Krievijas armijas kājnieku ieroči Pirmajā Pasaules karā
 
Eseja
30.05.2017

Dievzemīte lielgabalu dunā

Komentē
0

Pirmais pasaules karš un latviešu literatūra

Sauksim to par sagadīšanos, kā rezultātā latviešu literāta un baptistu draudzes mācītāja Augusta Mētera dzejolis, kas publicēts 1917. gadā Latviešu rezerves pulka izdotajā literārajā, politiskajā un sabiedriskajā žurnālā "Strēlnieks", kļuva par ierosmi šo pārdomu tapšanai. Neesmu tik naivs, lai domātu, ka "vidējam latvietim" Pirmā pasaules kara šausmu ainas tekstos saistās ar nezināmā vai maz zināmā Mētera uzvārdu (arī es par šo dzejnieku neko nebiju dzirdējis), tomēr viņa nelielais dzejolis šķiet visnotaļ tiesīgs atrasties tajā latviešu literatūras tekstu korpusā, kas veltīts Pirmajam pasaules karam un tā atbalsīm latviešu un Latvijas liktenī. Lai arī noprotams, ka Mēteru daba ar īpašiem dzejnieka talantiem nav apveltījusi, tomēr tieši šis šķietami banālais apzīmējums – Dievzemīte (visticamāk aizgūts no Ausekļa "Gaismas pils") – mazliet atdzīvina sastīvinātās, pieklājīgi atskaņotās četrrindes. Ir 1917. gada maijs, jau pagājušas cīņas Nāves salā, Ziemassvētku kaujas un cīņas Ložmetējkalnā, no Latvijas teritorijas aizbēguši vairāk nekā 700 000 cilvēku – tas viss ir devis pietiekamu daudzumu iespaidu, kas atspoguļoti arī Mētera rindās par ienaidnieka okupēto dzimteni. Šajā ziņā Mētera teksts ir interesants nevis ar centieniem spilgti ilustrēt karadarbību (tā ieskicēta tik formāli, ka nez vai spēja kādu īpaši aizkustināt pat pirms 100 gadiem), bet emocionālu skatījumu ar mājas zaudējuša bēgļa acīm. Nez vai Mēters tobrīd fantazēja par Latvijas valsti vai līdzīgām nākotnes iespējām, taču "Dievzemītē" jūtama ticība kara beigām un iespējai atgriezties mājās, kur dzimtenes sajūta palīdzēs "dziedēt senās sāpes" – kara radīto postu. Šeit nav ne mazākās miņas no kara vardarbības vai varonības glorificēšanas, vien mēreni latvisks sentiments un liriskas skumjas.

Pirmais pasaules karš ir unikāla pieredze visai Rietumu kultūrai, un latvieši šai ziņā nav nekāds izņēmums, tomēr mums šo pieredzi vēl savdabīgāku padara politiskā situācija un arī relatīvi neilgi pastāvošā nacionālās kultūras aina (latviešu rakstītā literatūra faktiski ir vien dažus desmitus gadu veca). Atšķirībā no lielvalstīm, kuras karā var pārstāvēt savas intereses un atbilstoši par to reflektēt arī kultūrā, latviešiem lemts atrasties pasīvā lomā, pakļaujoties valdošās iekārtas (Krievijas cara) interesēm. Tikai tad, kad daļu Latvijas teritorijas jau ieņēmis vācu karaspēks, Krievijas armija atļauj latviešiem dibināt strēlnieku bataljonus, tādējādi no pasīvu kara līdzdalībnieku – bēgļu un cietušo lomas – nonākot šķietami aktīvās cīnītāju pozīcijās. Tiesa, lai cīnītos par Latvijas nākotni cariskās Krievijas sastāvā, kā to aicina leģendārais uzsaukums "Pulcējaties zem latviešu karogiem!" (tā autori ir Atis Ķeniņš un Kārlis Skalbe). Lai arī latviešu zēnu un vīru entuziasms ir liels, diez vai to var salīdzināt ar Vācijā un citur Eiropā karā sākumā valdošo sajūsmu, kas aptver teju visu sabiedrisko domu, tostarp arī filozofiju un literatūru. Piemēram, filozofs Makss Šēlers uzraksta eseju, veltītu "kara ģēnijam", jo karš ļaujot atklāt cilvēkā apslēpto un atšķirt patieso no nepatiesā, tikmēr dzejnieki masveidā rada kara spozmei veltītus dzejoļus. Sajūsma gan ātri vien noplok, kad kļūst skaidri kara patiesie mērogi, un kā dūmi pēc artilērijas uzbrukuma izplēn ilūzijas par ātru un efektīvu konflikta atrisinājumu. Darbā "Laikmetīgi par karu un nāvi" jau aptuveni pusgadu pēc kara sākuma Freids visai pesimistiski apcer kara neizbēgamību un tā nesto vilšanās sajūtu, kas saistīta ar atklāsmi par to, ka arī šķietami civilizētos eiropiešus virza primitīvi, egoistiski un ļaunprātīgi instinkti. Kā zināmu izeju no šī vilšanās stāvokļa Freids piedāvā mākslu – literatūru un teātri –, kas kompensē reālajā dzīvē zaudētās sajūtas, īpaši attiecībā uz nāvi, kura kara apstākļos ir kļuvusi tik vispārpieņemama un nemitīgi klātesoša, ka faktiski tikai mākslas darba ietvaros spēj atgūt savu katarsisko iedarbību, ļaujot cilvēkiem samierināties ar nāves esamību. Pirmais pasaules karš iezīmē jaunu attieksmi pret nāvi, jo modernās kara tehnikas un indīgo gāzu lietojums pirmoreiz pasaules vēsturē ļauj nogalināt pretinieku masveidā bez nepieciešamības sastapties ar to aci pret aci. Nāve kļūst mehanizēta un emocionāli attālināta, nemitīgā atrašanās kara gaļas mašīnā notrulina karavīru un civiliedzīvotāju jutekļus līdz trulai bezapziņai, un tas nepaliek nepamanīts arī literatūrā. Mainās nostāja pret cilvēku karā – no personības, kas bija raksturīgi iepriekšējām karotāju paaudzēm, tas kļūst vien par ķermeni, vienu no daudziem tūkstošiem, ko bezpersoniski sakapā artilērijas šāviņi vai tālas ložmetēju uguns krusa. Cilvēkam šajā karā vairs nekādas varas pār savu likteni.

Latviešu attieksmē pret karu šāda filozofiskā vēriena, protams, nav. Un kur gan lai tāds rastos, ja Pirmais pasaules karš faktiski ir pirmais liela mēroga bruņotais konflikts uz Latvijas zemes un ar latviešu līdzdalību, kam lemts tapt pilnvērtīgi atspoguļotam nacionālajā literatūrā. Līdz tam iespējams runāt vien par senatnes cīņu tēlojumu tautasdziesmās un nacionālā romantisma tekstos, kur saplūst mītiskas ainas ar pavisam reālām atsaucēm uz cilšu sadursmēm un krustnešu iebrukumiem. Vēlāk, kad Latvijas teritoriju pārvalda ķeizariskā Krievija, cara armijā par rekrūšiem tiek vervēti arī latvieši, turklāt dienests ilgst 25 gadus – tātad visu vērtīgāko cilvēka dzīves laiku. Tā ir traģēdija, kas attiecīgi izskan dziesmās un mutvārdu folklorā, tomēr īsti nevar runāt par attēlojumu literatūrā, ja neskaita pa kādam personāžam, kas atgriezies mājās no dienesta krievu-turku karā (prātā uzreiz nāk saimnieks Rūdups no Blaumaņa iedvesmotās Jāņa Streiča filmas "Rūdolfa mantojums", tomēr neesmu tik labs Blaumaņa pārzinātājs, lai apstiprinātu, ka Blaumanim tāds personāžs patiešām bijis). Jebkurā gadījumā laicīgā kara psiholoģiskās un fiziskās iedarbības sekas latviešu rakstniekiem līdz 1914. gadam kopumā ir svešs un neizzināts lauks. Ir, protams, 1905. gada revolūcijas epizodes, taču tas jau ir cits stāsts, turklāt skaidrs, ka cenzūras apstākļos par to atklāti runāt tāpat ir sarežģīti.

Taču šķietamā latviešu literārā nevainība tiek zaudēta strauji, vienlaikus ar vācu armijas dinamisko ofensīvu. Jau pašā kara sākumā tādi literāti kā Kārlis Štrāls, Kārlis Egle un Valdis Lesiņš atrodas dienestā Krievijas armijā. 1915. gadā uz fronti nosūta Aleksandru Grīnu un mobilizē Jāni Sudrabkalnu. Kārlis Skalbe un Edvarts Virza sākumā strādā par kara korespondentiem, vēlāk brīvprātīgi iestājas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Turpat dien arī Jānis Akuraters. Un šie ir tikai daži no plašā tagadējo vai vēlāko literātu pulka, kas paši savām acīm pieredz kaujas lauku un arīdzan soļo cīņā ar šauteni rokās. Likumsakarīgi, ka kara ainu tēlojumi vispirms parādās periodikā – laikrakstos "Līdums", "Jaunākās Ziņas", "Brīvais Strēlnieks", "Latvju Strēlnieks" u.c. –, tomēr Skalbes "Kara gleznas" tiek izdotas grāmatā jau 1914. gadā. Nākamā gada martā laikrakstā "Jaunākās Ziņas" pirmpublikācija Kārļa Štrāla poēmai "Kauja pie Glemu Liepas", ko autors saraksta tūlīt pēc smagas kaujas Austroungārijā. 1917. gadā tiek izdots cita "rakstošā strēlnieka", Jāņa Kārkliņa, dzejas krājums "Kad lielgabali runā", bet kara pēdējā gadā – Plūdoņa dzejas krājums "Via Dolorosa" un Skalbes "Daugavas viļņi". Taču milzums karam veltīto tekstu paliek publicēti tikai periodikā vai tādos kopkrājumos kā Skalbes veidotās "Kara dziesmas" un "Latvju strēlnieks". Tie ir ne tikai dzejoļi un tēlojumi, populāras kļūst arī karavīru dienasgrāmatas – 1919. gadā, kad Latvijā vēl pilnā sparā notiek brīvības cīņas, žurnālā "Sarkanais Strēlnieks" publicē strēlnieka J. Krūmiņa dienasgrāmatu "Zem pelēkā šineļa", strēlnieka Ž. Vertera atmiņas, u.c. Strēlnieki par piedzīvoto neklusē, tomēr viņu liriskajās balsīs tikai retumis sajūtamas kara patiesās šausmas, visbiežāk pārdzīvojumi tiek transformēti uz dzimtenes appoetizēšanu (kā to dara arī Mēters), mīlas jūtām pret mājās palikušajiem, gaišās nākotnes vīzijām vai estetizētiem kaujas lauka aprakstiem, kuros lielākoties nav ne miņas no brutālās realitātes ar sašķaidīto līķu grēdām un nāvējošo gāzu mākoņiem.

Piemēram, Kārlis Štrāls minētajā poēmā "Kauja pie Glemu Liepas" noskaņojumu pirms kaujas apraksta šādi:

Bij pēcpusdiena. Sviedri straumēm lija.
No grūta ceļa sirdīs nogurums
Mums jūtamāks par tuvo kauju bija,
Tik tad, kad tuvāk dūca debesjums
No granātšņākas, – domas pārvaldīja
Mums vēsi ass un savāds sašutums,
It kā kas nejēdzīgs virs kalnu grēdas
Par mūsu pieķeršanos dzīvei mēdās.

Kārlis Skalbe, pieminot kaujās kritušos, slavenajā dzejolī "Veļu laikā" (1916) ļauj vaļu patiesi vērienīgam nacionālam patosam:

Pūtiet strauji, rudeņa vēji,
Strauji Latvijas varoņi dzīvo.
Sapņus to acīs vēl neizdzēš nāve,
Kad jau klāt ir Aizsaules zeme.
Aizsaules zemē mūžīgi zaļā
Cīņā karstā tiem aizejot rādās
Jaunās Latvijas svabadie krasti,
Dzīvot, dzīvot grib Latvijas dēli,
Lieli sapņi tos mūžībā aiznes –
Ko viņiem dzīve skaudīgi liedza,
Prasīs viņi pie mūžības galda.

Mazliet spilgtāk kaujas lauka ainas ieplūst Jāņa Sudrabkalna dzejolī "Karotājs" (1915), tomēr arī šeit ievērojami lielāka vieta poētiskām iztēles gleznām, kas pieskaņotas vēlamajam ritmam un atskaņām:

Kā bēru laivas dienas slīd pār asins dīķiem,
Un mirkļi aulekšo pār kūpošajiem līķiem
Kā jātnieki, ar sirdīm uzdurtām uz pīķiem.
Kā naktī dzīve slīgst bez zvaigžņu gaismas,
Kad stāvs tavs tumšais paceļas iz māžu plaismas

Šeit mēs nonākam pie daudz plašākas problēmas, kas globālā kontekstā aktuāla joprojām, ne tikai pirms 100 gadiem, – kā un kāpēc rakstīt par karu? Ernests Hemingvejs kādā vēstulē Frānsisam Skotam Ficdžeraldam raksta: karš ir vislabākais temats rakstniekam, jo ļauj apvienot maksimāli daudz materiāla un paātrināt darbību, kā arī parādīt tās lietas, kuru atklāšanai ikdienas apstākļos būtu nepieciešama visa dzīve. Tam varētu simtprocentīgi piekrist, tomēr medaļai ir arī otra puse, jo karu šķietami nav iespējams aprakstīt (pie šīs atziņas nonāca jau Homērs "Iliādā", paužot, ka tikai dievs būtu spējīgs pavēstīt šo stāstu). Kā lai ar vārdiem izsaka tās sajūtas, kas valda karā, ja viss redzētais nepakļaujas veselajam saprātam? Jebkādas vārdu kombinācijas kļūst liekas mirušo un ievainoto priekšā, un rakstniekam nemitīgi jācīnās ar pienākuma un pat vainas apziņu. Pirmais pasaules karš ir nozīmīgs pavērsiena punkts mēģinājumos atrast jaunus mākslinieciskos paņēmienus šo sajūtu pārraidīšanai. 1916. gadā Cīrihē dzimušais dadaisma virziens literatūrā un mākslā ienāk kā protests pret jebkādu jēgu, tostarp arī vārda radīto, jo vārds ir galvenais kara izraisītājs. Tiesa, dadaisma attiecības ar karu ir ļoti specifiskas – lai arī karš ir vistiešākais impulss dadaistu tekstiem, paša kara atspoguļojuma tajos nav (vismaz ne tradicionālā, reālistiski uztveramā veidā), turklāt šos darbus rada autori, kas ir patvērušies no kara relatīvā miera ostā un bezbēdīgi uzdzīvo krodziņā, kamēr miljoniem cilvēku cieš. Iespējams, ka dadaistu teksti savā bezprātīgajā poētikā atrodas vistuvāk kara radītajam apziņas stāvoklim (ko raksturo haoss, agresija, riebums, visu garīgo un fizisko vērtību iznīcība), tomēr vai tie sniedz mums refleksiju par pašu karu?

Latviešu strēlnieki šādus "veltījumus" saviem panākumiem noteikti uzskatītu par tīro zaimošanu un sakurtu pamatīgu pirti to autoriem, ja tādi būtu, kaut dadaisma tekstu publicēšanu kara laika latviešu periodikā visdrīzāk neviens nekad nepieļautu, un ne tikai cenzūras dēļ. Kā jau minēju, latviešu literatūra kara sākumā atrodas bērna autiņos: tikai pirms nieka 35 gadiem izdoti "Mērnieku laiki", deviņus gadus vēlāk – "Lāčplēsis". No šiem darbiem līdz Blaumanim, Rainim un Aspazijai jau ir milzīgs lēciens, kas pārvarēts vien nedaudzu gadu laikā, tomēr sagaidīt no latviešu rakstniekiem tik radikālu idejisko pārbīdi (turklāt cenzūras apstākļos) būtu augstākajā mērā naivi. Turklāt, kurš gan kaut ko tādu lasītu, ja dadaistus nesaprata arī Rietumeiropā, kamēr latviešu publika bija pamazām jāpieradina pat pie salīdzinoši nevainīgās Virzas un Viktora Eglīša dzejas. Karojošais literāts Konrāds Jokums, kurš tai pašā žurnālā "Strēlnieks" sniedz iespaidus par strēlnieku rakstīto literatūru, arī noliedz nepieciešamību pēc maksimāli reālistiska kara attēlojuma vai jaunas valodas meklējumiem: "Ja mēs rakstītu patiesību par karu, ko līdz šim neviens nav darījis, tā būtu savāda pasaule, kurā šāda mūsu literatūra mūs ievestu: šausmīga, ārprātīga, asiņaina tvana un riebīgu maitu smakas pilna tā būtu." Šāda domāšana kara epicentrā šķiet saprotama, jo strēlniekus literatūrā vairāk saista savdabīgs eskeipisms vai pacilājošs uzmundrinājums, nevis atkārtota atgriešanās ellē, no kuras tikko esi izkļuvis ārā.

Uztveres pārbīde notiek pēckara literatūras ainā, kad rakstniekus vairs neiegrožo cenzūra un ir pietiekami daudz laika, lai nogulsnētos karstās emocijas, priekšplānā izvirzot cilvēku raksturus un vidi kara apstākļos. Ja kara laikā emociju nodošanai piemērotāka forma ir dzejas valoda vai nelieli tēlojumi, tad miera laiks ļauj autoriem koncentrēties prozai, īpaši romāniem. Pirmajam pasaules karam liela nozīme Andreja Upīša "Pērkona pievārtē" (1922) un Jāņa Jaunsudrabiņa "Nāves dejā" (1924), kā arī Lūcijas Zamaičas "Koka dievā" (1928) – šeit uzmanības centrā ir t.s. "ierindas cilvēka" (visos gadījumos tie ir šķietami inteliģenti ļaudis bēgļu gaitās) morālā degradācija kara radītajā haosā. Upīti un Jaunsudrabiņu karš galvenokārt interesē kā vērienīgs un zināmā mērā eksotisks fons, kas kļūst par katalizatoru cilvēka slēpto dziņu izvirdumam, kā to iepriekš precīzi raksturoja Freids un Hemingvejs (jāpiebilst, ka Upīti kā allaž virza arī tieksme iznīcinoši attēlot arī sev nīstamās iedzīvotāju šķiras). Tomēr skatījums uz kara lauku nekur nav pazudis, par tā esamību rūpējas Kārlis Štrāls divdaļīgajā romānā "Karš" (1922–1926), Jānis Akuraters romānā "Ugunīgi ziedi" (1925), Anna Brigadere "Kvēlošā lokā" (1928) un Aleksandrs Grīns epohālajā "Dvēseļu putenī" (1933–1934), bet dzejā – Aleksandra Čaka "Mūžības skartie" (1937–1939) un Jānis Medenis ar balādēm "Strēlnieka sapnis pie Svijagas", "Pulkvedis Vācietis Perekopā" u.c. Par kara tematiku raksta arī Krievijā palikušie sarkanie strēlnieki Roberts Eidemanis, Alvils Ceplis, Kārlis Pelēkais. Katram autoram ir savi mērķi kara attēlojumā, un, nenoliedzami, skatījums uz Pirmo pasaules karu kopš tā beigām ir mainījies, vadošo lomu ieņemot patriotismam, jo tieši kara rezultātā Latvija ir kļuvusi par neatkarīgu, plaukstošu republiku. Unikāla šajā saimē ir Štrāla balss, kas savā pretkara nostājā un autobiogrāfiskajā tiešumā asociējas ar vācu literatūras klasiku Ernsta Jingera "Tērauda vētrās" (1920) un Remarka "Rietumu frontē bez pārmaiņām" (1929). Lai arī Štrāla darbs literārās kvalitātes ziņā nav tik augstvērtīgs kā Grīna "dižpārdoklis", tomēr tajā jūtami autora centieni iespējami godīgi atskatīties uz saviem nopelniem karā, kā arī vēlme parādīt spēju saglabāt cilvēcību arī nežēlīgajos kara lauka apstākļos, kas paradoksāli saspēlējas ar Upīša un Jaunsudrabiņa darbu pilnīgi pretējiem nolūkiem. Karš Štrāla personāžiem drīzāk ir kā darbs, pret kuru tie cenšas saglabāt emocionālu atturību, iztiekot bez samākslotiem urrā patriotisma uzplūdiem. Pieļauju, ka tieši šo iemeslu dēļ viņa darbs neguva tik lielu mīlestību un atzinību kā Čaka un Grīna episkie darbi, kuros strēlnieku cīņas un loma Latvijas valsts tapšanā izvērstas gluži kosmiskos mērogos, padarot to visu par līdzvērtīgu tai jaunas pasaules radīšanas mitoloģijai, ko "Lāčplēsī" reiz izspēlēja Pumpurs. Ar to gan nebūt negribu mazināt šo tekstu kultūrvēsturisko un literāro nozīmi, jo blīvas, tēlainas dzejas valodas un apokaliptisku kaujas skatu radīšanā Čakam un Grīnam joprojām nav līdzinieku. Tāpat kā patriotisku jūtu kaldināšanā lasītāja prātā. Nevienu no šiem prozaiķiem nenodarbina tik abstrakti jautājumi kā jaunas mākslinieciskās valodas meklēšana kara attēlojumam, galvenokārt iztiekot ar reālisma sniegtajām iespējām (Čaka poētika vismaz tuvojas modernismam). Kopīgā tendence, kas saskatāma starp Štrāla un Grīna, kā arī Jingera un Remarka (arī tā paša Hemingveja "Ardievas ieročiem" (1929) te itin labi iederas) romāniem, ir audzināšanas romāna (bildungsroman) platformas izmantošana, kā arī autobiogrāfiski motīvi. Neviens no autoriem nemēģina norobežoties no iegūtās pieredzes un savas dalības karā, bet tieši pretēji – izspēlē to kā galveno trumpi lasītāja ievilināšanai romāna telpā. Čaks ar savu epu no šī modeļa pamatīgi atšķiras, cenšoties ieturēt skatījumu no malas un pārslēdzoties no vienas varoņu grupas uz citu. Atšķirībā no Štrāla un Grīna, Čaks nemēģina mūs apmānīt – viņš lieliski apzinās, ka atrodas drošībā pie rakstāmgalda, kamēr raksta savas rūpīgi izstrādātās rindas, un vismaz man ir sajūta, ka viņš vēlas, lai to apzināmies arī mēs. Jo "Mūžības skartie" darbojas daudz augstākā līmenī – to mērķis nav izklaidēt, pacilāt vai šausmināt (tā vispār ir viena no lielākajām kara literatūras problēmām: rakstniekam, lai parādītu kara pekli, nākas radīt sasodīti aizraujošus darbus), bet nostiprināt jauna mīta esamību kolektīvajā apziņā:

Strēlnieki,
Septiņsimts gadu
Slāpētās
Zemnieku tautas
Dvēseles kvēlošā lava.
Skaļākais kliedziens,
Ko atbalso Telpa un Visums;
Slepus
Sentrītais nazis,
Kas pāršķēla virves
Uz krūtīm,
Lai varētu elpot.

Lai gan vairāki no iepriekš minētajiem autoriem un darbiem latvieša apziņā ir kļuvuši par etaloniem kara attēlojumā un pat iekļauti kultūras kanonā, tomēr šaubos, vai Grīns un Čaks patiesi spēj šodien sniegt apmierinošu atbildi uz jautājumu, kā rakstīt par karu. Jau Hemingveja varonis Frederiks Henrijs romānā "Ardievas ieročiem" konstatē, ka tādi vārdi kā "svētums", "varonība" un "upurēšanās" izraisa viņam nelabumu, līdzīgi dadaistiem apliecinot, ka valoda karā kļūst bezspēcīga. Arī Teodors Adorno taču teica, ka liriskā dzeja pēc Aušvicas ir barbarisms. Un tomēr rakstnieki joprojām turpina rakstīt par karu – katrs sava iemesla un mākslinieciskās metodes vadīti. Taču arvien vairāk viņu tekstos ienāk šaubas, arvien vairāk viņi neuzticas savām spējām ticami attēlot notikušo, pat tad, ja tas piedzīvots paša acīm. Šo efektu izmanto Italo Kalvīno stāstā "Atmiņas par kauju" (1963), atmiņu stāstījumu par kādu notikumu kaujas laukā apvienojot ar pārdomām par pašu atmiņu gaistošo iedabu, un Tims O'Braiens stāstā "Kā izstāstīt patiesu kara stāstu" (1990), kas atgādina borhesisku parafrāzi par kara stāstu stāstīšanas tradīcijām un to saikni ar realitāti. Pateicoties vēstures romānu sērijai "Mēs. Latvija, XX gadsimts", Pirmajam pasaules karam atkal dota iespēja atgriezties literatūrā (no kurienes tas lielā mērā bija padzīts pēc Otrā pasaules kara) Paula Bankovska un Gunta Bereļa romānos. Abi autori piedāvā teju radikāli atšķirīgu skatījumu uz karu, tomēr pārsteigumu bieži vien pārmāc déjà vu sajūta. Lasot Bankovska "18", jūtams, ka viņš lieliski apzinās nespēju ar šodienas cilvēka acīm pilnībā ieraudzīt to, kas tad īsti notika 1918. gadā un kā mēs galu galā nonācām līdz savai valstij, tāpēc arī romāna struktūra ir fragmentāra, ar nelielu mistifikāciju savijot mūsdienas un pagātni. No kara šausmām autors, pieļauju, apzināti izvairās, vairāk viņu interesē varoņu domāšanas process. Līdz ar to karš, lai gan nozīmīgs romānā attēloto notikumu radīšanā, galvenokārt atrodas kaut kur fonā, pat neraugoties uz to, ka galvenais varonis pats ir karavīrs. Bereļa "Vārdiem nebija vietas" rada ideoloģisku un estētisku inversiju, kara ellē iegrūžot cilvēku, kurš tur jūtas kā mājās, – nerunīgo psihopātu Tušu. Ne velti romāna otrā daļa sākas ar frāzi: "Karš – tas ir labi, domāja Tušs, iegājis Lapovica traktierī," – un pēcāk tiek papildināta: "Karā notikumi virpuļo kā atvarā. Cilvēki tiek ierauti mutulī un kūleņo, un griežas tik uz riņķi, nevarīgi un izmisuši." Tušam karš paver iespējas nesodīti pastrādāt lietas, par ko miera laikā viņu ieslodzītu cietumā vai nosūtītu uz karātavām, un, lai arī šie Tuša zvērību apraksti ir fascinējoši savā mākslinieciskajā iedarbīgumā, jūtams, ka romānu kaut kādā mērā iedvesmojis tas pats Andrejs Upīts (ko autors arī nav noliedzis). Berelis gan nemēģina Tušu nosodīt, drīzāk uzjautrinās par sevis radītā monstra izdarībām uz Pirmā pasaules kara apokalipses fona, kura efektīgie, naturālistiskie apraksti arīdzan atgādina Upīša pedantiskos tēlojumus. Lai arī šajos romānos ienāk jaunas, pasaulīgas vēsmas un aprakstītas lietas, kuras Pirmā pasaules kara laikā cenzūra noteikti nelaistu cauri, tikpat lielā mērā gan Bankovska patriotisko ideju manifestācija, gan Bereļa degradētā maniaka galops pretī nenovēršamajam galam atgādina par stingru saikni ar tām latviešu kara literatūras saknēm, kas sāka dīgt pirms vairāk nekā 100 gadiem.

 

Izmantotie avoti:

Berelis, Guntis. Vārdiem nebija vietas. Dienas Grāmata, 2015.

Bērsons, Ilgonis. Ar rakstāmspalvu, ar šauteni. No grām. Pulcējaties zem latviešu karogiem! Zelta grauds, 2013.

Briedis, Raimonds. Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā. 1888-1944. Valters un Rapa, 2006.

Briedis, Raimonds. Nākotnes gūstā. No grām. Pulcējaties zem latviešu karogiem! Zelta grauds, 2013.

Čaks, Aleksandrs. Mūžības skartie. Liesma, 1988.

Gaston, Sean. Derrida, Literature and War. Continuum, 2009.

Kiršentāle, Ingrīda. Latviešu romāns. Zinātne, 1979.

Krimmer, Elisabeth. The Representation of War in German Literature. Cambridge University Press, 2010.

Laikraksts “Līdums” Nr. 11, 1915.

Latviešu literatūras vēsture. 2. sēj. Zvaigzne ABC, 1999.

McLoughlin, Kate. War and words. No grām. The Cambridge Companion to War Writing. Cambridge University Press, 2009.

Strachan, Hew. The idea of war. No grām. The Cambridge Companion to War Writing. Cambridge University Press, 2009.

Štrāls, Kārlis. Kauja pie Glemu Liepas. LVI, 1960.

Žurnāls “Strēlnieks” Nr. 9, 1917.

Rakstu sērija "Šajā dienā pirms 100 gadiem" top, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajam finansējumam. 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0