Pazīstamais ekonomists Džozefs Šumpēters savulaik uzskatīja, ka mūsdienu demokrātijas būtība nav vis "tautas vara", bet gan elišu konkurence par tautas balsojumu. Rakstot par pilsoņu līdzdalību politikā, viņš norādīja, ka absolūtajam vairumam cilvēku interese par politiku ir aptuveni tāds pats brīvā laika pavadīšanas veids kā interese par sportu. It kā jau aizraujoši, taču diez vai ir prātīgi pārmest, ka cilvēki īpaši tajā neiedziļinās un savus spriedumus īsti pamatot nespēj. Tādēļ ir nepieciešamas profesionālas, konkurējošas elites, kuras sacenšas cita ar citu par tautas balsojumu.
Šo Šumpētēra "reālistisko" koncepciju dažādi līdzdalības demokrāti ir noraidījuši kā pārlieku elitāru un augstprātīgu. Tā, lūk, nepietiekami respektē tautas suverenitāti un politisko vienlīdzību. Un "elite" vispār daudziem mūsdienās šķiet lamuvārds. Tā vietā kāds morāls imperatīvs liek mums pieņemt, ka cilvēki tiešām saprot, par ko ir politiskā cīņa, un cilvēkiem demokrātijā ir jāvalda pašiem burtiskā, nevis tikai pārnestā nozīmē. Politikā nav tādu jautājumu, kurus tauta pati nebūtu gana kompetenta izlemt – pat tad, ja tā savos politiskajos spriedumos šķiet nekompetenta un pavirša.
Šis mūžvecais strīds nebūtu pelnījis kārtējo pārstāstu, ja tai nebūtu kāda aktuāla šķautne. Politiskos jautājumos ļaudīm bieži mēdz būt "kognitīvās disonanses", proti, spēja un pat nosliece ticēt divām, loģiski un faktiski nesavienojamām lietām vienlaikus. Piemēram, uzskatīt, ka visa valsts nauda ir nozagta un aizvesta, un vienlaikus domāt, ka ļaunie politiķi vienkārši negrib palielināt pensijas. Vai: redzēt, ka paši dzīvojam miskastē, un nemitīgi lamāties par to – bet vienlaikus būt pārliecinātiem, ka šī ir pasaules varenākā valsts, kas tūlīt parādīs garu degunu Amerikai. Vai arīdzan – mēs varam nemitīgi sūdzēties, ka savtīgie Rietumi mūs nesaprot, un vienlaikus gaidīt no tiem beznosacījumu mīlestību un atbalstu jebkurai pašmāju muļķībai. Īsi sakot, cilvēkiem ir raksturīgi ticēt savstarpēji izslēdzošām lietām, kuras pēc rūpīgākas pārdomāšanas neizbēgami izrādītos nesavienojamas. Turklāt šajā jautājumā nav taisnība režisoram Alvim Hermanim, kurš savulaik kādā intervijā šo kognitīvo disonansi piedēvēja tieši latviešiem. Visu cieņu smalkajam latviešu dvēseles pazinējam, bet šī lieta, man šķiet, ir diezgan vispārcilvēciska.
Un te, lūk, sākas dažas interesantas pārdomas saistībā ar demokrātiskās tautas spriestspēju. Skaidrs: ideālais demokrātijas modelis paredzētu, ka šādas kognitīvās disonanses ir jāizskauž – politiskās izglītības, misijas apziņas pārņemtas žurnālistikas, "kritiskās domāšanas" un medijpratības ceļā. Pret to, ka demokrātiskajiem pilsoņiem ir savstarpēji izslēdzošas pārliecības, ir jācīnās viņu politiskajiem apgaismotājiem. Viņu uzdevums būtu padarīt vidējā pilsoņa politiskos priekšstatus par kādu vienotu, loģiski koherentu sistēmu, kurā vieni pasaules uzskata elementi nerunātu pretī viens otram. Tas patiesi ir vēsturiski bijis tāds filozofiskās apgaismības uzdevums: pārbaudīt zināšanas, jo nepārbaudīta dzīve – pēc Platona – nav nekā vērta. Arī īstena demokrātija būs iespējama tad, ja tajā dzīvos šādi "kritiski domājošie" pilsoņi, kuri būs gana izglītojušies politiskos jautājumos, izveidojuši savu, kritiski pamatotu un izsvērtu pasaules uzskatu, kurā nebūs vietas neloģiskiem pieņēmumiem, stereotipiem, fobijām, emocionāliem tēliem un subjektīvām attieksmēm.
Un te, lūk, sākas problēmas. Es esmu pārliecināts, ka tieši šāda, vienoti konsolidēta un sistemātiska politiskās realitātes aina būtu visbīstamākā demokrātijai. Tieši kognitīvās disonanses ļauj cilvēkiem situatīvi reaģēt uz mainīgo realitāti, nekļūstot par fanātiķiem un šovinistiem. Ja jūs tiešām gribēsiet "vidējam pilsonim" iepotēt koherentu un caurcaurēm saskanīgu pasaules uzskatu, kur aiz katra pieņēmuma slēpsies milzīgs daudzums faktos pamatotas un kritiskas argumentācijas, jūs beigās iegūsiet fundamentālistu. Jo, redziet, nav nekādas garantijas, ka šis viņa labi izsvērtais politiskais pasaules uzskats patiešām būs demokrātisks. Gluži pretēji: viņš visdrīzāk tāds nebūs. Tas drīzāk būs kāds autoritārs šovinists, kuram vienmēr būs pie rokas kāds kritisks arguments, lai pamatotu savu vienīgi pareizo pieeju politikai. Tā sauktie "kritiski domājošie" ļaudis, kā to liecina pieredze, ir diezgan neiecietīgi pret atšķirīgiem, varbūt nekritiskiem viedokļiem, kurus viņi uzskata par aizspriedumiem, par neracionālu atpalicību. Īsta demokrātija turpretī paredz spēju sadzīvot ar plurālismu, spēju pieņemt to, ka ļaudis savā ikdienas rīcībā bieži vadās no nepārbaudītiem pieņēmumiem, romantiskām vīzijām, pat nepārprotamām halucinācijām. Tās kognitīvās disonanses, kuras mēs novērojam savos līdzpilsoņos, patiesībā ir demokrātijas pamats. Tādēļ nebrīnīsimies, ka tieši "kritiskās domāšanas" sludinātāji mūsu vidū reizēm paši ir ļoti neiecietīgi pret kritiku.
1