Kadrs no filmas "Karstās asinis"
 
Recenzija
16.09.2015

Denēvas stiprie pleci notur Franciju

Komentē
0

Kādā no augusta izskaņas vakariem, pustukšā "Splendid Palace" kinozālē skatoties 2015. gada Kannu festivāla atklāšanas filmu "Karstās asinis" (La Tête haute), izraudājos vairāk nekā savulaik pie "Dejotājas tumsā". Franču režisores Emanueles Berko (Emmanuelle Bercot) uzņemtā sociālā drāma stāsta par agresīvu pusaudzi Malonī no nelabvēlīgas vides. Filma sākas ar pamatīgu triecienu un skatītāja sašutumu par aprobežoto māti, kas spēj atstāt savu sešgadīgo vientiesi dēliņu turpat bāriņtiesas telpās, un es automātiski minu, ka šī būs filma, kur no pamesta zēna un zaglēna izaugs tautas varonis vai formulas čempions. Taču sākuma epizode ir tikai pirmais sitiens pa kuņģi un ievads lēnam un samezglotam stāstam par bērna turpmāko pieaugšanu iestāžu uzraudzībā, daudzu cilvēku neatlaidīgu kopdarbu viena likteņa labošanā, kas ir īsts pārbaudījums arī skatītāja kā sabiedrības līdzcilvēka pacietībai.

Skarbs sociālais reālisms ir jau kļuvis par sinonīmu teicienam "kā franču filmās". Revolucionāri politiskais franču kino, kas uzņēmis kursu 1968. gadā, laika gaitā mainoties tā radikālisma intensitātei un veidiem, mūsdienās ir pāraudzis Francijas sabiedrību un valsts sistēmu kritizējošās sociālajās drāmās, kas kultivē stereotipu par frančiem kā visvairāk noraizējušos tautu pasaulē. Sociālajam kino ir raksturīgi izgaismot sabiedrībā pastāvošās problēmas, paust sašutumu par valsts pārvaldes nesakārtotību un nenovēršamajām indivīda un iekārtas sadursmēm. Tas ir jau pieradinājis skatītāju pie noteiktas neizskaistinātas realitātes estētikas un atsevišķos gadījumos robežojas ar pašmērķīgi depresīvas formas atstrādāšanu, lai radītu nopietna kino iespaidu. Sociālās franču drāmas ir filmas par cilvēktiesībām, sieviešu emancipāciju, bezdarbu, industrializāciju, izglītības trūkumu, imigrācijas problēmām, Parīzes nomaļu vilku likumiem, sociālo dienestu darbību, privātā biznesa nedienām, nomācošu ģimenes rutīnu utt. Tās ir spēlfilmas, kas iekļauj dokumentalitāti vai saplūst ar dokumentālā kino estētiku, un tajās jau ir iesakņojušies arī savi sociālie superstāri, piemēram, Vensāns Lindons (Vincent Lindon) un pati filmas "Karstās asinis" autore Emanuele Berko.

Otra mūsdienu franču kino attīstības tendence, tieši pretēji, ir saistīta ar bēgšanu no sociālā reālisma – kā filmā "Drīz būšu atpakaļ" (Elle s'en va, 2013) ar Katrīnu Denēvu, kas iesēžas auto, atstāj savu restorāna biznesu un aizlaižas uz provinci, atklājot sirsnīgas vienkāršības un ģimeniskuma priekus, kuru pietrūcis emancipētās pilsētnieces dzīvē. Tā vērojama filmās par pašpietiekamām kopienām, kas dzīvo nomaļus no civilizētās pasaules, un modīgās, no realitātes atsvešinātās autorfilmās.

"Karstās asinis" ārēji it kā ne ar ko neatšķiras no tipiskajām sociālā reālisma drāmām par kārtējo grūti audzināmo pusaudzi, pilsētas nomali, māti narkomāni un nepilngadīgo ieslodzījuma vietām. Filma gandrīz burtiski citē Ksavjē Dolana (Xavier Dolan) "Māmiņu" (Mommy, 2014) un atgādina kādu citu nesenu franču sociālo drāmu "Policija" (Polisse, 2014), pie kuras scenārija strādājusi arī Emanuele Berko. Taču šajā filmā kaut kas ir citādāk – tā ir filma, kas koncentrējas nevis uz problēmu izgaismošanu, bet gan risināšanu, kas, pat ja reizēm šķiet pārāk naiva un nereālistiska, piedāvā skatītājam citādus filmas skatīšanās noteikumus. "Karstajās asinīs" ir daudz mazāk uz sevi centrēta egoisma (nekā "Māmiņā"), mazāk depresīvas ārišķības (nekā tādās filmās kā "Es pievēmu savas brokastu pārslas" (J'ai vomi dans mes cornflakes, 2005), bet mēģinājums labot situāciju, skatītāju, sabiedrību un arī pašu sociālo kino, atkārtoti izdzīvojot daudzus nepatīkamus padošanās un saņemšanās etapus. Mani iepriecināja šī režisores izvēle veidot filmu nevis par iekšējo attiecību drāmu, bet gan par pacietību un darbu, kas ieguldāms viena sabiedrības locekļa atveseļošanai, un es ar aizrautību noskatījos filmu līdz beigām, neraugoties uz tās psiholoģisko smagumu.

Starp apsūdzēto un tiesu

Filmas gaitā skatītājs seko nepilngadīgā Malonī dzīvei no 6 līdz 18 gadu vecumam, tiekot iepazīstināts nelabvēlīgo apstākļu rašanās fonu, pusaudža veiktajiem noziegumiem, viņa specifisko raksturu, agresijas epizodēm un pedagogu un sociālo darbinieku darbu. Brutalitāte, ar kādu Malonī jau pirmajā reizē uz ekrāna uzbrūk savam aizbildnim, ir zināmā mērā agresija arī pret skatītāju. Skatītājs nav neitrāla vērotāja lomā, un arī katrs turpmākais pusaudža izlēciens nāk kā pārbaudījums, kuru gribas pārciest un atvairīt, nespējot īsti pārmest vai sist pretī šim cilvēkam, kurš vienlaicīgi izskatās pēc pieaugušā un apjukuša bērna. Jaunais neprofesionālais aktieris Rods Parado (Rod Paradot) ļoti ticami tiek galā ar nervoza, dusmīga, baiļpilna un reizē maigumu alkstoša pusaudža lomas atveidošanu. Klātbūtnes efekts un detaļas, ar kādām tiek rādīts katrs nākamais Malonī spontānais noziegums vai riskantā braukšana ar auto, raisa skatītājā aizbildniecisku protestu un vēlmi piesegt noziegumu vai atturēt zēnu no tā veikšanas. Šīs izjūtas ir ļoti precīzas un mainās reizi no reizes, skatītājs ir ievilkts notikumā kā tuvu stāvošs un līdzatbildīgs.

"Karstās asinis" savā ziņā sasaucas britu cietumu drāmu "Starred Up" (2013) un citām līdzīgām filmām par jauna cilvēka personību, kas tiek neatgriezeniski samaitāta pāraudzināšanas iestādēs, pat ja reizēm varonis šķietami atgūst cilvēcīgumu, uzticību apkārtējiem un vēlmi laboties. Britu filmai jau no sākuma piemīt lejupslīdošs attīstības vektors, kamēr franču variantam līdz filmas beigām nevar saprast, vai režisore mūs ved uz pozitīvu vai negatīvu iznākumu. Nepamet sajūta, ka iznākums būs atkarīgs no mūsu, skatītāju, lēmuma.

Pēc katra Malonī izdarītā nozieguma seko atgriešanās jau no filmas sākuma pazīstamajā, mājīgi iekārtotajā bāriņtiesas kabinetā pie galda, aiz kura sēž tiesnese ar zelta sirdi – Floransa (Katrīna Denēva). Atgriezusies no sava brauciena uz provinci Emanueles Berko iepriekšējā filmā, cilvēcīgā, viedā un piedodošā Denēva iemieso gluži vai pārspīlētu pretstatu ierasti aukstajai, nepielūdzamajai tiesu sistēmai un bezgalīgajiem Kafkas stila birokrātijas labirintiem. Savulaik tiesneses kabinetā atstātais puisēns Malonī viņai nav bezpersonisks viens no, bet gan īpašs un tuvs kā pašas audzināts. Filmas gaitā uzzinām, ka īpaši ir bijuši arī citi, kam viņa ir devusi atkārtotas iespējas un savu personīgo aizbildniecību.

Skatītāji ir kaut kur pa vidu starp mazgadīgo noziedznieku un gudro tiesnesi – kā liecinieki vai zvērinātie. Par skatītāja identifikācijas objektu drīzāk kļūst Malonī audzinātājs ar kriminālu pagātni Jans (Benuā Mažimels (Benoît Magimel)) vai kāds no pēcstundu darbā pārgurušajiem pedagogiem, kas paši ikdienā cīnās ar savu nesakārtoto pagātni un ģimenes dzīvi. Režisore rūpīgi iepazīstina ar ļoti dažādiem personāžiem, kas strādā vai mīt pāraudzināšanas, sociālās palīdzības, skolu un tiesu sistēmas iestādēs, katram piešķirot personīgus vaibstus, ļaujot savu reizi zaudēt varas pozīcijas un pieļaut kļūdas. Dažādās filmas darbības vides šķiet dokumentāli ticamas, katrā ziņā daudzpusīgi izpētītas un apgūtas pirms filmas uzņemšanas, un muzikālās atkāpes ar Arvo Perta "Fur Alina" iestarpinājumiem un apcerīgu dabas vērošanu šķiet neiederīgi poētiskas un par daudz vispārinošas šajā reālistiskajā kontekstā.

Sižeta attīstība ne brīdi neļauj paļauties uz to, ka tiksim atbrīvoti no līdzpārdzīvojuma ciešanām pēc shēmas "sarežģījums, sarežģījums un atrisinājums". Brīžos, kad it kā sagaidām atvieglojumu, nāk atkal jauns spēriens (arī burtiskā izpratnē – visnepiemērotākajā brīdī pusaudzis triec galda stūri pret skolotājas grūtnieces vēderu vai sāk psihot tiesneses kabinetā). Atrisinājums šķiet sagaidāms, kad nemīlamā Malonī dzīvē uzrodas pašaizliedzīga un stipra meitene Tesa – viņas mīlestībai vajadzētu varēt atmaidzināt traumēto puisi, kurš kā zīdainis ietiepīgi tiecas pēc savas vieglprātīgās, egoistiskās mātes, taču mēs esam liecinieki jaunām agresijas izpausmēm arī šajās it kā cerīgajās attiecībās, un tā līdz pat negaidītajām filmas beigām. No Malonī neizaug ne varonis, ne čempions, bet viņš turpina ar visu spēku tiekties uz vienkārša, normāla cilvēka dzīvi.

Tajā pašā laikā, ironiskā kārtā, citā "Splendid Palace" seansā rāda vēl kādu filmu, kurā vecāki tiesā brīvprātīgi atsakās no bērnu audzināšanas, – komēdiju "Šķiršanās franču stilā" par pārtikušu vidusmēra ģimeni, kurā neviens no vecākiem nevēlas pēc šķiršanās audzināt savus trīs bērnus. Vēl viens populārs neatkarību mīlošās franču mentalitātes aspekts, ar kura sekām pēc tam cīnās nākamā paaudze un divu stundu garas skatītājus pāraudzinošas sociālās drāmas.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0