Vai tas ir tāds maziņš noslēpums?
Lia: Man liekas, ka to grāmatu sauc "Negaidīta satikšanās". Tur ir par trīs draudzenēm, un viena aiziet uz vidusskolu.
Toms: Tāds skolas romāns par draudzību, ja?
Lia: Jā.
Toms: Labi, paldies! (Vēršas pie pārējiem.) Jūs pieminējāt ģeogrāfiju un tādas lietas – varbūt pastāstiet, uz kurieni jūs gribētu aizbraukt! Kas ir pirmā valsts, kas jums ienāk prātā un kur jūs gribētu nokļūt?
Valts: Brazīlija!
Toms: Kāpēc Brazīlija?
Valts: Daudz dabas un skaistas pludmales.
Toms: Daudz mūžamežu, vai ne?
Valts: Lietusmežu.
Estere: Man ir līdzīgi, es gribētu uz Amazoni, tur arī ir daudz lietusmežu, dzīvnieku un augu. Tropu mežos atrodas visvairāk dzīvnieku vispār uz pasaules.
Toms: Stefan, kur tu gribētu aizlidot? Pati pirmā doma?
Stefans: Kanāda.
Toms: Kāpēc?
Stefans: Jo gribas. (Visi smejas.)
Toms: Vai tas ir saistīts ar to, ka karogā ir kļavas lapa?
Stefans: Nē.
Toms: Vai tas ir saistīts ar hokeju?
Stefans: Nē.
Toms: Lia, kur tu gribētu aizbraukt?
Lia: Uz Slovākiju.
Toms: Vai tu jau esi tur bijusi?
Lia: Jā, es tur kāpu kalnos.
Juris: (Dodas uz skatuves priekšplānu.)
Toms: Juri, paskaties, tev ir sēdvieta. Tas taču ir tik rets prieks – sēdēt uz skatuves un piedalīties diskusijā. Lūdzu, sēdieties!
Juris: (Ieņem savu vietu.)
Toms: Par pasauli mēs parunājām, bet kas jums šķiet skaistākā vieta Latvijā?
Valts: Man ļoti patīk Tērvetes dabas parks.
Juris: Es gribu uz Portugāli!
Toms: Kāpēc uz Portugāli?
Juris: Jo tur ir funikulieris!
Toms: Funikulieris… Tas ir kaut kas, kas griežas un kur var kāpt iekšā?
Juris: Nē… Tas ir vagons, kas iet pa gaisu!
Toms: Tā kā Siguldā? Vai tas nav vienkārši gaisa vagons? Lia, tu zini, kas ir funikulieris?
Lia: Nav ne jausmas. Bet vai tu zini, kas ir dezoksiribonukleīnskābe?
Toms: Dezoksiribonukleīnskābe… Vai tas ir tas, kas tev šobrīd ir vajadzīgs?
Lia: (Klusē.)
Toms: Skaidrs, tas bija vienkārši iestarpinājums. Vai ir kāds jautājums, ko man vajadzēja uzdot, bet es nepaprasīju?
Stefans: Kas ir jūsu mīļākais dzīvnieks?
Toms: Nu, lūk. Šajā sarunas posmā es gribētu pajautāt – kas ir jūsu mīļākais dzīvnieks?
Lia: Lapsa.
Toms: Kāpēc?
Lia: Jo lapsas ir smukas un viltīgas.
Toms: Juri, kas ir tavs mīļākais dzīvnieks?
Juris: Dzīvnieks ir lauvvva! (Uz skatuves uznāk dzejnieks Marts Pujāts.)
Toms: Mums ir atrasts, kas ir funikulieris!
Marts Pujāts: (Rāda telefonā funikulieri.) Tas ir tāds tramvajiņš, kas brauc pa slīpu kalnu augšā.
Toms: Paldies! Es pat tādā esmu braucis, bet nezināju, ka tas ir funikulieris.
Juris: (Tikmēr apgūlies uz skatuves un ar balonu dauza Austrumu.)
Una Rozenbauma: (No auditorijas.) Juri!!!
Toms: Mēs apstājāmies pie zooloģijas. Austrum, tu gribēji kaut ko piebilst.
Austrums: Mans mīļākais dzīvnieks ir suns. Ungāru vižlas šķirne. Tieši tāpēc, ka man ir labākais suns pasaulē.
Estere: Mans mīļākais dzīvnieks ir jūrascūciņa. Man pašai mājās ir divas jūrascūciņas, un man viņas patīk, jo viņas ir mazas un mīlīgas.
Valts: Mans mīļākais dzīvnieks ir mērkaķis, jo viņš ir izveicīgs.
Toms: Stefan, tu vēl neatbildēji.
Stefans: Mans mīļākais dzīvnieks ir panda.
Toms: Vai "Kungfu pandas" dēļ?
Stefans: Nē. Jo viņas ir melnas un baltas – un tās ir manas mīļākās krāsas.
Toms: Ko jums visvairāk nepatīk darīt?
Estere: Man nepatīk fotografēties.
Toms: Kopā ar klasi?
Estere: Nē, arī ceļojumos. Man vienkārši nepatīk – jāstāv uz vietas, jāskatās uz kameru, neko nevar darīt.
Toms: Vai tev liekas, ka tu neizskaties tā, kā vajadzētu izskatīties, vai arī vienkārši jūties neērti?
Estere: Jā, man reizēm liekas, ka es izskatos dīvaini, turklāt tas ir arī garlaicīgi – stāvēt uz vietas un skatīties uz kameru.
Valts: Man nepatīk zīmēt.
Toms: Kā tad tā? Tev liekas, ka tev neizdodas?
Valts: Ne tikai liekas, bet tā arī ir!
Toms: Stefan, kas tev nenormāli nepatīk?
Stefans: Iet uz skolu. Es ienīstu skolu. (Nopietni.) No astoņiem rītā līdz trijiem dienā man jābūt skolā. Tās ir septiņas stundas – gandrīz visa mana diena.
Toms: Bet jūs taču izlaiž arī ārā, ne?
Stefans: Pēc skolas, ja ir labs laiks.
Toms: Tas nozīmē, ka tu skolā jūties ieslodzīts?
Stefans: Jā! Tas ir cietums.
Toms: Hmm, kā lai to risina? Vai tev ir kādas idejas, kāda skola varētu būt labāka?
Stefans: (Pārliecinoši.) Īsāka!
Toms: Juri, kas tev nepatīk?
Juris: Nepatīk… (Domā.) Es nezinu, kas man nepatīk. Varbūt man kaut kas patīk!
Toms: Juris šodien ir labā noskaņojumā. Lia, kas tev krīt uz nerviem?
Lia: Man nepatīk, ka cilvēks, kurš mani bildē, saka, lai es smaidu. Jo, ja mani piespiež smaidīt, es izskatos dumi. Es daudz labāk vienkārši nesmaidu.
Toms: Es domāju, ka jebkurš cilvēks, kuru piespiež smaidīt, izskatās dumi. Kas jums dzīvē dod visvairāk prieka?
Lia: Lasīt.
Stefans: Makdonalds.
Toms: Makdonalds arī ir svarīgs.
Juris: (Pieskrien pie Toma.) Man patīk lidot ar balonu!
Toms: Vai tu esi lidojis ar balonu?
Juris: Man patīk lidot ar šito balonu! (Turpina lēkāt ar balonu rokā.)
Estere: Man visvairāk prieka dod draugi un jūrascūciņas, jo jūrascūciņas ir mīļas, bet ar draugiem ir jautri.
Juris: (Ar balonu dodas uzbrukumā Austrumam un pēc tam pamet skatuvi, lai uzklausītu kritiku par savu rīcību.)
Austrums: Man ļoti patīk spēlēties ar savu suni.
Toms: Es vairāk par tām negatīvajām lietām gribēju parunāt. Kas tev nepatīk, kaitina?
Austrums: Ka uzdod ļoti daudz mājasdarbu. (Visi smejas, Stefans paceļ rokas pret debesīm.)
Toms: Es jūs visu laiku tirpinu, bet varbūt ir kāds jautājums, ko jūs gribētu uzdot man?
Stefans: Kurā gadā tu piedzimi?
Toms: Mērkaķa gadā.
Lia: Vai jūs zināt, kas ir dezoksiribonukleīnskābe?
Toms: (Nedroši.) Citronskā…? Nē, DNS, DNS tas ir!
Lia: Jā.
Toms: Ļoti patīkami! Es jutu, ka tas vārds netiek pieminēts nejauši. Vēl es gribēju pajautāt: ko jūs šodien darīsiet tālāk?
Estere: Mēs brauksim mājās, droši vien iesim ārā, spēlēsimies ar kaimiņiem un, kad būs vakars, iesim gulēt.
Toms: Lia?
Lia: Es pieprasīšu saldumus.
Toms: Pieprasīsi? Par dalību šajā diskusijā?
Lia: Jā.
0