Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
29.03.2021

Deputātiem ir, ko teikt par cilvēka dzīves jēgu

Komentē
21

Saeima 25. martā noraidīja kolektīvo iesniegumu "Par labu nāvi – eitanāzijas legalizācija".

Lai gan šāds Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas lēmums, ko atbalstīja 49 deputāti, bet pret balsoja 38, mani personīgi neapmierina, uzskatu, ka par tēmu loku, ko nosacīti apzīmē ar vārdu "eitanāzija", profesionālāk var izteikties tādi pētnieki kā Signe Mežinska, Artis Svece un citi. Tādēļ, izmantojot sēdes stenogrammu, komentēšu dažus argumentus, kādus politiķi lietoja, lai iesniegumu noraidītu.

(Starp citu, labāks prāts likumdevējiem bija, lemjot par citu kolektīvo iniciatīvu – labā pagrieziena atļaušanu pie sarkanās gaismas, ja tas netraucē citiem vadītājiem un gājējiem.)

Pirmā argumentu grupa, manuprāt, raksturojama kā sabiedrības daudzveidības ignorēšana. Andris Kazinovskis: "Mēs, sabiedrība, nav nobriedusi, un neaizmirstiet, ka aiz mums ir vēlētāji un arī reģionālā griezumā, kur, piemēram, Latgalē ir tomēr liela daļa, es uzskatu, vislielākā daļa, tomēr kristieši, ticīgi cilvēki, viņi neatbalsta šo." Es cienu turēšanos pie vērtībām un principiem, pat ja tas konkrētajam cilvēkam vai grupai rada neērtības vai pat ciešanas. Tomēr nesaprotu, kur Kazinovskis redz problēmu: brīvprātīgas aiziešanas no dzīves atļaušana taču šiem, viņa vārdiem runājot, ticīgajiem cilvēkiem Latgalē šādu formu neuzspiež. Nekur un nekad šādā modelī nav apgalvots, ka cilvēks, kuram eitanāzija kādu apsvērumu dēļ nav pieņemama, smagu veselības problēmu gadījumā tiks kaut kā piespiests uz eitanāziju. Kas tie, atvainojiet, par murgiem! Savukārt, tas, ka kādam eitanāzija nav personīgi pieņemama, nenozīmē, ka viņam ir tiesības tādu liegt līdzcilvēkam, kuram tā ir pieņemama. Cilvēki ir dažādi, ziniet.

Savukārt Janīna Kursīte-Pakule, atbildot uz pārmetumu par to, ka atbildīgā komisija, lemjot par iesniegumu, nav pieaicinājusi bioētikas ekspertus, toties uzklausījusi kristīgo konfesiju pārstāvjus, pauda, ka "attieksme pret eitanāziju, kāda tā ir vismaz pašlaik un ir bijusi Eiropā garus gadsimtus, tika formulēta… to formulēja Svētais Augustīns un Akvīnas Toms. Otrs. Reliģisko konfesiju pārstāvji mūsu valstī vismaz pēc oficiālajiem datiem ir 1,3 miljoni cilvēku." Dažādu iemeslu dēļ vairākos dzīves periodos esmu diezgan daudz lasījis Kursītes piesauktos autorus un ne tikai viņus; es tos uzskatu par ļoti svarīgiem un aizraujošiem posmiem Rietumu ideju vēsturē. Vienlaicīgi man šķiet dīvaini apgalvot, ka kaut kas nav jāmaina tikai tāpēc, ka izmaiņas būtu pretrunā pirms daudziem gadsimtiem formulētajam – pat ja to ir formulējuši izcili un godājami cilvēki. Tālāk – draudzēs reģistrēto skaits diez vai ir mēraukla tam, cik patiesībā ir to, kurus dažkārt sauc par aktīviem draudzes locekļiem. Un, pat ja kristīgās konfesijas patiešām apvienotu Latvijas sabiedrības vairākumu, tas nenozīmētu, ka tām ir tiesības diktēt to, kā savas dzīves nobeigumu redz mazākums.

Otro argumentu grupu es apzīmētu kā paņēmienu (iespējams, neapzināti lietotu) aizvirzīt diskusiju pavisam citā gultnē. Karina Sprūde: "Skaidrs, ka dzīvē ciešanas joprojām ir svētība. Un, pārdzīvojot sāpes, cilvēks spēj izjust jūtas, piedzīvojot negatīvas emocijas, viņš joprojām piedzīvo. Pēc nāves nav iespējas uztraukties." Visvieglāk būtu par šo uzrakstīt kaut ko ironisku kontekstā ar konkrēto deputāti, tomēr objektīvi neko "no gaisa" Sprūde nav pagrābusi: šādam skatījumam ir plašs un sens priekšteču loks, turklāt, starp citu, ne tikai kristietībā. Aldis Gobzems: "Dzīvība rodas no brīnuma. Un dzīvību arī izbeidz brīnumainā kārtā." Atkal – visvieglāk būtu dzēlīgi ieteikt deputātam dažus kaut populārzinātniska līmeņa tekstus par molekulāro bioloģiju, ģeoķīmiju utt. Tomēr tas būtu bezjēdzīgi, jo viņi abi runā konkrētas, uz iekšēju noslēgtību orientētas uzskatu sistēmas ietvaros. (Cits jautājums – cik patiesi, protams.) Tam visam nav nekādas vainas, tomēr skaidrs: ja diskusija aizplūst tādos plašumos – par dzīves jēgu, par to, ka sāpes ir subjektīvs jēdziens (Gobzems) utt. – tad tā vairs nav savācama kopā, lai risinātu kādu konkrētu jautājumu. Par eitanāziju, bet tikpat labi par vakcīnām. Vai pakļaušanos varai vispār. A ko?

Trešo argumentu grupu es apzīmētu kā pārliecīgu optimismu. Viktors Valainis: "Šie idejas atbalstītāji, kas vēlas šo eitanāzijas procesu, lai Latvijā tas būtu legalizēts… savā ziņā tā ir sava veida kapitulācija tai problēmai, kurai… kuru visi izliekas neredzam, tātad veselības aprūpe, paliatīvā aprūpe un to, kad vajadzētu tieši tur stiprināt, vajadzētu strādāt pie tā, lai šajā ziņā šī aprūpes sadaļa, lai cilvēkiem nebūtu šādas ciešanas jāpiedzīvo, lai tās būtu maksimāli mazākas." Skaidrs, ka papildu resursi noderētu medicīnas sistēmā vispār un paliatīvajā aprūpē jo īpaši (to uzsvēra vēl vairāki iesnieguma pretinieki sēdē). Tāpat es kopumā esmu optimistisks par zinātnes iespējām nākotnē palīdzēt cilvēkiem, kuri šobrīd ir nolemti mokošai un pazemojošai dzīvei. Piemēram, tieši 25. martā lasīju ziņu par jaunu gēnu rediģēšanas metodi, kas (pagaidām gan tikai peļu līmenī) labi darbojas pret neirodeģeneratīvo slimību, ko parasti apzīmē par Alcheimeru. Tajā pašā dienā lasīju arī ziņu par jaunu metodi sirds mākslīgo vārstuļu izveidošanai, kas mazajiem pacientiem ļautu izvairīties no vairākkārtīgām vārstuļu nomaiņām (tātad operācijām), viņu sirsniņām objektīvi palielinoties laika gaitā. Īsi sakot, patiešām ir daudz iestrādņu, lai cilvēku fiziskās ciešanas mazinātos. Problēma ir tā, ka šīs iestrādnes maz ko palīdz cilvēkiem, kuri cieš šodien un cietīs vēl tuvāko gadu periodā. Turklāt, visticamākais, diemžēl arī nākotnē būs tādas situācijas, kurās pat vislabākā paliatīvā aprūpe un talantīgākie zinātnieki neko palīdzēt nevarēs.

Rezumēju. Pretēji vairāku debašu dalībnieku pārmetumiem kolēģiem, ka viņu runas ir tikai politiskais PR, man šķiet, ka abu pozīciju aizstāvji runāja patiesi, uztverot tēmu kā svarīgu un saprotamu. Savukārt sliktā ziņa ir tā, ka, noraidot kolektīvo iesniegumu – tas taču nenozīmēja eitanāzijas legalizāciju "šeit un tagad" –, Saeimas vairākums atsacījās par šo tēmu loku vispār turpināt domāt un meklēt risinājumus. Un, protams, bēdīgi arī, ka metode, ko manā skolas laikā, vēl PSRS periodā, ironiski apzīmēja ar vārdiem: "Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!" – plaukst un zeļ joprojām. Es zinu, kā ir pareizi, tomēr ar šo apziņu man ir par maz – es gribu, lai visi man piekrīt.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
21

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!