Sabiedrība
14.07.2017

Demokrātija ir ielās

Komentē
2

Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā mobilizēja amerikāņu sabiedrību vērienīgiem ielu protestiem, lielākajiem valsts vēsturē. Nevardarbīgā pretošanās ASV ir tradīcija, kuras sākumu spilgti iezīmē pagājušā gadsimta piecdesmito gadu pilsoniskās aktivitātes.

Pilsonisko tiesību kustība

Vēlēšanu tiesības melnādainie iedzīvotāji ASV ieguva 1965. gadā, pēc gadiem ilgiem protestiem. Lai gan valsts dibināšanas dokumentos tika ierakstītas vienlīdzīgas tiesības visiem, ilgi pastāvēja rasu segregācija, īpaši izteikti ASV dienvidu štatos. Balto un melno skolas, autobusi ar balto un krāsaino sēdvietām, aizliegums melnādainajiem apmeklēt balto bibliotēkas – tikai daži piemēri sabiedrībai, kas šobrīd šķiet prātam neaptverami.

Kādā aukstā 1955. gada decembra vakarā pēc garas darbadienas veikalā Roza Pārksa ar autobusu devās mājās Montgomerijā, Alabamas štatā. Nogurusī sieviete bija apsēdusies autobusa piektajā rindā. Pirmās četras rindas drīkstēja izmantot tikai baltie, piektā bija pirmā rinda melnādaino autobusa daļā, "krāsaino sekcijā". Taču, ja transportlīdzeklis bija pārpildīts, arī šīs vietas pienācās baltajiem – zīmīte "krāsainajiem" tika pārbīdīta tālāk. Tā notika arī šajā 1955. gada vakarā. Autobusa vadītājs lūdza piecelties četriem cilvēkiem, arī Rozai. Viņa atteicās. Šis strīds par sēdvietu izraisīja revolūciju un mainīja Amerikas Savienotās Valstis.

Rozu Pārksu par šo pārkāpumu apcietināja un sodīja ar 10 dolāru naudas sodu. Tam sekoja autobusu boikots. 99 procenti Montgomerijas melnādaino iedzīvotāju atteicās braukt ar autobusu, tādējādi izraisot milzu zaudējumus autobusu kompānijām. Viens no protestu līderiem bija mācītājs Mārtins Luters Kings, kurš kļuva par afroamerikāņu līderi, par pilsonisko tiesību kustības līderi. Protesti izcēlās arī citur, melnādainie amerikāņi atteicās sēdēt autobusu pēdējās solu rindās, notika arī akcijas pret šo kustību, tika spridzinātas baznīcas, tostarp arī tā, kurā kalpoja Mārtins Luters Kings.

Pēc nepilna gada Augstākā tiesa lēma, ka autobusu segregācija neatbilst konstitūcijai. Gadu pēc pazemojošā aresta Roza Pārksa brauca autobusa pirmajā rindā. Vēl desmit gadi pagāja, līdz melnādainie amerikāņi izcīnīja tiesības piedalīties vēlēšanās.

Nākamajos gados sekoja arvien biežākas protesta akcijas ASV dienvidu štatos, bet par kustības kulminācijas brīdi var saukt Maršu par darbu un brīvību Vašingtonā 1963. gada augustā. Tajā piedalījās 200 000 cilvēku, un maršu noslēdza slavenā Mārtina Lutera Kinga runa "Man ir sapnis".

1964. gadā tika pieņemts Pilsoņu tiesību akts, bet tas vēl negarantēja visu amerikāņu tiesības vēlēt. Pieprasot balsstiesības, simtiem cilvēki devās gājienā Alabamas štatā no Selmas pilsētas uz štata galvaspilsētu Montgomeriju, kur protestētājiem uzbruka policija. Šī diena zināma kā "asiņainā svētdiena", fotogrāfijas un TV reportāžas ar ievainotajiem šokēja valsti. Piecus mēnešus pēc tam prezidents Lindons Džonsons pieņēma Aktu par balsstiesībām, kas noslēdza ilgo un asiņaino cīņu par cilvēktiesībām.

Pretkara kustības

"Tu esi pietiekami vecs, lai nogalinātu, / bet ne pietiekami vecs, lai balsotu, / tu netici karam, / bet kas tas par ieroci tev rokās?" Šīs ir rindas no dziesmas Nr. 1 ASV 1965. gada septembrī, no Berija Makgvaira dziedātās "Eve of Destruction". Simtiem protesta dziesmu ir daļa no liecībām, kas līdz šodienai stāsta par pretkara aktivitātēm ASV.

Vjetnamas karš ilga gandrīz divdesmit gadus – no 1955. līdz 1975. gadam –, bet ASV iesaiste tajā eskalējās 1965. gadā, kad uz turieni tika nosūtītas regulārās kaujas vienības. Tad arī sākās pirmie masu protesti, pulcējot aptuveni 20 000 studentu Vašingtonā.

Karš turpināja izplesties, un līdzi tam arī protesti. Pretkara kustība apvienoja dažādas organizācijas, iekļaujot studentus, vidusšķiru, strādniekus un politiķus. 1967. gadā Vjetnamā atradās 400 000 amerikāņu karavīru. Ņujorkā notika mītiņš ar 300 000 dalībniekiem. Līdz ar pieaugošajiem protestiem pieauga arī sabiedrības noraidošā attieksme pret ASV dalību karā, taču karš turpinājās.

Pretkara kustībā iesaistījās gan mūziķi, gan citi pazīstami cilvēki, piemēram, doktors Bendžamins Spoks. Arī šajā kustība nozīmīga loma bija Mārtinam Luteram Kingam. Viņa runa Hārlemas baznīcā Ņujorkā bija skarba. Kings salīdzināja ASV rīcību Vjetnamā ar nacistu taktiku. Kings brīdināja: "[..] mēs piedalīsimies nebeidzamos mītiņos, ja vien nenotiks nozīmīgas un dziļas izmaiņas amerikāņu dzīvē un politikā."

Kinga vārdi izrādījās pravietiski: kari, pret kuriem protestēt, turpinājās. 1991. gadā notika protesti pret Līča karu. 2007. gadā desmitiem tūkstoši demonstrantu pulcējās Vašingtonā, lai iebilstu pret Buša juniora vadīto iebrukumu Irākā. Tiesa, kopš 2001. gada 11. septembra teroraktiem pretkara kustība ir mainījusies, pretkara sentiments tiek likts pretī "karam pret terorismu".

Sieviešu tiesības

1968. gadā uz skaistumkonkursu "Mis America" devās vairāki desmiti feministu. Demonstrācijā sievietes lielā atkritumu urnā meta priekšmetus, kurus sauca par sieviešu "spīdzināšanas instrumentiem": krūšturus, slotas, korsetes, katlus, pannas un "Playboy" žurnālus. Plašsaziņas līdzekļi feministes nokristīja par "krūšturu dedzinātājām", lai arī nekas tāds nenotika: policija dedzināšanu neatļāva. Lai uzsvērti salīdzinātu skaistumkonkursa rīkotāju attieksmi pret sievietēm kā pret dzīvniekiem, protesta laikā tika kronēta aita, tādējādi salīdzinot skaistumkonkursu ar dzīvnieku gadatirgu. Kritizēt skaistumkonkursu tolaik bija liela uzdrīkstēšanās, to skatījās miljoniem skatītāju, un tas tika uzskatīts par tādu kā amerikāņu identitātes daļu.

Šis ir viens no krāšņākajiem piemēriem protestu sērijā cīņā par sieviešu tiesībām. 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados sievietes ASV cīnījās par iespēju dzīvot ārpus tradicionālajiem "sieviešu pienākumiem". Betijas Frīdenas grāmata "Sievišķības noslēpumi" ("Feminine mistique") ļāva sievietēm mājsaimniecēm atzīt, ka viņas jūtas nelaimīgas un vēlas dzīvi ārpus sievas pienākumiem, kas pēckara sabiedrībā tika idealizēti. Savukārt Glorija Steinema kā undercover žurnāliste kļuva par "Playboy" zaķīti, lai aprakstītu diskriminējošo attieksmi pret sievietēm. Frīdena un Steinema kļuva par sieviešu kustības līderēm. Sešdemitajos un septiņdesmitajos notika neskaitāmi sieviešu marši un demonstrācijas, un tika izskausta diskriminācija izglītībā, panākta abortu legalizācija, kriminalizēta izvarošana laulībā un atļauta laulības šķiršana pēc abu pušu vienošanās.

Cīņa par sieviešu tiesībām ASV turpinās arvien, dienu pēc Trampa inaugurācijas to apliecināja sieviešu marši daudzviet, ne tikai ASV. Lai gan protestētāju lozungi iekļāva ne tikai sieviešu tiesības, bet arī imigrācijas tematu, rasu vienlīdzību un citas aktualitātes, sieviešu marša dalībnieki simboliski vērsās pret Trampu, kura publiskie izteikumi bijuši aizskaroši sievietēm.

"Occupy"

Jaunāko laiku vēsturē ievērojamākie protesti izvērtās pēc finanšu krīzes un banku kraha. Tie sākās pēc internetā publicētas idejas "okupēt Volstrītu" – iesaistīties "sēdošā" protesta akcijā, uzsliet teltis, ierīkot virtuves, mierīgas barikādes un dažus mēnešus "okupēt" Volstrītu. Mērķis – pārtraukt naudas ietekmi uz politiku. "Occupy" kustību atbalstīja hakeru grupa "Anonymous", informācija par to izplatījās gaismas ātrumā. "Occupy" ideju pārņēma citas pilsētas ASV un vēl 82 valstīs.

2011. gada septembrī demonstranti ieņēma Cukoti parku Ņujorkā, apmetoties teltīs un rīkojot protesta gājienus pilsētā. Laiku pa laikam notika sadursmes ar policiju. Laiks gāja, taču protestu mērķi neieguva nekādus apveidus, un pāris mēnešus pēc protesta sākuma Ņujorkas mērs izklīdināja Volstrītas okupantus.

"Occupy" mājaslapā šobrīd ievietots paziņojums, kas vēsta: tieši protestu piektās gadadienas priekšvakarā par prezidentu tika ievēlēts cilvēks, kurš nebija tas, par kuru sapņoja miljoniem kustības "Occupy" aktīvistu.

Aktīvo pilsoņu protesti ASV nekad nav apsīkuši. Piemēram, jau trešo gadu "Black Lives Matter" cīnās ar policijas brutālo izturēšanos pret melnādainajiem amerikāņiem, turpinot Mārtina Lutera Kinga aizsākto. Taču sešdesmito gadu romantika ir zudusi, šķiet, līdz ar pārliecību, ka ar pilsoniskām aktivitātēm var mainīt politiku.

Viens no "Occupy" kustības radītājiem, Maika Vaits, pēc vērienīgajām protesta akcijām uzrakstījis grāmatu "The End of Protest: A New Playbook For Revolution" un tagad aicina: "Beidziet protestēt, kandidējiet vēlēšanās!" Viņš uzskata, ka ielu protesti vairs nestrādā. Viņš iesaka "pret-Trampa" protestētājiem mācīties no "Occupy Wall Street" izgāšanās un pašiem piedalīties politikā, kaut vai iesaistoties mazu pašvaldību pārvaldē. Vaits pats kandidēja uz mēra amatu mazā, 280 iedzīvotāju pilsētiņā Oregonas štatā. Viņu neievēlēja.

Tēmas

Zane Peneze

Zane Peneze ir žurnāliste un režisore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!