Gredzeni
Man ir divi laulības gredzeni. Viens – kreisajā rokā. Jau vairākus gadus to nevaru novilkt, ieaudzis pirkstā. Gredzena iekšpusē iegravēts viņas vārds un cipari. Mūsu laulības datums. Otrs gredzens ir uzmaukts uz krusta, ko nēsāju kaklā. Man patīk koka krustiņi. Vienmēr auklā, nekādu ķēdīšu. Otra gredzena iekšpusē rakstīts mans vārds un tie paši cipari. Šo gredzenu man iedeva puiši no apbedīšanas biroja. Viņai to no pirksta novilka morgā. Viņa nomira ar gredzenu, kurā ierakstīts mans vārds. Mums katram bija viens gredzens, bet tagad man ir divi.
Sākums
Tā bija svētdiena pirms Jāņiem. Stradiņi. Pavisam netālu, Liepājas ielas otrā pusē, atrodas Svētā Alberta baznīca, kuras torņu raķetes vienmēr mēģina startēt debesīs, bet paliek uz zemes. Albertos es uzsāku savu ticības ceļu, kļuvu par katoli. Daudzas reizes mēs tur bijām kopā ar Viktoriju. Pirms un pēc laulības, vieni paši un ar bērniem. Caur palātas logu varēja redzēt arī korpusu ar dzemdību nodaļu. Tur kaut kur bija logs telpai, kurā pasaulē nāca mūsu bērni. Abu bērnu piedzimšanas brīdī es biju blakus, stāvēju klāt, turēju viņas roku, sagaidīju mūsu bērnu ierašanos šajā pasaulē.
Mēs apskāvušies stāvējām palātas vidū, mēģinājām noturēt viens otru un nelaist vaļā. Mēs nezinājām, kas būs tālāk. Nezinājām, ka pēc septiņiem mēnešiem es stāvēšu viens un vairs nevarēšu viņu apskaut. Ka paliks tikai "es", ne "mēs". Mēs bijām vietā, no kuras tik daudz ir sācies – manas ticības ceļš, mūsu bērnu dzīves sākums un viņu mātes dzīves ceļojuma norieta sākums.
Beigu sākums
Pēc kārtējā ķīmijterapijas kursa ārste ar lielu piesardzību saka – ar nākamo gadu es varēšot pāriet citā ārstēšanas režīmā. Tas turpinātos viena gada garumā – vajadzēs braukāt uz slimnīcu reizi vienā divās nedēļās. Redzu, ka izrakstā stāv vārds "remisija". Pamazām apdomāju iespēju atgriezties darbā. Pēc nedēļas kontroles analīzes ir negaidīti sliktas. Pat sliktākas, nekā tās bija pirms ārstēšanas uzsākšanas. Ārste netic, aicina pie viņas atbraukt, lai pati pārliecinātos. Ir slikti. Pirmdien vajag būt pie viņas slimnīcā. Kārtējo reizi.
Ījaba grāmatā ir stāsts par vīru, kurš zaudēja visu, kas viņam bija nozīmīgs. Sens un skaists stāsts par to, ka pat tad, ja ir slikti, vienmēr var būt vēl sliktāk. Kopš vasaras, kad man tika diagnosticēta onkoloģiskā saslimšana, nekas nav noticis viegli, no divām iespējām vienmēr attīstījusies sliktākā.
Par blusu
Nākamajā dienā pēc ķīmijterapijas kursa beigām uz vēdera parādījušies sarkani izsitumi. Tie nedaudz niez. Domāju, vai varētu būt tā, ka kāda advancēta blusa no mūsu mājas kucēna spējusi pārlēkt uz tīrajām drēbēm, ko man atveda vīrs, paslēpties tajās un kontrabandas veidā nonākt slimnīcā. Un tad dzert manas rūgtās, ķīmiskās asinis. Un pēc tā visa izdzīvot. Tā laikam būtu augstākā blusu evolūcijas pakāpe.
COVID
Kā pirmo testēja personālu, nākamajā dienā COVID tests bija pacientiem. Jau vakarā uzzināju, ka man tas ir pozitīvs, bet trauslajai palātas kaimiņienei – negatīvs. Viņu pārceļ citur. Mana palāta pārvēršas par īpašas aizsardzības vietu. Ēdiens vienreizējos traukos. Personāls ienāk tikai īpašos "kosmonautu" tērpos, kuros ir neērti un karsti. Palātā parādās atkritumu maisi ar brīdinājuma zīmēm par satura toksiskumu. Tur nonāk visas neapēstās kotletes, par kurām citkārt mājās priecātos mani suņi. Tiek pieņemts, ka viss, kam pieskaros, kļūst inficēts. Uzzināju, ka bijusī palātas kaimiņiene ar COVID nonākusi intensīvajā terapijā un izķepurojusies. Ārste teica, ka šīs slimnieces imūnsistēmai tas bijis tik liels trieciens, ka var pat būt no zinātniskā viedokļa neiespējams brīnums. Viņa varētu pat izveseļoties no pamatslimības.
Pirmo nakti pēc ziņas, ka esmu inficējusies, man ir bail. Ne tikai man. Vīrs pārsūta ziņas no nepazīstamiem cilvēkiem ar aizlūgumiem un laba vēlējumiem.
Par ciešanām
Kādu dienu mans dēls, pusaudzis, jautāja: "Vai šajā dzīvē katram cilvēkam obligāti jācieš? Vai katram nav lemts savs ciešanu mērs? Cilvēkam jāizdzer savs sāpju kauss, un tad dzīvē viss būs labi." Atbildēju dēlam – nē. Ir cilvēki, kas cieš daudz un nepārtraukti, piemēram, cilvēktirdzniecības upuri. Un ir cilvēki, kuri pamanās bez sāpēm un ciešanām nodzīvot ilgi un laimīgi. Ciešanas var sagraut cilvēku, bet var arī padarīt stiprāku. Bērni, kas ir cietuši no vardarbības ģimenē, bieži vien izaug un paši kļūst par ģimenes varmākām vai partneru vardarbības upuriem. Taču ir arī bērni, kam izdodas šo ciešanu pieredzi pāraugt un būvēt savu dzīvi pāri tām. Viņi veido savu dzīvi citādi, kļūstot par aktīvistiem, kas iestājas pret vardarbību ģimenē. Par godīgiem policistiem, kas neaizver acis uz notikušo. Par cietušo advokātiem. Savu negatīvo pieredzi viņi pārvērš vīzijā, kā pasauli padarīt labāku, un rīkojas atbilstoši tam. No upuriem viņi kļūst par cilvēkiem, kas padara pasauli labāku. Ciešanas nav obligāts ēdiens dzīves ēdienkartē. Tāpēc ir cilvēki, kuri cenšas darīt visu, lai tās mazinātu.
Divi labi cilvēki
Slimnīcā ir darbinieki, kuru pienākums ir iznēsāt ēdienu pa palātām. Stumt lielus ratus ar paplātēm, piestāt pie katras palātas durvīm un, paņemot divas vai trīs paplātes, ienest tās palātā un nolikt katram slimniekam priekšā. Tad pēc kādām 20 minūtēm atkal tās savākt. Nodaļā strādā kāda sieviete, maza auguma, vecumā mazliet pāri četrdesmit, kurai nesen nomira vīrs. Jebkurā palātā viņa vienmēr ienāk ar smaidu, sasveicinās un novēl labu ēstgribu. Pārdzīvo, ja ēdiens nav garšīgs, kas gadās bieži. Cenšas katram slimniekam atrast kaut ko piemērotāku. Savācot paplātes, pasaka kādu labu vārdu. Viņa neuzkavējas palātā vairāk par trim minūtēm dienā, bet šādos brīžos mums, slimniekiem, drūmā ikdiena kļūst vieglāka. Ir arī otra sieviete – jauna, gara auguma, kas veic to pašu pienākumu. Viņa ienāk palātā, nesakot ne vārda, un ātri noliek katram priekšā paplāti. Uz mēģinājumiem pasūdzēties par ēdienu viņa sausi atbild: "Tādu mums atved." Tikpat ātri un nesakot ne vārda, viņa paplātes savāc.
Pirmā sieviete katru dienu padara pasauli labāku, otra droši vien ir labs cilvēks, kurš vienkārši ienīst savu darbu.
Skābeklis
Pirms katras došanās uz slimnīcu viņai obligāti vajadzēja veikt COVID testu. Pēc viņas negatīvajiem testiem mēs zinājām, ka arī mums viss ir labi. Ar COVID viņa inficējās slimnīcā. Varbūt, ja tas nenotiktu, viņa nomirtu vēlāk, varbūt ne. Mēs ar viņu par to runājām, spriedām, kā varētu būt. Tomēr bija tā, kā bija.
Zvanot viņai caur videozvanu, arvien biežāk un biežāk redzēju skābekļa masku uz viņas sejas. Viņai bija grūti. Grūti paēst. Mute sausa, bailes aizrīties. Gabaliņu mutē, tad ūdens malks; kad ēdiens ir norīts, atkal skābekļa malks. Nedēļu pirms nāves viņa tika pārvesta no Onkoloģijas centra uz Covid nodaļu Gaiļezerā. Pēdējās dienās jau intensīvās terapijas palātā. Plaušas bija skartas par 70 procentiem, sākās sirds iekaisums, problēmas ar aknām. Bet nomira viņa no vēža.
Atraitnis
Es nekad nebiju iedomājies, ka mani kādreiz sauks par atraitni. Pats vārds "atraitnis" man vienmēr licies dīvains un uz mani neattiecināms. Nevarēju iedomāties, ka tam varētu būt sakars ar mani. Atraitne – tas vairāk piestāvētu viņai. Sieviešu dzimtē šis vārds tiek lietots biežāk. Es domāju, ka nomiršu pirmais – vīriešiem tas ir raksturīgi, sievietes dzīvo ilgāk. Vienalga, kā, bet par atraitni tālajā nākotnē vajadzētu kļūt viņai. Tas arī būtu pareizāk, jo viņa daudz labāk mācētu parūpēties par bērniem arī bez manis. Bet nākotni tu nevari prognozēt, paredzēt un iedomāties. Nevari un arī negribi. Mums šī tālā nākotne iestājās ātri, negaidīti kļūstot par tagadni.
19:20
Es uzzināju par viņas nāvi, kad kopā ar bērniem devāmies pastaigā. Mēs staigājām un runājām. Runājām par mammu, par viņas pašreizējo stāvokli, par to, kā mēs dzīvosim, ja viņa no mums aizies. Viņa ar bērniem jau bija runājusi par to, ka var nomirt. Bet instrukcijas, ko darīt viņas nāves gadījumā, es no viņas saņēmu mēnesi pirms tam. Kopā ar bērniem staigājām pa rajonu, "viņas" rajonu, kur viņa nodzīvoja visu savu mūžu. Mēs izstaigājām viņas vietas, pagājām garām viņas skolai, mājai, kurā viņa pavadīja bērnību. Vietai, kur pirmo reizi uzzinājām, ka kļūsim par vecākiem.
Mēs gandrīz jau bijām atgriezušies mājās, kad piezvanīja dežurējošais ārsts. Es uzreiz sapratu, ko viņš teiks. Elpa aizrāvās. Jau mēnesi es satrūkos no katra telefona zvana, baidījos no nepazīstamiem numuriem. Jebkurā zvanā varēja slēpties tas, ko tu negribi dzirdēt, tas, kas izmainīs tavu dzīvi uz visiem laikiem. "Viktorija Boļšakova nomira plkst. 19:20, izsaku savu līdzjūtību."
Mēs – es, dēls un meita – tajā brīdī zaudējām kaut ko šajā dzīvē mums ļoti svarīgu. Mūsu ģimenei pazuda daļa, viens no tās balstiem, bez kura mēs nekad nebijām dzīvojuši, un mēs nevarējām iedomāties, kā dzīvosim bez tā. Mēs apskāvāmies un raudājām. Kopā, trijatā. Vēlāk es domāju par to, ka šī pastaiga bija svētība. Tas, ka šo ziņu mēs saņēmām tieši tādā veidā. Ka šīs ziņas smagums bija sadalīts starp mums trijiem. Tā bija vieglāk. Ziņas saturs nebija pareizs, tas bija briesmīgs. Bet tas, kā mēs to saņēmām, bija pareizi. Meita teica – neticu, ka mamma mirusi. Es arī gribētu tam neticēt. Meita jautāja – vai mamma šajā pastaigā bija kopā ar mums? Bet vai varēja būt citādi?
WhatsApp putni
Viens putns (V) – ziņa izlidoja. Divi putni (VV) – ziņa ielidoja. Kad tā izlasīta, putni iekrāsojas zilā krāsā. WhatsApp putni bija galvenais mūsu saziņas veids. Katru rītu gaidīju, kad ielidos pirmais putns. Pirmā rīta ziņa par to, ka viņa vēl ir dzīva un viss ir labi. Telefona sarunas bija vēl viens saziņas veids. To taupījām bērniem. Ne vienmēr viņa bija spējīga runāt, ne vienmēr viņai bija spēks. Katru vakaru mēs saslēdzāmies WhatsApp videozvanā un viņa klausījās, ko es stāstu. Katru vakaru lūdzāmies. Par viņu, viņas veselību, par mums, par bērniem. Ziemassvētkos viņa pieslēdzās dievkalpojumam baznīcā. Jauno gadu viņa sagaidīja kopā ar mums – videozvanā es translēju vietējos salūtus. Tuvāk beigām viņai nebija daudz spēka runāt, vairāk klausījās. Vienmēr skābekļa maskā. Beigās WhatsApp putni atlidoja retāk, viņai nebija spēka, lai tos palaistu lidojumā.
Pēdējo reizi mēs redzējām viens otru trīs dienas pirms viņas nāves. Viņai bija pavisam slikti. Mūs savienoja ārsts WhatsApp videozvanā ar viņas telefona palīdzību. Izskatījās, ka viņa ir uz apziņas robežas un nevar mani atpazīt. Bet, ieraugot mūsu bērnus, safokusēja savu skatu un pasmaidīja. Es teicu, ka mēs viņu mīlam. Tā bija pēdējā reize, kad mēs redzējāmies. Pēdējā reize, kad redzēju viņu dzīvu. Un es varu tikai cerēt, ka viņa dzirdēja, ko es viņai teicu.
Pēdējos manus nosūtītos putnus viņa vairs nevarēja noķert. Tad es viņai sūtīju sirsniņas. Tas bija viss, ko biju spējīgs pateikt. Kad viņa nomira, es nosūtīju pēdējo WhatsApp putniņu. Es uzrakstīju, ka mīlēšu viņu vienmēr. Es saprotu, ka viņa to nevarēja izlasīt, bet esmu pārliecināts, ka viņa to zina.
Sarunas pie kapa
Pēc viņas nāves izlasīju romānu "Vīrs, vārdā Ūve". Grāmatas galvenais varonis arī piedzīvoja sievas nāvi. Viņš regulāri devās uz viņas kapu, nesa puķes un sarunājās ar sievu. Es saprotu vīru, vārdā Ūve – arī man ir tik daudz kā sakāma savai sievai. Aizejot pie sievas kapa, es noglāstu krustu un sasveicinos. Tik daudz gribētos izstāstīt, tik daudz jaunumu. Ir nepareizi iedomāties, ka vēlme runāt ar mīļoto cilvēku pazūd pēc viņa nāves. Sarunas pie kapa izklausās pēc monologa – mēs runājam, bet atbildi nesagaidām. Varbūt aizgājēji ir tādā pašā situācijā kā mēs. Viņi arī runā ar mums, bet mēs nedzirdam. Divi monologi un pa vidu nāves siena. Varbūt šī nepieciešamība runāt ar aizgājējiem ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki tik bieži apmeklē kapus. Kapos tu it kā jūties tuvāk aizgājušajiem mīļajiem, tie kļūst par vietu sarunai ar viņiem. Iespējams, Latvijā kapu svētki ir savdabīgi sarunu festivāli. Tikai atšķirībā no festivāla "Lampa" tajos sarunājas ar mirušajiem. Bet pamesti kapi ir tie, pie kuriem sarunas ir pārtrūkušas. Jo nav neviena runātāja, kas palicis šajā pusē. Visi jau runā tur, otrā pusē.
"Gotiņa"
Dažas dienas pirms viņas nāves es saņēmu no viņas dāvanu – paciņu ar dažāda veida konfektēm un saldumiem. Starp tiem bija arī "gotiņas", uz kuru baltajiem ietinamajiem konfekšu papīriņiem ir meitenītes un zēna zīmējums. Viņi, sadevušies rokās, kaut kur priecīgi skrien. Kopā. Gan "gotiņas" meitenītei, gan "gotiņas" zēnam uz krūtīm uzzīmēta sarkana sirsniņa. Un arī viņi paši ir attēloti uz lielas, sarkanas sirds fona. Uz sirds fona, kas ir daudz lielāka par viņiem. Sirds ir mīlestības simbols, bet arī krusts ir mīlestības simbols. Konfektes papīriņa iekšpusē bija dzejolis:
"Tāds tādu atrast un samīļot prot.
Tāds tādu patur, ja viņam reiz dod.
Tāds kopā ar tādu vien prieku sev rod.
Kas tādam ar tādu teiks nedzīvot?" [i]
Galvenais
Kad Viktorija iecerēja rakstīt par savu slimības pieredzi, viņa gribēja, lai mēs to darītu kopā. Lai būtu divi skatījumi, divi stāsti. Viens no slimnīcas puses, no viņas slimības pieredzes un otrs no mājām, no manas un bērnu pieredzes. Slimības gaitas "iekšpuse" un "ārpuse". Bet es sapratu, ka tas nestrādās. Mana balss neskanēs pārliecinoši uz viņas slimības fona. Viņas stāsts ir dziļāks un sāpīgāks. Jo viņa slimo, bet es ne, viņa ir slimnīcā, bet es esmu mājās. Viņa rakstīja: "Kad no rīta pamodos, biju pārsteigta, ka vēl esmu dzīva." Kad viņa nomira, pārsteiguma vairs nebija. Tagad es mēģinu saprast, ko nozīmē dzīvot. Uz nāves fona viss pārējais ir sīkums. Nāve dod citu perspektīvu lietām, cilvēkiem, attiecībām, mīlestībai. Man var būt slikti un skumji, bet es esmu dzīvs – viņa ne.
Māte
Pasaule nav taisnīga vieta. Bieži mēs pievēršam uzmanību netaisnībai tad, kad tā skar mūs pašus. Es domāju par saviem bērniem. Viņu vecmamma, mana sievasmāte, pieredzēja četrdesmit vienu savas meitas dzīves gadu. Viņai četrdesmit vienu gadu bija meita, un meitai četrdesmit vienu gadu bija māte. Bet ar mūsu bērniem nekas tāds nevarēs notikt, viņiem bijis lemts piedzīvot savas mātes dzīvi piecpadsmit un divpadsmit gadus. Tik ilgi viņi bija kopā ar savu mammu, un viņu mamma bija kopā ar viņiem. Vairāk tādas iespējas viņiem nav un nekad vairs nebūs. Es nezinu, ko nozīmē bērnībā palikt bez mammas, bet es zinu, ka maniem bērniem ir tēvs.
Kā padarīt pasauli labāku?
Amerikāņu kristiešiem populārs ir jautājums: "What would Jesus do?" – "Ko darītu Jēzus?" Vajag iedomāties, ko kādā situācijā tavā vietā darītu Jēzus. Bet Jēzus ne vienmēr var palīdzēt. Piemēram, kā mēs varam zināt, vai Jēzus šķirotu atkritumus? Praktiskāks šķiet jautājums: "Vai šī mana rīcība padarīs pasauli labāku?"
– Vai pasaule kļūs labāka, ja es šķirošu atkritumus? – Jā.
– Vai pasaule kļūs labāka, ja es ziedošu raidījumam "Dod pieci"? – Jā.
– Vai pasaule kļūs labāka, ja es adoptēšu bērnu? – Jā.
– Vai pasaule kļūs labāka, ja es pirkšu fair trade šokolādi? – Jā.
– Vai pasaule kļūs labāka, ja es nēsāšu masku pandēmijas laikā? – Zinātnieki un ārsti saka: jā.
– Vai pasaule kļūs labāka, ja es svētdien iešu uz baznīcu? – Pasaulei būs vienalga.
Pasaulei būs vienalga, ja nekas tevī nemainīsies. Ja, iznākot no baznīcas, tu neuzdosi sev jautājumu – ko man darīt, kā man dzīvot, lai pasaule kļūtu labāka? Ja tu neiemācīsies lūgšanu: "Padari mūs par savu mīlestības zīmi, kas maina šo pasauli, darot to labāku."
Par vakanci
Jehovas liecinieki savos žurnālos paradīzi bieži attēlo kā atjaunotu Zemi. Kā jaunu pasauli, kuru cilvēki pārveido un pārbūvē. Kāds brauc ar traktoru, cits stāda koku, kāds būvē māju. Cilvēki pārveido veco jaunajā. Ciešanu pilnu pasauli pārveido par pasauli, kurā būtu vairāk smaidu un prieka. Patiesībā nevajag gaidīt, lai tas notiktu nākotnē. Cilvēki iesaistās, lai padarītu pasauli labāku tagad. Svētajam Hosemarijam Eskrivam bija vīzija par to, ka visās pasaules malās daudzi godīgi un pašaizliedzīgi cilvēki – aktīvisti, brīvprātīgie, sociālie darbinieki, policisti, glābēji, cietušo advokāti, tiesneši, probācijas speciālisti, dizaineri, psihologi, ierēdņi, uzņēmēji, zinātnieki un inženieri – strādā, lai padarītu pasauli labāku. Kļūdoties, lēnām, bet ar ticību un misijas apziņu. Lūk, tā ir Dieva aicināta tauta. Šajā Dieva tautas pulkā vienmēr ir vakance. Jēzus ir teicis, ka darītāju ir maz. Šī vakance ir piemērota tieši tev. Ar taviem talantiem, pieredzi un spējām. Vakance uz amatu "cilvēks, kas padara šo pasauli labāku".
Stāvot pie viņas kapa, es domāju par to, cik daudz laba viņa ir izdarījusi citiem. Viņa bija cilvēks, kas ar savu profesiju, savu darbu mēģināja padarīt pasauli labāku. Padarīt pasauli drošāku sievietēm un meitenēm. Arī man viņa palīdzēja kļūt labākam, nekā es biju. Ceru, ka man izdosies kļūt par cilvēku, kas spēj padarīt pasauli labāku.
Pasaule nekad vairs nebūs kārtībā
Es zinu, ka viņu es vairs nekad nesagaidīšu. Viņa nepārnāks no darba, neatgriezīsies no komandējuma vai pastaigas ar suni. Neatnāks no veikala vai ciemiņiem. Viņa nepārbrauks no slimnīcas. Es nekad nesagaidīšu viņu autobusu pieturā, lai pavadītu līdz mājām. Man nevajadzēs skriet atvērt vārtus, lai viņa varētu iebraukt pagalmā. Es varu gaidīt stundu, dienu, mēnesi, gadu vai desmit gadus, bet nekas nemainīsies, viņa neatgriezīsies.
Es varu atbraukt, atnākt vai atskriet mājās, bet viņa mani tur negaidīs. Viņas nebūs nevienā istabā, visas istabas un visas vietas mājās būs tukšas. Viņa nesēdēs pie galda, neskatīsies pa logu, nenāks lejā pa trepēm no otrā stāva, nelaistīs dārzā pašas iestādītās puķes. Es nevarēšu viņai neko pateikt, nevarēšu viņai pieskarties, apskaut un noskūpstīt. Es nedzirdēšu viņas balsi, viņa nekad vairs mani nenosauks vārdā, nepiezvanīs man, nenosūtīs vēstuli vai īsziņu, vai WhatsApp putniņu. Nekad.
Nāve ir kā individuāla neitrona bumba, kas uzsprāgstot iznīcina cilvēka dzīvi; pāri paliek tikai viņa mantas, lietas un vietas, kur viņš bijis. Tu skaties uz viņas mantām un nesaproti, kādēļ mantas ir, bet saimnieces nav. Kāpēc vietas paliek, bet cilvēka tajās vietās vairs nav. Tu redzi, ka dzīve turpinās, pasaule nebeidzas, bet viņas šajā pasaulē nav. Un šī pasaule tev liekas nepilnīga un nepareiza. Un tu pats tajā neiederies. Jo tev bez viņas šī pasaule vairs nekad nebūs kārtībā.
Laika formu lietošana
Es saku: "Viņa aizgāja." Tas nenozīmē, ka es baidos no vārda "nāve". Es saku arī: "Viņa nomira." Viņa nomira pārāk agri. Tas ir fakts. Runājot ar bērniem, es saku: "Pirms mammas nāves, pēc mammas nāves." Viņas nāve ir robeža. Man nāve nozīmē aiziešanas veidu. Kad pieminu viņu, es izmantoju pagātnes formu – tas notiek tikai tad, kad stāstu par pagātni. Runājot par viņu, es vairs nevaru izmantot nākotnes formu. Bet domāju es par viņu tagadnes formā. Es nekad nenesīšu viņai uz kapiem divus ziedus, vienmēr trīs.
Kairiki
Kairiki ir mūsu jaunākais suns, amerikāņu akita. Es viņu saucu par mammas suni. Kairiki ieradās mūsu mājās viņas dzimšanas dienā. Laikā, kad viņa nebija slimnīcā, viņa gāja ar suni pastaigā, sukāja viņa garo vilnu. Viņam patika ierāpties pie viņas gultā vai šūpuļtīklā. Kairiki reaģēja uz viņas balsi un attēlu telefonā, kas nekad nav bijis raksturīgi citiem mūsu suņiem. Pēdējā reizē, kad viņa atgriezās no slimnīcas, Kairiki viņu sagaidīja ar lielu prieku un mīlestību. Viņš atpazina viņu, lēkāja apkārt kā ķerts, luncināja savu kuplo asti. Stājās uz pakaļkājām un laizīja viņai seju. Par to viņa lielajam kucēnam bija īpaši pateicīga – teica, ka Kairiki sajutis viņas slimību un cenšas to nolaizīt.
Jaunajiem suņiem dzīvē ir posms, kad viņi nesaprot – uz cik ilgu laiku viņu cilvēks aiziet prom. Tiem liekas, ka viņus pamet uz visiem laikiem un saimnieks nekad vairs neatgriezīsies. Kairiki vairs nekad nesagaidīs Viktoriju. Viņa neatgriezīsies mājās, un viņš nevarēs nolaizīt viņas seju vai doties kopā ar viņu pastaigā. Man liekas, nesagaidījis Viktoriju, viņš baidās, ka arī es varu vienreiz neatgriezties un pazust uz visiem laikiem. Sniegā vai lietū, dienā vai naktī viņš vienmēr sagaida mani pie vārtiņiem. Katru reizi, kad es dodos projām, viņš ieņem savu posteni un gaida. Vienalga, vai es eju projām uz stundu vai dienu. Viņš gaida mani, lai sagaidot apbērtu ar mīlestību un prieku. Prieku par to, ka vismaz es pie viņa atgriezos. Varbūt viņš cer sagaidīt, ka es kādreiz atnākšu kopā ar Viktoriju – tāpat kā tajā pēdējā reizē.
Kāpēc?
Kad slimība pietuvina tevi nāvei, rodas jautājums: "Kāpēc tas noticis tieši ar mani?" Bet vai uz šo jautājumu var atbildēt? Cilvēki mēģina savām ciešanām atrast jēgu. Viktorija rakstīja, ka evolūcijas loterijā vienkārši izvilkusi lozi ar sarežģītiem vārdiem latīņu valodā. Bet mēs ar viņu zinājām ne tikai par evolūciju, bet arī par Dievu. Viņa teica: "Kad es gaidu lielo dziedināšanas brīnumu, katrs brīdis ir piepildīts ar maziem brīnumiem." Mēs nesagaidījām lielo brīnumu, mēs dzīvojam cēloņsakarību pasaulē, kurā Dievs reti kad pieļauj šādu brīnumu radīšanu. Mēs bijām sarūgtināti, ka viņa saslima, ka tas notika ar viņu, ar mūsu ģimeni. Tas nebija pareizi. Tas nekad nevienam nav pareizi. Mums bija daudzi "kāpēc", bet nebija lielā "KĀPĒC?". Tāda ir dzīve, tā notika. Mēs negribējām, bet tā tomēr notika. Ar to vajadzēja sadzīvot, bet sadzīvot ar to nesanāca. Dzīve ir dzīve, un nāve ir nāve. Nekad es nedzirdēju no viņas pārmetumus – kādam, pasaulei vai Dievam. Arī es nevienam nepārmetu – ne pasaulei, ne Dievam. Viņa man rakstīja – Jēzus ir teicis, ka viss būs labi. Es zinu, ka ar viņu tagad viss ir labi. Es ticu, ka agrāk vai vēlāk viss būs labi arī ar mūsu bērniem un mani. Kā teica viena svētā: beigu beigās ar visiem viss būs labi.
Ticība
Reliģija nebija daļa no mūsu dzīves, patiesībā tā vienmēr bija visa mūsu dzīve. Viņa man rakstīja, ka slimnīcā lūdzas: "Slavēju Tevi, Kungs, jo tik brīnumaini esmu radīts! Kungs, attīri mani no nešķīstības. Celies un staigā. Kungs dara vairāk, nekā mēs domājam, un vairāk, nekā varam iedomāties." Ticība ir pārliecība par neredzamā eksistenci. Man Viktorija ir trimdā – vietā, kurā es tagad nevaru nokļūt. Es nesagaidīšu viņas atgriešanos šeit, bet es ceru viņu satikt tur. Kādreiz, aiz nāves sliekšņa. Es nebaidos nomirt, jo tas ir ceļš pie viņas. Galvenais ir dzīvot tā, lai nebūtu kauns par savu dzīvi. Es brīnos par cilvēkiem, kas šķiras, esot dzīvi un veseli. Šķiršanās ir stāvoklis, kad cilvēki, būdami dzīvi, viens otram ir miruši. Pēc baznīcas mācības katoļiem laulība ir nešķirama. Laulātos var šķirt tikai nāve. Es būtu gatavs šķirties, ja tas viņai izglābtu dzīvību. Es būtu gatavs arī mirt, ja viņa varētu dzīvot. Pēc mūsu ģimenes mācības laulība nav šķirama arī pēc viena laulātā nāves. Rakstot draugiem par viņas nāvi, es rakstīju par ticību, par cerību un mīlestību. Tās ir visiem saprotamas lietas. Mēs visi ticam kaut kam, uz kaut ko ceram, gribam būt mīlēti un mēģinām mīlēt. Es rakstīju arī par citām, ne visiem saprotamām lietām: par augšāmcelšanos, par dzīvi pēc nāves, par Dievu un Jēzu, par cerību satikt sievu pēc nāves. Mana mamma jautāja, vai es patiešām tam visam ticu. Teicu, ka būtu dīvaini visu mūžu tam ticēt un tad, kad tavā dzīvē ienāk tik liela bēda, to visu aizmirst. Tieši otrādi.
Es esmu dzīva
Pirmo reizi es redzēju viņu sapnī – divus mēnešus pēc nāves. Pēc ārējā izskata tāda pati, kāda viņa atgriezās no slimnīcas priekšpēdējā reizē. Mēs runājām par daudzām lietām, bet es neko no šīs sarunas neatceros. Atceros tikai savu jautājumu viņai: "Vai tad tu neesi mirusi?" – un viņas atbildi: "Nē, es esmu dzīva!"
P.S.
Pēc Viktorijas nāves manās rokās nonāca divi viņas tekstu melnraksti. Vienu viņa bija iecerējusi rakstīt kā turpinājumu savam tekstam "Diagnoze – vēzis" ar nosaukumu "Vēzis un Covid-19". Otra teksta nosaukums ir "Jaungada sprediķis". Šos viņas tekstus, sadalot atsevišķās daļās, es izmantoju šajā stāstā.
"Vēzis un Covid-19": Beigu sākums, Par blusu, COVID.
"Jaungada sprediķis": Par ciešanām, Divi labi cilvēki, Kā padarīt pasauli labāku?, Par vakanci.
[i] K. Elsberga dzejolis uz Skrīveru pārtikas kombināta (ANO 1955) ražotās konfektes "Gotiņa" ietinamā papīrīša.
3