Redzējumi
24.10.2016

Demokrātiskās procedūras – "burts" un "gars"

Komentē
7

Latvijā ir iedibināta liela daļa prakšu, kas raksturīgas demokrātiskām valstīm, – diezgan augsts informācijas pieejamības līmenis, konsultēšanās procesi u.c. Tomēr liekas, ka pakāpeniski šīs prakses ir zaudējušas savu – vismaz teorētiski ieplānoto – saturu.

Sākšu ar dažādajām informācijas pieejamības izpausmēm.

Ir viedoklis, ka valdības sēžu atklātās daļas ir kļūdaina ideja, jo sēdes dalībnieki rezultātā vai nu vairās no atklātas diskusijas, vai arī izmanto publikas (tiešu vai pie datoru ekrāniem) klātesamību sava tēla veidošanai. Neesmu tik skeptisks, jo galu galā Ministru kabineta locekļiem ir visas iespējas kādu tēmu pārcelt uz sēdes slēgto daļu, tas ir, nav nepieciešamības par kādu jautājumu vai nu spītīgi klusēt, vai runāt blēņas, paturot prātā publiku. Cita lieta, ka deklarētā atklātība zaudē savu nozīmi, ja diezgan bieži kādos jautājumos, kurus uz slēgto daļu pārcelt, kā saka, roka neceļas, jo "nekā tāda" tajos nav, parādās cits paņēmiens priekškara nolaišanai – runātais un lemtais t.s. koalīcijas padomē. Jautājumi netiek publiski pārrunāti, jo tas jau ir noticis citā formātā. Te vienīgais kaut cik adekvātais risinājums no sabiedrības interešu viedokļa ir preses pietiekami uzstājīgi un kompetenti uzdotie jautājumi tieši par koalīcijas sēdē runāto. Protams, arī tad ir iespējamas izvairīgas atbildes, tomēr grūti iedomāties pilnīgu atteikšanos atbildēt vai klaju melošanu (jo kāds cits no padomē klātesošajiem var izmuldēties).

Saeimas plenārsēdes, ar kuru saturu var iepazīties ikviens interesents. Te vērojama situācija, ka informācijas pieejamība vien nenozīmē informētību. Kā piemēru izmantošu garāku citātu no 20. oktobra sēdes. Tātad deputāts Ringolds Balodis (jurists, pats vadījis Uzņēmumu reģistru), iebilstot pret grozījumiem likumā par Uzņēmumu reģistru, saka: "Atslēgas teikums jeb diskutabli uzkonstruētā tiesību norma ir sekojoša: ja Uzņēmumu reģistrs saņem kompetentas iestādes atzinumu (pasvītroju – kompetentas iestādes!) par tiesību subjektu izmaiņu reģistrēšanas riskiem, Uzņēmumu reģistra valsts notārs [..] var pieņemt lēmumu – atteikumu reģistrēt. Tātad, ja kāds cilvēks būs tik drosmīgs, ka Latvijā vēlēsies uzsākt uzņēmējdarbību [..], viņam var nākties vilties, jo viņš kādai kompetentai iestādei, kas var būt arī suņu audzētāju biedrība vai puķkopju biedrība, jo likums jau skaidri nepasaka [..]" – šis cilvēks var likties aizdomīgs, pabeigšu Baloža domu, kas viņa runā samudžinājās. Izšķirīgais tālākajā ir tas, ka Baloža kā opozīcijas deputāta apgalvojums vispār tiek ignorēts, neviens pat neuzskata par vajadzību kāpt tribīnē un pierādīt, pieņemsim, tā kļūdainumu. Citiem vārdiem sakot, tas, ka man vispār ir iespēja uzzināt kādu viedokli, patiesībā man nekādi nepalīdz saprast jautājumu, es palieku minot – Balodim ir taisnība, nav, daļēji nav utt. Informācijas (šajā gadījumā deputāta viedokļa) brīvu pieejamību var padarīt par bezjēdzīgu, ja pārējie iesaistītie informāciju vienkārši ignorē. Te, protams, var teikt, ka pretlīdzeklis ir tas pats – aktīva prese, kas šajā gadījumā strādā arī ar opozīcijas vai pat pozīcijas pārstāvja viedokli, kuru vairākums ignorējis. Jautājums gan, cik lielā mērā presi opozīcija interesē, ja neskaita situācijas, kad "vajag kaut ko pretēju" vispār, lai varētu apgalvot, ka sagatavotais materiāls ir objektīvs.

Ikvienam ar piekļuvi internetam ir pieejama informācija par likumprojektiem pietiekami agrīnā to veidošanas stadijā: par labojumiem, papildinājumiem tajos apspriešanas procesā utt. Te gan jautājums, vai publika spēj šo iespēju patstāvīgi – bez "tulka" – izmantot, jo informācija dažādu iemeslu dēļ prasa tādu kompetences līmeni, kādu no publikas objektīvi prasīt nevar. Līdz ar to šis informācijas pieejamības aspekts zaudē jēgu, ja nav kvalitatīvu un aktīvu "tulku". Savukārt "tulku" attiecības ar plašāku publiku – izmantojot kā starpnieku presi plašā nozīmē – veidojas diezgan īpatnēji. "Tulki" – dažādas nevalstiskās organizācijas, lobiji – ar "tulkošanu" nodarbojas visnotaļ labi, ja ir nepieciešams publiskajā telpā radīt viedokli par kādu plānoto izmaiņu nepareizību. Šādā gadījumā juridiskā žargonā sarakstītais teksts tiks izskaidrots, dažādi zemteksti atklāti, cepuri nost. Un te nav ko pārmest – tāds ir šo "tulku" darbs. Cita lieta, ka mēs neiegūstam pilnvērtīgu ainu, ja "tulkojuma" nav n-tajām tēmām, kas kaut kādu iemeslu dēļ neaizskar profesionālo "tulku" intereses: vai arī aizskartajiem nav pietiekamas jaudas savu "tulkojumu" iedabūt publiskajā telpā. Nedomāju, ka šī situācija ir unikāla Latvijai vai mūsu attīstības līmeņa valstīm vispār: "tulka" problēma varas un sabiedrības attiecībās ir vienmēr. Cita lieta, ka sabiedrībās ar biezāku turības slānīti un ilgstošākām demokrātijas praksēm ir vairāk "tulku", attiecīgi "tulkoto" tēmu loks ir plašāks.

Konsultēšanās ar "sociālajiem partneriem".

Lai piedod arodbiedrības un uzņēmēju organizācijas, tomēr politiskās varas patiesā – nevis deklarētā – attieksme pret tām man atgādina 1917. gada pavasari, kad briti okupēja Bagdādi un aptvēra, ka principā ir nepieciešami kādi starpnieki attiecībās ar vietējo populāciju. Un, kā saka, otrais cilvēks britu tā laika Ārlietu ministrijā, lords Hārdings, kādā vēstulē rakstīja – "patiesībā nav nozīmes, vai mēs izvēlēsimies trīs resnākos vīrus Bagdādē vai trīs vīrus ar garākajām bārdām". Ir uzskats, ka "tā pienākas" – politiskajai varai ir kaut kādi partneri, Latvijas gadījumā "sociālie partneri". Un nekas vairāk par "tā pienākas" arī nebūs, kamēr partneru ietekme būs tik relatīva.

Arodbiedrību vājumu nenosaka tikai biedru – salīdzinot ar arodbiedrībās neapvienoto darba ņēmēju – salīdzinoši nelielais skaits. Manuprāt, problēma ir arodbiedrību protesta formas Latvijā (tas nav pārmetums, jo ir priekšnoteikumi, kādēļ tās tādas izveidojušās). Daži simti, labi, pat tūkstoši, kas piketē ar plakātiem un ugunīgām runām. Kuru varu tas nobiedēs? Arodbiedrības aicinājums nebalsot par konkrētiem politiskajiem spēkiem. Jau nopietnāk, tomēr Latvijas apstākļos šī instrumenta efektivitāti mazina specifiskā partiju kompozīcija, kas nozīmē, ka tad tu esi "par Ušakovu un Kremli". Tas skanēs provokatīvi vai bērnišķīgi, bet, kamēr protestētāji nav mentāli un fiziski gatavi tik asām konfrontācijas situācijām – nevis ar abstraktu "valdību", bet konkrētiem tiesībsargiem –, kā mēs to laiku pa laikam redzam Francijā, Grieķijā utt., vara no arodbiedrībām nebaidīsies. Formulēšu citādi: kamēr arodbiedrības ir viens no daudzajiem kritiķiem, kuri kritizē, faktiski ne ar ko būtisku neriskējot, būs tā, kā ir. Nav lielas atšķirības no komentētājiem internetā – nepatīkami, kaitinoši, bet ne vairāk. Vara nekad nepiekāpsies tikai tāpēc vien, ka dažos tūkstošos komentāru tās lēmums tiks apzīmēts, lietojot visu cilvēka valodā pieejamo naida arsenālu. Pavisam cita situācija ir tad, ja protestētāji praksē parāda – kāds (kādi), smalki izsakoties, apstrīd varas monopolu uz vardarbību. Jo tas varas autoritāti apšauba krietni smagāk. Tad šis kāds (kādi) vairs nav viens no daudzajiem ņurdētājiem.

Dažādu iemeslu dēļ (populācijas mazums, tāpat jau problēmu pietiek utt.) man liktos pareizāk no šādām konfrontācijas formām izvairīties, tomēr šajā tekstā runa ir par kaut ko citu – kāpēc vara nebaidās.

Ar uzņēmēju organizācijām zināmā mērā ir nejēdzīgāk: ja arodbiedrību gadījumā prasīt no cilvēkiem pārvarēt dabisku miermīlīgumu patiešām ir neganti, tad biznesa pozīcijas strīdos ar varu mazina bizness pats. Proti, ir vara, kuras rīcībā apriori ir dažāda veida represīvie, kontrolējošie instrumenti. Savukārt bizness vienmēr paturēs prātā, cik (ne)tālu tas var iet konfrontācijā ar varu, kas šos instrumentus var izmantot pret biznesu. Savukārt Latvijas gadījumā es runāju par paša biznesa vainu savā ievainojamībā tāpēc, ka varai pat nevajadzētu iemeslu represijām pagrābt pilnīgi no zila gaisa (kas būtu riskanti izaicinoši). Vara vajadzības gadījumā – ja dārgie partneri sāk, kā saka, šaut pār strīpu – represīvos instrumentus (pārbaudes, naudas sodi utt.) var izmantot daudzos gadījumos... pilnīgi pamatoti. Un abas puses to patiesībā zina. Tas, kāpēc šajā valstī ir tik grūti strādāt biznesā, pilnīgi neko nepārkāpjot, jau ir cits jautājums – ļoti būtisks, bet cits. Runa ir par to, ka juridiski pilnīgi pamatoti kaut ko gandrīz vienmēr var atrast – un vajadzības gadījumā sodīt. Līdz ar to, ja bizness grib attiecībās ar politisko varu būt patiešām ietekmīgs, tad biznesu regulējošā vide ir jāpārveido tā, lai biznesam valsts priekšā nebūtu jākrīt sagrēkošanas lamatās arī tad, kad šī krišana pašu biznesu nervozē un kaitina.

Ņemot vērā, ka ieskicētās izmaiņas nav gaidāmas nedz arodbiedrību, nedz uzņēmēju "galā", t.s. sociālie partneri arī turpmāk būs samērā vāji un attiecīgi varas deklarētā gatavība iesaistīt partnerus lēmumu pieņemšanā arī turpmāk būs diezgan formāla.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7